Uus Materjal. Photo: Kristina Õllek

UUS MATERJAL. Žurnāls, kas pievēršas jauniem materiāliem 0

Keiu Krikmann
03/02/2015

28. novembrī Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā dienasgaismu ieraudzīja jauns žurnāls/mākslas projekts Uus Materjal (Jaunais materiāls). Kā jau noprotams no paša nosaukuma, šis žurnāls/mākslas projekts aplūko tēmas, kas saistītas ar pēdējos gados mākslas pasaulē ievērību guvušajiem jaunā materiālisma un materiāla atgriešanās jēdzieniem. Tomēr Uus Materjal iet daudz tālāk par mākslas teoriju, pievēršoties tādām jomām kā dizains, mūzika un pat inženierzinātnes, turklāt ar diezgan negaidītām metodēm. Atsakoties no tradicionālā žurnāla formāta, Uus Materjal apkopojis visnotaļ daudzveidīgu mediju un materiālu kolekciju, iesaiņojot to ar rokām darinātās 6 kg smagās betona kastēs. Lai uzzinātu vairāk par šo neparasto un aizraujošo izdevumu, Arterritory.com uzaicināja uz sarunu žurnāla galveno redaktori Evelīnu Raudsepu (Evelyn Raudsepp) un trīs Uus Materjal redaktorus: Martenu Esko, Epu Elekorsu (Epp Õlekõrs) and Madli Ehasalu (redakcijas kolēģijā vēl darbojas arī Eva Erle Lilleaeda (Eva-Erle Lilleaed), Brigita Reinerte un Helēna Ikla). Visi Uus Materjal redaktori studē mākslas vēsturi maģistrantūrā Igaunijas Mākslas akadēmijā. Evelīna Raudsepa nāk no teātra zinātņu jomas; viņa pētījusi tehnoloģisko teātri Igaunijā. Madli Ehasalu ir praktizējoša kultūras menedžere, kura studējusi semiotiku. Martens Esko strādā galvenokārt laikmetīgās mākslas teorijā, pievēršoties izstāžu iekārtošanai un vadīšanai; Epa Elekorsa ir neatkarīga grafiskā dizainere un viena no galerijas Konstanet koordinatorēm.


Foto: Kristina Õllek

Man liekas, vispirms vajadzētu iepazīstināt ar Uus Materjal. Vai jūs mazliet nepastāstītu par šo izdevumu un tā veidošanas procesu? Ja es pareizi saprotu, noiets pietiekami garš ceļš?

Martens Esko (ME): Mēs par to sākām domāt pagājušā gada ziemā. Ideja radās visiem kopā mūsu pirmajā Ziemassvētku ballītē, un likās, ka žurnāls tai būtu īstais formāts.

Tātad varētu teikt – jūs sajutāt, ka labi saprotaties, un gribējāt kopīgi strādāt pie kāda projekta?

Evelīna Raudsepa (ER): Ideja mums visiem šķita aizraujoša, un mums likās, ka tāds izdevums varētu ieinteresēt arī plašāku auditoriju. Mēs vienojāmies kopīgā pārliecībā, ka žurnālu vajadzētu veidot kā alternatīvu ‘oficiālajiem’ kultūras izdevumiem. Bija ļoti svarīgi arī eksperimentēt ar formu; mēs negribējām neko pārāk noglancētu. Un negribējām izdevumu, kurā redaktori vienkārši iestrādātu atsevišķu rakstu autoru tekstus. Mēs ļoti vēlējāmies saglabāt zināmu eksperimentālu raksturu.

Vai jūs jau pašā sākumā ķērāties pie idejas par jaunu materiālu apgūšanu?

ER: Es tā neteiktu; būtiskais bija radīt platformu. Pats svarīgākais bija žurnāla formāts: tam vajadzēja būt aizraujošam mums pašiem; izdevums nedrīkstēja nevienam kļūt par apnicīgu pienākumu. Tas bija izejas punkts; tālāk mēs likām prātus kopā un sākām spēlēties ar idejām par iespējamām tēmām. Kaut kādā brīdī Martens ierosināja jauno materiālu tēmu. Kad sākām tajā mazliet iedziļināties, sapratām, ka temats ir tiešām ļoti, ļoti plašs, taču vienlaikus saskan ar mūsu mērķi eksperimentēt ar tekstu un žurnāla formātu kopumā. Tas bija lieliski, jo mēs itin nemaz negribējām veidot žurnālu tikai kaut kādam šauram ‘mākslas cilvēku’ lokam. Jā, es apzinos, ka tas izklausās pēc kārtīgas klišejas.

Man liekas, ka šajā ziņā jūsu plāni ir īstenojušies ar uzviju.

ER: Kad sākām pievērsties konkrētām jomām, teiksim, dizainam, un runāt ar tajās strādājošajiem profesionāļiem, meklējot saikni ar mūsu izvēlēto jauno materiālu tēmu, redzējām, ka viņi gandrīz acumirklī tai pieslēdzas. Viņi uzreiz aptvēra, ko mēs domājam, kad sakām, ka „materiāls ir atgriezies”. Ideja bija cilvēkiem viegli saprotama; acīmredzot, tā šobrīd tiešām lidinās kaut kur gaisā. Un tā mēs nospraudām sev mērķi – parādīt cilvēkiem, ka doma par materiāla atgriešanos ir visai aktuāla daudzās un dažādās sfērās.

Epa Elekorsa (EE): Mēs to apspriedām ar interjera dizaineriem, kinorežisoriem, filozofiem un citiem profesionāļiem, un katram bija kas piebilstams mūsu diskusijai.

ME: Jūlijā sarīkojām tādu kā nelielu nometni Vīlandē, kur mēģinājām piešķirt savai idejai jau konkrētākus apveidus. Bija lieliski vērot, kā ideja pamazām realizējas un visbeidzot iegūst arī fizisku formu.


Betona kastes. Foto: Kristina Õllek

Sfēras, ko jūs paši pārstāvat, ir visai daudzveidīgas. Kādā mērā materiāla tēma jūs nodarbina ikdienas darbā? Vismaz Martena teksts likās vistiešākajā veidā saistīts ar viņa darbu Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā.

EE: Man kā grafiskajai dizainerei tas nav nekas jauns, bet mani ļoti iepriecina, ka arī citi cilvēki pamana, cik lielu lomu gala rezultātā spēlē materiāla izvēle.

ME: Tas ir tikpat kā atklāt sazvērestību – tev tā sāk rēgoties pilnīgi visur.

ER: Es strādāju ar tehnoloģisko teātri, un tas neapšaubāmi ir saistīts ar materiālu. Bet tik un tā es sāku materiālu vairāk ievērot un novērtēt.

EE: Jā, un, starp citu, kad, gatavojoties atklāšanai, likām kopā betona kastēs atsevišķās žurnāla daļas, izrādījās, ka mēs to varam darīt pilnīgi paļaujoties uz tausti. Nebija vajadzības skatīties, lai zinātu, vai viss ir ielikts – pietika pieskarties.

Man šīs taustes izjūtas bija, iespējams, pats neaizmirstamākais. Tas atstāja lielu iespaidu uz to, kā es uztvēru projektu kopumā. Varbūt tāpēc, ka es strādāju galvenokārt ar tekstu, lietu materialitāte man reizēm vienkārši aizmirstas. Bet tagad mani pārsteidza pat tas, cik ļoti atšķiras dažādu papīra veidu smarža. Un nedomājiet, ka es tos visus līdz pēdējam neapostīju! Bet tā ir lieta, ko neiedomājas, pirms nesāk kārtīgi izskatīt visu kastes saturu, un tāds atklājums atstāj ļoti spēcīgu iespaidu.

EE: Man ļoti patika fakts, ka mums bija tik ciešs sakars arī ar betona kastu izgatavošanu – tās ir mūsu pašu roku darbs. Mēs visi apguvām pilnīgi jaunas iemaņas.

Cik laika jums vajadzēja, lai pagatavotu šīs kastes?

ME: Aptuveni pusotru mēnesi. Bet viss ir roku darbs. Arī fotogrāfijas grieztas ar rokām.

Madli Ehasalu (MEh): Mums visu laiku vajadzēja domāt par lasītājiem. Mēs gribējām, lai viņi saņem kaut ko skaistu. Un vajadzēja padomāt, piemēram, par to, kā cilvēki aizdabūs savu 6 kg smago kasti līdz mājām utt.

Tas ir roku darbs un vairāk atgādina mākslas objektu vai kolekcionējamu priekšmetu. Kāpēc jūs to saucat par žurnālu?

EE: Tas bija veids, kā paeksperimentēt ar tik efemeru formātu; grāmatas un almanahi izklausās tik nopietni.

ER: Sākotnējā ideja bija vienkārši izdot žurnālu. Mums nebija ne jausmas, ka tas kļūs par kolekcionāru iekārotu objektu. Mēs jau tikai gribējām uztaisīt kaut ko aktuālu – tādu, kas uzrunātu šodienas cilvēku.

Evelīna, tu pirmīt pieminēji jūsu kopīgo vēlēšanos radīt jauna veida kultūras žurnālu. Vai jums liekas, ka ir pārāk maz periodisko izdevumu, kuriem jūs un jūsu vienaudži vēlētos rakstīt?

ER: Vispār jau runa nav tik daudz par vēlēšanos radīt jaunu ‘kanālu’ starp citiem kultūras izdevumiem. Mēs vairāk vēlējāmies pievērsties kultūras mediju formātam vispār – lai gan tā droši vien nebija īpaši skaidri noformulēta doma…

ME: Šobrīd igauņu kultūras medijos nav īpaši daudz vietas eksperimentiem…

EE: Tieši to mēs arī vēlējāmies – mazliet pajaukt gaisu. Piemēram, viena no žurnāla sadaļām patiesībā ir izstāde. Tā ir telpiska sadaļa; mēs sarīkojām pašu notikumu utt.

ME: Tas deva lielu brīvības sajūtu…

ER: Vai, iespējams, bija pat mazliet ‘pancīgi’ vai panaivi. Mēs negribējām būt pārāk strikti vai sekot tradicionāliem noteikumiem – tajā skaitā rediģēšanas lietās.

Vai bija viegli atrast autorus?

ME: Jā, tā varētu teikt. Cilvēkus piesaistīja temats, un to var redzēt, palasot ‘komentāru sadaļu’, kurā mēs lūdzām dažādu jomu profesionāļus izteikt savas domas par materiāla atgriešanos. Visi ar prieku piekrita kaut ko uzrakstīt.

Tā ir vēl viena lieta, ko es Uus Materjal tiešām novērtēju – jūs gājāt tālāk par mākslas zinātnes robežām un iesaistījāt arī citas jomas.

ME: Kā jau savā tekstā rakstīja Nikolāss Lekerkerks (Niekolaas Lekkerkerk), jaunais materiālisms kā filozofiska ideja nav tik sarežģīts kā vairums citu teoriju un tāpēc ir viegli pieejams.

ER: Tas daudz vairāk izsaka arī tīri cilvēciskā līmenī. Tas iemieso vēlēšanos nošķirt sevi no valodas, vēlēšanos veidot kontaktus un komunicēt arī universālākā līmenī.

ME: Tas ir turpinājums 90. gadu pavērsienam tēlainībā, kad iezīmējās distancēšanās no teksta. Tagad klāt nācis fiziskais līmenis un svarīga kļuvusi objekta eksistence telpā.

ER: Un tieši tas patlaban notiek mākslā – nozīmīgāku lomu sāk spēlēt izstādes iekārtošana; darbi aizņem arvien vairāk un vairāk telpas.

Es pilnīgi piekrītu – nav grūti to uztvert arī tīri ikdienišķā, piezemētā līmenī, ārpus jebkādām mākslas teorijām.

ER: Un tas ir tik skaisti! Betona eksperti, ar kuriem mēs sadarbojāmies, patiesi aizrāvās ar mūsu ideju, un tagad viņi var izmantot mūsu betona kasti arī savā darbā – lai paskaidrotu kaut ko saviem klientiem.


Foto: Kristina Õllek

Vēl viena lieta, kas man Uus Materjal ļoti patika, ir žurnāla sadrumstalotā daba. Tam nav nekādu enciklopēdiska pārskata ambīciju. Tas vienkārši dod zināmus uzvedinošus pavedienus, kas ļauj lasītājam pašam iet tālāk un pētīt dziļāk. Žurnāls piedāvā aizraujošas idejas, taču neievieto tās pārāk stingros rāmjos.

ME: Šodienas acīm raugoties, liekas, ka pat tā forma mazliet atgādina spekulatīvo reālismu. Tāda kā kuratora spekulācija par tēmu – kā piekļūt savai realitātei caur fragmentiem.

ER: Jēdzieniskais lauks rodas nevis kastē, bet gan ārpus tās. Tiešas atbildes neviens nepiedāvā; tās sāk rasties vienīgi vēlāk, kad jau bijis laiks par to visu padomāt. Forma ir tikpat svarīga kā saturs; tā ir harmonija starp abiem, kas ļauj projektam runāt.

MEh: Atgriežoties pie formas – lai gan betona ķieģeļa saturs ir svarīgs, tas tomēr paliek ķieģelis.

ME: Mēs arī gribējām izvairīties no ļoti konkrētas identitātes izveidošanas – ar laiku tas kļūtu garlaicīgi. Domāju, ka tas sasaucas ar postidentitātes jautājumu – cilvēki vairs desmitiem gadu nestrādā vienā amatā un nedzīvo tai pašā vietā; identitātes mainās, un es gribētu, lai tāpat notiek arī ar šo žurnālu. Mēs negribētu, ka žurnāla identitāte zaudē pārsteiguma elementu. Dizaineram, tas, protams, būtu vienkāršāk – visu laiku strādāt vienā konkrētā formātā…

Jā, starp citu, Epa, tev kā šī projekta grafiskajai dizainerei es gribēju jautāt, kā tu nonāci pie konkrētām izvēlēm – īpaši ņemot vērā, cik lielu lomu gala rezultātā spēlē tieši noformējums.

EE: Patiesībā jau es sadarbojos ar veselu dizaineru brigādi. Visi Uus Materjal redaktori piedalījās, kad vajadzēja lemt par noformējumu; mēs strādājām kā komanda. Protams, bija reizes, kad mēs vēlu saņēmām tekstus, un tas nozīmē, ka palika mazāk laika domāt par dizainu. Bet man šķiet, ka tas nebija pārāk svarīgi.

MEh: Bija tāds moments, kad Epa man uzticēja kaut kādu papīra lokšņu locīšanu. Un es sapratu – ja es nebūšu uzdevuma augstumos, manis dēļ cietīs arī viņas darbs.

EE: Es brīžiem mazliet svārstījos. Bieži vien mēs izlēmām par labu diezgan pašsaprotamiem risinājumiem, kas likās iederīgi. Piemēram, Martena teksts runā par mākslas darbu ‘dzīvi pēc dzīves’, un mums likās amizanti esejas vākiem izmantot audeklam līdzīgu materiālu, bet pašu tekstu iespiest uz otrreiz pārstrādāta papīra un izmantot zaļo krāsu. Tāpat Nikolāsa Lekerkerka esejai (par posthumānismu – red.) ņemts papīrs, kas pēc taustes atgādina cilvēka ādu, un mēs iespiedām tekstu sarkanā krāsā. Jā, reizēm mēs izvēlējāmies variantus, kas ir samērā pašsaprotami un varbūt pat mazliet naivi. Ir lieliski, ja cilvēki uzķer šos mazos dizaina jociņus, bet arī, ja tas nenotiek, viņi tik un tā var gūt baudījumu no materiāliem.

ME: Domāju, ka cilvēki, lasot tradicionālākus izdevumus, nav raduši meklēt šāda veida pavedienus. Bet mums bija šāda iespēja tos iekļaut, un tāpēc varbūt ir pat labi, ka mēs izvēlējāmies pašsaprotamākus risinājumus.

EE: Runājot par iespiešanu, mums bija maz vietas, bet daudz teksta, tāpēc bija vajadzīgs saspiests fonts. Mēs to vienkārši paņēmām no Google. Tāpat daudz ko nācās izdomāt procesā – nebija daudz laika visu pārāk smalki izplānot.

ME: Un Epa kā dizainere visu laiku bija kopā ar mums. Viņai tas nebija vienkārši konkrēts pasūtījums.

EE: Man liekas, bija ļoti labi, ka mēs nesākām ar Uus Materjal identitātes izgudrošanu. Mēs vienkārši uzreiz ķērāmies pie lietas. Man ļoti patika strādāt ar tik dažādiem materiāliem – un mums bija brīnišķīgi sadarbības partneri. Piemēram, Tallinas Lietišķo zinātņu universitāte bija nepārspējams palīgs betona kastu izgatavošanā; papīra izplatītāji Antalis ne mazāk aizrautīgi kā mēs piedalījās dažādu un reizēm ļoti specifisku papīra veidu izvēlē, bet ViaCon mums piegādāja ģeosintētisko materiālu somām, kas domātas, lai nogādātu 6 kg smago žurnālu mājās.

ER: Mēs pievienojām īsu paskaidrojumu par katru no mūsu izmantotajiem materiāliem, lai arī lasītājs zinātu, kam pieskaras un uz ko skatās. Mūsu partneri labprāt piedāvāja savus komentārus, un tā nu žurnālā iekļauti norādījumi betona kastes pagatavošanai, informācija par katru no papīra paveidiem, 3D skrūves izgatavošanas procesa apraksts, utt.

EE: Mēs gribējām, lai žurnāla noformējums liek saprast, ka tajā izmantotie dažādie materiāli vienlaikus kalpo arī kā paraudziņi.


Uus Materjal. Foto: Alvin Järving

Ņemot vērā, ka visi žurnāla eksemplāri tika izpirkti divu dienu laikā un to, cik liels cilvēku skaits piedalījās žurnāla atvēršanas pasākumā, es pieņemu, var teikt, ka Uus Materjal uzņemts atsaucīgi?

EE: Kad vien man iznāk ar kādu par to runāt, cilvēki izrāda lielu entuziasmu – varētu pat teikt, iedegas. Projekts nenoliedzami kļuvis par kaut ko daudz vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši.

ER: Jā, cilvēku aizrautīgā interese ir acīm redzama.

MEh: Un tas ir lieliski. Būdama Mihkela Kleisa (Mihkel Kleis) un Krisas Lemsalu (Kris Lemsalu) cienītāja, es biju pateicīga par iespēju sadarboties ar tādiem māksliniekiem kā viņi.

ME: Atsauksmes laikam vēl jāpagaida, īpaši jau, runājot par saturu. Bet pagaidām, man šķiet, šis nu ir tas gadījums, kad vīru var droši skatīt no cepures – par izdevumu var spriest pēc tā vāka.

Žurnāla Uus Materjal pirmais numurs nav iegādājams internetā un lasām tikai igauniski, bet sekojiet informācijai par turpmākajiem numuriem: www.facebook.com/uusmaterjal


Uus Materjal. Photo: Kristina Õllek

UUS MATERJAL, MĀKSLAS PROJEKTS/ŽURNĀLS
- saturs -

– Betona kaste
(215 × 156 × 145 mm, apm. 6kg)
– Ģeotekstila soma
(BS20w, ViaCon)
– Parakstīts fragments no Merikes Estnas darba I am here for four months, KUMU (2014)
– Arhitekt Must: ar 3D printeri izgatavota skrūve
– Eiks Hermans (Eik Hermann): materiāla un formas zīmējumi
– Henri Hits (Henri Hütt), Evelīna Raudsepa: Filtrēts skats uz materiālu skatuves mākslās
– Anu Vahtra: Bez nosaukuma („Citu ēnas”) (2013) no kataloga izstādei Romeo ja Julia
– Kristīna Elleka (Kristina Õllek): fotogrāfijas no Still Marble (2014) mākslinieku grupas Rundum ekspozīcijā Manifesta 10 paralēlās programmas ietvaros
– Kompilācija – skaņu dizains vairākām igauņu mākslas izstādēm
– Marija Jūra (Maria Juur): Izstādes skaņas
– Kristīna Garrido (Cristina Garrido):  #JWIITMTESDSA?, video (2014)
– Laivi:  The Color of, video (2014)
– Jaunā materiālisma definīcija no vārdnīcas
– Ievadraksts
– Komentāri par jauno materiālismu: Jāks Kikass (Jaak Kikas), Jāks Tombergs (Jaak Tomberg), Mihkels Iluss (Mihkel Ilus), Pībe Pīrma (Piibe Piirma), Henri Hits, Līsa Kaljula (Liisa Kaljula) un Kalevs Rajangu (Kalev Rajangu)
– Intervija ar betona ekspertu Kalevu Ramjalgu (Kalev Ramjalg)
– Prīts Valge (Priit Valge): instrukcija betona kastes pagatavošanai
– Nikolāss Johanness Lekerkerks: Posthumānisma ekshibicionisms
– Kati Ilvesa (Kati Ilves): Par laikmetīgās mākslas izstāžu materiālā un iekārtojumā balstīto dabu
– Kati Ilvesa: Katjas Novickovas un Merikes Estnas neomateriālisms
– Keiu Krikmane: Ienākšana telpā/Garāmslīdošs tēls/Vientuļš skatiens/Pārnēsājama telpa/Materializācija un dematerializācija
– Madli Ehasalu, Svens Parkers: Locīta forma
– Marten Esko: Mākslas darbu dzīve pirms un pēc dzīves: pārdomas par loģistiku