Gošas Rubčinska kolekcija "Sports" (rudens/ziema 2015)

Nesaki "hop" 0

Aleksandra Artamonova
01/02/2017

“Sestdienā, kā ierasts, kopā sanāca visi vietējie čaļi. Tie, kas vecāki, sastājās lokā un dzenāja bumbu. Purngala ķerta labi iegrieztā piespēlē, tā lidoja zemu virs zemes. Visi jau bija slapji, tomēr nevienam negribējās novilkt savu svētku žaketi vai zilo adīto džemperi ar melnām vai dzeltenām strīpām, lai nekristu kaunā puņķaino sīkaļu priekšā, kas drūzmējās riņķī.”

Pjērs Paolo Pazolīni, “Čaļi”

1.

Goša Rubčinskis, 32 gadi. Ielu modes dizaineris, fotogrāfs, režisors. Tā, kas vēl? Tehnoloģijas un dizaina koledžas absolvents, kādā attālā pagātnē stilists un frizieris. “Normkora karalis”. Jaunatnes draugs. Krievu dizaineris, kas pazīstams ne tikai Eiropā un ASV, bet arī Āzijas un Dienvidamerikas valstīs. Četru fotogrāfiju grāmatu autors. Kļuvis par pirmo krievu dizaineri, kura apģērbus pārdod Dover Street Market un ražo ar Comme des Garçons atbalstu. Pagājušajā gadā iekļuvis piecsimt ietekmīgāko pasaules cilvēku sarakstā pēc autoritatīvās vietnes Business of Fashion versijas. Krievijā nav izrādījis savas kolekcijas kopš 2009. gada, tomēr nesen pieļāvis izņēmumu.

Janvāra vidū Rubčinskis Kaļiņingradā izrādīja savu jauno kolekciju: sava zīmola produktus plus apģērbus, kas radīti speciāli Adidas Football. Rubčinska un Adidas sadarbība saistīta ar pasaules čempionātu futbolā, kas notiks Krievijā 2018. gadā. Par vienu no pilsētām, kas uzņems mačus, kļuva Kaļiņingrada, kādreizējā Vācijas pilsēta. Tāpat tā ir pirmā Krievijas pilsēta, kas pirmoreiz septiņu gadu laikā uzņem dizainera kolekciju dzimtenē. Tādas ne pārāk acīmredzamas, tomēr vienalga saskanīgas saiknes starp vācu zīmolu un krievu dizaineri: kādreizējā Kēnigsberga, dubults mantojums, savukārt Adidas formās gandrīz katrā čempionātā spēlē Krievijas valsts izlases futbolisti. 

Kolekcijas prezentācijai Rubčinskis izraudzījies vēsturisku ēku Prēgeles krastā. No visa vāciskā, kas saglabājies Kaļingradā, – “visitāliskāko”. Kēnigsbergas biržu pilsētai neraksturīgā stilā – itāļu neorenesanse ar klasicisma elementiem – uzbūvēja 1870.–1875. gadā pēc Brēmenes arhitekta Karla Millera projekta. Padomju gados biržas ēku nosauca par Jūrnieku kultūras pili, nultajos gados pārdēvēja par Apgabala jaunatnes kultūras centru. Saturs nav mainījies: tautas literārais teātris un priekšzīmes ansambļi. Parkets un linolejs. Blāvs samts un nobružāts dermatīns. Slēgta galerija ar arku logiem, kas vērsti uz upi: stiprs ledus caur nespodru tillu. 

Skate notiek tieši šajā slēgtajā galerijā. Uz parketa cits pēc cita iznāk Rubčinska iemīļotie varoņi: jauni cilvēki, bāli, neskūti, tievi, tādi sakumpuši un ērmoti, to apģērbs – kaut kas maisveidīgs, pa pusei sportisks, izstiepts, noļucis. Nopietnas sejas, nekādu emociju, skatieni garām kamerai, rokas kabatās. Audio pavadījums – šo pašu varoņu ierakstītie stāsti. Tā, īss stāsts par sevi: kā sauc, no kurienes, ar ko nodarbojas un par ko sapņo. Sešpadsmit, četrpadsmit, astoņpadsmit, divdesmit, divdesmit divi. Maksims, Stjopa, Valentīns, Artjoms, Gera, Emīls. Kaļiņingrada, Maskava, Mahačkala, Novosibirska, Veļikije Luki, Ufa. Kļūt par FDD pulkvedi un būt par tādu līdz mūža galam, kļūt par mūziķi, kļūt par mākslinieku, kļūt par cienīgu cilvēku. Atklāt sev, kļūt veiksmīgam, iekarot jūsu sirdis, ieraudzīt krievus brīvus un laimīgus, atrast sevi, nenomirt līdz divdesmit pieciem.

Skate ilgst nedaudz vairāk par desmit minūtēm. Beigās visas balsis sajaucas dunoņā, un no šīs murdoņas, stostīšanās, šļupstēšanas var vien izraut atsevišķus vārdus: “es”, “sapnis”, “mans”, “bērnība”. Modeļi slēpjas aiz puscaurredzama matērijas atgriezuma, tāda improvizēta priekškara: pāris sekundes uz balta fona sabiezinās un kustas ēnas, pēc tam priekškars atveras, un zālē jau pilnā barā izveļas šie nosacītie profskolu audzēkņi, iet draudoši, it kā tūlīt sāktos rajona spēkošanās “siena pret sienu”. Aplausi. Sportisks šiks un postpadomju nabadzība. Brutalitāte un trauslums. Modes skate kā performance, kas pievēršas nevis krieviskā un vāciskā sintēzes jautājumiem, bet gan paaudzes problēmai. Mūsdienu jaunatnes portrets itāļu renesanses un provinciālas kultūras pils dekorācijās.


Kaļiņingradas skates fragments. via Instagram gosharubchinskiy

Vispār šajā kolekcijā sajaukts kopā daudz dažādu lietu. Sportisti un līdzjutēji, baltās strīpas un Maļēviča spilgtās supermātiskās figūras, rūtainas un vienkrāsainas neatbilstoša izmēra žaketes un it kā formastērpa krekli (zili un haki krāsas), kas pieguļ jau tuvāk ķermenim; ausaines, naģenes un krāsainas beretes, Adidas ierastajā latīņu alfabētā un “Goša Rubčinskis” un “futbols” kirilicā.

Izdevuma The New York Times reportierim dizaineris teicis, kad tajā laikā, kad politikā norisinās dīvainas lietas, bet dažas valstis nonāk pie nacionālistiskām idejām un tiecas izolēties, apvienot cilvēkus var tādas lietas kā futbols, mūzika vai mode.


No janvāra skates Kaļiņingradā. Foto: vk.com/rubchinskiy

Apbrīnojami, tomēr tās lietas, ko dara Rubčinskis, visu šo postpadomju estētiku, kurai piejaukts milzums reminiscenču no dažādiem kultūras slāņiem, nolasa gan tie, kas izauguši vēlīnajos deviņdesmitajos, gan tie, kas dzimuši nulto sākumā un šos deviņdesmitos nepieredzēja vienkārši fiziski. Tie, kas nonēsājuši vecāko drēbes, vilkuši kaut ko no humanitārās palīdzības (tas ir, jau “ārzemju”, “nepadomju”, un tātad modīgu kaut vai pēc šīs pazīmes), mīņājušies improvizētā pielaikošanas kabīnē tipveida tirgū uz izmirkušas gofrēta kartona loksnes; un tie, kuriem nevajadzēja darīt neko no tā, – apģērbs jau bija pieejams pilnībā jebkāds. Vienkārši sakot, gan vieni, gan otri izauguši no viena sporta tērpa, un nav svarīgi, cik tam bijis strīpu.

Tomēr liekas, ka futbols, precīzāk, futbola un tam pietuvinātās tēmas, Rubčinskim ir tikai viens no veidiem, kā kārtējo reizi parunāt par to, kas viņam interesē visvairāk: par jauniešu paaudzēm, parādīt šo portretu, salikt to kā mozaīkas panno dievs vien zina no kādām saslaukām un dot šai paaudzei balsi. Ar ko viņš, jāatzīmē, arī nodarbojas kopš pirmās kolekcijas. Vienīgi toreiz futbola mača vietā bija skrituļdēļi.

2.

Goša Rubčinskis dzimis Maskavā 1984. gadā. Par bērnību zināms maz: kaut kā auga, kaut kur mācījās, patika kaut ko zīmēt – mamma aizveda uz mākslas skolu. Kāda bija mamma, kāda vispār bija ģimene, ar ko nodarbojās, kādā rajonā dzīvoja – nav zināms. Ne gluži aizslepenots biogrāfijas fakts (varbūt arī tā), tomēr neizrunāts, it kā nebūtu arī svarīgi. Patiesībā jau, jā, ne pārāk, svarīgs ir kas cits: dzimšanas gads un vieta: Maskava, 1984. gads. Impērija tūlīt tūlīt sabruks, tomēr pagaidām vēl turas. 

Pēc divdesmit gadiem, tas ir, 2008. gadā, Rubčinskis laidīs klajā savu pirmo kolekciju, kuru nosauks “Ļaunuma impērija” un veltīs puišiem, kas dzimuši pēc 1991. gada.


Video no skates “Ļaunuma impērija”.

Pelēki sporta krekli, treniņbikses, tolstovkas ar lāčiem, divgalvainiem ērgļiem un automātiem, sporta jakas un melnas maskas ar metāla dzelkšņiem tika pasniegtas kā “ērts ielas apģērbs pusaudžiem”. “Ļaunuma impēriju” izrādīja stadionā “Spartaks” Sokoļņikos (“stadionā blakus mājām” – soctīklā Vkontakte rakstīs kāds skatītājs) – sešsimt cilvēku skatītājos improvizētā fizkultūras stundā. Apģērbus demonstrēja tievi drūmi puiši: no četrpadsmit un vecāki, neprofesionāli modeļi, skeiteri un grafiti zīmētāji, apcirpti un ne pārāk.

Priekškars ir kritis, tomēr dzelzs vēl ir palikusi: garāžu “gliemežvāki” nomalēs, sarūsējušas loksnes un tērauda armatūra, līki stieņi neapbūvētos laukumos, restes daudzdzīvokļu namu logos.


Goša Rubčinskis

“Ļaunuma impērijai” pa pēdām parādās otrā kolekcija – “Augam un attīstāmies”, veltīta joprojām tiem pašiem puišiem, ar to pašu apģērbu elementiem (sporta bikses un krekli, tolstovkas plus smalka adījuma džemperi), tomēr askētiskāka: nekādu dzelkšņu, bet lāču un ērgļu vietā figurēja “agļecs” – citplanētietis serafima veidolā. Vārdu izdomāja un šādi sāka saukt savas kolekcijas varoņus Rubčinska komanda: agļecs – šķīstā un lēnprātīgā (‘jēra’ – агнец kr. val.) un neglītā (no angļu ‘ugly’) jauktenis. Rupeklis (kr. val. ‘наглец’) bez ‘n’. Tiesa, valodā kaut kā neiedzīvojās, bet žēl. Tam visam vēl pievienojās slāvu šrifts: uz tolstovkām, t-krekliem, šallēm. Pēdējās, starp citu, pilnībā varētu tikt noturētas par futbola fanu atribūtiku, ja vien vārdu “Goša Rubčinskis” vietā būtu uzšūts “Spartaks” vai “Dinamo”. Pamata krāsas – melnā, baltā, pelēkā, un tām klāt arī spalgs tirkīzs un purpurs.

Skate “Augam un attīstāmies” atkal līdzinājās atvērtai fizkultūras stundai. Tā notika kādreizējās vecticībnieku baznīcas ēkā: piecdesmitajos gados tur bija kluba “Spartaks” treniņu zāle, pēcpadomju gados bāzi izremontēja Lužkovs, tagad tajā ir cīņas un boksa sekcija. Velvēti griesti, šauri arku logi, soliņi, sporta paklājiņi mēles vietā, bet altāra vietā (vietā, kur tas kādreiz bija paredzēts) milzīgs pakāpienveida postaments-pjedestāls, ko speciāli skatei projektējuši arhitekti no Aleksandra Brodska biroja. Nosacītie modeļi mīņājas durvju ailē, pa vienam basām kājām iznāk uz paklājiņa, nesteidzīgā solī veic vienu loku, pēc tam ar ieskrējienu uzlec un uzrāpjas tribīnē. Lai nokļūtu augstākajā pakāpienā, jāveic piepūle, jāparāda gara, gribas un ķermeņa spēks. Kā skaņu celiņš – grupas “Nautilus Pompilius” dziesma “Spārni”. Finālā – 21 cilvēks uz pakāpieniem, kurš zemāk, kurš augstāk. Vēlāk Rubčinskis apskatīs fotogrāfijas no skates un pamanīs, ka visiem uz pakāpieniem sēdošajiem modeļiem ir pārgaismotas sejas. Nekas dievišķs, vienkārši fotogrāfs fotografējis pret gaismu.


Krekliņš no 2010. gada pavasara/vasaras kolekcijas

2010. gada pavasara/vasaras kolekcija saucās “Ausma nav aiz kalniem”: sporta bikses, tolstovkas, šorti, t-krekli. Ne lāču, ne svēto, vienkārši vārds “Ausma” liesmu mēlēs. Skate notika improvizētā vingrošanas zālē: modeļi turējās līdztekās, trenēja vēderpresi, sarunājās. Kopumā – normatīvs ir atrādīts, loks ir noslēdzies: “Ausma nav aiz kalniem” kļuva par kolekciju, kas noslēdza triloģiju, ko veidoja, kā nav grūti iedomāties, “Ļaunuma impērija” un “Augam un attīstāmies”. Toreiz Rubčinskis atkal runāja par interesi par paaudzi un to, ka liek uz to lielas cerības.


“Vergs”, Alekseja Taruca (koncepcija, kamera, intervijas, montāža) un Gošas Rubčinska (koncepcija, intervijas, apģērbi, montāža) īsmetrāžas filma. Pirmā daļa

2010. gada februārī Londonas Modes nedēļā ar Fashion East – britu organizācijas, kas palīdz jauniem talantīgiem dizaineriem, – atbalstu notika jaunās kolekcijas “Vergs” prezentācija. Par kolekcijas varoni kļuva viens no Rubčinska modeļiem – četrpadsmitgadīgais puisēns Germans. Dizaineris par viņu uzņēmis īsmetrāžas filmu: pusaudzis brauc elektrovilcienā, sēž savā istabā uz dīvāna, ar pulti pārslēdz televīzijas kanālus, atbild uz jautājumiem, stāsta kaut ko par sevi: kas jauns skolā, kādi dzīvnieki patīk, bet kādi ne, un tā tālāk. Filmu uzņēma ar vecu VHS kameru, bet pēc tam digitalizēja. Londonā Rubčinska komanda izveidoja Germana istabas kopiju: it kā viņš būtu sēdējis tepat, uz krēsla. Bet pēc tam vienkārši kaut kur izgājis.

2011. gada vasaru Rubčinskis pavadīja rezidencē Jaunajā Holandē: vienā no konteineriem uz laiku izvietojās galerija-darbnīca, tai blakus uzcēla atvērtu laukumu braukšanai ar skrituļdēli. Kā rezidences rezultāts – foto grāmata “Apskaidrošanās”, kurā kupoli, ikonas, skulptūras rīmējas ar ielu neformāļu sejām un ķermeņiem: šķēlumi marmorā un nobrāzumi uz ādas. 2012. gadā Rubčinskis noslēdz kontraktu ar zīmolu Comme des Garçons, kas dizaineri atbalsta joprojām, bet kolekcijas skates notiek Londonā.


No kolekcijas ar Timura Novikova apdrukām

Pa šo laiku uz tolstovkām, džemperiem un sporta krekliem dažādos laikos parādījās Timura Novikova darbu apdrukas un padomju lozungi, Krievijas un Ķīnas karogi un gadskaitlis 1984 (dizainera dzimšanas gads un Orvela grāmatas nosaukums), dizainera vārds un frāze no lūgšanas. Savukārt pati modeļu virkne vairs neaprobežojas ar sporta apģērbiem, ir arī bikšu kostīmi, kažoki no krāsainiem mākslīgās kažokādas gabaliem, brutāli puskažoki, šorti un vestes. Tie paši “brašie”, nelabvēlīgie un izmisīgie Rubčinska deviņdesmitie – sporta tērpi un apģērbi it kā no svešiem pleciem (vecākā brāļa, tēva, kāda radinieka, kāda nejauša cilvēka – “pats nenēsāju, bet ja nu jums noder”), kirilica, lāči, pionieru saukļi – noteiktā brīdī kļuva par eksporta preci. Pēdējos gados Eiropas un pasaules modes scēnas pirmajās rindās nav vis meitenes “a la russe” (lai gan arī pēc tām ir pieprasījums), bet tieši šis “jaunais krievs”. Dizaineris, kurš izaudzis pēcperestroikas Maskavā, notvēris izslavēto laika garu un tagad dara tā, ka visas šīs nelabvēlīgo, izsalkušo un nikno lietas grib nēsāt (un nēsā) tie, kas mūžam “laimīgi, paēduši un mierā”.

Kā likums, katras kolekcijas prezentāciju kaut kas papildina – filma vai fotogrāfiju sērija. Pēc “Apskaidrošanās” Rubčinskis izdeva vēl trīs fotogrāfiju albumus: “Krima/Bērni”, Youth Hotel un “Manas nāves diena”.


No fotogrāmatas Youth Hotel

Pirmie divi – veltīti pusaudžiem, kas dzīvo postpadomju telpā. Mūsdienu skolēni daudzstāveņu rajonos, sporta laukumos, vecāku dzīvokļu padomiskajos interjeros, padomju mozaīku panno fonā, ielās un pilsētu parkos. Tā, normāli, dažādi bērni: ir skeiteri, ir nopietni kadeti ar “Nemirstīgā pulka” plakātiem, ir jūrskolas kursanti – lūk, starp citu, vienīgā pēdējo gadu forma, kara gars un dzelzs disciplīna; ir sākumskolēni, kas nepārģērbušies pēc stundām dzenā bumbu. Šo divu albumu tirāžas izpirka dažās dienās. Par trešo pastāstīsim nedaudz vēlāk.

Rubčinskim dizains un mode – tā ir kā totālās mākslas forma, kas neaprobežojas vien ar apģērbiem un kurā apvienojas arhitektūra, fotogrāfija, video, performance, mūzika, tēlniecība. Skaistums Rubčinskim kļūst tieši par skaistumu noteiktā kontekstā: kādam cilvēkam tas viss uzģērbts, ko šis cilvēks saka, ko jūt, kā viņš kustas un kādā telpā, kas šo telpu ietver. 


Kolekcija “Sports” (rudens/ziema 2015)

Viņš netieši vēršas pie paaudzes atmiņas: deviņdesmitie, ne ideoloģijas, ne reliģijas, bet, lūk, fizkultūras stunda, kaut kādi lēcieni, kustību rotaļas, un no krekliņa apakšas izveļas viena aukliņa, kurā iekārtas atslēgas no mājām, un otra ar pareizticīgo krustiņu.

Viņa vārds un uzvārds uz paša krekliņa birkas – ne tikai zīmola apzīmējums, bet arī alūzija par visām tām uzšuvēm, ko vecāki piediedza tām drēbēm, kas kopā ar bērnu devās uz “pionieru” nometni vai uz to pašu fizkultūras stundu. Petja Petrovs, Maša Ivanova, Vaņa Kudrjašovs, Goša Rubčinskis. 


Rudens/ziema 2016

Viņš pakāpeniski, reizi pēc reizes veido šīs paaudzes portretu. Sanāk mežonīga kolāža, kurā neizdibināmā veidā noris viss un reizē. Lūk, lūdzu, padomju un antīkā tēlniecība. Padomju oficiālā kultūra un padomju neoficiālā. Ieroči un pasaku varoņi. Apolons un Matrozis. Automāts un Lācis. “Darbam un aizsardzībai gatavs” un “glāb un sargi”. Rodčenko un Novikovs. Karens Šahnazarovs (skat. filmu “Kurjers”: tajā gan tēta lietusmētelis, gan Adidas sporta tērpi, gan ādas vestes, gan skrituļdēļi, gan maigais vecums) un Pjērs Paolo Pazolīni. Tiesa, par šķietamo Pazolīni nozīmi Rubčinska daiļradē gribētos parunāt atsevišķi.

3.

Pagājušajā gadā Florencē dizaineris kļuva par vienu no izstādes Pitti Uomo 90  uzaicinātajiem dizaineriem un izrādīja pavasara/vasaras kolekciju 2017. gadam. Milzīgi bikšu kostīmi, kas jānēsā uz kailas miesas, milzīgas divrindu spilgti sarkanas žaketes-pusmēteļi, šauri vārītie džinsi un atkal sporta tērpi, šajā reizē ar zīmolu Fila un Kappa logotipiem – sveiciens pagalma spēlēm no deviņdesmitajiem, tu par kuriem būsi, par Fila? Tomēr līdzās apģērbu kolekcijai Rubčinskis prezentēja arī īsmetrāžas filmu “Manas nāves diena”, kas veltīta Pazolīni un uzņemta kopā ar Renāti Ļitvinovu, un tāda paša nosaukuma grāmatu – drukātu filmas interpretāciju. Intervijā žurnālam Vogue dizaineris stāstīja, ka gan kolekcija, gan grāmata, gan kino – tie ir veidi, kā nodot skatītājam vēsti. “Pjēra Paolo Pazolīni daiļrade kalpojusi man kā iedvesma, daudzas šī mākslinieka idejas, viņa dzeja labi atspoguļo laiku, kurā mēs dzīvojam.”

Prezentācija notika pamestā 30. gadu tabakas fabrikā Florencē, šī pati fabrika – vieta, kur noris filmas darbība. Modes kritiķi dzimtenē toreiz filmu vai nu ignorēja, vai arī rakstīja, ka ideja ir skaidra, tomēr ar pēdējo kolekciju nav saistīta, ka tie apģērbi, kas redzami kadrā, kolekcijā nav iekļauti. Kāds nosprieda, ka puisis, kas atklāja skati, atveidojis Pino Pelozi: tas ir, to jaunekli, kas pēc vienas no versijām nogalināja režisoru, septiņpadsmitgadīgais “agļecs”. Un viss. Tomēr Rubčinska veltījums Pazolīni – tā ir sava veida pateicība par interešu kopību un atklātību.


Pjērs Paolo Pazolīni spēlē futbolu

Kādreizējais provinces skolas skolotājs Pazolīni, romantisks dzejnieks, sagrauts, apjucis, pārceļas uz Romu, iepazīstas ar lumpeņiem no dienvidu nomalēm, ar neveiksmīgo jaunatni, ar nabadzīgajiem pusaudžiem, iemīlas šajā pilsētas dzīves dzelmē, pēta to un raksta par to: dzejoļu korpuss, romāns “Čaļi”, dažādi sīkumi, tomēr tikai teksts, nekā īpaši vizuāla.

Dzimis maskavietis, veiksmīgs dizaineris, fotogrāfs, daļēji režisors Rubčinskis iepazīstas ar puišiem no guļamrajoniem, interesējas par postpadomju pilsētu nomaļu dzīvi, jauniešiem, dzimušiem pēc impērijas sabrukuma, un velta viņiem nevis ierastu tekstu, bet katram savu apģērbu kolekciju. Un padara viņus par savu skašu varoņiem un, kā te rakstīts ne reizi, dod viņiem balsi.


Kolekcija “Sports” (rudens/ziema 2015). Foto: gosharubchinskiy.com

Atšķirība starp Pazolīni un Rubčinski ir ne tikai valodas izvēlē, bet arī distances izvēlē. Pazolīni vienmēr atšķiras šajā itāļu lumpeņu pūlī: ideāli pieguļošs uzvalks, izgludināts krekls, lietusmētelis, iespējams, cepure. Bērni un pusaudži formāli apģērbti tā, kā apģērbti Rubčinska modeļi: maisveidīgu un pa pusei sportisku apģērbu impērijas nabadzīgajos rajonos cienīja. Palūkosimies uz fotogrāfijām: lūk, Pazolīni apmeklē graustus, lūk, viņš neapbūvētā laukumā spēlē futbolu, lūk, Romas nomalē sēž gāzes tvertnes fonā. Vienmēr ir robeža: kur viņš, bet kur viņi visi, pat ja vizuāli šī robeža ir vien ideāla bikšu vīle. Rubčinski savukārt nav iespējams ne ar pirmo, ne ar otro acu uzmetienu atšķirt no viņa jauniešiem. Nostādi vienā rindā ar viņiem, un viņš būs tāds pats: tādās pašās biksēs, tādā pašā jakā, tāpat skūts. Daļēji ar līdzīgu pusaudžu gadu bekgraundu. Visticamāk, ne reizi sists. Un, iespējams, ne reizi sitis arī pats. 


Pavasara/vasaras kolekcija 2017

Un gribētos domāt, ka viņš var nocitēt Pazolīni poēmu “Kompartija – jaunatnei”: “Jūs joprojām esat tikpat tuvredzīgi. / Jūs esat nobijušies, paļāvīgi, izmisuši / (ļoti labi!), un tomēr protat likties / esam kaušļi, šantāžisti, lielībnieki: / tā ir sīkburžuāzijas prerogatīva, draugi”. Vai arī pat ne tā, bet vienkārši prātā nomainīt vārdu salikumu “Itālijas komunistiskā partija” ar pazīstamo vārdu “deviņdesmitie”: “Skumji. Kritizēt / deviņdesmitos vajadzēja pagājušā gadsimta / pirmajā pusē. Jūs esat nokavējuši, bērni. / Un nav svarīgi, ka tolaik vēl nebijāt dzimuši.” Tiesa, pat ja viņš necitē, tad to vienmēr var izdarīt viņa vietā. Kā tagad. Īpaši tādā kontekstā, ka deviņdesmitie kļuvuši ne tikai par eksporta “modes” preci, bet arī par sava veida nostaļģiju – nevis pēc filmām kasetēs vai drēbēm vienu izmēru par lielu, nekā vajadzīgs, bet pēc tās enerģijas, kas lauzās pa visām spraugām, bet pēc tam izsīka.

gosharubchinskiy.com