Foto: Artūrs Kondrāts

BB. Joprojām nepieradināts 0

Intervija ar Bruno Birmani

Una Meistere
01/10/2015

Šovakar pulksten 19.00 koncepta veikalā “Paviljons” notiek Latvijas līdzšinējā modes dzīvē visnotaļ unikāls un absolūti nepieradināts pasākums – tērpu mākslinieka Bruno Birmaņa Nepieradināto relikviju labdarības izsole, kuras rīkotāji ir Arterritory.com un biedrība “Mākslas platforma”. Izsoli pavadošā izstāde vienlaikus piedāvā ieskatu arī visu laiku leģendārākajā Latvijas modes dzīves notikumā – Nepieradinātās Modes asamblejā. Tā, kaut pēdējoreiz notika tieši pirms 16 gadiem, joprojām turpina apaugt ar mitoloģiju. Kā neprātīgu un traku ideju epicentrs, kam toreiz izdevās sasniegt mērķi, par ko mūsdienu radošās industrijas cīnās līdz šim brīdim – pilntiesīgi iezīmēt Latviju Eiropas modes/dizaina kartē.

Savā ziņā pa šiem gadiem mītisks kļuvis arī pats tās idejiskais autors Bruno Birmanis. Sajūtu ziņā un vīzijās joprojām nepieradināts. Mērogu neierāmēts. Šobrīd jauna un ne mazāk traka izaicinājuma priekšā – nākamā gada pavasarī Tallinā notiks pirmā Baltijas modes nedēļa. Būdams viens no tās iniciatoriem Bruno ir pārliecināts, ka Baltijai ir visas iespējas nākotnē kļūt par vienu no jaunajiem modes industrijas radošajiem epicentriem. Jo, tā teikt, augsne ir nobriedusi – fast fashion pašapmierinātībā slīgstošā globālā modes industrija ir sasniegusi punktu, kur pelei, kas pārēdusies copy/paste “ledenes”, milti kļuvuši tik rūgti, ka acīmredzami šķebina. Un ir atkal laiks, ja ne gluži jaunām revolūcijām, tad jaunām idejām, kas modei atgriež to, ko tā apģērbu pārprodukcijas kalnā pazaudējusi – vērtību. Bruno tic, ka tas ir iespējams, arī, ja visu iespējamo kairinājumu piesārņotā prāta attīrīšanai, nāksies uz mirkli atslēgt elektrību... Un viņā ir kaut kas nepieradināti donkihotisks. 


Nepieradinātās Modes asambleja

Kā tev tagad no laika distances šķiet, kas 90. gadu sākumā padarīja iespējamu asambleju tādā veidolā, kāds tai bija?

Es domāju, ka tur bija divi faktori. Vispirms jau tas, ka mēs visi jau kopš 80. gada sākuma dzīvojām uz tāda kā radošā pacēluma viļņa. Mēs viens otru ļoti iedvesmojām. Turklāt tas nebija kāds viens noslēgts loks – tur bija gan grafiķi, gan dizaineri, gleznotāji... Arī lielās mākslas izstādes, kas notika divreiz gadā, ļoti konsolidēja radošo vidi. Protams, bija tādi, kas varbūt mazliet krita ārā. Bet faktiski nebija sevišķi lielas atšķirības starp cilvēkiem, kas savā ziņā tika uzskatīti par alternatīvajiem – kā Hardijs Lediņš, un šķietami legālajiem, kā vecie Iltneri, piemēram. Vidējā paaudze diezgan cieši turējās kopā un viens otru iespaidoja. Vislabāk tas redzams kinofestivāla “Arsenāls” piemērā.

Turklāt viss, ko mēs toreiz darījām, patiesībā bija ar milzīgu atbildību, kaut mēs paši tajā laikā to varbūt arī neuzskatījām par atbildību. Mums bija svarīgi, lai šeit patiešām notiktu kvalitatīvas lietas. Nevis vienam priekš otra vai bohēmas, bet konceptuāli.

Otra lieta ir tā, ka informācijas vakuuma rezultātā, kurā ilgstoši bijām dzīvojuši, nepiesaistīti pie tirgus vai pārdošanas principiem, dzelzs priekškaram krītot, mēs burtiski eksplodējām. Visa pasaule bija vaļā. Tādā radošā ziņā. Un sprāga vaļā lietas, kas ir tikpat kā neiespējamas vēl šobaltdien. Uz asambleju sabraukušie rietumnieki ieraudzīja ne tikai līdz šim neiepazītu pasaules daļu, bet to, ka aiz priekškara patiesību sakot mīt fantastiski radošie tīrradņi. Tieši tas, kas visos laikos bijis nepieciešams jebkurai kultūras teritorijai. Un modei jo īpaši. Vispārzināmais konflikts starp tradicionālo un alternatīvo vienmēr bijis viens no pamatdzinuļiem, kas vispār dzen modes radošumu uz priekšu. Turklāt jāatceras arī, ka 90. gados faktiski sākās arī pamatīga komunikāciju revolūcija. Pateicoties elektroniskajiem saziņas līdzekļiem, kulminēja arī iekšējā nepieciešamība jeb slāpes pēc spēcīgām, jaunām, kreatīvām izjūtām – un te pēkšņi, teju no nekurienes, parādījās tas skaidrais avots. To es faktiski esmu sapratis tikai tagad, jo tajā brīdī par neko tādu pat nedomāju.

Tajā brīdī bija eiforija?

Jā, tā bija zināmā mērā eiforija. Tu pati atceries, kādi mēs bijām. Tas bija tāds īpašs iekšējais stāvoklis, kas būtībā bija jau radies un attīstījies 80. gadu sākumā un vidū, bet 90. gados kulminēja sasniegtā rezultāta un brīvības iespēju sajūtā. Tā pat nebija vēlme iekļūt, izlauzties, toreiz mēs par to pat nedomājām – mēs domājām par to, ka gribam radīt kādas paliekošas lietas. Turklāt 80. gadu beigas un 90. gadu sākums bija liels lūzuma punkts arī visā pasaulē. Tiesa, mēs toreiz par to vēl neko nezinājām. 

Asamblejas fenomens savā ziņā bija arī tas, ka tai nebija ekvivalenta.

Un nav līdz pat šai dienai. Visas nopietnās lietas, kas notiek, ir ļoti lokālas un tādas tās arī paliek. Mode vienmēr ir atradusies tajā mistiskajā robežšķirtnē starp mākslu un industriju. Un šis dalījums ir konkretizēts tikai vienā valstī pasaulē – Francijā, kur mode atrodas Kultūras ministrijas paspārnē un tai ir oficiāls kultūras vērtības statuss. 

Kad Galiāno viņa “ziedu laikos” kāda žurnāliste jautāja vai viņš ir mākslinieks, viņš atbildēja, ka varbūt arī ir, tikai ar mazo “m”.

Lieliska atbilde.


Andreja Barteņeva skate. 1992

Ja šis jautājums asamblejas laikā tiktu uzdots dizaineriem, kuri tajā piedalījās, diezin vai viņi lietotu mazo “m”...

Daudzi no šiem māksliniekiem faktiski bija un joprojām ir ar lielo burtu. Man nekad nav bijis svarīgi, kādus pašizteiksmes līdzekļus mākslinieks izmanto savu ideju realizācijai. Man ir svarīgi, lai šīs idejas ir dziļas, nopietnas un tām nav mirkļa raksturs. Un arī tas, cik atbildīgi cilvēks pret konkrēto ideju un arī skatītāju izturas tās realizācijas procesā. Manuprāt, lielākā daļa no mākslinieku, kas piedalījās asamblejā, tādi bija. Tas pats Andrejs Barteņevs, var, protams, smieties par viņa polietilēna un rotaļlietu veidojumiem – mēs arī sākumā bijām neizpratnē, kad viņš ieradās ar diviem dzelzceļa vagoniem.  Bet, kad tas viss parādās uz skatuves un mākslinieks uzbur nevis pāris tērpus, bet veselu pasauli. Turklāt tas stāsts nebeidzas. Tur jau bija tas apbrīnojamākais – Barteņeva performances nebeidzās, tās bija kā labas grāmatas – laba grāmata iedarbina tavu iztēli un tālāk jau tu pats šo stāstu apdzīvo un izdzīvo. Tas ir tas, kas, manuprāt, totāli pietrūkst cilvēkiem, kuri šobrīd strādā modē. Jo viņi strādā tikai konkrētajam, vienam mirklim. Izstāde 30–50 cilvēkiem, performance saviem draugiem, fotogrāfija, kuru saprot varbūt tikai pats fotogrāfs un cilvēks, kuru viņš ir fotografējis. Respektīvi, tas īslaicīgums. 

Vai tev nav sajūta, ka asambleja patiesībā bija viena no retajām utopijām, kuru ir izdevies realizēt?

Pilnīgi noteikti.

Taču tā nebija ilgtspējīga. Jeb tev šķiet, ka tā varētu būt tāda bijusi?

Es par to esmu runājis ar daudziem cilvēkiem rietumos un viņi, godīgi sakot, ir dziļi izbrīnīti, par to, ka šeit pietrūka cilvēku, kuri mācētu skatīties tālāk par nākamo gadu, tālāk par savu... Pie visa tā labā, kādi mēs bijām – ar savu uzdrīkstēšanos utt., mums bija arī sliktās īpašības, kas nāca no tā paša padomju laika. Tas bija tas vāciņš, ko eiforija uzlika mums virsū. Īpaši 90. gadu sākumā, kad tu vispār nezināji, kas būs nākošajā nedēļā.


Pako Rabane un Natālija Meisāne. Nepieradinātās Modes asambleja. 1994

Kā tev šodienas acīm šķiet, kuras no asamblejas epizodēm ir savā ziņā “ierāmēšanas” vērtas. Kuru dēļ bija vērts to darīt?

Atceros 1994. gada rītu pēc asamblejas atklāšanas, kad toreizējās viesnīcas Latvija ēdamzāle bija pilna ar franču žurnālistiem un viņi visi eksaltēti diskutēja par to, kur ir nonākuši un ko ieraudzījuši. Un ne jau kā tādi pohaini, garlaikoti tūristi. Nezinu, kurš tas bija – Cērps [Uldis] vai Baumanis [Romāns], kurš teica, ka franči ir ieraudzījuši to, ko viņi nav redzējuši 200 gadus – Franču revolūciju. Un tad tas mirklis, kad pēc asamblejas atklāšanas Motormuzejā, braucot mašīnā kopā ar Pako Rabani, viņš man teica: “Bruno, trīs minūtes es nožēloju to, ka mani nesauc Bruno Birmanis. Un es netaisu modes asambleju.” 

No šodienas viedokļa droši vien izklausīsies dīvaini, bet 1992. gadā asambleju nosponsorēja bandīti. Mums pietrūka kādi 20–30 tūkstoši un tos toreiz iedeva reketieri. Pēcāk viņi atnāca, vienkārši klusi sēdēja zālē un skatījās. Manuprāt, līdzīgi kā “Arsenāls”, arī asambleja – lai cik patētiski tas neizklausītos, audzināja cilvēkus. Un ne jau tikai mākslas akadēmijas studentus vai intelektuāļus, bet arī tos, kas vienkārši bija turpat blakus un apkārt. Esmu jau to teicis, bet, manuprāt, 2014. gada lielākā problēma bija tā, ka mums tika radīti masu alus svētki. Paskaties, kas tagad Vērmaņdārzā notiek – katru sestdienu, svētdienu dzer. Man nav nekas pret masu alus svētkiem, bet kāpēc tas jādara katru sestdienu, svētdienu un kāpēc ir jādara tikai tas?

Un, ja pirmajā asamblejas gadā vēl bija jāpieliek milzu pūles, lai kādu uz šejieni dabūtu, pēc četriem gadiem jau bija tā, ka saproti – viss ir pilns un vairāk vienkārši nav vietu... 

Vai nebija tā, ka daļa rietumnieku brauca pēc idejām?

Protams. Viennozīmīgi. Varbūt viņi brauca nevis tieši pēc idejām, bet drīzāk pēc profesionāliem, intelektuāliem impulsiem. Mazvērtības komplekss nelielās devās vai skaudība radošajā vidē ir ļoti veselīga lieta. Kad tu redzi, ka kāds ir uztaisījis kaut ko, ko it kā esi gribējis, bet viņš to jau ir izdarījis. Un tad tu domā – bāc, fu..k, kāpēc es to neizdarīju. Protams, pienāk tāds vecums, kad par to jau smaida.


Nepieradinātās Modes asambleja

Pēdējā asamblejā 70. gadu modes leģendas Zandras Roudsas skatē Latvijas Nacionālajā operā vairs nebija iespējams piepildīt zāli. Vai tomēr nav tā, ka, laikam mainoties, mainījās arī vērtības. Drastiskais kapitālisms triecientempā izdarīja savas korekcijas.

Protams. Un, ja Zandra Roudsa atbrauktu tagad, zāle būtu stāvgrūdām pilna. Pēdējā asambleja vispār bija diezgan liels pārpratums. Es negribu teikt, ka to taisīt bija kļūda. Bet tas, kā un ar ko es to darīju, man pašam beigās bija nepatīkami.

Pēc eiforijas vienmēr nāk atkritiens. Šeit tas bija 1997.–1999. gads. Pēc tam atkal sekoja cēliens. Tolaik pamazām izplēnēja arī “Arsenāls”. Visas šīs ar grandiozo potenci apveltītās lietas, notikumi, kuru nosaukumi joprojām ir leģendāri, kaut paši tie jau sen kā beigušies. Ja intelektuālajai Latvijas sabiedrības daļai toreiz būtu bijušas lielākas iespējas, ja to vairāk klausītu, ja būtu atrasts pareizais slēgums, iespējams, tas viss vēl turpinātos. Būtībā projekts pie kura šobrīd strādāju Igaunijā lielā mērā būs asamblejas turpinājums. Es jūtu, ka šobrīd arī modē notiek atgriešanās pie pamatiem. 

Fundamentālām lietām, kas nodrošina stabilu izaugsmi – caur jaunu skatījumu, arī par to, kas mēs vispār šobrīd esam pasaulē un kāda ir pati pasaule.

Pēdējos 25 gados totāli mainījusies arī pati modes industrija. Laikā, kad notika pirmās asamblejas, pamatus savai globālajai luksusa impērijai lika arī Bernārs Arno un viņa haizivs kampiena laikabiedri. Rezultātu mēs labi zinām.

Industrija ir mentāla kraha priekšvakarā, ja ne pat jau pašā tā notikšanas brīdī. Raugoties no modes sistēmas viedokļa, konflikts iekšēji ir samilzis jau dēļ paša pieprasījuma, kurš ir kļuvis izteikti kroplīgs. Ja augstās modes nami šobrīd par lielāko baudu uzskata sadarbību ar lētās modes ražotājiem, turklāt vēl neslēpjot, ka dara to ekonomisko apsvērumu dēļ... Mentāli veselā sistēmā visa sākums ir radītājs, tad seko komunikācija un pēc tam patērētājs.

Globālo konglomerātu laikmetā radītājam jeb dizaineram šobrīd šķiet ir visai sekundāra loma.

Viņš vispār ir kļuvis nevajadzīgs. Primārā ir komunikācija. Dizaineru šobrīd var uztaisīt no jebkura cilvēka. No septiņdesmitgadīga pensionāra, kurš pietiekami kruti izskatās, no sportista, no dziedātāja... Principā šajā gadījumā visu izšķir vārds. Un cilvēki, kas strādā mārketingā, ļoti labi zina, cik vajag ieguldīt, lai uzražotu zvaigzni. Un tad šis cipars vienkārši tiek piesummēts pie pašas kolekcijas, modes zīmola radīšanas izmaksām, kopā veidojot to summu, kas nepieciešama, lai ieietu tirgū. Labā ziņa gan ir tā, ka gandrīz neviens no viņiem tirgū nenoturas. Taču fakts, ka viņi tērē līdzekļus, resursus, patērē cilvēku prātus un piesārņo vidi ar ļoti īslaicīgām un nekvalitatīvām modes lietām, ir acīmredzams. Latvijā tas ir redzams ļoti uzskatāmi. Mēs esam kā lakmusa papīrītis. Neminēšu vārdus, bet tu labi zini, ka viena no mākslā dziļi domājošo, intelektuālo cilvēku pazīmēm vienmēr ir bijusi melna krāsa. Ne tikai, protams, bet melns principā ir tāda normāla mākslinieka krāsa. Man tas pēdējā laikā ir sācis krist uz nerviem, jo melns šobrīd tiek izmantots kā uniforma. Ir izveidojies krauds, kas ģērbjoties melnā oversize, šobrīd rada komunikatīvu ilūziju, cik viņi ir dziļi un kādi mākslinieki. “Neskati vīru no cepures” šobrīd vairs vienkārši nestrādā. Tagad visi tieši cenšas, lai viņus skatītu pēc cepures.

Vai tad dziļākajā būtībā tā tomēr nav bijis visos laikos? Atšķirība varbūt vienīgi ir tajā, ka šobrīd tai cepurei (apģērbam) ir jūtami kritusies vērtība.

Piekrītu, taču domāju, ka ir vēl kāds būtisks aspekts. Kādreiz cilvēki tomēr skatījās tālāk par drēbēm – viņi skatījās uz pašu cilvēku...

Mode vienmēr ir bijusi valoda. Un arī spogulis.

Jā, bet valodu var izmantot dažādi – tie var būt reklāmas saukļi un tā var būt dzeja.

Taču jāatzīst, ka arī veids, kā mēs šobrīd komunicējam viens ar otru un pasauli kopumā ir jūtami mainījies.

Diemžēl jā. Bet es tomēr esmu totāls ideālists, varbūt – psihs, taču neticu, ka tas ir uz ilgu laiku. Tajā nav veselā saprāta. Tas ir līdzīgi kā meitenes, kas ražo rotaļlietas bērniem, bet pašas negrib bērnus. Tas nav izfantazēts. Esmu runājis ar šādiem cilvēkiem. Viņi dzīvo tādu standartizētu trīsdesmitgadnieku dzīvi un tajā sistēmā pēcteči vienkārši neiekļaujas. Nav viņiem nedz vajadzīgi, nedz viņi pēc tiem ilgojas. Un tas mans jautājums ir – kam tad jums tās rotaļlietas? Kas ar tām spēlēsies? Man liekas, ka tas ir paaudžu maiņas jautājums. Paaudzes Z uzdevums. Jo Y paaudze, manuprāt, ir norakstāma. Tajā ir kaut kas radniecisks 80. gadu sākuma disko ērai – atceries, bija tāds epizodisks vilnis... Ātri parādījās un tikpat ātri pazuda, jo visi saprata, ka tas ir tukšs. 

Cilvēces vēsture rāda, ka tādas lietas notiek. Taču parasti tās kaut kā sākas un beidzas. Un gan jau arī tagad viss izmainīsies. Notiks atgriešanās pie vērtībām, kuras varbūt ir lēnākas, bet civilizācijas attīstību veicinošas. Jo tas iekšējais konflikts, ka vēstule no Rīgas uz Jaunzēlandi ceļo 20 sekundes, bet bērns mammai tomēr ir deviņus mēnešus jāiznēsā, jau joprojām pastāv. Un cilvēkam gribas ēst tieši tik reižu, cik viņam gribas, un viņš dzīvo tik ilgi, cik dzīvo.

Man liekas, ka ir kaut kāda veselīgi vai humāni domājoša cilvēku daļa, kuri tomēr tās vērtības negrib noslaucīt. Mēs taču joprojām klausāmies klasisko mūziku, ejam uz operu...

Manuprāt, jebkurš dizainers, kurš rada skaistas, uzrunājošas lietas, pateicoties tiem pašiem komunikācijas līdzekļiem, tiek pamanīts. Un tad jau vairs tikai ir jautājums par to, vai viņš un viņam tuvāk stāvošie māk saprātīgā veidā šo pamanīšanu izmantot. Tālāk, protams, vēl ir jautājums, cik ātri viņš salūzt un pakļaujas industrijai.


Natālija Jansone un Bruno Birmanis

Mākslinieki vienmēr ir bijuši jutīgas personības, taču intensitāte, kādā tik daudz spēcīgu dizaineru ir “sadeguši” tieši pēdējos divdesmit gados, ir biedējoša....

Es domāju, ka daļa no viņiem sadeg pat neparādoties. Atgriežoties pie modes pasaules niecības, kuru sauc Bruno Birmanis, tas ir iemesls, kāpēc es patiesībā šajā jomā vairs nestrādāju. Man ir 80., 90. gadu skola un es netaisīšu vienkārši kaut kādus mēslus, lai ielīstu sistēmā. Kaut kā esmu pamanījies atrast iespēju dzīvot un būt gandarīts arī to nedarot vai darot reti.

Kas ir tas, kas tevi modē joprojām interesē? Kāpēc tu gribi taisīt Baltijas modes nedēļu?

Man ir kaut kāda sajūta, iekšēja nepieciešamība. Izklausīsies baigi stulbi... nu bišķītiņ labāku pasauli. Save the world. Esmu pilnīgi pārliecināts, tieši tāpat kā 90. gados, tikai toreiz es to vēl nemācēju noformulēt, ka tas tukšums šeit joprojām ir palicis. Un šī faktiski mums ir vēl pēdējā iespēja kaut kādā veidā piemagnetizēt cilvēku uzmanību. Jo daudzkur citur pasaulē cilvēkiem patiešām nav laika. Mēs šeit runājam, ka mums nav laika, bet patiesībā mēs nemaz nezinām, kā tas ir, kad nav laika. Turklāt man šķiet, ja es kaut ko zinu un saprotu un tas mans skatījums – kā teica viens arhitekts, cilvēkiem patīk un interesē, es to nevaru nedarīt.

Baltija manā uztverē ir teritorija, kurā vēl ir iespējams ko tādu uztaisīt, turklāt tai ir nepieciešams kaut kas tāds, kas dzītu uz priekšu vietējo modes industriju. Tai ir jābūt, tā ir jāuztur un tai ir jāģērbj cilvēki, pretējā gadījumā mūs pilnībā pārņems H&M, Zara un viņiem līdzīgie. Viņi jau to dara, paskaties uz jaunajiem dizaineriem, viņi pat augstskolā mācoties staigā H&M un Zara.  

Bet tad jau viss ir noticis?

Nu tad vienkārši ir laiks šo situāciju mainīt... Ja viņi ir pārņēmuši, tad viņi kā imperiālisti ir aizmiguši, dzīvo pašapmierinātā ciparu un ekseļu pasaulē. Un līdz ar to ir visas iespējas to mainīt, iebliezt ar āmuru ekrānā tā, ka maz neliekas. Kāpēc nē? Iespējams, tu nedabūsi miljonu, arī ja tam dzīsies pakaļ, bet točna nedabūsi, ja nedzīsies pakaļ. 

Bet kas ir tas āmurs, ar kuru tu vari iebliezt?

Es domāju, pārdomāts un spēcīgs radošums. Nevis kopēšana. Es būtu ļoti laimīgs, ja uz kādu laika periodu varētu mūs atslēgt no vispārējās informācijas plūsmas. Tas ir tas, kas varētu izcelt. Protams, jābūt arī industriālam pamatam, jo tajā mirklī, kad līdz tam nonāk – kaut mazās partijās, bet tomēr ir jāražo. Un par saprātīgiem cipariem. Apģērbam jebkurā gadījumā ir nepieciešams patērētājs, jo savu komunikācijas funkciju tas pilnasinīgi pilda tikai tad, kad parādās ielās. Lai tas notiktu, ir vajadzīga industriālā bāze. Ar vienu noteikumu, ja mēs to radām paši, nevis tā pie mums atnāk... 

Bet vai fast fashion laikmetā tā tomēr nav cīņa ar vējdzirnavām? Tu jau pats atbildēji – paskaties uz tiem studentiem, kas studē modi un staigā H&M...

Tas nozīmē, ka arī viņiem ir jāmainās. Es jau gan pats arī – šīs man ir pirmās bikses no H&M. Zini, kā es pie tām tiku?

Kājiņa paslīdēja?

Jā, pirms trim nedēļām. Man iepatikās, maksāja lēti un es sapratu, ka man vajag. Pirmās un pēdējās. Bet pats jautrākais – stāvu H&M veikalā rindā, un pēkšņi man no aizmugures atskan tāds pazīstams smiekliņš: “Ha, ha, sveiki, modes māksliniek!” Es pagriežos, tur stāv Kaspars Vanags. Treniņtērpu atnācis nopirkt. Viņš saka – es pirmo reizi, un es arī. Par viņu neesmu pārliecināts, bet es, goda vārds, pirmo reizi. 

Mēs te tā skaisti runājām, bet, redz, arī tevi fast fashion paņēma?

Taisnība. Jā, mēs varam runāt, ka mēs esam par zaļāku pasauli, bet tajā pat laikā mēs braucam ar mašīnām, dedzinām benzīnu un to piesārņojam.

Bet ar apģērbu mēs šobrīd esam pasauli piesārņojuši tā...

...tā, ka maz neliekas. Viena Eiropas tīneidžere enerģētiskajā ekvivalentā sev gadā iegādājas trash, kas ir astoņpadsmit priedes. Viena maza Parīzes priekšpilsēta pa gadu nosvilina visus Latvijas mežus. Tas ir briesmīgi un es, piemēram, esmu sācis no tā totāli atteikties. Mans drēbju skapis ar’ saplacis vot šitā, man vairs nevajag. 

Vienalga tev ir tā indeve radīt un piesārņot tālāk...

Bet es nezinu vai es strādātu... Ko es te tagad muldu? Es nezinu vai es strādātu, ja man H&M piedāvātu radīt kolekciju? Kaut gan…

Tu droši vien izdomātu kādu excuse, ar ko šī kolekcija atšķirtos no visām pārējām un kā tu caur to varētu ko pavēstīt pasaulei... un parakstītu kontraktu.  

Jā, kā nupat izdarīja Bērendonks ar Ikea. Ir vēl viena lieta. Patērētājsabiedrības pieradumi faktiski ir mūsu paaudzi pārņēmuši. Pie labām lietām pierod, mēs gribam dzīvot normālos dzīvokļos, gribam ceļot, braukāt ar mašīnām, ēst to, ko mēs gribam. Un tam visam ir nepieciešami līdzekļi. Un, ja tas ir vienīgais veids, kā tu tos vari nopelnīt – daži cilvēki nepiekrīt, bet lielākā daļa piekrīt.

Vai tev tiešām šķiet, ka modē šobrīd ir iespējams atgriezties pie pamatvērtībām?

Es domāju, ka tādā kvalitātē un izpausmē, kādas pamatvērtības bija, piemēram, pirms 100 gadiem, mēs vairs neatgriezīsimies, jo tās bija aktuālas tad un cilvēki raudzījās uz lietām tās pasaules acīm. Bet ir kaut kādas tādas lietas – tie paši Bībeles baušļi. Es galīgi neesmu reliģiozs, bet tās ir pamatlietas. Nu, izslēdzam uz mirkli gaismu, atsakāmies no elektrības. 

Vai tu domā, ka mūsdienu modes industrijā (piemēram, Baltijas mērogā) vairs ir iespējams tāds apzināti bīdīts fenomens, kādi savulaik bija beļģu dizaineri?

Viennozīmīgi. Turklāt fenomens tas ir tālab, ka mēs par to zinām. Tiesa, to neviens nesauc par fenomenu, bet kaut kas līdzīgs bija arī britu dizaineru gājiens uz Eiropu. Es ļoti labi atceros kā britu dizaineri, sākot ar to pašu Polu Smitu un Vivjenu Vestvudu, kura treniņtērpā ar divriteni braukāja pa Londonu, kā viņi visi tolaik normāli dzīvoja un neviens ārpus Lielbritānijas neko īpaši par viņiem nezināja. Un tad vienkārši tika nospiests pedālis un viņi tika palaisti pasaulē. Savukārt pedāli nospieda cilvēki, kuri izdomāja, ka tā industrija ir jāpalaiž. Tur bija tā sakabe starp cilvēkiem, kas pieņēma politiskus un arī ar resursiem motivētus lēmumus un intelektuāļiem, kuru iespaids uz kultūras dzīvi bija pietiekami liels. 

No otras puses – apģērba funkcija ir būt nēsātam. Grozies kā gribi...

Apģērbam ir, par modi es tā neteiktu. Katrā ziņā tā nav vienīgā, bet visvienkāršākā un visvieglāk apmierināmā funkcija. Turklāt to var apmierināt arī ar uniformas starpniecību. Kā to dara Ziemeļkoreja. 

Kāda vēl ir modes funkcija?

Es domāju, intelektuālā. Tās īstās un patiesās vērtības/idejas jau nekur nepazūd. Tā, kas šobrīd ir pazudusi, ir saikne starp šīm lietām un industriju. Industrija lieliski apzinās, ka līdzko tā atkal kļūs atkarīga no dizaineriem, atkal iestāsies kaut kāds neprognozējamības faktors. Radošā industrija – šis vārdu salikums jau pats par sevi ir pašizslēdzošas lietas. Radošums nevar būt prognozējams. Radošuma inspirācija un motivācija ir iekšpusē. Industrijai ir jābūt plānotai, izrēķinātai, ar visiem noskaidrotiem riskiem. Tāpēc šīs divas lietas ir kā zobrats un dzirnakmens. Nesavienojamas. 

Kad iepazinos ar Pako Rabani, es tolaik biju pavisam jauns un viņam prasīju – kā tu, būdams arhitekts, sāki nodarboties ar modi? Man tas likās ļoti fascinējoši, jo savā ziņā, nebūdams dizainers pēc izglītības, šo konfliktu risināju arī sevī. Pako man atzina, ka viņu mode sākusi interesēt brīdī, kad strādājot pie kursa darba, viņš uzzīmējis kaut kādu ielas skatu un sapratis, ka tur viss ir miris, līdz iezīmējis tajā cilvēku. Un tas cilvēks īstenībā to visu ir atdzīvinājis. Manā uztverē mode ir veids, kādā cilvēks savu iekšējo būtību komunicē ar apkārtējo pasauli. Instruments, ar kura starpniecību viņš faktiski to ārējo pasauli papildina un palīdz veidot. Turklāt katrs cilvēks individuāli.


Alvis Hermanis un Endrjū Logans

Apģērbs paslēpj vai atkailina cilvēku?

Es domāju, ka atkailina. Līdz tādai ļoti niansētai, smalkai robežai. Varbūt vārds atkailina nav īsti pareizs. Apģērbs atsedz, parāda, kas aiz tā aizkara īsti ir. Un vai nu tur ir vienkārši tukša skatuves kaste vai tur ir stāsts, laba izrāde. Es domāju, ka tā zināmā mērā ir arī apģērba funkcija.

Ko tu ieteiktu tiem jauniešiem, kuriem šobrīd ir 18 un kas domā studēt modi?

Es domāju, ka viņiem diezgan ātri būtu jāsaprot savs virziens. Ja viņi orientēsies uz vienkāršu atpazīstamību un lielu pārdošanu, būšanu medijos utt., tad viņiem būs jāatsakās no visa veida radošajām ambīcijām. Un vispār tā, ko sauc par radošumu. Tādā gadījumā viņiem jākļūst par stilistiem.

Savukārt, ja viņi grib būt radoši, viņiem jārēķinās ar visām negācijām, kas viņus šajā ceļā var pavadīt. Protams, ja viņi no šī radošā krauda izcelsies (kas ir daudz sarežģītāk) un kļūs pamanāmi, viņi gūs daudz lielāku gandarījumu, bet praktiskā ziņā nekad nevarēs pirkt sev mājas Malibū vai braukāt ar Bentlijiem un dzīvot no akciju dividendēm.

Konformisma kombinācija ar eksplozīvu radošumu. Jā, ir arī šādi piemēri. Dalī, piemēram, arī bija totāls konformists. Un tajā pašā laikā neviens neapšauba viņa pienesumu pasaules kultūrā. Taču tādi ir ļoti reti.


Bruno Birmanis. Foto: Artūrs Kondrāts

Vai tu tici, ka modē joprojām ir iespējamas radikāli jaunas idejas? Un vai vari nosaukt kādu dizaineru, kam pēdējos gados būtu izdevies atstāt paliekošas pēdas?

Makvīns. Tas pats Martin Margiela. Viņš ir izdarījis diezgan daudz un viņu kopē joprojām. Piemēram, šeit. Un arī lielie zīmoli. Krāsu smalkuma ziņā, tas gan ir krietni senāk, bet savu līniju vienmēr ir turējis Pols Smits. Es ar viņu iepazinos Parīzē. Toreiz viņš teica, ka viņa mērķis ir saglabāt tās krāsu un līniju attiecības un ka viņš nemainīsies. Tāds konservatīvisms britu izpratnē. Un es joprojām skatos ar sajūsmu – melnas kurpes, bet tu vari acumirklī pateikt, ka tās ir viņa.

Jā, es domāju, ka jaunas, radikālas idejas joprojām ir iespējamas. Tiesa, tās, ko tagad sauksim par pārmaiņām, vairs nebūs tādas kā Senlorāna laikā. Tās būs savādākas. Manas paaudzes cilvēkiem varbūt gribas, lai būtu tā kā bija. Bet, ja godīgi, man, piemēram, vairs tā negribas. Un nevis tāpēc, ka man ir 53 gadi, bet gan tāpēc, ka es zinu, ka aiz tā visa nekā nav. Un es ļoti ceru, ka jaunā paaudze to saprot daudz ātrāk. Tu vari strādāt tieši tāpat, bet negaidi tos savrupnamus Elizejas laukos, jo tiem līdzi nāks visas tās problēmas, kas ir ar biržu un visu pārējo... Un tad tevi tajās dzirnās samals. Taču skaidrs ir viens, lai kaut kas mainītos, ir jābūt tādiem cilvēkiem kā Huseins Čalajans vai Īrisa Van Herpena, kas domā ārpus rāmjiem – citā materialitātē un citos izteiksmes līdzekļos.

ARHĪVS: Nepieradināto asambleja. Saruna ar Bruno Birmani 2013. gada 11. jūnijā