Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops. Foto: Mārtiņš Cīrulis

Mums patīk būt nesaprastiem 0

Intervija ar modes dizaineru Rolandu Pēterkopu

Una Meistere
03/12/2015

Modes zīmolam MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops) šogad aprit desmit gadi modē. Un savā ziņā šī ir dzimšanas dienas saruna. Par modi kā domāšanas veidu. Jo, kaut arī mūsdienu lietu un impulsu pārsātinājums un ļodzīgā vērtību piramīda tās vērtību brīžiem šķiet nonivelējusi līdz ledenei, mode savā dziļākajā būtībā vienmēr ir bijusi un ir intelektuāla – prāta – nodarbe. Un tas, kā to lietojam, vienlaikus ir arī stāsts par vērtībām, ko paši atbalstām un kas mums ir svarīgas. Tieši tā pret to vienmēr attiekušies MAREUNROL’S. Viņos ir kaut kas no tīrradņa, kur dīvainā, neatkārtojamā veidā apvienojies sirreālu sapņotāju gars un skaudra realitātes izjūta. Viņu tērpi uzdod jautājumus, prasa iedziļināšanos, eksperimentē ar modes valodas pieņēmumiem, priekšstatiem un robežām. Viņu kolekcijas ir telpa domām – vien apģērba veidolā.

MAREUNROL’S joprojām ir arī starptautiski pamanītākais latviešu modes zīmols. 2009. gadā viņi ieguva divas galvenās balvas 24. starptautiskajā modes un fotogrāfijas festivālā Jērā, kopš 2012. gada piedalās Parīzes vīriešu modes nedēļā – tās oficiālās programmas ietvaros. Piedalījušies vairākās starptautiskās modes izstādēs, kā arī modes un teātra festivālos. Veidojuši tērpus daudzām teātra un operas izrādēm (kopskaitā jau astoņām, šobrīd strādājot pie kostīmiem operas “Makbets” iestudējumam Latvijas Nacionālajā operā un baletā; pirmizrāde notiks nākamā gada februārī). Izdevniecības Phaidon almanahs Pattern savā 2013. gada izdevumā ierindojis MAREUNROL’S starp 100 mūsdienu īpašākajiem jaunajiem dizaineriem.

Starp citu, kā ik pa mirkli var pārliecināties globālajā tīmeklī, MAREUNROL’S ir arī kopētākais latviešu zīmols. Par to visu šī saruna ar Rolandu Pēterkopu. 


Kolekcija “Epizode 1”. Foto: Rolands Pēterkops, 2010

Nesen, kārtojot grāmatplauktu, uzgāju 80. gados izdotu grāmatu, kur bija apkopotas tā brīža vadošo dizaineru prognozes par nākamās tūkstošgades, precīzāk, 2001. gada modi. Būtībā viņi prognozēja tikai 20 gadus uz priekšu. Taču diezgan trāpīgi. Lāgerfelds, piemēram, izteicās: “Cilvēki kļūs programmējami, tas ir bīstami, bet tā ir nākotne.” Un tieši tā arī ir noticis – lielākā masā cilvēki ir industrijas zombēti.

Zombēšana ir riktīga. Rodas aizvien jaunas kompānijas, kas ir vienkārši izrēķinātas. Zīmoli, kuros bieži nav pat dizainera, jo pēc tā nav nepieciešamības. Apzinoties, ka industrija ir nozombējusi noteiktu sabiedrības līmeni, uz šī fona tu kā uzņēmējs vienkārši izrēķini, ka tāds un tāds produkts aizies. Un tad pats uz šī līmeņa dzīvo. Jo visiem ir acis un visi saskata, kas ir aktuāls un hype, bieži paņemot tās pašas lietas, ar ko jau sabiedrība ir nozombēta un turpinot tik zombēt tālāk, vienlaikus nopelnot. Tāpēc nav brīnums, ka ļoti daudzi zīmoli šodien ir vienkārši zīmoli. Un tie jau arī nepretendē uz kaut ko vērtīgu – būt muzejā vai palikt vēsturē, to prioritāte ir peļņa. Pašlaik jūtama izteikta modes vides noslāņošanās. Vieni vairāk aiziet pašanalīzē, domājot un arī rādot attīstību, inovāciju. Savukārt otri labi apzinās, ka vieglāk ir izvēlēties pārbaudītu taciņu un klients būs. To lieliski var redzēt Parīzes šovrūmos.

Kā tu izjūti dizainera vietu un vērtību šodien? No vienas puses, lielie konglomerāti viņu ir padarījuši par pingponga bumbiņu, kas tiek mētāta no viena modes nama uz citu. No otras – sociālo tīklu un dzelteno mediju iespaidā – tā ir tāda “glamūra profesija”.

Protams, ir skumji redzēt, ka virkne lietu, kas tev patīk, kļuvušas par galēju meinstrīmu, un tas dziļums atkal jāmeklē kaut kur citur. Savā ziņā arī dizainera tēls ir absolūti komercializējies. Piemēram, mūziķis rada savu zīmolu. Protams, tas nenotiek bez dizainera palīdzības un ir tīrais mārketings, taču tas nonivelē modes dizaina ideju kā tādu. Jo, skatoties uz šādiem tēliem, šķiet, ka būt par dizaineru ir ārkārtīgi vienkārši: nosaki tik virzienu, krāsas vai printus – un uz priekšu... Man liekas, ka dizainers visos laikos ir bijis cilvēks, kurš ar lielu pietāti pret savu darbu rada lietas, kas it kā padara cilvēku dzīvi labāku.  Viņš ar saviem instrumentiem it kā paver durvis uz jaunu pasauli – tādu, ko mēs pašreiz varbūt vēl nevaram izskaidrot. Dizaineram ir tā prasme un atbildība konkrētā mirklī salikt kādas divas šķietami nesavienojamas lietas kopā, un no tā sanāk kaut kas skaists. Cita veida skaistums. Tas mazais atslēgas caurumiņš, kurā tu ieskaties, – un tev paveras cita skaistuma estētika. Būtībā dizainers ir tas, kurš zina, kam jābūt, bet kas vēl nav. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti labi, ka joprojām ir šie daži lielie, stabilie zīmoli, kas dzīvo savu dzīvi. Tie tomēr notur modi pie vērtības, vienlaikus piesaistot šai nozarei arī cilvēkus, kas paši par sevi meklē dzīvē vērtīgas lietas. Lielajām nācijām mode vienmēr ir bijusi būtiska kultūras sastāvdaļa, un tāpēc apģērbs tām vienmēr bijis svarīgs. Savā ziņā lielie zīmoli, kas attīsta modes valodu, joprojām liek saprast, ka nekas nav mainījies – viss labais turpina dzīvot savu dzīvi, taču vienīgi varbūt ir mazāk redzams. 

Kā tev šķiet, cik liels mūsdienu modē ir šis intelektuālais, domājošais atzars?

Man šķiet, ka daudzi no visas lielās modes ģimenes patiesībā gribētu būt intelektuālajā nišā, bet daudz vieglāk ir iekāpt racionālajā uzbūvē, kur tu saproti, ka ar to vari pelnīt naudu. Manuprāt, labs paraugs ir tas pats Comme des Garçons, kas rada pievienoto vērtību, bet tajā pašā laikā lielākos ienākumus gūst no primitīvām lietām. 

Bet vai vienlaikus tas arī nav viens no retajiem zīmoliem, kam izdevies saglabāt līdzsvaru?

Jā, un, manuprāt, tieši tādējādi viņi mūsdienu situācijā varbūt iegūst pat vēl vairāk. Jo viņi parāda domāšanas tālredzību. Kaut gan uz citu modes namu reprezentāciju fona viņi joprojām ir tādi kā izlēcēji. Daudzi jautā – vai to var nēsāt? Un tas ir tieši lieliski, jo viņi rada to, ko cilvēki vēl īsti nesaprot. Nevis pakļaujas, bet piedāvā to, kas varbūt tiks saprasts tikai pēc pāris sezonām. 

Vienlaikus ir sajūta, ka lielo personību laiks modē ir beidzies. Palikuši vien pāris grandi.

Dizaineri šodien vairāk kļuvuši kā tēli, kā vārdi. Katram ir savs Instagram konts, un viss ir vērsts uz personisko. Un, kad modes nams sajūt, ka vajag tādas un tādas vēsmas, tas paņem konkrētu dizaineru, kam ir savi sekotāji. Būtībā notiek tāda fiziskās telpas spēlēšanās ar tēliem. Teiksim, tev ir iphone un tu jūti, ko nozīmē telpa ap to. Vai ap kafijas krūzīti. Ir dizaineri, un ir modes nams – stabils kuģis, kas ceļojis jau nezin cik gadus, un ik pa mirklim tas piemet tās hype, popa nianses.

...un būtībā turpina ceļot tikpat stabili. Jo tajā, ko tas pārdod masu tirgū jau lielās līnijās, izņemot dažas nianses, nekas nemainās....

Būtībā tādējādi klasiskie modes nami piemet uguni, lai skaidrs, ka tie ir dzīvi, aktuāli, saprot, kas notiek sabiedrībā, kur virzās industrija utt. Jo, tieši izvēloties konkrēto dizaineru, tie arī pauž savu vīziju par virzienu, kurā dodas. Kāpēc Diors savai sieviešu modes kolekcijai savulaik paņēma Rafu Simonsu? Tāpēc, ka viņš iepriekš nebija saistīts ar sieviešu modi un visu laiku bija bijis alternatīvais vīriešu modes dizainers, savveida intelektuālais huligāns, kas šādā kombinācijā – konkrētājā mirklī – labi strādāja kopā ar klasisko Dioru. Labs piemērs ir Kirstena Dēlholma, ar kuru mēs Latvijas Nacionālajā operā un baletā strādājām pie “Rienci” iestudējuma, – savā ziņā viņu var salīdzināt ar modes namu. Katrreiz, veidojot projektu, viņa skatās, kas ir tas intelektuālais gals, kas – popgals, kas ir kaut kāda trešā trijstūra mala. Tad viņa saliek visu kopā, lai radītu jaunas emocijas. Tas ir tieši tas, ko dara modes nami un ko arī mēs cenšamies darīt. No esošajiem instrumentiem tu saliec kopā kaut kādu nebijušu konstrukciju. Protams, vienmēr ir jādomā, vai tas viss ir estētiski pozitīvi, jo viegli ieiet galējībās.


Opera “Rienci. Triumfs un sakāve”. Sadarbībā ar Hotel Pro Forma. Latvijas Nacionālā opera. Foto: Gunārs Janaitis

Savā ziņā tas ir kā zīmējums, ko uzlūkojot tu vēro atsevišķo punktu vibrāciju. Ja modes nams jūt, ka intensitāte sāk slīdēt zem normas, tas meklē jaunas asinis. Tādā hype dozu līmenī. No vienas puses, protams, ir skumji, ka šodien sabiedrības vērtējums nonivelējies līdz like skaitam Facebook un Instagram. Un cilvēki lielā masā ir sazombēti tā, ka seko kaut kādai iebūvētai sistēmai, ir pārstimulēti ar visu jauno, un uz tā fona ļoti cieš saturs un jēga. 

Sazombētībai droši vien līdzi nāk arī inerce.

Vislabāk to varu spriest pēc sevis – ļoti bieži, strādājot ar datoru, tu pakļaujies feisbukam, tviterim, masu informācijai. Un gribot negribot tādējādi vien jau tiec iezombēts uz kādu noteiktu virzienu. Reiz saplīsa dators, un kādu brīdi es dzīvoju bez nekā un sapratu – bāc! – var taču arī tā. Nejauši paņemt jebkuru grāmatu un palasīt, darīt vienkāršas lietas. Ir, protams, cilvēki, kas spēj no tā visa atslēgties. Taču lielākā masā tas tikai turpināsies. Vienlaikus ir tik daudz skaistu lietu, par kuru eksistenci cilvēks pat nezina, nenojauš. Mūzikā, kino, mākslā. Nenojauš, jo dzīvo tajā savā iebruģētajā ceļā un nav brīdis kaut kādai nejaušībai, kur to saskatīt.

Šodien ļoti daudz kas ir pakļauts haipam. Tādai īslaicīgai konfektītei, ko tu apēd, izdzīvo to posmu un meklē jaunu. Un modes patērētājs tad dzīvo uz tādām tabletītēm – konfektītēm. Sezonu pēc sezonas viņš rij un priecājas par dumjām, naivām lietām. To visu redzot, saproti, ka tev negribas saistīt sevi ar šo industriju. 

Kādas ir šībrīža ejošākās “tabletītes”?

Viena ir totāli melns.

Falšais intelektuālisms?

Jā, ļoti labs apzīmējums. Jo tu saproti, ka tie, kas to rada, nav tie, kuri paši līdz tam ir nonākuši: viņi ir tikai to pieņēmuši kā formu. Tāpēc ka kāds cits, piemēram, vārdā Riks Ovens, ir šo intelektuālo vīziju radījis. Tālāk tā tiek tikai tiražēta, un tādā primitīvā emociju vilnī cilvēki tam seko. Kaut gan, mazliet padomājot, ir skaidrs, ka tā ir tukša popmūzika. Reizēm ir ļoti bīstami, ja labas lietas tiek pārdozētas, jo tie, kas pārdozē, vairs neredz robežu. 80. gados, piemēram, parādījās andergraunda elektroniskā mūzika, kas deviņdesmitajos jau bija kļuvusi tik populāra – teju katra mākslinieka interpretācijā –, ka kļuva lēta un neforša. Līdzīgi šodien Parīzes modes nedēļā starp šiem melnajiem tu jūties kā vidē, kas tev nevis rāda, kura būs nākamā lieta modē, bet vienkārši rada modi, lai kāds cits tam sekotu. Un tas vairs nav tas vēstījums, ko tu ap sevi gribi redzēt. Katra kolekcija jau būtībā ir tavs teikums. Un vieglāk, protams, ir izpaust drošāku melnu teikumu, jo tu zini, kā to uzrakstīsi, turklāt starp sezonām nav arī pietiekami daudz laika, lai sagatavotu krāsaināku teikumu. Tas nenozīmē, ka krāsas ir kaut kas sarežģītāks – melna arī ir krāsa, taču tas, ka māki ar tām strādāt, jau ir cits posms un līmenis.

Otra konfektīte ir printi. Tas bija interesanti pirms dažiem gadiem, bet šobrīd – ok, ir audums, kas ir apdrukāts, bet tajā vairs nav nekādas inovācijas. Līdz ar to nav arī pamatojuma, kāpēc tev to vajag.

Man šķiet, ka viens no lielākajiem mīnusiem sabiedrības attīstībā ir tas, ka mēs nepareizi novērtējam cilvēkus. Precīzāk – nenovērtējam. Kaut vai mūzikas jomā. Piemēram, viens meinstrīma medijs izdomā, ka cilvēkam patīk konkrēta mūzika un ka viņš neko citu negrib dzirdēt. Un tad tikai ar to arī viņu baro, pamazām degradējot. Man vienmēr ir šķitis: lai ko tu ar klientu – cilvēku dari un viņam piedāvā, tu nedrīksti viņu uzskatīt par kaut ko zemāku. Gluži pretēji – viņš ir pelnījis pašu labāko. Un mēs cenšamies viņam šo informāciju sniegt – caur drēbēm, visu, ko mēs darām. Es zinu, kā pats esmu uzaudzis – bieži iedvesmojoties no kādām lietām, nejaušībām, kas man bijušas apkārt, piemēram, agrā bērnībā televīzijas kanālā nejauši noskatoties patiešām labu filmu vai mūzikā sadzirdot kaut ko tādu, kas iedvesmo. Manuprāt, viens no iemesliem, kas mūs šodien iedzinis strupceļā, ir tas, ka trūkst šo kvalitatīvo nejaušību – netipisku impulsu, kuri kalpotu kā pretstats ikdienas degradācijai, masu patērētājkultūrai. Kirstena Dēlholma stāstīja par fantastisku projektu Dānijā – Dānijas opernams uzdāvinājis 10 000 biļešu bērniem no lauku rajoniem, lai viņi varētu aizbraukt noskatīties operu. Ja mēs izdarītu ko līdzīgu, daļai bērnu, iespējams, tas būtu tā mirkļa lielākais pārdzīvojums, un varbūt nākotnē no visas šīs masas iznāktu pāris labu mūziķu. Taču, ja viņiem nav iespējas piedzīvot un saprast, ka kaut kur notiek patiešām labas lietas, un nejauši tās sadzirdēt, nav brīnums, ka sabiedrība degradējas. Protams, internets mūsdienās it kā ļauj visu ko atrast pašam, bet, ņemot vērā apkārtējo vidi, lielākā daļa nokļūst vienos un tajos pašos kanālos. Iespēja nejauši nokļūt kādā medijā, kas piedāvā kaut ko unikālu, ir diezgan minimāla, jo, pirmkārt, uz to nebūs draugu linka un, otrkārt, nejauši tajā iemaldoties, nebūs pareizās sajūtu platformas, konteksta. 


Kolekcija “Epizode 5”. Vējiem līdzi. Rudens/ziema 2015/2016. Foto: Mārtiņš Cīrulis

No vienas puses, modes galvenais uzdevums nenoliedzami ir tīri funkcionāls – apģērbt cilvēku. No otras – tā ir valoda, ar kuras starpniecību mēs cits ar citu komunicējam.

Modes valoda jau nekad neklusē, un es nevaru teikt, ka mode šodien būtu kļuvusi sekla vai trula. Tādā lielā masu skatpunktā – jā, varbūt. Pieņemu, ka līdzīgi bija astoņdesmitajos. Cita lieta, ka šodien, iespējams, sabiedrība daudz vairāk nogurst, jo tā visu laiku dzīvo informācijas mutulī. Un tu vairs nevari pārsteigt. Atceros, kad savulaik taisījām stila bildes “Dienas Stilam” (smejas), mūsu vēlme bija radīt sajūtu, ka tās nav tapušas Latvijā. Tā bija 90. gadu dizainera ambīcija – parādīt, ka mēs arī mākam kā ārzemēs. Iekšējo kompleksu dzemdētā vēlme nodzēst barjeru. Tagad, apzinoties, ka tādas robežas vairs nav, tu vairs nevari pārsteigt ar tīri glītām, konceptuālām bildēm. Tas viss aiziet tādā masā, ka zūd vērtība. Līdzīgi ir ar žurnāliem.

To esmu pamanījusi arī pie sevis, jau gadus piecus tos vairs nepērku. Kādreiz itāļu Vogue vakaros lasīju un skatījos gultā kā Bībeli, Stīvena Meizela fotogrāfijām atdzīvojoties stāstos...

Tagad tas viss katru dienu tev ienāk telefonā. Vienlaikus ielauzties šajā informācijas plūsmā un pievērst sev uzmanību ir ļoti grūti. 

Kas ir tas, caur ko tu to vari izdarīt?

Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir strikti turēties pie savas identitātes. Kaut arī tā varbūt brīžiem ir nesaprasta, dīvaina, neatbilstoša. Mums tas dod spēku. Interesanti, ka, strādājot ar šuvējiem, kas sadarbojas ar citiem dizaineriem, jūti, ka viņi ir it kā izkoduši kaut kādu formu – shēmu, pēc kuras, viņuprāt, darbojas modes industrija. Un reizēm man ļoti patīk, ka viņi uz mums skatās kā uz dīvaiņiem: ko jūs tur darāt, tā taču neviens nedara. Tajā brīdī es sajūtos ļoti labi. Man nepatīk būt saprastam primitīvā veidā, jo veids, kādā tu strādā, ir tava identitāte. Un tie cilvēki, kas ir noguruši no copy / paste, to pamanīs. Jautājums, protams, – kurā platformā tu procesu, ka tevi pamana, dabū gatavu.

Būtībā jau ir tikai divi ceļi. Viens ir racionālais – taisi kādai noteiktai formai atbilstošas lietas un tirgo. Otrs, kas ir daudz sarežģītāks, – attīstīt savu valodu. Savu skatījumu. Būtībā to vizuālo telpu, kas nāk līdzi gandrīz katrai mūsu kolekcijai.

Interesanti, ka, mācoties Antverpenē, man gandrīz vienmēr bija jāmelo pasniedzējam, ka esmu iedvesmojies no tā vai tā. Varbūt nebija pietiekami drosmes pateikt, ka tā ir vīzija, ka es vienkārši šo lietu tā redzu... Taču skolas uzdevumā parasti vajag pētniecisko darbu, kas parāda idejas attīstību. Tas ir ļoti labi, tomēr beigu beigās pats kolekcijas impulss vienalga ir radies no kādas vīzijas, ko tu esi kaut kur saskatījis. Un tad tu to “pievelc” pie uzstādījuma. Kādu brīdi man pat šķita, ka tas ir nepareizi, kamēr izlasīju Rejas Kavakubo citātu, kur viņa rakstīja tieši to pašu: viņai nekad nav paticis iedvesmoties no vēstures, muzejiem, grāmatām. Faktiski viņa redz visu kā formu. Kā vīziju. Tiesa, mums vēl ir arī tas mīnuss, ka mēs ap to visu vēl redzam telpu. Tu centies radīt ne tikai to dizainisko lietu vai produktu, bet arī vizuālo stāstu – telpu, kas, protams, ir tīrā māksla. Modes biznesam to nevajag.

Ja es tev tagad lūgtu iztēloties, piemēram, Antverpenes dzelzceļa staciju, kur ir daudz platformu: kura ir jūsējā, un kādi būs pārējie cilvēki uz tās – jūsu domubiedri, klienti?

Uz mūsu perona noteikti stāv tādi savveida muzikālie un vizuālie elki, personības, kas mums ir ļoti svarīgas. Runājot par vīriešu kolekciju, tie ir kādi 30 cilvēki – no Toma Veita, Džonija Grīnvuda, Jona Meka, Nika Keiva, Deivida Bovija līdz Deividam Linčam... Tie ir tēli, uz kuriem tu tiecies. Interesanti, ka viņi visi pārsvarā jau ir virs piecdesmit. Veci. Bet vienlaikus ūbermoderni. Dzīves uztverē joprojām jauni. Nav padevušies kaut kādai sociālai spriedzei. Viņu nav daudz, taču dziļākajā būtībā tā ir platforma, kam mēs radām, – viņu domubiedri, sekotāji. Bet tas nav tas melnums, jo, nosaucot visus šos cilvēkus, it kā uzreiz nāk prātā melnas drēbes. Drīzāk tas ir mistiskums, poētiskums, kas viņus visus vieno. Nebūtu pareizi dēvēt viņus arī par klasiskiem elkiem – tas vairāk ir domāšanas veids, pavediens, caur kuru tu it kā vieglāk vari izpaust savu pozīciju. Mani, piemēram, savulaik ļoti uzrunāja Maikla Džeksona sākuma periods un atsevišķi posmi deviņdesmitajos. Veids, kā viņš izskatījās uz skatuves: sakombinējis neglītas treniņbikses ar pārspīlētu, dīvainu ādas jaku, vienlaikus kā trešajai informācijai kalpojot viņa paša tēlam. No vizuālā viedokļa daudzi noteikti brīnītos, ja es nosauktu Arvo Pertu. Tajā pašā laikā tas, ko viņš rada, tā pasaule it kā dzīvo un rada to lauku. Mums savulaik pat bija kolekcija, kuras mērķis bija it kā izcelt no kopējās vides šos cilvēkus, kas ir jau krietni virs 50 un 60, bet ir daudz dzīvīgāki par daudziem no jaunās paaudzes. Savas pieredzes un domas spēka dēļ. Darbnīcā pie sienas mums joprojām ir kolāža no viņiem visiem.

Būtībā tie ir ļoti stabili cilvēki, kas vienlaikus ir arī dzīves filosofi, meklētāji, ceļotāji, kuri ir pietiekami stipri, lai varētu atļauties uzklausīt dažādus viedokļus. Modē, mākslā. Viņu intelekts ir tik liels, ka viņi to spēj sagremot. Bieži saka, ka cilvēki nevar pārāk ilgi izturēt klasisko mūziku, jo tā ir par sarežģītu. Klasiskā mūzika it kā iedarbojas uz otru – kreiso smadzeņu puslodi, un, ja tā nav attīstīta, tu nevari to ilgi paciest, jo esi pieradis pie tāda trula trokšņa. Mana pieredze rāda, ka šie cilvēki savā būtībā ir neparedzami – tu viņus pat nevari uzzīmēt, jo viņi bieži ir pārsteigums. Un arī viss ap viņiem ir savveida neparedzams pārsteigums. 


Kolekcija. “MAREUNROL'S. Fieldwork Nr.3”. Pavasaris/vasara 2015. Foto: Mārtiņš Cīrulis

Sajūtu, vizuālo zīmju kolāžas savā ziņā ir viens no jūsu instrumentiem. Arī šobrīd, strādājot pie “Makbeta” kostīmiem, tev uz galda ir kolāža.

Lai cik naivi tas izklausītos, veidojot kostīmus un cenšoties vizualizēt kādu konkrētu ideju, daļēji tu tajā vienmēr ieliec sevi, jo esi tas, kurš to veido, un vienlaikus kādus vizuālos vēstījumus. Reizēm ir tā, ka tu saproti, ka pats to nenēsātu, bet tajā pašā laikā apzinies, ka tā ir valoda, kurā tu gribi izpausties. Piemēram, pilnīgi iespējams, ka Deivids Linčs nekad to nevilktu mugurā, bet tā mistērija, kas ap to visu ir, piedod garšu. Turklāt man jau nav jāiekāpj kādā esošā rāmī, man jāveido kaut kas nebijis. Un tieši šis nebijušais jau arī ir tas, kas rada interesi kaut ko darīt.

Dziļākajā būtībā gan diezin vai tu vari izveidot kaut ko nebijušu, tu vari varbūt tikai esošās lietas salikt nebijušā kombinācijā.

Tā arī ir. Visas lietas jau eksistē. Visi instrumenti. Nebijis ir tas, ka tu ņem un ar savu domāšanu saliec lietas kaut kā citādāk. Tas konstruktors. Tu paņem tās garšas kārbiņas un samontē kaut kā tā, ka tev liekas interesanti un tajā pašā brīdī pašam gribas cerēt, ka tā ir rītdienas modes valoda. Ka tas nav kaut kas tagad aktuāls, bet valoda, ko cilvēki sapratīs rīt vai parīt. 

Tu ik pa laikam lasi lekcijas studentiem. Dažādās Eiropas modes skolās. Ko tu viņiem māci?

Mans uzdevums ir parādīt studentiem instrumentus, kas viņiem jau ir. Precīzāk, palīdzēt tos saskatīt. Jo reizēm ir tā, ka students sociālo tīklu vai kā cita ietekmē skrien pakaļ kaut kam, vienlaikus nesaskatot to, kas viņam jau ir dots. Tā ir tāda savveida inventarizācija, ko esam veikuši arī paši – kā MAREUNROL’S. Jau no 2000. gadu sākuma, apzinoties, ka tu esi tur, kur esi, un nevari pārsteigt pasauli, pēc aprobētas shēmas veidojot zīmolu. Tērēt milzu naudu, ražot fabrikā un izveidot kaut ko līdzīgu, kā jau dara citi. Mūsu domāšana ir šīs apzinātās vizuālās bildītes un īpaša pieeja konstrukcijai. Citam tas ir kaut kas cits. Piemēram, kāds varbūt apvieno modi ar skulptūru un visus tērpus izlej plastmasā vai gumijā. Tāpēc, manuprāt, vissvarīgākais ir iespējami ātri apzināties sava rokraksta instrumentus un uz šīs platformas tad arī sākt būvēt savu pasauli.

Viss, ar ko tu līdz šim esi nodarbojies, bijis ļoti vizuāls – mode, teātris. Savukārt radioraidījums “Tīrkultūra,” ko izveidojāt kopā ar Shipsea, ir par skaņu.

Grāmatas, kurās nav bilžu, man arī šķiet ļoti vizuālas. “Tīrkultūru” jau mēs paši esam formulējuši kā skaņu lekcijas. Nevis, ka tu verbāli runā un piedāvā stāstu par skaņu kā tādu, bet piedāvā klausītājam mūziku, kas ir ārpus ikdienišķā, radīta dažādos laikposmos, taču ar ļoti konkrētu vēstījumu. Savā ziņā arī tā ir vizuāla, jo skaņa mums vienmēr bijusi viens no iedvesmas avotiem. Kaut ko dzirdot, līdzīgi kā lasot grāmatu, tu veido savu iztēli un nokļūsti pasaulē, par kuru zini, ka neviens cits to neredz. Ir tā – jo seklāka mūzika, jo līdzīgāk tu vizualizē. Jo mūzika ir dziļāka un netipiskāka, jo citādāka ir arī tās vizualizācija. Tas laikam ir mans hobijs – meklēt to īpašo skaņu, jo mūzika bieži mēdz būt pavediens arī kādam jaunam virzienam modē.

Man šķiet, ka izglītības programmā bērniem skolās vajadzētu ieviest vienkārši mūzikas klausīšanos: mūzikas stunda ir kaut kas cits, tur bieži ir uzdevumi, ko bērns neizprot – sak, kāpēc viņam tas jāmācās. Bet, tiklīdz tu esi patīkami integrēts tādā audioformātā, tas cilvēku daudz vairāk uzrunā, un viņš vieglāk izprot tā vērtību.

Es pats nezinu notis, bet apzinos, cik svarīgi ir troksni kaut kā ieprogrammēt. Līdzīgi kā apģērbā tu veido piegrieztni. Tu to veido, veido un kaut kādā brīdī finalizē – uzzīmē uz papīra. Un tāda tā arī paliek. Tas pats ir ar skaņu. Tā kaut kā šajā telpā ir jāfiksē, lai to var atkārtot. Tas viss ir tāds telpas izzināšanas process. Un man tas viss liekas ļoti interesanti.

Nebeidzamais stāsts vienmēr būs: saskatīt to, kas nav saskatīts, un meklēt to, kas patiesībā ir nejaušība, pārpratums. Būtībā analizēt to, ko tu redzi. Bieži tas pat nav tik daudz saistīts ar cilvēka ķermeni. Strādājot pie kolekcijas, tu arī īstenībā vairāk strādā ar telpu, kas ir starp tevi un blakus sēdošo vai starp lietām. Kāpēc tā? Mums vienmēr ir gribējies parādīt to sirreālo asprātību. Iespējams, tāpēc, ka tās ir lietas, kuras neredzam, ka kāds cits darītu tajā modes platformā, kur atrodamies.

Zināmā mērā tas ir tāds zinātnieka darbs. Mūsu šībrīža ambīcija ir radīt kustīgu audumu, kas it kā izveido ilustrāciju, turklāt no pilnīgi primitīviem līdzekļiem. Kā bērnu grāmatiņās, kur, pakustinot vienu bildīti, veidojas muļķiks. Sena ideja, taču mums šķita, ka beidzot ir jāpamēģina to realizēt – kā dabūt efektu, nelietojot nekādas tehnoloģijas. Skaidrs, ka šāda materiāla nav, jo tik precīzi uzprintēt ir grūti. Un šajā gadījumā tas prints atkal piedod jēgu, jo tu radi kādu jaunu vēstījumu, ko gribi, lai skatītājs ierauga. Es, protams, nezinu, vai izdosies. Tas arī vienmēr bijis izaicinājums – ko tu vari izdarīt ar tiem instrumentiem, kuri ir tev apkārt. Mūsu gadījumā mums nav intereses doties uz kādu japāņu fabriku un eksperimentēt tādā līmenī. Mēs to nevaram atļauties, un, to apzinoties, ir skaidrs arī, kas ir mūsu identitātes nesējs. Un tad tu kā tāds zinātnieks centies meklēt jaunās atslēdziņas uz telpu, kas vēl pat nav nojaušama.


Kolekcija “Fieldwork. Nr. 2”. Rudens ziema 2014/2015. Foto: Iveta Vaivode

Jūs nesen bijāt ielikuši Facebook kārtējo kopiju no savām cepurēm.

Es to bildi nejauši uzgāju internetā. Nav tā, ka es to pārdzīvoju. Manuprāt, vērtība ir tikai tam, ka tas parādās, jo tad ir redzams links, no kurienes tas radies. Šobrīd vairs nav tas laiks, kad iesi par kaut ko tādu plēsties. Toreiz, kad vinnējām Jērā, nākamajā vīriešu modes nedēļā visi šūmējās, ka Valters van Beirendonks uztaisījis līdzīgas cepures. Viss atkarīgs no tā, kā tu to uztver, jo savā ziņā tas ir arī kompliments. Veids, kā tu saproti savu ietekmi. Tas pats ir arī mūzikā, jebkurā jomā – tu nevari sēdēt uz kaut kā. Ja tu gribi, lai par tevi zina, tev tajā brīdī ir jābūt pieejamam. Un, jo pieejamāks tu būsi, jo vairāk tevi salinkos ar oriģinālu. Modes būtība ir, ka lietas ir radītas konkrētam brīdim, kurā tās paliek, bet tu kā radoša persona strādā tālāk. Veido kaut ko citu. Nav pareizi arī izdomāt kaut ko un sēdēt uz šīs idejas. Tas ir tas modes stresiņš, ka tu kaut ko izdomā, darbojies, bet vienlaikus saproti, ka kosmoss ir viens –ideja ir turpat gaisā. Nav tā, ka mēs kaut kādā posmā globālajā pasaulē esam vieni paši. Tu strādā pie kolekcijas, un tev viss apkārt zib no vienādiem iespaidiem, un tik viegli ir pakļauties un iekāpt kādā rāmī un darboties tajā modes jomā vai citā. Tāpēc nav brīnums, ka tik daudzi uzņēmēji paši izdomā būt dizaineri. Strādājot pie “putniem”, piemēram, mēs neskaitāmas reizes Google meklējām, vai tiešām kāds nav jau realizējis līdzīgu ideju. Jo tā it kā ir tik vienkārša – nevar būt, ka neviens to nav iedomājies.

Jūs tiešām pārbaudāt katru savu ideju?

Jā, mēs cenšamies. Īpaši šķietami vienkāršāko, kas ir grūti nākusi. Interesanti, ka naivās lietas dzīvē bieži izrādās visforšākās. Tādas, uz kurām rūdīts cilvēks skatās ar skepsi, turklāt tā jau ir tik liela, ka viņš vairs nespēj savu sapni pat realizēt. Tā teikt, tas ir pārāk naivi. Savukārt tas, kurš spēj paņemt naivās lietas, daudz vieglāk nonāk līdz rezultātam.

Viņā vienkārši vēl nav zudis bērns.

Jā. Tas laikam ir vissvarīgākais. Savulaik “Tīrkultūras” intervijā ar Alvi [Hermani] runājām par Silīcija ieleju. Viņš teica, ka tur visi cenšas uzturēt sevi bērna prātā. Un tā viņi, iespējams, īsteno savas idejas. Tas ir ļoti svarīgi, turklāt tā viņi visticamāk arī spēj izolēties no ikdienas piesārņojuma, ko paši rada. 

mareunrols.com