Aļona Bauska. Janvāris, 2015. Publicitātes foto

ЯRADA. Šeit un tagad 0

Saruna ar Aļonu Bausku, dizaineri un latviešu modes zīmola QooQoo īpašnieci

Sergejs Timofejevs
03/03/2015

Aļona Bauska brauc uz interviju no Pārdaugavas koka namiņu un kluso ielu lēnīguma. „Jau labu laiku domāju par to, ka ir jāpārvācas uz centru, taču, kad atveru logu un ieraugu sniega baltumu… Un centrā viss jau izkusis un ir vairs tikai slapjas ietves…” Tiesa, viņas modes zīmola QooQoo birojs atrodas pašā Rīgas centrā, Lāčplēša ielā, gandrīz iepretim jau divdesmit gadus savu bohēmisko statusu nezaudējošajai kafejnīcai „Osīriss” – tur tad arī ieejam nopirkt Aļonai kafiju. Un tikai pēc tam kāpjam uz simtgadīga jūgendstila nama augšējo stāvu. Vairākās istabās karājas nosūtīšanai gatavi raiba spektra apģērbi – gan maigas kleitas ar puķu rakstu vai dzintarkrāsas ornamentiem, gan huligāniski greznas kapučjakas un cepures ar uzrakstu ЯRADA. Šeit un tagad, gan legingi ar lācīšiem. Visi tērpi ir ļoti atšķirīgi, spilgti vasarīgi, dāsni krāsaini, aušīgi, mazliet kukū – tādi kā sola zīmola nosaukums. Aļonai pašai tas gan asociējas ar sveicienu franču valodā. (Es godīgi mēģināju to sameklēt vārdnīcās, taču neatradu.)


Publicitātes foto

Dažas lietas no šejienes dodas pie pasūtītājām un pasūtītājiem Honkongā vai Ņujorkā, citas izklīst tepat Latvijā. Aļona Bauska ir viena no Latvijā pirmajām modes dizainerēm, kas iejutusies Twitter un Facebook laikmetā, kad pasaules plašumā izkaisīti klienti ir dzīves norma. Un pati – uzvārdā kā vesela Latvijas pilsēta, bet vārds – īsti krievisks, un viņu pilnīgi noteikti var pieskaitīt double roots people, kad divas valodas ir dzimtās. „Tāpēc ir ērmoti, kad, piemēram, taksi izsaucot, operators vienmēr uzrunā mani krieviski, jo esmu Aļona” – viņa smaida. Viņa pati jūtas kaut kur pa vidu, un viņai tas patīk, jo abas nacionālās pusītes ne tikai palīdz uz sevi un citiem paraudzīties it kā no malas, bet arī ļauj sajust kopību ar divām kultūrām. Viņa ir īsta Latvijas dabas fane un vienu no savām kolekcijām ir apdrukājusi ar pašas dārza augu attēliem. Aļona ir smalka, gudra, pārsteidzoša. Varētu teikt, tāda, ko rokeri jau pusgadsimtu dēvē par wild thing.

Tāda bija arī viņas debija Latvijas modē – negaidīta un spilgta. 2009. gadā viņa nodibināja QooQoo un jau pēc pusgada kļuva par Riga Fashion Week galveno atklājumu – Stila un modes balvas 2010 apbalvošanas ceremonijā tika nosaukta par labāko debitanti. Un tam par pamatu bija lēna un pamatīga profesionālā izaugsme. Starta punkts bija grafiskais dizains un darbs reklāmas jomā.


Aļona Bauska QooQoo birojā. Foto no instagram.com/qooqooshka

Tu taču sāki kā grafiskā dizainere un strādāji nopietnās aģentūrās?

Tā bija laba skola. Es jau biju mācījusies grafisko dizainu un strādājusi šajā sfērā kā brīvi nolīgta persona. Man patika pilnveidoties, aizmigt un mosties ar jaunām idejām saviem projektiem. Taču pēdējos divus gadus tajā darbā sāku ielūkoties kolēģos, kas bija nostrādājuši aģentūrā jau gadus desmit, un sapratu, ka negribu pavadīt savu mūžu, sēdēdama krēslā un nepārtraukti skatīdamās monitorā. Tajā industrijā radošais potenciāls tiek izspiests līdz beidzamajam pilienam. Un es sāku meklēt kaut ko citu, kādu vaļasprieku. Reiz Igaunijā, modernās mākslas muzejā KUMU uzzināju, ka tur rīko T-kreklu apgleznošanas darbnīcu, un pieteicos, kaut tā bija bērnu grupa. Man tik ļoti gribējās pamēģināt! Tā par manu jauno aizraušanos kļuva T-kreklu apgleznošana ar speciālām tekstila krāsām uz ūdens bāzes. Viens no pirmajiem darbiem bija krekliņi grupai Astro'n'outs – tur bija tādi kvadrāti ar gradientu, kaut kas līdzīgs Markam Rotko, tikai vēl minimālistiskāks. Biju izstrādājusi savu tehniku, taču tādā veidā nekas nevarēja tikt tiražējams, viss bija, tā teikt, limited edition.

Vēlāk bijušie kolēģi aģentūrā piedāvāja izmēģināt digitālo druku, un mēs, trīs meitenes, nolēmām uzsākt savu biznesu. Taču nekādu apdullinošu panākumu nebija – menedžments nemitīgi uzdūrās dažādām blēdībām. Un visa koncepcija bija nenobriedusi, zaļa. Galu galā katra aizgājām savu ceļu, un mazliet vēlāk manī uzausa redzējums, kā visam jābūt, kā es varu efektīvāk likt lietā savas zināšanas grafiskā dizaina jomā. Tā 2010. gadā pasaulē nāca kolekcija, kas uz vietējās modes kopējā fona izskatījās ļoti svaiga. Tur bija tikai trikotāža, turklāt gatava valkāšanai. Spilgtas, grafiskas puķes, koša apdruka – to uzreiz pamanīja un novērtēja.


Foto no instagram.com/qooqooshka

Kad analizēji iepriekšējā mēģinājuma kļūdas, kāds bija tavs secinājums par to, kas ir darāms citādi?

Pirmkārt, sapratu, ka pats zīmols nebija līdz galam izstrādāts. Tad izveidoju mājaslapu, izdomāju logotipu. Tobrīd bija tikko kā parādījies Twitter, un es nolēmu to izmēģināt. Šāda veida mārketings kļuva par manu otru aizraušanos, dažbrīd pat neesmu droša, kas man interesē vairāk – dizains, lietu radīšana vai to virzīšana. Šodien mans mērķis ir sagādāt prieku pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.

Mazā, augošā uzņēmumā nākas darīt daudzus darbus. Turklāt tas ir arī sociāls projekts. Ik dienu notiek sazināšanās ar klientiem un ieinteresētām personām Instagram un Twitter vietnēs; sociālie mediji man nenozīmē vienkārši ziņu kanālu – tas ir veids, kā prezentēt un piedāvāt savus darinājumus tā, lai tas būtu interesanti un pārsteidzoši man pašai.


Foto no instagram.com/qooqooshka

Un sociālie tīkli vienā mirklī izpludina lokālās popularitātes robežas, vietējie ietvari vairs neierobežo auditoriju, ģeogrāfija izplešas…

Savu biznesu sāku krīzes laikā; nebijis platformas, kas ļautu vērsties pie starptautiskas auditorijas, ieceres, visticamāk, būtu nonīkušas. Latvijas auditorija vēl nebija pielāgojusies, nebija orientēta uz iepirkšanos internetā. Tagad Latvijas dizaina popularitāte dzimtenē strauji pieaug, taču toreiz tas vēl šķita visai neierasti. Liela loma, protams, ir modes blogeriem, piemēram, Agnesei Kleinai, kas joprojām tur savu A klases līmeni. Tobrīd viss tikai sākās, un modes digitālās virzīšanas sākums sakrita ar QooQoo rašanos. Tagad Instagram konkurēju ar Rīgas Dinamo un festivālu Positivus.

Cik procentu tavu darinājumu nopērk Latvija un cik ārzemēs?

Šī attiecība mainās. Pagājušogad bija apmēram puse uz pusi.


Muzeja kolekcija „Timeless

Vai 2014. gadā bija kolekcija ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja eksponātu attēliem?

Jā, pagājušogad izdevās realizēt vairākas tādas kolekcijas. Kopā ar muzeju esam iecerējuši radīt pagājušā gadsimta divdesmito gadu retrospektīvu. Galvenokārt izmantojām unikālo fabrikas „Baltars” porcelānu un arī vitrāžas. Šķiet, Latvijā es visnopietnāk darbojos ar auduma apdruku, laikam tāpēc muzejs uzrunāja tieši mani. Viņu doma bija aktualizēt šīs lietas, lai tās sāk savu otro dzīvi. Tā iznāca lieliski vitrāžu svārki, un visu komplektu pieprasīja Ķelnes mākslas muzejs, kur šogad notiks plaša modei veltīta izstāde. Tur manas lietas atradīsies līdzās tādu modes dižgaru darbiem kā Ivs Senlorāns un Vivjena Vestvuda. Nokļūt muzeja ekspozīcijā ir ļoti patīkami.

Otru nelielo kolekciju izveidoju pavisam nesen – tā ir apdruka, kurā izmantoju dzintara rotu kolekciju no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja. Manuprāt, tas ir interesants un paradoksāls moments, kad mainīgā, jau sākotnēji nepastāvīgumam pakļautā mode savienojas ar tradicionālām vērtībām, kuru radīšanas tehnika tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Manus darbus izstādīs muzejā, un to attēli tiks iekļauti grāmatā „Dzintara laikmets”, ko muzejs gatavo izdošanai; jau ir izstrādāts makets. Tas ir neparasti – valkāt rotu, kas ir muzejā glabāta vērtība. Lai arī tas ir tikai attēls, taču attēlotais priekšmets ir īsts.


Publicitātes foto

Mode nav tikai dizains, bet arī īpašas tehnoloģijas. Tu esi nākusi no citas sfēras. Vai bija grūti iedziļināties šajā specifikā?

Darīju to pakāpeniski, sākuma posmā man bija lieliska šuvēja, kurai es ļoti uzticējos. Strādājot ar viņu, arvien vairāk uzzināju par to, kādi audumi ir saderīgi, un citas noderīgas lietas. Grafiskajā dizainā man jau bija priekšstats par to, kāds ir pilns process, kurā darbs tiek sagatavots iespiešanai. Šeit ir līdzīgi, tāpat vesela gūzma tehnisku aspektu – audumu izvēle, piegriezums. Un mana filozofija šai ziņā ir – jo vienkāršāk, jo labāk. Tas ir viens no laba dizaina nosacījumiem: ja vairs nekas nav noņemams, tad ir perfect piece. Kaut kādi izrotājumi un dekorācijas nav manā stilā.

Vai, radot kolekciju, jau paredzi, kas var kļūt par hītu?

Nevaru paredzēt, kādas lietas būs populārākās. Bieži vien tie nav vis paši saskanīgākie un ieturētākie, bet gan spilgtākie, kliedzošākie modeļi. Iespējams, uz to auditoriju skubina pats zīmols, tā tēls. Pēdējā laikā ļoti populāri ir legingi ar lāci, tie radās nepiesaistīti kādai kolekcijai, vienkārši par godu Lāčplēša dienai. Varēja izveidot veselu šādu zvēru līniju, taču pērnruden mani iedvesmoja pavisam cita tēma – rajons, reps, gopņiki. Par šīs tēmas hītu kļuva džemperi, T-krekli, cepures ar uzrakstu ЯRADA. Šeit un tagad. Visu pagājušo gadu šī apdruka nenolaidās no popularitātes augstumiem. Tas ir visai amizanti, ka tu uztaisi veselu kolekciju, bet cilvēki nāk pirkt vienu konkrētu lietu. Man patīk, ka pircēji izvēlējās tik pozitīvu un kaut kādā ziņā budistisku vēstījumu. Arī man tas ir ļoti tuvs.

Man interesē trauksmaino un mainīgo deviņdesmito gadu estētika – bumeri, zelta ķēdes, krutie rajona puiši treniņtērpos, kaujas suņi, viltotas importa zīmolu baikas.


Foto no instagram.com/qooqooshka

Atceros gan, ka bija tādas Abibas krosenes…

Tajā kolekcijā vēl bija Chanel № 5 pārtapšana par Geto № 8 – tā taču bija mana astotā kolekcija! Un interese bija liela, īsti panākumi – autoritatīvi glancēto izdevumu redaktori dižojās ar manām jakām smalkos pasākumos. Iespējams, tobrīd būtu bijis vērts atpūsties, taču modes industrijā ir savi neprātīgi tempi: nāk jauns gads un atkal vajadzīgas jaunas kolekcijas. Tas īsti nesaskan ar manu filozofiju: manuprāt, pamatīgām, episkām mantām jārodas pašām savā laikā, nevis atbilstoši nosacītiem termiņiem.


Kolekcijas „Botānika” modes skates aizkulises

Un kā tu atpūties?

Atpūsties man ļoti patīk. Taču nekādas konkrētas receptes nav. Vakar, piemēram, skatījos izrādi Ģertrūdes ielas teātrī. Cenšos līdzsvarot kultūras devu ar fiziskām aktivitātēm un, protams, tiekos ar draugiem. Šobrīd mācos meditēt, taču esmu pamanījusi, ka tieši tanī brīdi, kad cenšos atslēgties no jebkādām domām un jezgas, rodas visinteresantākās idejas.

Tu esi pilsētniece. Vai tev ir svarīgi kaut reizi nedēļā būt pie dabas?

Katru nedēļas nogali neizdodas, bet, kad izraujos no pilsētas mudžekļa, tad negribas atgriezties. Man ļoti patīk mežs. Tanī ieeju kā pavisam citā, mistiskā telpā. Pie jūras nepatīk vējš, bet jūra bezvējā ir brīnišķīga. Man ir tuva ekoloģiska dzīvošana – nepiesārņot, pārmērīgi neiepirkties, saudzīgi izturēties pret mežu. Vakar izrādē „Tēvocis Vaņa” skanēja doma par to, ka mežs tiek izcirsts un cilvēku sabiedrības vērtības kļūst ļoti grīļīgas. Čehovs par to runāja pirms vairāk nekā simts gadiem – ko gan viņš sacītu šodien?


Publicitātes foto

Šķiet, Latvija ir tā vieta, kur viņš varētu atvilkt elpu…

Ar mežu, iespējams, viss ir kārtībā, taču pagaist lauku kultūra, cilvēki zaudē saikni ar dabu, zināšanu, kā ar to koeksistēt. Cilvēki jūtas sveši dabā, un tā tam nav jābūt. Domājot par tēmu jaunai kolekcijai, gribas vairāk tuvoties dažādu tradīciju zināšanai, sargājošām, pirmatnīgām lietām. Un atrast tam visam jaunu formu.

Kuri no Latvijas dizaineriem tev šķiet interesanti?

Daudzi ir mani draugi, un no visiem ir, ko mācīties. Arvien rodas kaut kas jauns. Man pašai patīk valkāt tieši šeit tapušas lietas. Piemēram, apavi man ir no Woolings. Pērnziem neko citu vispār nespēju uzaut. Dabiski materiāli – vilna un gumija. Turklāt nokomplektēt savu apavu pāri vari pats – klasisku, kas der jebkam, vai kaut ko spilgtu un atmiņā paliekošu. Vēl ir Elīnas Dobeles brīnišķīgā Zofa, kas kādu laiku bija vienīgais apavu dizaina zīmols Latvijā. Ir radies jauns zīmols Inch2, taču tā produktus ‘dzīvā veidā’ vēl neesmu redzējusi. Apģērbu jomā man patīk, piemēram, kā strādā Agnese Narņicka, viņai ir īsta profesionāle. Kopumā ar to, kas notiek šajā sfērā var iepazīties vietnēs 8 Rooms un Paviljons.

Latvijā ir bezgala daudz talantīgu cilvēku, tāpēc ir grūti vispārinoši un noapaļoti spriest par kaut kādu tendenci. Man personīgi šķiet interesanti dizaineri, kas nevis orientējas uz arhaisko (kaut kādiem dūraiņiem un sūnu krāsas tepiķīšiem), bet gan mēģina no jauna izdomāt, kas tad īsti ir Latvijas dizains, rast šiem vārdiem jaunu saturu. Jādomā, ka pēc gadiem desmit visas līnijas būs iezīmējušās skaidrāk un būs vieglāk formulēt būtisko. Mēs taču dzīvojam ļoti jaunā valstī, daudz kas šeit tikai aizsākas un mēģina rast savu ceļu.


Aļona Bauska un modeļi pēc modes skates Riga Fashion Week. 2014. Publicitātes foto

beqooqoo.com