Cieņas apliecinājums drosmīgiem cilvēkiem
Īssaruna ar Rolandu Pēterkopu par izrādi “Tālavas taurētājs” Valmieras vasaras teātra festivālā
Lauma Laube
03/08/2016
No 5. līdz 7. augustam brīvā dabā un pilsētvidē norisinās Valmieras vasaras teātra festivāls. Īpaši festivālam ir radītas vairākas izrādes, tostarp arī “Tālavas taurētājs”, ko kopīgiem spēkiem veido modes mākslinieku apvienība MAREUNROL’S un mūziķis Shipsea.
Festivāla trīs dienās mākslinieku piedāvāto versiju par Rūdolfa Blaumaņa balādi „Tālavas taurētājs” apmeklētāji varēs noskatīties Valmieras vēsturiskajā dzelzceļa depo Dzelzceļa ielā 5, kas ikdienā plašāk zināma kā ZAAO Eko laukuma teritorija iepretim bijušajam Valmieras gaļas kombinātam.
“Tālavas taurētājs” būs vizuāls kostīmu un skaņas uzvedums – stāsts par cilvēka bailēm no drosmīgas rīcības un par drosmi to atzīt, par tautas kopumu un tā izšķīšanu izšķirīgos mirkļos, par katra cilvēka pašapziņu un kolektīvo zemapziņu. Tas būs cieņas apliecinājums drosmīgiem cilvēkiem, kuri top par tautas kodolu un ved līdzi pārējos.
Arterritory tikās ar modes mākslinieku Rolandu Pēterkopu (MAREUNROL’S), lai noskaidrotu, kādēļ iestudēšanai izvēlēts tieši šis Blaumaņa darbs, kāpēc sabiedrībā trūkst drosmīgu cilvēku un vai mūsdienu pasaulē vēl ir atlicis kāds Tālavas taurētājs.
MAREUNROL'S
Ko skatītāji varēs sagaidīt no topošās izrādes?
Mēs negribam teikt, ka tā ir izrāde, tad uzreiz sākas citi kritēriji. Negribam arī teikt, ka tā ir modes skate, jo vārds mode mums pašiem ne pārāk patīk un zinām arī to, ka daudzi šo vārdu asociē ar kaut ko banālu, lētu un ne pārāk piesātinātu ar intelektu. Kā mēs paši to definējām – tā ir vizuāla skaņu poēma. Tajā būs arī vairāki elementi, kas vizuālā veidā simbolizēs pārdzimšanu, piemēram, lietus, kas varētu visu nepareizo, visu lieko aizskalot prom. Mēs šo performanci redzam kā kodu mākslu, mode ir kā kodos ietverta informācija, no daudziem kodiņiem jābūvē jauni kodi, lai nokļūtu kaut kur tālāk.
Kāpēc izvēlējāties iestudēt tieši “Tālavas taurētāju”?
Tur ir divi stāsti, varbūt pat arī trešais. Kaut kad agrāk, kad mums piedāvāja veidot šo visu, pirmais, kas mums ienāca prātā, bija paņemt sekundes simtdaļu no momenta, kad pats Tālavas taurētājs sēž galotnē. Tas viss mums kaut kā perfekti salikās kopā un šķita, ka šo mirkli var pavilkt arī līdz stundas garumam. Protams, bija arī daudzas citas versijas par to, kuru izcilo Blaumaņa darbu iestudēt, daudz par to diskutējām. Tomēr arī Valmieras vasaras teātra festivāla galvenais radītājs Reinis Suhanovs pamudināja, ka “Tālavas taurētājs” būtu laba izvēle. Tāpat mēs bijām nosliekušies uz “Tālavas taurētāju” arī tādēļ, ka šis darbs tīri informatīvā līmenī mūsdienās ir ļoti svarīgs. Ir tāda sajūta, ka mēs esam krasu pārmaiņu priekšvakarā, un ir biedējoši, ka šīs pārmaiņas varētu nebūt nekas labs. Visa globālā situācija pasaulē rada tādu kā tramīgumu – sākot ar nemieriem Ukrainā līdz Sīrijai un bēgļiem. Mums likās, ka “Tālavas taurētājs” būtu pareizajā brīdī, lai mēs paši šo pārmaiņu priekšā spētu sevi motivēt. Mēs vēlamies arī nodot kaut ko nākamajai paaudzei – nākamās paaudzes nav spējīgas kaut ko saņemt no iepriekšējām, jo mēs paši neesam ar skatu nākotnē, mazām nācijām reizēm ir šāda problēma. Tas nav paredzēts kā banāls patriotisms vai nacionālisms, bet gan kā vērtību atspoguļojums. Mēs gribam, lai sabiedrība uztver nevis virspusējo no “Tālavas taurētāja”, bet to dziļo – to, ko pats Blaumanis ir vēlējies.
Iepriekš minējāt, ka šī vizuālā skaņu poēma veltīta un paredzēta drosmīgiem cilvēkiem. Kāpēc tā?
Drosmīgie cilvēki ne vienmēr ir līdz galam izprasti, bet viņi ir tie, kas ir ziedojuši kaut ko no sevis – tā var būt neizpratne no sabiedrības, pašupurēšanās un tamlīdzīgi – un mēs tā rezultātā esam daudz ko ieguvuši. Tas ir redzams gan mākslā, gan kultūrā un politikā. Tieši šodienas situācija liecina, ka ļoti trūkst drosmīgu cilvēku, it īpaši Latvijā. Nebaidās jau tikai muļķis, bet tiešām – pārdomāta drosme ir tas, kas ļoti trūkst mūsdienu sabiedrībā. It sevišķi šajā laikmetā, kas ir “pārbliezts” ar informāciju, drosme ir tas, kas ir nepieciešams. Sabiedrība savas neizglītotības dēļ pārvēršas par pārgalvīgiem muļķiem – tas ir tas, kas šobrīd notiek pasaulē. Šī visa situācija ir arī tas, ko mēs ieliekam savā darbā.
%20copy_mazs.png)
Pastāstiet vairāk par netradicionālo vietu, kur notiks performance!
Vieta, kur tas viss notiks, ir vecs bānīša depo. Šajā depo atrodas šķirotava, un tur viss pārsvarā ir no padomju laikiem. Arī tas mums likās zīmīgi, jo cilvēks, kas apmeklēs mūsu performanci, izies cauri tādam kā rituālam. Viņš ies caur šo veco padomju noliktavu, un to mēs uztveram kā simbolu – ka beidzot mums tas ir jāaizmet prom, jāatbrīvojas no tā, cik ilgi var sūroties par to vai ilgoties pēc tā – tas mūsu sabiedrībai reāli traucē attīstīties. Rituāls turpinās, cilvēkam izejot caur šķirotavu un nonākot telpā, kas ir garš koridors ar gaismu tuneļa galā. Un pa vidu ir mūsu poēma par Tālavas taurētāju. Mēs gribam, lai šis performances apmeklētājs izdzīvo šo procesu un spēj apkārt notiekošās lietas uztvert citādāk.
Vai šis bija galvenais iemesls, kāpēc performance skatāma bānīša depo?
Nē, šis depo mums tika piedāvāts. Sākumā mēs to uztvērām ar raizēm, jo šī ir vertikāla telpa, bet mums, MAREUNROL’S, patīk darboties ļoti horizontālā vidē. Bet mēs sākām domāt – kāpēc gan nepamēģināt vertikāli? Tā arī mēs pieņēmām šo telpu, sākām to apdzīvot ar tādu kā poētismu. Tad jau arī redzēs, kas beigās tur sanāks.
Kā izlēmāt sadarboties ar Shipsea (Jānis Šipkēvics)?
To festivāla organizētāji jau bija izlēmuši – Jānis veido skaņu, bet mēs parūpējamies par vizuālo koncepciju. Vēl mēs pieaicinājām Elmāru Seņkovu, kas ir izcils režisors un kā mūsu trešais spēks palīdzēja ar dramaturģiju. Kaut gan mēs nevienā brīdī negribam “iekāpt” teātrī, tomēr ir svarīgi domāt arī par režiju, lai saturētu šo visu kopā.
Vai šis ir pirmais uzvedums, kurā radāt vizuālo koncepciju?
Tādā individuālā, personiskā līmenī, jā. Īstenībā katra kolekcija ir kas tāds, kur ir vizuālais stāsts, ko nepieciešams izpaust. Šoreiz ir sanācis tā, ka mēs to reāli varam izdarīt caur notikumu – Valmieras vasaras teātra festivālu.
Vai “Tālavas taurētāja” iestudēšanu uzskatāt par savu jauno izaicinājumu?
To nevarētu nosaukt par jaunu izaicinājumu. Ar Jāni jau pāris gadus atpakaļ runājam par to, ka varētu uztaisīt izrādi, kas pauž stāstu caur kostīmiem, skaņu, gaismu un scenogrāfiju, neiesaistot aktierus un dialogus. Īstenībā šī mums būtu parasta modes izpaušanās, tā mēs redzam parastu modes skati. Šis ir veids, kā mēs vēlamies sevi parādīt, sevi izpaust. Mēs uzskatām, ka mode ir māksla, bet tajā pašā laikā mode ir ļoti nēsājama dizaina lieta, kurai nepieciešams balanss. Un šis balanss ir tas, kas iedvesmo mūs darboties.
Kā jums šķiet, vai mūsdienu pasaulē ir palicis vēl kāds Tālavas taurētājs?
Es domāju, ka ir. Protams, mēs šos varoņus vairāk piefiksējam tad, kad viņi aiziet no dzīves. Piemēram, Deivids Bovijs vai jebkurš cits “lielais” mākslas cilvēks, kurš ir devis daudz ko tavai apziņai, zemapziņai. It īpaši mūsdienās mēs to piefiksējam tikai brīžos, kad šis Tālavas taurētājs jau ir nokritis no koka galotnes.
