Keta Gūtmane

Latviešu modes nav! 1

Intervija ar modes dizaineri Ketu Gūtmani

Una Meistere
05/06/2015

Nenoliegšu, ir patiess prieks Amsterdamas stilīgākajā konceptveikalā Sprmrkt līdzās Rick Owen, Raf Simon, Damir Doma un virknei citu gana spilgtu šī brīža modes dizaina vārdu, ieraudzīt arī Ketu Gūtmani. Īpaši tālab, ka darbošanās tā dēvētajā valkājamās modes nišā arī pašai Ketai, kas līdz šim vairāk bijusi pazīstama kā izteikta konceptuāliste, ir visai jauns ampluā. Pirms vairākiem gadiem mūsu sarunā, kad viņas un Mārtiņa Grauda kopīgi radītā īsfilma “Lust Lust” bija ieguvusi galveno balvu Diānas Pernē (Diana Pernet) rīkotajā modes īsfilmu konkursā A Shadow View of Fashion Film, Keta modi raksturoja kā “milzīgu iespēju platformu, kur dizaineram ir dota iespēja izmantot jebkurus medijus un brīvi darboties savas fantāzijas robežās.” Šobrīd viņas modes valodā ir parādījušies jauni lielumi – “racionalitāte” un “uztveramība”. Zīmols “Keta Gūtmane” dibināts tikai pirms pusotra gada, un nākamā rudens sezona bija trešā, kad tas tika pārstāvēts Parīzes šovrūmā Void. Pagaidām globālais modes bizness vēl Ketai ir savveida orientēšanās sacensības jeb kā smejoties savu šī brīža pozicionējumu raksturo viņa pati – “baigā treniņzāle”. Neslēpjot, ka vislielāko baudu šobrīd gūst no paša procesa, kurā, cita starpā, jau diezgan ātri izkristalizējušās trīs būtiskas atziņas – proti, viņas dizains ir konkurētspējīgs; viņa ir guvusi apstiprinājumu par savu piederību konkrētai pasaules dizaineru grupai, kurus vieno līdzīga dizaina domāšana un, ka šī brīža modes telpā nacionalitātei nav nozīmes.


Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis. Stils: Marlo Saalmink

Lai cik paradoksāli – ņemot vērā tavu stāžu modē, tas neizklausītos, zīmolam “Keta Gūtmane” ir tikai pusotrs gads.

Jā, pats sākums vēl. Parīzē šī bija tikai trešā sezona. Protams, doma par zīmola veidošanu jau visu laiku kaut kur iekšā sēdēja. Tas ir tikai loģisks attīstības ceļš. Pirms tam tas vairāk bija mākslinieciski egoistisks virziens – tu strādā tikai sev, īpaši neej uz āru, nepiedāvā plašākam cilvēku lokam to, ko tu dari. Un tas, ko tu radi, nav ne pieejams, ne īsti valkājams. Līdz ar to nav arī skaidrs, kā tas var tālāk attīstīties.

Tu it kā nonāci savveida strupceļā?

Es nedomāju, ka tas ir strupceļš. Drīzāk pilnīgi likumsakarīgs personības attīstības posms. Izvēles ceļš, kura sākumā varbūt vairāk esi ar sevi un, kad sajūti, ka tev ir ar ko dalīties, ej tālāk.

Vai izšķiroties dibināt zīmolu, tu arī skaidri redzēji savu nišu? Jo tirgus ir neprātīgi pārsātināts – ar drēbēm, informāciju, visu iespējamo.

Jā, tirgus ir pārsātināts, bet kaifs ir tajā, kad saproti, ka ar savu dizaina domāšanas veidu un visu, ko esi darījis līdz šim, piederi – tīri emocionāli vai dvēseliski, kādai konkrētai dizaineru grupai, kas arī reiz ir gājusi šo pašu ceļu. Manējais, protams, būs savādāks, taču veids, kādā tiek veidota zīmola identitāte, komanda un arī tas, kā tu izvēlies, kur būt, teiksim, ārpusē, arī ir tas process, kas šobrīd ir aizraujošākais.

 
Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis. Stils: Marlo Saalmink

Kura ir tā grupa, kurai sevi uzskati par piederīgu?

Tie ir tie, kas centrējas ap japāņu, beļģu dizainu. Vispār dizaineri, kas aiz sevis atstājuši kaut kādus nospiedumus. Tas pats Makvīns, Galiāno – viņi abi, katrs savā veidā, ir jau sevi ierakstījuši vēsturē.

Starp citu, nesen iznāca lieliska grāmata Gods and Kings. The Rise and Fall of Alexander McQueen and John Galliano. Stāsts par viņiem abiem viena laika kontekstā. Arī par sadegšanu.

Tu jau nevari sevi pasargāt. Tu tāpat ej. Es nesalīdzinu sevi ar grandiem. Es esmu kaut kas cits, pie citiem noteikumiem attīstījusies. Bet tas jau ir tas, kāpēc mēs šeit dzīvojam. Lai maltu sevi cauri noteiktiem procesiem, lai iegūtu pieredzi. Vai tā ir ģimene, attiecības vai kāda lieta, ar ko tu nodarbojies. Protams, jautājums, cik masīvi tu sadedz? Bet, uzsākot ceļu, jau neviens nedomā par to kā sadegs. Vispirms ir sajūta, ka viss ir iespējams.

Cik komfortabla bija tava – jauna zīmola, pirmā pieredze profesionālā globālā modes biznesa vidē?

Diezgan kolorīta, no skatu punkta, ka esi pilnīgi nezināmā vidē; nezini, ko nozīmē noteikumi būt šovrūmā; nezini, kā notiek komunikācija ar kolekciju iepircējiem. Nezini ļoti daudzus jautājumus, kas ir pilnīgi normāli. Taču nav normāli no viedokļa, ka tev nav kam prasīt. Diemžēl, mums nav kārtīga mantojuma modes dizainā un līdz ar to ir pieredzes trūkums – skolās neviens par to nerunā. Tādējādi esi nesagatavots, traks un vienkārši ņem un brauc. Lec kā aukstā ūdenī – esi tur nokļuvis un viss pārējais atkarīgs, kā un cik ātri spēj izprast situāciju, ko no tās izlobīt un kā tas tālāk varētu darboties. Taču vienlaikus kā dizainers saproti, ka viss ar tevi ir kārtībā. Ka esi tikpat līdzvērtīgs kā tie pārējie tai pašā šovrūmā, vienīgi tev ir cita nacionalitāte, par kuru pasaules modes kontekstā nav nekādu priekšstatu.

Vai tu jūti, ka nacionalitātei joprojām ir nozīme?

No dizaina viedokļa, protams, nē. Es taisu Eiropas modi, es netaisu latviešu modi, jo tādas nav!  Pasaules modes kontekstā nav izveidojusies klišeja par latviešu modes dizainu. Atšķirība ir pieredzes ziņā, jo mums nav tradīciju modes biznesā. Muļķīgi, ka latviešiem iepriekšējās paaudzēs nav izveidoti spēcīgi apģērbu zīmoli, vai kāds fenomens tekstila radīšanā, līdzīgi kā tas ir izdevies skandināviem vai beļģiem apģērbu dizainā. Mūsdienās mācīties var ļoti ātri, esot profesionālā modes vidē, vienkāršus un pašsaprotamus jautājumus ātri var labot un risināt, tas ir pluss globalizācijai, kas nodrošina arī piekļuvi dažādiem informācijas avotiem.


Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis. Stils: Marlo Saalmink

Vai mūsdienu pasaulē vispār vairs var runāt par ko tādu kā “nacionālais dizains”? Latviešu mode?

Globāli, domāju, ka tas šodien nav aktuāli, pasaule ir mainījusies. Jautājums, vai nozīme ir vietai vai reģionam no kura tu nāc? Manuprāt, tas vairs nav tik svarīgi. Lai pasaule pievērstu uzmanību Latvijai, no tās būtu jānāk grupai spēcīgu modes un aksesuāru dizaineru. Viņi var būt pat atšķirīgi savā dizaina domāšanā un nacionalitātē, taču būtiski, ka ir šis kopums – spēcīga, pasaules kontekstā domājošu konkurētspējīgu dizaineru grupa.

"Nacionāls dizains", protams, par to var censties runāt, bet dizainā tas neparādās. Latvietim ir savas īpatnības – mēs runājam dīvainā valodā, mums ir sava vēsture, esam introvertāki uz lielo nāciju fona, taču vai tas atspoguļojas latviskā dizaina domāšanā? Visdrīzāk nē.

Būtībā tu esi veikusi krasu lēcienu no galēji nevalkājamām – mākslinieciskām uz izteikti valkājamām lietām. Kā šīs abas jomas tevī sadzīvo?

Ir tā, ka šobrīd ļoti daudz kas ir jāveido racionāli, tie ir citi izaicinājumi. Manai dizaina valodai ir jākļūst uztveramai. Jāmācās runāt par to plašāk, jāmācās sarunāties – piemēram, komunicējot ar ražotāju, kam ir pilnīgi cita valoda un taktika. Jāspēj tajā sazināties, tāpat kā ar cilvēkiem, kas strādā pie manis. Ļoti nozīmīgs ir cilvēciskais faktors – tā ir kā ķēde, kurā visi saslēgti, katrā posmā darbojoties savai loģikai. Būtībā tā visu laiku ir tāda kā dialoga uzturēšana starp visām iesaistītajām pusēm. Es nemitīgi kaut ko mācos, pieņemu izaicinājumus, risinu situācijas. Esmu nebeidzamā izpētes procesā.

Kas notiek ar tavu sākotnējo ideju – vai tā šajā sarunu procesā transformējas?

Transformējas. Savā ziņā tās lielās idejas man it kā nākas sadalīt pa gabaliem. Tas nav kaut kas viens liels un masīvs, bet ir kā vairāki mazi nospiedumi, kas beigās vienalga veido kopumu. Un ar katru nākamo sezonu es atkal no jauna visu pārskatu, tādējādi mēģinot iet nākamo soli uz priekšu.

Pagājušoruden Japānā esot, biju diezgan pārsteigta uzzinot, ka visus labi pazīstamos japāņu zīmolus tur lielākoties pērk rietumu tūristi, kamēr vietējo vidū vispopulārākā ir Zara. Man tas šķita diezgan skumji.  

Tas ir skumji, bet diemžēl tāda ir pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, un es domāju, ka tas nemazināsies, tikai ies plašumā. Tā modes dizaineru blice, kurus zināmā mērā varu uzskatīt arī par saviem domubiedriem, ir diezgan šaurs loks. Tāpat kā šāda veida kolekciju iepircēji. Cik tad Eiropā ir to koncepta veikalu – salīdzinoši maz. Esot Parīzes šovrūmā to lieliski var redzēt – sezonu no sezonas ir gandrīz vienas un tās pašas sejas, kas par šāda veida dizainu interesējas. Radikāli jaunu interesentu tikpat kā nav. Jā, tā vide ir šaura un tev tās rāmjos ir jāturas.


Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis. Stils: Marlo Saalmink

Ja pieņem, ka apģērbs ir valoda, tad tās izteiksmes veids pēdējā dekādē ir kardināli mainījies.

Jā, un mainīsies vēl. Varu piekrist Joši Jamamoto (Yohji Yamamoto), kurš kādā intervijā izteicās, ka viss paliks tikai plakanāks un seksīgāks. Superātrs, lēts, jo nākamajā dienā jau vajag kaut ko citu. Tā ir, tāda ir realitāte. Un to apstādināt nav viegli, tam vajadzīgs laiks.

Vai tu esi sapratusi, kas drēbēs priekš tevis ir vērtība?

Es domāju, ka pamatvērtība vienmēr būs perfekta drēbniecība. Zināšanas par to, ko nozīmē labi pieguloša vai labi sēdoša žakete. Jebkurš izstrādājums. No otras puses, meinstrīms šobrīd ir tik masīvs tieši tālab, ka pēc šīm perfektās drēbniecības kvalitātēm vairs nav nepieciešamības. Ir vajadzīgas “nesēdošas” drēbes, kuras var ātri nomainīt un kurām nav nekāda laika noilguma. Taču man pašai vienmēr galvenā būs konstrukcija un meistarība ar kādu apģērbs ir veidots. Detaļas, materiāls – tas ir tas, kas modē vienmēr būs primārais. Un to nav pa spēkam atņemt nevienam masu ražotājam. Uzreiz redzams, kur apakšā ir meistarība un kur vienkārši brīvā stilā saliktas drapērijas. Jā, arī tas ir stils un arī pēc tā ir pieprasījums, taču tas nav mans. Kaut apzinos, ka mana pieeja ir jau tāds mazliet old school.

Vai tu pa šo pusotru gadu jau esi sapratusi, kas ir tavu apģērbu potenciālais valkātājs? Kāds viņš ir?

Jā, es viņu lēnām sāku iezīmēt. Taču tas ir visai ilgs un sarežģīts process, jo – neraugoties uz prognozēm, kad valkātājs pie tevis atnāk, vienmēr ir pārsteigums.

Šķiet, ka tava niša varētu būt radošas personības.

Pārsteidzoši, bet tas ne vienmēr ir tā. Īpaši Latvijas vidē, kas joprojām ir ļoti konservatīva.

Vienlaikus publiskajā telpā ir sajūta, ka vietējā modes dzīve ir sarosījusies. Šķietami vairāk cilvēku izvēlas Latvijas dizainu. Vai tu to jūti?

Vēl joprojām redzu, ka Rīgā trūkst modernu modes apģērbu un aksesuāru konceptveikalu, ar gaumīgiem interjeriem, kuros tirgotu pasaules aktuālākos un jaunos modes zīmolus. No veikalniekiem zinu, cik mazs ir to Latvijas pircēju procents, kuri var atļauties iegādāties Latvijas modes zīmolu apģērbu – to vislabākajā kvalitātē. Pārsvarā Latvijas modes preču veikalos iepērkas cittautieši.

Jā, publiskajā telpā notiek rosība, taču es diezgan kritiski skatos uz lokālo "modes dzīvi" un uzskatu, ka modes dizains Latvijā joprojām ir pabērna lomā. Runājot par valsts atbalsta programmām radošajām industrijām, ja paraugāmies kaut vai uz Kultūrkapitāla fondu, kas tur sēž dizaina komisijā un izvērtē projektu pieteikumus. Komisijā nekad nav bijis neviena pārstāvja no modes industrijas, kurš kritiski spētu izvērtēt tās nepieciešamības, nemaz nerunājot par to, ka nav izstrādātu kritēriju, pēc kuriem vērtēt modes dizaina pieteikumus. Labi, tā ir tikai viena institūcija, ar ļoti niecīgu finansējumu, bet kas notiek citās valsts institūcijās, tā pati problēma – cilvēku kompetences trūkums, ar kuru ir nācies saskarties.

Manuprāt, tas arī ir viens no signāliem, kālab vietējā situācija ir tāda, kāda tā ir.

Kritiski raugos arī uz cilvēkiem, kuri šeit veido modes platformas un modes pasākumus. Visam pāri jūtams labas gaumes un pasaules elpas trūkums, kas atstāj nospiedumu uz jauno paaudzi, un arī to, kā vietējo modes dzīvi uztver sabiedrība.

Taču šobrīd jau tas ir iegājis tādā komfortā. Būtībā tā ir daļa no tā lielā meinstrīma viļņa, kas šobrīd gāžas virsū jebkam. Reflektējoties arī lokālajā vidē. Man vienīgi žēl, ka tai saujai studentu, kas ir palikuši studēt modes dizainu Latvijā, faktiski vietējā vidē nav uz ko skatīties. Ja kāds vēlas padomu vai redzēt, kas ir kvalitatīvs dizains, tad šobrīd publiski nav īsti, kur to skatīt.


Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis

Cilvēks tomēr ir diezgan individuāla būtne, kāpēc viņš tik viegli ir aizskrējis meinstrīma virzienā?

Zara ir Sentonorē ielā Parīzē, un tas jau arī ir par to. Tas tikai turpināsies. Tādas mazas un spēcīgas lietas paliks arvien klusākas un tas milzīgais orķestris, kas trinkšķina apkārt ģitāras un visu pārējo, kļūs arvien skaļāks. Man šķiet, ka modē ir zudis personību laiks. Ja paraugāmies, piemēram, kā Maison Martin Margiela ir mainījies kopš aizgājis Maržela vai Anna Demeulemeester. Spilgtu personību vietā šobrīd ir vairāki pavāri vienā virtuvē, viss ir kolektīvs, masveida. Tāpēc arī meinstrīms kļūst aizvien masīvāks.

Modes konglomerātu laikmetā spēcīgas personības nav izdevīgas. Ne velti pēdējā desmitgadē ir tik izteikti mēģinājumi no tām atbrīvoties. Šķiet, no vecās gvardes palicis tikai viens “dinozaurs” – Lāgerfelds. Piecdesmit gadi Fendi un trīsdesmit Chanel – nav neviena cita, kas varētu lepoties ar tik cienījamu stāžu.

Viņš ir monstrs. Un karalis šobrīd. Palicis vienīgais.

No otras puses, protams, ir tas absurdais paradokss – Maržela ir dzīvs, turpina kaut kur darboties, savukārt viņa vietā šobrīd ir Galiāno. Kaut kas līdzīgs kā pārliet citas grupas asinis. 

Jā, tur kaut kā galīgi nesazobojas tās asinsrites.

Kā tev šķiet – vai pircējam šodien vispār vairs ir svarīgi, kas ir konkrētā zīmola dizainers?

Būs atšķirīgas uztveres un pieejas, kā nu kuram iepircējam un pircējam. Āzijas iepircējam zīmola DNS nav būtisks, turpretim, prestižam Eiropas veikalniekam tas ir svarīgi. Parīzes šovrūma vidē iepircējam fiziski nav laika garai sarunai par sezonāliem konceptiem un zīmola DNS, tajos brīžos šādas sarunas reti kad tiek risinātas, iepircējs skatās uz apģērbu kā gabalu – kā uz tādu miesu, kā tā izskatīsies uz citas miesas un kā sakomplektēsies kopā ar pārējo viņa piedāvājumu. Viņiem primārā ir taktīlā sajūta, apģērbu materialitāti viņi sajūt uzreiz. Ar roku vienkārši pāriet pāri kolekcijai – tā teikt, vai tās materialitāte atbilst tam, ko es varēšu pārdot. Nākamais ir vīles. Viņu acs ir uztrenēta. Tad seko cenas, kvalitāte, vieta, kur konkrētā lieta tiek ražota.

Interese par zīmolu tiek pētīta pirms tam, un pēcāk tas nokļūst it kā zem lupas – tiek sekots attīstībai  utt.

Vienlaikus zīmols un tā stāsts ilgu laiku ir bijis daļa no modes biznesa mitoloģijas, kas gadu desmitiem tikusi rūpīgi kultivēta.

Šī brīža modes industrijā, kur tie procesi ir tik mainīgi un ir tik daudz visa kā, vairumam zīmolu stāstu vienkārši ir neiespējami tikt līdzi. Tas ir grūti. Gan uztvert, gan izvēlēties.

Vai tu esi sapratusi, kāda taktīlā sajūta šodien pārdodas?

Protams, tā ir laba kvalitāte. Man kā dizaineram strādājot ir ļoti līdzīga sajūta kā iepircējam. Treniņš ir tāds, ka pirksti jūt paši. Acumirklī saproti, kas ir jauktās šķiedras, kas poliesters un kas ir dabīga šķiedra. Taču tad seko visi pārējie kritēriji – kvalitāte, cena, un tam visam summējoties, izvēle krīt par labu vienam vai otram.


Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis

Vai strādājot pie jaunas kolekcijas, tu īpaši piedomā pie taktīlās sajūtas?

Protams. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es strādāju monohromā paletē, kur audumu faktūrām un materialitātei ir būtiska loma.

Šobrīd, kad šķiet, ka viss jau ir bijis – vai materialitātē vēl ir iespējama attīstība?

Manuprāt, materialitāte ir vienīgā lieta, kur šobrīd vēl viss ir iespējams. To apliecina kaut vai Premier Vision izstādes. Cits jautājums, kuri zīmoli katru sezonu izvēlas pašu jaunāko piedāvājumu un kuri vairāk raugās klasikas virzienā, jo arī tajā notiek attīstība. Man, piemēram, ir japāņu ražotājs ar kuru sadarbojos jau otro sezonu, viņš strādā tikai ar dabīgiem materiāliem, taču līdz ar katru jaunu sezonu mainās arī viņa piedāvāto materiālu struktūra. Sastāvs ir tas pats, bet struktūra mainās. Tas ir ļoti interesanti. 

Savos konceptos tu bieži esi pievērsusies spirituālajiem un reliģiskajiem aspektiem. Vai apģērbam piemīt enerģija?

Es domāju, ka jā. Vienīgi tas ir enerģiski piesātināts tikai tādos gadījumos, ja dizainers strādā kā šobrīd es – mazā kvantitātē. Ja darbs pie jaunas kolekcijas notiek dizaineram pašam kontrolējot procesu un tajā iesaistoties. Tā ir mana enerģija, ko es atstāju materiālā uz to skatoties, piegriežot utt. Bet līdzko tas kļūst jau par fabrikas procesu, enerģijas tajā vairs nav.

Un atšķirība ir tajā, ka tas, ko tu radi, ir apģērbs, savukārt fabrikā ražotais – būtībā iepakojums.

Jā. Tālab, manuprāt, katram zīmolam ir tik būtiski padomāt, kā tas sevi redz nākotnē. Meinstrīma process, kuru te pieminējām, jau vienmēr eksistēs paralēli. Protams, tu esi brīvs cilvēks un jebkurā mirklī vari nolēkt no spēles, ja spēles noteikumi kļūst nepanesami. Taču tad atkal varbūt nebija vērts to visu procesu sākt. Kaut gan, – dzīvē ir arī citas lietas, ar ko varētu nodarboties.

Vienlaikus šī spēle ir nemitīgs treniņš.

Visu laiku. Tā ir baigā treniņzāle. Un koncentrēšanās. Tas nav par to, ka dizainers sēž, gaida iedvesmu un kāds viņa vietā strādā.

Kas rada vislielāko gandarījumu?

Process. Tas, kā tu strādā pats pie savām piegrieztnēm un konstrukcijām, kā domā par ķermeni, kam to visu veido. Man ļoti svarīga ir funkcionalitāte un valkājamība. Tie ir tādi baigi lielie lielumi, jo labu dizainu apvienot ar funkcionalitāti un valkājamību nav nemaz tik vienkārši. Tas ir nemitīgs treniņš. Process, kam tu ej cauri, jo ir daudz kļūdu. Un tad tu domā, kā to visu uzlabot. Tas prasa laiku, bet šobrīd man ir interesanti iziet katru no posmiem.

 
Rudens–ziemas kolekcija 2015. RETURN. Foto: Mārtiņš Cīrulis

Vai tu piederi tiem dizaineriem, kas paši nēsā savas drēbes?

Jā. Taču ir brīži, kad man kļūst par smagu. Prasās ko vieglāku.

Par smagu dizaina ziņā vai no sevis?

Viss kopā. Ir tā, ka reizēm vienkārši nogursti no sevis. Taču savs dizains ir jāvalkā, jāmazgā un tad atkal jāvalkā. Tā ir tā pētniecība, kad saproti, kā tas strādā, un ko tu tālāk piedāvā klientam.

Kā savulaik teica Senlorāns – ja apģērbs netiek valkāts, tas nomirst.

Nomirst tajā brīdī, kad tas tiek pateikts. Taču, ja apģērbs tiek saudzīgi uzglabāts, pieņemu, pienāk laiks, kad tas atkal dzīvo. Un tas ir stāsts par to, kas ir ilgtspējīgs dizains. Ej nu uztrāpi, kas tas būs. Taču tas atkal ir izaicinājums. Kas no visas šīs masas būs tas, kas paliks.

Vai tev ir izdevies ko tādu radīt?

Pāris lietas ir izdevies.

ketagutmane.com 

Miranda Prērija - 08.06.2015 17:34
bet īsti es to neizprotu. kāpēc tiek glorificēta mode, kas tapusi ar rokām, rūpīgi izlolota utt, bet par to tiek rakstīts portālā, kas publicē hamburgera izmēra un sagremojamības materiālus, pievienojoties globālajai sērgai, kurā uzvar domāšanas, komunikācijas un mediju "Zara". tad kāpēc uzvilkt lētu maiku, kuru pēc tam izsviest, ir sliktāk par "10 lietas par leģendāru personu" tipa materiālu štancēšanu?