(Fragments) 7 Nāves grēki. Foto: Aleksandrs Kellers un Maikls Mors

Lakostes grēki 0

Intervija ar franču laikmetīgās juveliermākslas meistaru Emanuelu Lakosti

Agnese Čivle
10/03/2015

Mākslas galerijā PUTTI līdz 11 .aprīlim skatāms konceptuālo rotu mākslinieka Emanuela Lakostes (Emmanuel Lacoste, Francija) projekts „Septiņi nāves grēki”.

Emanuels Lakoste savu darbību kā konceptuālo rotu mākslinieks uzsāka 2007. gadā – pēc tam, kad pabeidza AFEDAP laikmetīgo rotu skolu Parīzē, kur tagad regulāri uzstājas ar vieslekcijām. Kopš 2012. gada Lakoste strādā arī Parīzes Mākslas koledžā, kur Modes mākslas departamentā pasniedz Valkājamo objektu klasi. Mākslinieks ir izrādījis savas rotas vairākās grupu izstādēs un personālizstādēs, kā arī uzstājies ar performancēm visā pasaulē. Emanuela Lakostes darbi Rīgā – galerijā PUTTI – skatāmi jau otro reizi. Pirmoreiz tos iepazīt varēja starptautiskās grupas izstādes „Konceptuālā rota” ietvaros 2011. gadā.


Emanuels Lakoste. Foto: Emmanuelle Trikoire

Emanuelam Lakostem uz kakla ir tetovējums ar recyclable zīmi. Viņš tic, ka mūsu ķermenis ir dzīves–nāves cikla produkts. Un tāds ir ne tikai ķermenis, bet arī mūsu idejas.

Idejas par ķermeņa un tādu pašu – atkārtoti pārstrādājamu – objektu attiecībām viņš risina laikmetīgo rotu medijā. Lai tās izskaidrotu, viņš kā komunikācijas līdzekli izmanto performanci. Savu darbu centrā mākslinieks ir izvirzījis miesiskās sajūtas un to radītās sekas. To, kā cilvēks uztver savu ķermeni, reaģē uz kairinājumiem, kā sadzīvo ar šo savu tik jutīgo ārējo apvalku.

Savā radošajā darbībā Emanuels Lakoste nekad neapstājas pie sasniegtās tehniku un materiālu lietojuma robežas. Attiecībā uz materiālu pielietojumu viņam ne reizi vien nācies taisnoties dažkārt ne tik izprotošās rotu auditorijas priekšā. Savā diplomdarbā My Sacrifice (Mans upuris, 2006), kas runā par Kristus upuri, viņš izmantojis dzīvu savas ādas strēmeli, bet darbā Flesh (Miesa, 2009) dimantu aizstājis ar liellopa gaļas gabalu, kas kalpojis kā metafora cilvēka miesas vērtībai. Lakoste iedvesmojies arī no savas vecmammas artrīta protēzes un radījis sarūsējušu gredzenu Articulation / Osteoarthritis (2006), kas licis pirkstam smelgt, to kustinot. Šādi viņš piedāvā savu rotu valkātājam sajust jaunu pieredzi – stimulēt sajūtas, apzināties orgānus, par kuru ikdienā nedomā.

Projektam „Septiņi nāves grēki” viņš rotas radījis, atsaucoties uz Akvīnas Toma 13. gadsimtā definētajiem septiņiem nāves grēkiem – iekāri, negausību, mantkārību, slinkumu, dusmām, skaudību un lepnību. Katra viņa radītā rotaslieta ir veltīta kādai sievietes ķermeņa daļai. Rotu un ķermeņa saistība ir vairāk kā tikai estētiska, jo katrs no šiem rotas objektiem garantē fizisku sodu, ja persona, kura to valkā, padodas attiecīgajam grēkam. Šādi Emanuela Lakostes rotaslietu valkāšana kļūst par jēgpilnu procesu.


7 Nāves grēki. Foto: Aleksandrs Kellers un Maikls Mors

Laikmetīgajai juveliermākslai pievērsies salīdzinoši nesen – tikai 2007. gadā. Pirms tam strādāji komunikācijas un sabiedrisko attiecību jomā. Kas lika izdarīt tik strauju sfēras virziena maiņu?

Es vienkārši pēkšņi sajutu, ka vēlos darīt ko praktisku, strādāt ar rokām un radīt ko taustāmu. Izvēlējos radīt rotas, jo man patīk mazas lietas, sīciņas struktūras. Es iestājos AFEDAP – laikmetīgo rotu skolā Parīzē. Atceros, kā skolas direktors man klāstīja tās savādās lietas par objekta attiecībām ar ķermeni, par nozīmēm un koncepcijām. Tad no tā visa neko nesapratu, taču kaut kas mani tajā saistīja. Skola šķita lieliska, direktors – cool, sapratu, ka mēģināšu! Pirmos sešus mēnešus es apguvu instrumentus, materiālus un ļoti daudz koncentrējos uz tehnikām – vairāk to tradicionālo pielietojumu. Tā kā skola ir orientēta tieši uz laikmetīgo rotu mākslu, pasniedzēji sāka mani virzīt konceptu un ideju virzienā. Es mēģināju, un bija sajūta, it kā vaļā vērtos milzīgas durvis, aiz kurām ir tik daudz kā jauna un aizraujoša! Woow, lecam iekšā šajā trakajā pasaulē!

AFEDAP ir maza skola, pastāv varbūt kādus 20 gadus, taču vairākus gadus tā bija vienīgā laikmetīgo rotu skola Francijā. Tā ir ļoti īpaša – pilna enerģijas! Starp studentiem un pasniedzējiem valda draudzība un sadarbība, turklāt studenti tur ir no visas pasaules – vecumā no 18 līdz 55 gadiem.

Beidzot skolu, droši vien bija jāizstrādā diplomdarbs. Ko tu izvēlējies darīt?

Tas bija diezgan… hardcore! Es nogriezu gabaliņu savas ādas un integrēju to rotā – no sintētiskajiem sveķiem izgatavotā krustā. Šis darbs (Le Sacrifice, 2006) kļuva par atslēgu manai turpmākajai karjerai, un vienlaikus tā dēļ es iekūlos ne mazums nepatikšanās.

Kādēļ?

Līdz šim es tiku uzskatīts par jauko pusi, un te pēkšņi šāds izgājiens ar miesas griešanu… Turklāt darba koncepts bija saistīts ar reliģiju. Vārīgas tēmas.


Lepnība. 2008. Skulptūra: sveķi, industriālā krāsa, objekts: sudrabs, spogulis. Foto: Fassih Belmokhart

Vai provokācija bija tavs nolūks?

Ne gluži, nekad neesmu vēlējies provocēt. Tas nav mans mērķis. Es to darīju, jo man tika mācīts – izsaki sevi! Es ķermeni uztveru kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, instrumentu.

Bet tas, kas notika ar šo darbu, lika man saprast, ka cilvēki uz rotām reaģē ļoti īpašā veidā. Rotas ir valkājami objekti – tām ir visciešākā saskare ar ķermeni, ar ādu, piemēram, auskarus mēs pat valkājam iekšpus ādas. 


Negausība. 2008. Skulptūra: sveķi, industriālā krāsa, objekts: 100 ct citrīns, apzeltīts sudrabs. Foto: Fassih Belmokhart

Un kā tu pats to interpretē – šīs objekta un ķermeņa attiecības?

Esmu lasījis tekstus, kuros tiek lietots termins ‘fusion-confusion’. Kad tavā rīcībā esošs objekts kļūst par daļu no tevis, tas ir tavs un tik ļoti saaudzis ar tevi, ka gadījumā, ja tas, piemēram, tiek nozagts, ir tāda sajūta, it kā kāds tevi būtu piesmējis. Tas it kā ir tikai objekts, taču sajūta ir tāda, it kāds svešs grābātos gar tavu ķermeni… Ar rotām šis faktors darbojas vēl spēcīgāk, jo rotas tiek valkātas tieši uz ķermeņa. Šeit arī atklājas ‘fusion-confusion’ koncepts.

Kādu dialogu ar ķermeni veido galerijā izstādītās rotas no sērijas „Septiņi nāves grēki”?

Daļēji esmu uzaudzis katolicisma atmosfērā. Mana pirmā performance ar miesu uz krusta runāja par upurēšanas nozīmi, savukārt šajos darbos vēlējos izpētīt ar grēku un sodu saistīto konceptu. Pat, ja neesi pieslējies kādai reliģiskai pārliecībai, par šo dzīves laikā nereti tik un tā nākas domāt. „Septiņu nāves grēku” sēriju es veidoju ne tik skarbu, nedaudz ar ironiju un humoru. Redziet, mūsdienās par nāves grēku vairs īsti nav izpratnes. Vai mūsu nevainīgās vājības tik tiešām ir nāvīgi grēki? Vai, ja es ēdīšu pārāk daudz saldumu, es tiešām nomiršu vai tikšu sodīts? Jā? Nē? Nē, tas ir tikai tāds koncepts. Es domāju – labi, pieredzēsim šo konceptu un skatīsimies, kas no tā sanāks. Es pārnesu šos septiņus nāves grēkus rotās, un katrs no šiem rotu objektiem veido fizisku sodu, ja persona, kura to valkā, padodas attiecīgajam grēkam. Var zaudēt zobu, savainot pirkstu…


Slinkums. 2008. Skulptūra: sveķi, industriālā krāsa, objekts: zosu spalvas, satīns, melns sudrabs, nerūsējošs tērauds. Foto: Fassih Belmokhart. 

Un kā ar to praktisko valkājamību, patieso iespēju tapt sodītam?

Viegli valkāt tās nav, taču tehniski tas ir iespējams. Tāpēc es radīju tās skulptūras, lai parādītu, kā tas būtu darāms. Jau vien brīdī, kad jūs iedomājaties kādu no tām valkājam, jūs jau esat to uzvilcis! Tā es to redzu, un mani maz satrauc spriedelējumi par to, ka laikmetīgās rotas nemaz īsti nav rotas, jo tās nav valkājamas. Ja tās tehniski ir valkājamas – kaut vai uz sekundi vai īpašos apstākļos – tās tomēr ir rotas. Kad strādāju ar lielajiem modes zīmoliem – Louis Vuitton, Hermès, Chanel, Jean Paul Gaultier – viņu modes skatēm radīju darbus, kuri tika izmantoti tikai vienam īsam mirklim, varbūt tikai 40 sekundēm. Tad arī apjautu, ka laikmetīgai rotai ar performanci var būt ļoti ciešs sakars.

Vai, tavuprāt, tavi darbi tiek saprasti pareizi?

Manuprāt, tas īsti nekad nenotiek. Ja esi mākslinieks, šis fakts vienkārši ir jāpieņem. Tu vari stundām ilgi cilvēkiem skaidrot, veltīt veselu grāmatu vienam savam veikumam, taču cilvēkiem nepieciešams to pieredzēt pašiem uz savas ādas.

Kad saviem studentiem mācu par konceptiem, saku, ka pats būtiskākais ir nosaukums. Lielākā daļa cilvēku pārējo skaidrojumu nemaz neizlasa, būtisks ir nosaukums. Tā ir atslēga.


Mantkārība. 2008. Skulptūra: sveķi, industriālā krāsa, objekts: metāls ar zelta pārklājumu, kristāli un pusdārgakmeņi, ūdeles kažokāda. Foto: Fassih Belmokhart 

Pastāsti, lūdzu, ar ko sākas un noslēdzas tavu darbu tapšana?

Parasti iedvesma atnāk ļoti vēlu naktī. Momentā pirms iemigšanas, kas rezultējas ar to, ka iemigt vairs neizdodas. Es ļoti daudz mēdzu rakstīt. Nemēdzu zīmēt. Patiesībā – esmu izcili slikts zīmētājs. Pirms dodos studijā, man ir rakstisks uzmetums – par ideju, materiāliem, formām, krāsām utt. Tad es sāku izgatavot paraugus – eksperimentēju ar materiāliem un tehnikām. Nekad sevi neierobežoju vienā tehnikā vai materiālā, gadījumā, ja ko nevaru paveikt paša spēkiem, meklēju kompetentus meistarus. Šajā projektā sadarbojos ar stikla pūtēju, ar puisi, kas modes zīmoliem izgatavo audumus no spalvām, kompāniju, kas veido zīmējumus luksusa pulksteņiem, kompāniju, kas veic produktu 3D prototipēšanu…

Vai, radot darbus, tev jau ir doma, kur tie nonāks, kas tos lietos?

Saka jau, ka rotu māksliniekam jābūt pārliecinātam, kam viņš rada savus darbus. Es būšu godīgs – es neesmu un nezinu. Man svarīgāk ir tas, kā es pats jūtos, kad darbs ir pabeigts. Es nevienam konkrētam cilvēkam nekad neko neesmu taisījis.

Esmu taisījis ķermeņa modifikāciju implantus. Un pat tad nekad nezināju, kam tie tiks ievietoti. Bija gan gadījums, kad uzzināju… Pāris gadus atpakaļ veidoju darbu Human Nature (Cilvēka daba) – Kalašņikova lodes formas implantu. Vēlāk atklājas, kas tas ticis ievietots puisim no Serbijas… Interesanti.

Implanti… Interesanti. Ko vēl esi radījis šajā jomā?

Manis radīto konceptuālo implantu nav daudz. Savam draugam māksliniekam Jon Jon radīju tādu kā atslēdziņu, ar ko uzvelk spēļu robotus. Viņš to ievietoja mugurā un izmantoja savai performancei We Are Robots (Mēs esam roboti). Diplomdarbā radīju bērna embrija formu, bet man pašam jau astoņus gadus ir rubīns rokā.

Kādas ir tavas attiecības ar sāpēm?

Man tās nepatīk, taču esmu izturīgs. Sāpes cilvēki panes ļoti dažādos veidos. Mēs neesam vienādi, kad nonākam konfrontācijā ar sāpēm. Turklāt ir atšķirība – vai sāpes nāk, kad tu tās vēlies, vai kad tās negribi. Tev ir tetovējumi – tu to zini, ka tās nav tās pašas sāpes, ko nākas piedzīvot, nokrītot no velosipēda un nobrāžoties. Sāpes var šķist, kā viens milzīgs monstrs, bet tās ir veidotas no simtiem dažādām sajūtu nokrāsu. Mani tās interesē alternatīvās attiecībās ar ķermeni – tādā zinātniskā pieejā. Sāpes ir neizbēgamas. 

klimt02.net/emmanuel-lacoste
www.emmanuel-lacoste.com