Foto: Jana Kovaļova

Stāsts par iekšējām pārmaiņām 0

Īssaruna ar rotu mākslinieci Viktoriju Fomenko

Arterritory.com
06/12/2016

Līdz 20. decembrim dizaina lietu salonā “XX gadsimts” pašā Miera ielas sākumā atvērta juvelieres Viktorijas Fomenko – rotu mākslinieces ar uzsvērtu emocionālu autorrokrakstu, kura jau sešus gadus attīsta savu līniju “vikafo”, – izstāde ar nosaukumu “Tektonika” (no gr. τεκτονικός). Šis vārds apzīmē ģeoloģijas nozari, kuras izpētes objekts ir Zemes cietā apvalka – Zemes garozas –  struktūra (uzbūve), kā arī to kustību vēsture, kas šo struktūru mainījušas.

Viktorijas Fomenko jaunajā kolekcijā cilvēciskās būtības vibrācijas atveidotas elegantās juvelierdarbu formās, kurās ietverti visdažādākie dabas materiāli. Sudrabā parādās melnkoka un lavas, grafīta, koraļļu un kristāla gabaliņi. Pie mums tie nonākuši sarežģītas un piesātinātas apakšzemes spēku rotaļas rezultātā, un šeit, iegūstot jaunu, juvelierdarba dzīvi, kļuvuši par mūsu jūtu, mūsu ieguvumu, mūsu piedzīvojumu vēsturi vai, gluži otrādi, priekšnojautu.


Foto: Jana Kovaļova

Kolekciju papildina Vladimira Svetlova un Annas Volkovas autorfotogrāfiju sērija, kuras modeles ir juveliere pati un Linda Pēterkopa. Ar Viktoriju mēs parunājām par to, kas ir kolekcija un no kādiem dziļumiem pie viņas atnācis tās nosaukums. 

Kā nonāk līdz sapratnei, ka kaut kādu radušos lietu, darinājumu virkne veido kolekciju?

Citiem laikam jau ir tā, ka vispirms tiek pilnībā izdomāts koncepts un pēc tam tiek radīta līnija. Manā gadījumā jau otrreiz notiek tā, ka es pabeidzu kādu lietu un pēkšņi saprotu, ka tas arī ir sākumpunkts, un tagad ir skaidrs, ap ko var tikt veidota kolekcija.

Kas ir šis sākumpunkts?

Tā ir kāda rota, kas pēc formas, veida, satura redzami atšķiras no visa, ko esmu darījusi līdz šim. Un tas liekas esam kaut kāds jauns sākums. Tas arī nosaka kolekcijas ritmu un tempu. Un ļoti svarīgi ir materiāli, kas tam tiek izmantoti. Pagājušajā reizē bija akcents uz senatnīga spoguļa gabaliņiem, kas tika ierāmēti it kā dārgakmeņi. Šajā reizē tika izdomāta melnbalta kolekcija, un te dažādi materiāli dot savu noteikto melnā nokrāsu, tā metafiziku. Tas ir gan gagāts, gan onikss, gan melnā lava, gan koraļļi. 


Foto: Vladimirs Svetlovs

Šoreiz izstādē līdzās pašām rotām parādīsies arī lielformāta fotogrāfijas? Kā nāca šāds lēmums?

Savā praksē esmu ievērojusi, ka, izliekot internetā kādas fotogrāfijas, kurās rotas izrādītas uz manis vai modeles, šie izstrādājumi piesaista daudz vairāk uzmanības. Šajā gadījumā būs ne gluži klasiskas rotu formas – tādas, ka kādam varētu būt pat nesaprotams, kā tās nēsāt. Un es sapratu, ka ir nepieciešamība parādīt, kā tās izskatās uz cilvēka.

Vai šīm fotogrāfijām ir kāds vizuālais kods?

Kad mēs ar fotogrāfu Vladimiru Svetlovu un stilisti Annu Volkovu apspriedām topošo fotosesiju, viņi man jautāja, kas tas varētu būt. Un vai tās nebūs vienkārši skaistas meitenes, kas raugās tukšumā? Man patīk tāds skandināviski, ziemeļniecisks virziens, un šajā fotosesijā man gribējās kaut kādu vēsumu. Kad es aptuveni aprakstīju, ko man gribētos, Vladimirs uzreiz teica – tā taču ir Ingmara Bergmana “Persona”! Un mēs nolēmām, ka tas varētu būt sākumpunkts. Pēc tam vēl izrādījās, ka pašai filmai 2016. gadā ir 50 gadu jubileja un tā, starp citu, uz lielā ekrāna tika rādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.


Foto: Vladimirs Svetlovs

Šajā filmā ir noteikta iekšējā spriedze...

Jā, viss, ko dara cilvēks, sākas ar kaut kādām iekšējām svārstībām un nobīdēm. Tomēr fotogrāfijas un kolekcija papildina viena otru un tajā pašā laikā dzīvo savu dzīvi, nedublējot šīs emocijas. Teiksim, pašā kolekcijā ir arī kosmiskas tēmas. It kā šīs lietiņas būtu pie mums ielidojušas un nokļuvušas kādos kalnu iežos, kur pēc kāda laika tikušas atrastas. 

Tektonika – tā ir zemes garozas iekšējā uzbūve...

Un tās izmaiņas, kas varējušas to ietekmēt. Šo nosaukumu vispār izdomāja dzejniece un Radio “Свобода” žurnāliste Jeļena Fanailova, kas bija atbraukusi vadīt vairākas diskusijas tajā pašā Rīgas kinofestivālā. Es pati nevarēju izdomāt, kā gan tam visam vajadzētu saukties. Mēs sen esam pazīstamas, taču satikāmies gluži nejauši, kādā Rīgas kafejnīcā. Un man bija līdzi rotas, es tās viņai parādīju, un mēs parunājām par to, ka tās atgādina... Un tad viņa nosauca šo vārdu. Un tiklīdz parādījās šis nosaukums, darbs uzreiz kaut kā kļuva produktīvāks un pārdomātāks. Es to redzu, kā stāstu par iekšējām pārmaiņām, kas nav virspusē, bet it dziļumā. Ir pat tāds klasisks teiciens “dziļas jūtas”, bet te, visticamāk, šīs jūtas ir pat dziļākas – no pašas būtības.


Foto: Jana Kovaļova

facebook.com/vikafo
flickr.com/vikafo
www.facebook.com/20gadsimts/