TWACH kolāža

Apģērba reinkarnācija jeb ilgtspējīgs modes dizains Latvijā 0

Četras pieredzes: Anna Aizsilniece (Recycled.lv), Ruta Garklāva (Ulmaņbikses), Aiva Zīle (ZĪLE) un Kristīne Daukšte (TWACH)

Agnese Čivle
06/01/2016

Pērnā gada novembrī Arterritory.com aicināja uz dokumentālās filmas Out of Fashion seansu kinoteātrī K. Suns. Igauņu filmveidotāja Jāka Kilmi un vācu dokumentālista Lenarta Laberenca filmas kodols ir pētniecisks stāsts par patērētājkultūras un fast-fashion neglaimojošo būtību. Tas asociatīvi tiek atklāts, izsekojot kāda džinsu pāra tapšanas vēsturei – no kokvilnas lauka Dienvidamerikā līdz Zara un H&M veikalu plauktiem. Aptverot situācijas neglīto pusi, nostiprinās igauņu upcyclingmodes dizaineres Rētas Ausas pārliecība, ka ideālā pasaulē upcycling vajadzētu būt dabiskai kopējās ražošanas procesa daļai. Apņēmības pilna viņa griežas pie lielajām, starptautiskajām korporācijām ar mērķi atrast zīmolu, kurš upcycling filosofiju varētu padarīt par sava ražošanas procesa daļu... Centieni panākumiem nevainagojās.

ARHĪVS: Neglaimojošs fast fashion šķērsgriezums

Tajā pašā laikā plaši tiek pausts viedoklis, ka zaļās domāšanas laikmetā šis modes atzars kļūs arvien populārāks. Viena no spilgtākajām eko modes dizaina personībām, vairāku grāmatu un publikāciju autore, prestižās dizaina augstskolas FIT (Fashion Institute of Technology) Ņujorkā profesore Sesa Brauna apgalvo, ka ilgtspējība nav tikai komunikācijas fenomens - tā ir realitāte, kas ietekmē jaunradi un ražošanu. Viņasprāt, ilgtspējīga mode vairs nav tikai avangards - tā ir nobriedusi masveida prakse, kuru novērtē plašs stila entuziastu loks.

Vai šis apgalvojums attiecināms arī uz Latviju? Kādā stadijā šobrīd atrodas pašmāju ilgtspējīgais dizains? Kāds ir tā lielākais izaicinājums? Cik gatava tam un ieinteresēta ir sabiedrība?

Domājot par Latvijas upcycling dizaina jomā notiekošo un vēloties raisīt plašāku rezonansi par filmā Out of Fashion apskatītājiem jautājumiem, Arteritory.com uz sarunu aicināja četras šīs nišas dizaineres. Kopīgā redzējumā vienojās un katra ar savu unikālo pieredzi dalījās Ruta Garklāva (Ulmaņbikses), Kristīne Daukšte (TWACH), Aiva Zīle (ZĪLE) un Anna Aizsilniece (Recycled.lv).


Ulmaņbikses Zīmola Ulmaņbikses unikālā formula ir 1+1=1, kas nozīmē, ka pārstrādājot divas gatavas, jau valkātas bikses, tiek radītas vienas jaunas – Tuvo un Vidējo Austrumu apģērba tradīcijās sakņotās, maisveidīgās harēmbikses – laikmetīgā izpildījumā. Zīmols izstrādājis arī no divām linu biksēm sašūtu kreklu dizainu. www.FB.com/ulmanpants

Materiālu resursi. Priekšroka – “otrajai rokai” (second hand)

Kā viena no igauņu dizaineres Rētas Ausas aktivitāšu manifestācijām, 2011. gadā tapa interneta platforma Trash to Trend. Lapa veidota ar mērķi izmainīt kopējo modes dizaina industriju, globālas kopienas ietvaros apvienojot upcycling dizaina entuziastus. Interneta platformas dienas kārtībā ietilpst dizaineru informēšana par izdevīgām ražošanas un loģistikas opcijām, par gatavā dizaina realizācijas iespējām un, kas būtiski, – par pieejamajiem industriālo pārpalikumu resursiem. Lai gan Latvijas ne sevišķi aktīvajā ražošanas ainā atrodas uzņēmēji, kas būtu gatavi dalīties ar atgriezumiem un citiem ražošanas procesa pārpalikumiem (materiālus piedāvā gan apakšveļas ražotājs Rosme, trikotāžas apģērbu ražotājs Rita, gan zīmoli ZIB un QooQoo), kā galveno izejmateriālu jauna dizaina radīšanai Arteritory.com uzrunātās dizaineres izraugās tieši lietotu apģērbu. Gan zīmola Ulmaņbikses, gan ZĪLE un TWACH gadījumā tā izrādījusies veiksmīga sadarbība ar labdarības veikalu Otrā Elpa, kas zīmoliem sniedz gan materiālu nodrošinājumu, gan pēcāk gatavo apģērbu realizāciju. Recycled.lv kā lietotu kreklu un žakešu, bet Ulmaņbikses kā bikšu resursus izmanto gan second hand apģērbu veikalus, gan vairumtirdzniecības bāzes.

Upycling dizaina lielākais izaicinājums – fiziskais un morālais nolietojums

Ņemot vērā second hand apģērba dabisko nolietojumu (nodilumu, neizmazgājamus traipus), otrreizējās pārstrādes dizainā nākas sastapties ar īpašu jaunrades un tehniskā izpildījuma specifiku. Tāpēc Arterritory.com jautā - kā diskusijas dalībnieces risina materiāla kvalitātes jautājumus?

Zīmola TWACH dizainere Kristīne Daukšte atzīst, ka dažkārt Otrās Elpas noliktavā nākas pavadīt ilgu laiku līdz izdodas atrast ko derīgu, tajā pašā laikā piedāvājumā rodami arī nevainojami “zelta gabali” vēl no padomju laikiem. Kristīne darbu ar gatavo apģērbu salīdzina ar kolāžas veidošanu, kurā katra izdevusies kombinācija rada neizmērojamu gandarījumu. Zīmola Ulmaņbikses radītāja Ruta Garklāva neslēpj, ka ir atklājusi neskaitāmus viltīgus veidus, kā apiet kādu nederīgu detaļu vai traipu. „Tā ir patiesa sāpe redzēt, ka kāda, kaut jau no modes izgājusi, lieta ir šūta vēl Latvijas laika fabrikās – no ļoti kvalitatīva auduma. Kā lai to izmet? Un kāpēc? Tai taču var ko nogriezt, ko piešūt. Es redzu patiesu izaicinājumu tajā, ka tev ir šis ierobežotais drēbes gabals un tu domā, kā to samenedžēt, lai tas atkal varētu savu dzīvi turpināt,” stāsta Ruta.

Šajā kontekstā Kristīne Daukšte arī uzsver lielisko iespēju izzināt drēbniecības skolu: „Nereti izdodas uziet lietas no Latvijas ražošanas “zelta laikiem”. Tās jaucot ārā, ir tāds kaifs redzēt, cik viss savulaik kvalitatīvi ticis izgatavots. Tā vienmēr ir iespēja padziļināt savas zināšanas.”

Savukārt zīmola Recycled.lv dizainere Anna Aizsilniece vērš uzmanību uz lietotiem apģērbiem piemītošo enerģētiku: „Esmu jūtīgs cilvēks – dažkārt second hand veikalos man trīcēja rokas – to enerģiju nevarēju izturēt, taču mākslas vārdā sevi lauzu. Mazgāju šīs drēbes pa divām reizēm. Tad atklāju kādu interesantu lietu – brīdī, kad tas apģērbs ir transformēts, tas zaudē šo savu veco enerģētiku. Tajā brīdī es sapratu, ka daru kaut ko ļoti labu – kaut ko tādā kā sajūtu un identitātes līmenī.”


ZĪLE Zīmols ZĪLE, izauklēts mazpilsētā, plašākam pircēju lokam pazīstams Rīgā. Upcycling dizaina koncepcijā top džinsu bikšu “reinkarnācija” sieviešu un vīriešu jakās ar siltu pledu oderējumuwww.FB.com/ziileziile 

Upcycling koncepta izpratne sabiedrībā

Jautāta, cik gatava un ieinteresēta upcycling ir sabiedrība, zīmola ZĪLE dizainere Aiva Zīle, kuras apģērbu ražošana dislocēta mazpilsētā, atklāj ārpus Rīgas kontekstu: „Diemžēl mazpilsētā tas joprojām nav aktuāli. Ļoti maz ir to, kas izprot upcycling jēdzienu, līdz ar to apģērbi, kas radīti upcycling konceptā tiek uztverti kā dīvaini izņēmumi, nevis ikdienā valkājams apģērbs.”

Savukārt TWACH un Ulmaņbikses dizaineres atzīst, ka daudz lielāka nozīme valkātāju acīs ir pašam dizainam, nevis aiz tā stāvošajam tapšanas stāstam. „Pa visiem šiem gadiem ir nācies secināt, ka ir cilvēki, kuri nesaprot, ka patiesībā ir iegādājušies jau lietotu apģērbu. Man ir aizdomas, kādi 30 procenti Ulmaņbikšu valkātāju to pat nenojauš. To vidū ir arī tie, kam nepatīk lietotas drēbes. Šeit, manuprāt, vairāk darbojas “patīk-gribu-pērku” faktors,” secina Ruta Garklāva. Secinājumam pievienojas arī Kristīne Daukšte: „Daudzi klienti ir sajūsmā par gatavo produktu, bet izrāda teju sašutuma pilnu pārsteigumu, kad atklāju, ka tas tapis no lietotiem mēteļiem.” Dizaineres vienojas, ka daļai auditorijas šīs aizkulises nemaz neinteresē.

Modes patērnieciskums vs individualitāte. Modē – “Ražots Latvijā”

Apdomājot jautājumu par modi kā domāšanas veidu un to, kādu vērtību valkātājs piešķir apģērbam, Ruta Garklāva arī uzsver, ka Ulmaņbikšu četru gadu ilgā pastāvēšana ir apliecinājums tam, ka Latvijas sabiedrības domāšanā ir lietas, kas stāv pāri tam, ko saprotam ar modi: „Manas bikses savu aktualitāti varēja zaudēt jau 2011. gada beigās. Manuprāt, interesi uztur tieši šis patriotiskais “Ražots Latvijā” aspekts. Tā arī ir tā mode.”

„Būtisks ir labs dizains. Latvijā tiešām modē ir “Ražots Latvijā””, pievienojas Kristīne, kuru papildina Ruta: „Vēl modē ir eko. Eko + “Ražots Latvijā” = vienkārši ideāli!”

Savukārt Aiva Zīle, daloties savā ārpus Rīgas pieredzē norāda, ka, kaut pašai personīgi vienmēr labāk paticis apģērbu pāršūt, nevis no auduma izgriezt un sašūt, tā tomēr neesot vispārēja tendence laukos: „Realitāte ir tāda, ka cilvēki joprojām pārsvarā valkā fast fashion. Laukos neviens nevalkā latviešu dizaineru drēbes, nevar un negrib atļauties.” Dizainere arī pauž savus novērojumus Rīgas modes valkātāju vidū: „Redzu, ka pavisam citādāka situācija ir Rīgā, kur šāds radīts apģērbs ir populārs un dzīvotspējīgs, pircēji neuzskata, ka tam jābūt lētākam kā masveidā ražotam. To pērk un valkā tie, kam rūp ne vien sava individualitāte, bet piemīt arī izpratne par zaļu dzīvesveidu un fast fashion radītajām sekām pasaulīgā konceptā.”

TWACH dizainere Kristīne vērš uzmanību uz to cilvēku daļu, kas ir akli modes patērētāji, kaut tādi nemaz nevēlas būt: „Viņi vienkārši nezina par citām blakus iespējām. Latvijā diemžēl tādu sevišķi daudz arī nav.”


TWACH (This Will Also CHange) TWACH rada apģērbu no materiāliem ar stāstu un vēsturi. Tie ir unikāli apģērbi vienā eksemplārā, vienkāršāki apģērbi ikdienai un piegrieztnes apģērba pašūšanai mājās. www.FB.com/twach.clothing

Cena par pievienoto vērtību

Domājot par fast fashion un Latvijā ražota dizaina apģērba patēriņu, būtiski vērst uzmanību tā cenu akceptam pircēju vidū. Ruta Garklāva norāda, ka pastāv pircēju kategorija, kuri ir priecīgi par Ulmaņbikšu cenu un brīnās par tās zemo līmeni, taču ir arī sabiedrības daļa, kuriem 40 eiro šķiet nesamērīgi augsta. „Ir dzirdēts: O, šīs taču ir vienkārši kopā sašūtas bikses! Uz ko es atbildu: Jā, vienkārši! Jūs arī varat to mēģināt izdarīt! Visi veikali “pa divīti” ir vaļā! Taču izrādās nemaz tik vienkārši tas nav. Mēs nerunājam par to vienkārši – mēs runājam par dizainu. Par pievienoto vērtību, par darbu. Taču mūsu sabiedrības maksāšanas līmenis ir tāds, kāds tas ir, tāpat arī izpratne par lietu ilgtspējību.”

Labākais mārketinga instruments – dizaina kvalitāte

Atbildot uz jautājumu, ar ko atšķiras/būtu jāatšķiras šīs nišas modes mārketingam, un kas ir tā trumpji – efektīvākie reklāmas instrumenti, Anna Aizsilniece norāda, ka vienīgi lietas atrašanās modes aktualitātes statusā padara to iekārojamu: „Ja jāatbild uz jautājumu par nišas mārketingu, tad nav nekā labāka par jau esošo – uztaisīt to par trendu un no tā attīstīt biznesu.” Anna neslēpj, ka pati nekad apzināti nav veidojusi PR vai strādājusi pie zīmola mārketinga: „Ja to darītu – man nebūtu atlicis laika radošajam procesam. Man tas viss ir bijis hobijs un māksla. Es nedaru to citiem, es daru to sev. Skatos, kas šajā dzīves periodā man ir vajadzīgs.”

Savukārt zīmols Ulmaņbikses pērngad izpildīja plaši pamanītu zīmola akciju – bikšu fotosesiju, kurā kā modeļi piedalījās basketbolists Kaspars Kambala un televīzijas seja, žurnāliste Marta Selecka, kurus fotografēja Artūrs Kondrāts. Tāpat nesen jauns izaicinājums Ulmaņbiksēm bijis privāts pasūtījums – kāzu tērpi pārim. Tā fotogrāfijas daudzi pamanīja sociālajos medijos. Zīmola dizainere atzīst, ka ar Kasparu Kambalu sadarbība izveidojusies pavisam organiski: „Viņš vēlējies sev bikses, mēs – uzaicinājām viņu kļūt par zīmola seju.”

Kristīne Daukšte šādu sadarbību vērtē atzinīgi un norāda, ka svarīgi, lai cilvēki, kas nes zīmola vārdu, paši būtu idejas entuziasti, nevis vienkārši slavenības kā slavenības.

TWACH dizainere Kristīne pauž viedokli, ka šo konceptu īpaši mārketēt nemaz nav nepieciešams: „Upcycled aktualitāte drīz beigsies. Jārunā ir par labu dizainu, par kvalitāti. Mēs nebūt negribam, lai visi tagad pirktu tikai otrreizēju apģērbu – var pirkt arī labu un kvalitatīvu jaunu apģērbu, bet izvēli veicot apzināti.”


Recycled.lv Recycled.lv transformē apģērbu, mainot tā enerģētiku; restaurē sajūtas, laika garu un noskaņu – no baroka līdz etnogrāfijai... Konceptuālā dizaina valodā zīmols veido apģērbu kolekcijas no krekliem un žaketēm kreklkleitas ar īpašu sievišķības, elegances, grācijas un aristokrātiskuma sajūtu.www.recycled.lv 

Fast fashion un izpratne par ilgtspējību

Kristīne Daukšte pauž ticību, ka, ja mainītos cilvēku uztvere par apģērbu, tie sāktu pārdomāt savus pirkumus: „Ieklausoties sevī un saprotot, kas viņiem patiesi piestāv un saskan ar personību, izbeigtos aklā sekošanai īslaicīgiem modes kliedzieniem. Tāpat ir jāmainās paradumiem – no vienas sezonas apģērba uz pirkumiem trim sezonām.”

Arī Anna Aizsilniece īpaši uzsver apzināšanos un attiecina to arī uz pašiem dizaineriem un apģērbu ražotājiem: „Man pašai būtiski ir nedarīt lietas naudas dēļ, bet gan tādēļ, ka esmu sajutusi aicinājumu. Ir svarīgi nodalīt to, ko mums uzspiež no ārpuses, no tā, kas notiek mūsu iekšienē.”

Iztirzājot modes ilgtspējības idejas izpratni cilvēku vidū, vērts ieskicēt gadījumu, kad uz labdarības veikala Otrā Elpa pakaramā atgriezās tās pašas tur reiz jau nopirktās otrreizējās pārstrādes dizaina bikses. To autore Ruta Garklāva atzīmē: „... pat, ja tās tika nopirktas īslaicīgam apmierinājumam, tās atkal tika ielaistas ilgtspējības cirkulācijā.”

Revolūcija? Evolūcija? Transformācija?

Atbildot uz retoriku, vai upcycling modes fenomens ir modes biznesa un modes domāšanas evolūcija vai revolūcija, atbilstoši TWACH zīmola pārmaiņu filozofijai Kristīne ir pārliecināta, ka šī tendence ir transformācijas priekšvēstnesis, kamēr Ruta Garklāva iestājas par domāšanas evolūcijas ideju: „Kādu gan mēs 2016. gadā vairs revolūciju varam uztaisīt? Mēs varam tikai iedarbināt saprātu, ieslēgt apzinātību.” Anna Aizsilniece īpašu uzmanību vērš katra indivīda paša iekšējai evolūcijai: „Ir jādomā par personīgo evolūciju, mazāk par ārējo – ārpasaules evolūciju. Jo ārpasaule atspoguļo iekšpasauli. Manuprāt, nekādi modes biznesa likumi neko nenoteiks un nemainīs.”


Šādi zīmols TWACH organizē materiālus, meklējot pareizās krāsas un toņus.

Nākotnes vīzijas pamatā – modes cikliskums

Uzlūkojot upcycling kā potenciālu modes biznesa attīstības virzienu, dizaineres dalās savā redzējumā uz iespējamo nākotnes ainu. Zīmola ZĪLE dizainere Aiva: „Lai upcycling kļūtu par masu ražošanas fenomenu, jāpaiet vēl ilgam laikam. Lai arī mūsdienās daudz ir pieejama informācija par dažādām dzīves sfērām, kurās mēs kā sabiedrība saimniekojam neapdomīgi, nedomājot par kopējo Zemes nākotni, – visam pāri tomēr stāv prātam neaptverama politika, vienpersoniskas intereses, bizness un birokrātija. Taču man personīgi šķiet, ka tieši šādai dizaina koncepcijai ir nākotne. Zinot, ka mode attīstās pa spirāli interpretējot jau reiz izdomātas lietas – tieši izaicinājums domāt, kā vienu apģērbu pārveidot par citu, meklēt risinājumus, kā ietaupīt resursus, domas par planētas nākotni – tas ir un kļūs arvien aktuālāk. Domāju, ka nākotnē upcycling apģērbi kļūs arvien populārāki, taču ne tikai pateicoties modes industrijas centieniem, – tas notiks sabiedrības viedokļa dēļ, jo zaļi domājošu cilvēku paliek arvien vairāk, it sevišķi jauniešu vidū, kas arī ir nākotnes dizaineri un nākotnes patērētāji.”

Ruta Garklāva, savukārt, modes cikliskumā saskata iespējamu šīs tendences aktualitātes zudumu: „Kā ar jebkuru lietu dzīvē – mēs nevaram gaidīt, ka visu laiku sēdēsim kalna galā.” Kristīne Daukšte atgādina par eko filozofijas burbuli, kuram drīz būtu jāsprāgst, tomēr cerīgi veras nākotnē, uzsverot, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj radīt jaunas lietas no jau esošajām: „No jebkāda materiāla, tu vari uztaisīt, piemēram, dziju, un no tās radīt jaunas lietas.” Ruta Garklāva uzver nepieciešamību daudz par to runāt: „Ir jārunā par to, no kurienes nāk apģērbs, kur tas paliek... Kādas būs sekas, uz kurienes mēs ejam un kur varam iet, bet neejam...” Savukārt Anna Aizsilniece savā nostājā ir visai strikta un nepievienojas viedoklim, ka upcycling mode varētu pieņemt masu ražošanas apmērus, kā arī pauž mazāk entuziastisku nostāju par modes industrijas transformāciju kā vienu no planētas glābšanas instrumentiem. „Mums pasaule nav jāglābj, jo mums tā nepieder. Visu šobrīd pasaulē notiekošo lietu kontekstā, manuprāt, par šo nemaz nav jārunā. Patiesībā arī Rēta Ausa ir dziļi iekšā biznesā un līdz galam neredz, ko dara. Viņa uz to raugās no cita skatpunkta. Bet, ja lūkojas no vēl tālākas perspektīvas, vēl plašāk – es uzskatu, ka ir pēdējais brīdis vienkārši ieskatīties mūsos pašos.”

---
*upcycling ir process, kurā materiālu, ražošanas vai sadzīves pārpalikumus, kā arī nelietderīgus, nolietotus priekšmetus pārveido jaunos augstākas kvalitātes materiālos un produktos, vai produktos ar augstāku vērtību apkārtējās vides kontekstā.