Karls Knēts. Lucca Comics & Games konvencijā 2011. gadā. Foto: Niccolò Caranti

“Kas nav uzrakstīts, tā ir mana brīvība” 0

Intervija ar bērnu grāmatu ilustratoru Karlu Knētu no Beļģijas

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
19/11/2014

Bērnu grāmatu ilustrators Karls Knēts (Carll Cneut, 1969) šobrīd dzīvo un strādā Ģentē – Beļģijas ziemeļos. Tur viņš savulaik pabeidza studijas grafiskajā dizainā Sv. Lūkasa mākslas skolā (Sint-Lucas Beeldende Kunst), lai vēlāk uzsāktu darbu reklāmas grafiskā dizaina jomā. Tikai liktenīgu apstākļu sakritības dēļ 1996. gadā Knēts iemēģināja roku bērnu grāmatu ilustrāciju veidošanā. Jau uzsākot jauno tūkstošgadi, ilustrācija bija kļuvusi par Karla Knēta galveno žanru, kurā šobrīd viņš radījis jau divus desmitus darbu un guvis lielu starptautisku atzinību Beļģijā, Nīderlandē, Itālijā, Francijā, Slovākijā un citur. 2012. gadā Karls Knēts bija viens no pieciem Hansa Kristiana Andersena balvas finālistiem, savukārt 2014. un 2015. gadā – Beļģija viņu nominēja Astrīdas Lindgrēnes memoriālajai balvai.

Karls Knēts šobrīd strādā arī kā pasniedzējs Ģentes Mākslas akadēmijā (Koninklijke Academie voor Schone Kunsten), kur studentiem māca ilustrēšanas mākslu.

Savā darbā galvenokārt izmantojot zīmuli, tinti, akrilu, eļļu un pasteli, Karls Knēts rada piesātinātu krāsu un bagātīgu faktūru ilustrācijas, kam piemītoša arī sava veida senlaiku patina. Bez zīmīgākajiem rokraksta raksturlielumiem – dinamiskām kompozīcijām un īpašas sarkanās nokrāsas izmantojuma (kas nu jau nodēvēta par ‘Knēta sarkano’) – viņa darbi izceļas arī ar īpašu spēju lasītāju ievilināt varoņu sajūtu pasaulē. Lai gan jūs nekad neredzēsiet varoņu sejas pretskatā, teju nekad neielūkosieties tiem acīs – varoņu ķermeņa valoda pārliecinoši jūsos iedzīvinās līdzpārdzīvojumu.

Šī gada 2. decembrī, Ģentes Sv. Pētera abatijas izstāžu zālē (Kunsthal Sint-Pietersabdij) tiks atklāta lielākā ilustrāciju autoram veltītā izstāde Beļģijā – Carll Cneut. In My Head. Līdzās grāmatām un ap simts Karla Knēta ilustrāciju oriģināliem izstādes scenogrāfijā tiks iedzīvināta autora radītā fantāziju pasaule ar tās varoņiem un butaforiskiem vides atveidojumiem. Ekspozīcijas centrā tiks izbūvēta ilustratora studija, un klātienē būs iespēja vērot Karlu Knētu darba procesā. Savukārt atsevišķā telpā būs izstādīti Knēta vairāku gadu garumā uzņemtie polaroīdi, kas iepazīstinās ar šīs profesijas pārstāvja ikdienu. „Cilvēki Beļģijā aizvien tic romantizētajai idejai par to, ka ilustrators savu dienu lēnīgi uzsāk ap plkst. 10:00, tad nesteidzīgi bauda rīta kafiju, varbūt ieiet dušā un tad tajā pašā pidžamā kādas pāris stundas kaut ko pazīmē, lai atlikušo dienas daļu vairs neko nedarītu... Redziet, mana, kā grāmatu veidotāja, dzīve no iepriekš aprakstītās būtiski atšķiras. Es disciplinēti strādāju studijā vai skolā jau no plkst. 8:00 līdz pat 19:00. Citkārt es ceļoju darba sakarā...”


Grāmatas „Ai, briesmoni, neapēd mani!” vāks

Uz Rīgu Karls Knēts bija atceļojis par godu latviski izdotās flāmu rakstnieka Karla Noraka (Karl Norac) grāmatas „Ai, briesmoni, neapēd mani!” atvēršanai.

Arterritory.com Karls Knēts atklāj, ka šī ir viena no viņa mīļākajām grāmatām, un tajā ir daudz par viņu pašu: „Kad biju mazs, biju diezgan apaļīgs... Tolaik, kad pirmo reizi izlasīju šo stāstu, man pa rokai bija fotogrāfija, kur man, mazam un apaļīgam, mugurā bija tieši tāds brūni svītrots džemperis kā šīs grāmatas galvenajam varonim. Tieši šī fotogrāfija mani iedvesmoja šim tēlam.”

Grāmatas galvenais varonis Aleksis vienmēr līdzi velk mazu sarkanu automašīnīti, bet briesmonis – mazītiņu zilu kravas auto. Ilustrācijās ir daudz mazu un pavisam sīku detaļu, attēli ir bagātīgi, un tajos noris aktīva darbība. „Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, lai visu to pamanītu. Bet bērni to pamana nekavējoties!”, saka ilustrāciju autors.

Tā kā jūs jau septiņpadsmit gadus veidojat ilustrācijas bērnu grāmatām, protams, būtu interesanti uzzināt par jūsu paša bērnību. Kāds ir jūsu bērnu dienu stāsts?

Es biju zēns no zemnieku sētas. Mazajā Beļģijas–Francijas robežpilsētiņā praktiski nekas nenotika, un nonākt saskarē ar mākslu bija teju neiespējami. Taču es biju gana ieinteresēts! Jau kā mazs zēns es sāku kolekcionēt ilustrētās grāmatas, kuras vecāki man pasūtīja pa pastu. Atceros arī, kā aktīvi piedalījos kādas beļģu pastas tirgotāju akcijā, kuras laikā par katru nopirkto pastas iepakojumu tika sasummēti punkti, un, savācot noteiktu punktu skaitu, pa pastu tika atsūtītas gleznu reprodukcijas. Tā, nu, es aizgūtnēm ēdu spageti!

Man bija laimīga bērnība. Es biju labs skolnieks un vēlāk arī students, tāpēc vecāki manu nākotni iztēlojās saistītu ar kādu nopietnu amatu advokatūrā vai kur citur...

Nācās pārliecināt vecākus par ko citu...

Es studēju latīņu–grieķu filoloģiju, un parasti visiem ir skaidrs, ka pēc šīm studijām jaunie censoņi kļūs par advokātiem vai ko tamlīdzīgu. Jā, man nācās pārliecināt, jo es vēlējos darboties radoši un jau biju atklājis iespējas studēt grafisko dizainu Ģentē.

Vēlāk es sāku strādāt kā grafiskais dizainers un radošais direktors reklāmas aģentūrās. Tikai sagadīšanās dēļ, kad bija nepieciešams kādam izpalīdzēt, es uzzīmēju trīs ilustrācijas. Tām sekoja vēl citas, līdz man nāca piedāvājums noilustrēt veselu grāmatu.


Villijs © Carll Cneut

Kas bija pati pirmā jūsu ilustrētā grāmata?

Pirmā grāmata bija dzejoļu krājums „Marcipāna sivēni” (Varkenjes van Marsepein, 1996). Patiesībā, dzejoļu izlases bija pirmās trīs manis ilustrētās grāmatas. Es neteiktu, ka man ļoti patika ilustrēt tieši šajā žanrā, taču ceturtā grāmata jau bija stāsts – stāsts par zilonīti vārdā Villijs (Willy, De Eenhoorn, 1999). Es sapratu, ka tas man ļoti patīk – man patīk daļēji būt stāsta autoram. 2000. gadā Beļģijā es ieguvu apbalvojumu un tā oficiāli kļuvu par ilustratoru. Tā tas notika!

Cik zinu, esat iemēģinājis roku arī rakstniecībā?

Savu sacerēto stāstu The Amazing Love Story of Mr Morf es publicēju angļu izdevniecībā Macmillan Publishers 2002. gadā. Varbūt tajā laikā es vēl biju pārāk jauns vai pārāk stulbs, lai zināt, kā tam visam būtu jāfunkcionē... Izdevniecībai attiecībā pret tekstu bija daudz komentāru. Es toreiz vēl nesapratu, kā ilustrēt paša radītu tekstu, es arī nezināju, kā aizstāvēt savu ideju, un beigu beigās grāmata izdevās citādāka, nekā biju to iedomājies. Bet tā bija vērtīga pieredze – es sapratu, ka radīt vēl vienu ilustratīvu interpretāciju stāstam, ko pats esmu rakstījis – tas nav tik vienkārši. Daudz vienkāršāk ir radīt vizuālu interpretāciju citu rakstītiem stāstiem.


© Carll Cneut. Ilustrācija no grāmatas One Million Butterflies

Pastāstiet par šo dialogu, kas veidojas starp teksta autoru un ilustratoru – par šo radošo sinerģiju!

Es strādāju tikai ar autoriem, kuri ir gatavi man uzticēties – nodot tekstu manā rīcībā un ļaut man darīt savu darbu. Patiesībā, starp autoru un mani nenoris nekāda īpaša komunikācija vai saskaņošana, lai gan nav tā, ka es pavisam neklausītos.

Nereti viss izvēršas pavisam citādāk, nekā autors to būtu gaidījis, piemēram, kā tas bija, ilustrējot bilžu grāmatu One Million Butterflies. Grāmatas stāsts ir par zēnu, kurš pirmo reizi sajūt vēderā taureņus. Pirmo reizi to lasot, pamanīju, ka nekur nav minēts, ka varonis būtu cilvēks. Tāpēc es radīju stāstu par zilonīti, kurš pirmo reizi sajūt taureņus vēderā! Autors bija šokēts... Jā, mums izraisījās neliela diskusija, bet rezultāts bija vēl labāks! Stāsts bija kļuvis daudz plašāks un vispārinātāks – tas vairs nebija par zēnu un meiteni ar taureņiem vēderā, bet nu tas bija jautrs stāsts par ziloņu zēnu un meiteni ar taureņiem vēderā! Es uzskatu, ka tas, kas tekstā nav pasacīts un nav sevišķi izcelts, – tā ir mana, kā ilustratora, brīvība.

Un kur ir vieta lasītāja brīvībai?

Lasītāja brīvība man ir ļoti būtiska. Es vienmēr cenšos atstāt brīvu telpu starp tekstu un attēliem – telpu, kuru būtu jāaizpilda lasītajam. Galējais rezultāts, kas grāmatu padara par labu grāmatu, ir visu trīs kombinācija – teksta, attēlu un lasītāja fantāzijas. Man nav nekas pret grāmatām, kurās viss, kas ir tekstā, ir atainots arī ilustrācijās, taču tas vienkārši nav tas, ko es vēlos darīt. Manā skatījumā – ir tik daudz stāsta versiju, cik daudz ir tā lasītāju.


© Carll Cneut. Ilustrācija no grāmatas The Blue Bird

Vai jūtaties atbildīgs savu grāmatu lasītāju/skatītāju priekšā?

Jā, protams. Ja kāds ir nopircis manu grāmatu, esmu atbildīgs par to, lai cilvēks vēlētos to izlasīt vairāk nekā vienu reizi. Un šai grāmatai ir jāstimulē iztēle un fantāzija.

Ilustrācijas tiek radītas, lai veicināt aizrautību ar lasīšanu, lai vecinātu iztēli... Ko vēl?

Paplašinātu bērnu domāšanu. Lai bērniem būtu plašs skatījums uz lietām, lai viņi būtu atvērti un ieinteresēti pasaulē. Tas ir mans mērķis.

Pastāstiet, kā jūs ‘satiekat’ savus varoņus? Kā tie rodas?

Tas vienkārši notiek. Es izlasu stāstu un tad kādu laiku ļauju varoņiem savā galvā augt. Es patiesībā daudz par to nedomāju, es vienkārši daru, un es to nevarētu darīt citādāk. Turklāt es izjūtu, ka man tas vienkārši ir jādara!

Mans darbs – tas absolūti esmu es pats. Es uzskatu, ka, lai darītu šo darbu, ir jābūt absolūti godīgam un patiesam pašam pret sevi. Tiklīdz tāds nebūsi – bērni to pamanīs, un grāmatas netiks pirktas. Man reiz bija tāds gadījums – es ilustrēju divas grāmatas pavisam nepareizu iemeslu dēļ. Nu... naudas dēļ. Turklāt ļāvu izdevējiem iejaukties darbā. Lai gan tie bija diezgan komerciāli stāsti, tie tomēr netika pirkti un kļuva par divām manām komerciāli visneveiksmīgākajām grāmatām. Tas ir apbrīnojumi – bērni juta, ka tajās ir kas nepareizs...


Ilustrācija no grāmatas „Ai, briesmoni, neapēd mani!”

Vai, zīmējot savus varoņus, jūs cenšaties ar tiem identificēties? Vai tie kādā ziņā ir jūsu raksturīpašību spogulis?

Iespējams, jā! Ikreiz, kad zīmēju kādu dusmīgu varoni – dusmīgās izteiksmēs saverkšķījas arī mana seja. Ja zīmēju kādu smieklīgu varoni – tad smaidu. Jā, man ir sajūta, ka starp mani un manis radīto varoni ir kāda saikne. Un man patīk zīmēt cūciņas... Tas laikam daudz par mani pasaka! (Smejas.)

Ēdelīgais sivēns Aleksis no latviešu grāmatas...

Ziniet, manas lielākās bailes dzīvē ir piedzīvot izsalkumu! Es nezinu, kāpēc tas tā ir. Man vienmēr ir bijis, ko ēst, bet, piemēram, kad es kur dodos, kaut zinu, ka priekšā būs daudz veikalu, es vienmēr nodrošinos ar ēdienu. Bet tikai lai būtu drošs... (Smejas.) Tikai lai būtu drošs – tas vienmēr ir manā bagāžā!

Vai jūs atceraties visus savus radītos varoņus, vai ar laiku tie kļūst jums sveši?

Es atceros tos visus. Dažus es varbūt gribētu aizmirst... Bet atceros tos visus, jo esmu tos zīmējis no sirds. Es esmu radījis kādas 20 grāmatas 17 gados, varbūt tas nav tik daudz, bet es atceros.

Kā jūsu darbs šo gadu laikā ir mainījies?

Tagad es esmu labāks zīmētājs! Kad apstākļu sakritības pēc sāku ilustrēt, manuprāt, es diez ko labi nezīmēju, es varēju uzzīmēt tikai to, ko varēju. Pēc visiem šiem gadiem, zīmējot dienu no dienas, – es vairs nejūtos tik ierobežots.

Viss process gan nu ir kļuvis daudz lēnāks un laikietilpīgāks. Sākumā es gleznoju ar lielām otām, tagad ar mazākajām, kādas vispār ir iespējams atrast. Tehniski mans darbs ir kļuvis rafinētāks – vairāk krāsas, vairāk slāņu... Ilustrāciju oriģināli ļoti atšķiras no drukātās versijas. Ja jūs tos redzētu – jūs varētu sajust to faktūru.

Kas ir būtiskākais ilustrētajos varoņos - to poza, sejas izteiksmes..?

Manā gadījumā poza, jo es daudz neizmantoju sejas izteiksmes. Patiesībā, to gandrīz nemaz nav. Tā vietā varonis ir ieņēmis pozu, kas liecina, piemēram, par dusmām. Ilustrējot dzīvniekus – varbūt mazāk, bet, zīmējot cilvēkus, ar šo paņēmienu es vēlos radīt tādu kā distanci. Tieši tas lasītājam dod iespēju iejusties varoņu ādā un tādējādi piedalīties stāstā. Turklāt lielākoties cilvēku varoņus es attēloju profilā. Parasti ilustrāciju varoņi skatās uz jums, bet ne manējie. Cilvēki parasti to nemaz nepamana, bet pašķirstiet manas grāmatas – tie uz jums neskatās!

Vai mēdzat savu ilustrāciju oriģinālus ierāmēt kā atsevišķus mākslas darbus?

Es to nedaru, bet cilvēki to vēlas. Es konsekventi saņemu lūgumus pārdot savus darbus. Dažkārt es arī kaut ko pārdodu, bet visā visumā man gribas tos pietaupīt sev. Taču es mēdzu oriģinālus izstādīt.

Reiz dzirdēju apgalvojumu, ka ilustrators savā darbā atbild uz jautājumiem, kamēr mākslinieks jautājumus uzdot. Vai piekrītat?

Man nav ne jausmas. Es sevi vairāk izjūtu kā amata meistaru, nevis kā mākslinieku. Es radu objektu, kas patiesībā ir komerciāls, kam jau sākotnēji paredzēts atrasties veikalu plauktos. Es esmu meistars, kas konstruē grāmatas, kas cenšas tās padarīt interesantas. Es šajā darbā ielieku visu savu sirdi un mīlestību, bet joprojām nav liela atšķirība, vai tiek radīta laba grāmata vai labas kurpes. Man īsti neiet pie sirds, kad grāmatu veidotāji sāk pretendēt uz mākslinieka statusu. Mēs tie neesam.

Bet cilvēki tik un tā jūs mēdz dēvēt par mākslinieku...

Man tas ir vienaldzīgi. Es vēlos būt grāmatu veidotājs. Arī, ja piedalos kādā izstādē, tā galu galā stāsta par to, kā top grāmatas. Ja cilvēki to redz citādāk – tā, protams, nav problēma.

Pastāstiet par vidi, kādā strādājat! Par savu darbnīcu.

Es strādāju savas mājas pirmajā stāvā. Māja atrodas pilsētas viduslaiku daļā, un lielais studijas logs ir pavērsts pret kanālmalu ar kokiem. Ūdens mala ir ļoti populāra vieta pastaigām un džogingam, un katru dienu es varu vērot cilvēkus... Dažkārt tas ir lielisks iedvesmas avots.


© Carll Cneut. Ilustrācija no grāmatas Willy

Vai jūsu varoņos var sazīmēt kādu no kanālmalas cilvēkiem?

Viena no manu agrāko grāmatu varonēm ir kāda miesās bagāta sieviete... Tolaik vienmēr ap krēslas laiku uz kanālmalu nāca kāda, teiksim tā, paliela sieviete. Gāja laiks un džogings kanālmalā acīmredzami nāca viņai par labu – viņa kļuva aizvien slaidāka un slaidāka. Kad pēc pusotra gada viņa izskatījās jau pavisam labi, es viņu apstādināju un uzrunāju. Es izskaidroju, ka viņa kļuvusi par manas grāmatas varoni laikā, kad tikko uzsāka sportiskās aktivitātes, un iedevu grāmatu. Viņa bija priecīga un smējās, lai gan grāmatā viņa ir attēlota ļoti liela... Bet tāda viņa arī bija!

Un kā ar iedvesmu, ko var smelties mākslā?

Es ļoti iedvesmojos no klasiķiem! No Rubensa, Brēgela, Džeimsa Ensora... Mani iedvesmo arī daži beļģu laikmetīgās mākslas pārstāvji – parasti tieši viņu tehniskā izpildījuma dēļ.

Bet galvenokārt tā ir ikdienas dzīve. Redziet, mans prāts darbojas mazliet citādāk kā, iespējams, lielai daļai cilvēku. Es atceros visu, ko redzu. Ja jautāsiet man, ko darīju vakar – man būs jāpadomā. Savas 20 minūtes! Bet, ja jautāsiet, ko es redzēju vakar, es to atcerēšos pavisam bez piepūles!

Ja kāds man jautātu, kas notiek manā galvā, es sacītu, ka tā ir kā skapis ar atvilktnēm, kas ir pilnas ar attēlu mapēm. Kad sāku grāmatu, tēlus vien atliek uzmeklēt šajās mapēs.

Jūs esat ilustrāciju autors dažādu valstu autoru tekstiem. Varbūt esat novērojis, kādas ir tipiskās tēmas, kādas tiek aizskartas dažādu valstu bērnu literatūrā? Un no kādām izvairās?

Atsevišķas valstis ir ļoti atvērtas dažādām tēmām, piemēram, Francija. Vācija ir ļoti sarežģīta valsts, Anglija un ASV – ļoti tradicionālas. Itālija bija ļoti tradicionāla, tagad tā kļuvusi ļoti atvērta. Tas ir mainīgi...

Flandrijā bērnu grāmatās var runāt par jebko – slimībām, nāvi, pašnāvībām... jebko! Savukārt Nīderlandē, kur tāpat kā Flandrijā runā holandiešu valodā, bērnu grāmatās aizskarto tēmu loks ir ļoti šaurs. Es nāku no Flandrijas Beļģijā, agrāk tur bērnu grāmatas bija ļoti komerciālas un stāstīja tikai laimīgus stāstus, taču pirms 15 gadiem situācija sāka strauji mainīties... To veicināja tolaik jaunā De Eenhoorn izdevniecība. Tā sāka izdot citāda veida grāmatas, un, lai gan sākotnēji lielās izdevniecības viņu darbību izsmēja, tagad tās seko De Eenhoorn piemēram. De Eenhoorn mainīja pieeju bērnu grāmatām, un tagad mūsu grāmatu veikalos ir viss – gan komerciālas bērnu grāmatas, gan tādas, kas raisa diskusijas. Piemēram, ja vecāki šķiras – veikalos iespējams atrast bilžu grāmatas par šķiršanos un izmantot tās, lai bērnam radušos situāciju izskaidrotu. Tā ir liela bagātība! Man nav nekas pret vieglām un komerciālām grāmatiņām, bet ir lieliski, ka ir grāmatas dažādām situācijām – gan, kad bērnu vajag apklusināt, gan, kad nepieciešams izrunāt kādus saspējušos jautājumus. Beļģijā ir augsts pašnāvību līmenis, un ir labi, ka mums ir bērnu grāmatas, kas šo situāciju izskaidro. Izdevēju pieeja publikas vajadzībām ir mainījusies.

Jūs strādājat arī kā pasniedzējs. Ko esat iemācījies no saviem studentiem?

Tik daudz ko!

Es pasniedzu septiņus gadus un mīlu šo darbu. Es cenšos būt tik labs skolotājs, cik vien varu. Un jāsaka, ka šo pašu enerģijas devu es saņemu arī atpakaļ. Mani skolnieki liek man būt nomodā un nezaudēt asumu. Lai gan es visiem saviem skolniekiem novēlu izcilas karjeras, tik un tā gribu būt labāks par viņiem! Reiz Beļģijā tiku nominēts kādai balvai... parasti par tām daudz nedomāju, bet šo man vajadzēja iegūt, jo līdzās nominēti bija arī mani studenti. Un es uzvarēju! (Kautrīgi smejas.)

Kāds būtu jūsu ieteikums jaunajiem grāmatu ilustratoriem?

Vienmēr esat jauki pret jebkuru cilvēku, ko satiekat savā ceļā, jo jūs nekad nevarat zināt, kur viņu atkal sastapsit!

Es ticu, ka, ja ko ļoti vēlaties – jūs to varat darīt, bet jums tas ir ļoti, ļoti jāgrib. Esmu redzējis ilustratorus ar lielām ambīcijām, taču ir jāizmanto arī visas dotās iespējas. Es esmu daudz strādājis, lai lietas notiktu tā, kā tās veiksmīgi šobrīd notiek. Tas vienmēr ir laika un darba ieguldījums, turklāt sākotnēji par pavisam niecīgu naudu.

Kas ir pats labākais, ko jums sniedzis jūsu darbs?

Dažkārt es saņemu vēstules un zīmējumus no bērniem – tas dara mani laimīgu. Pat nezinot šos bērnus, bet, redzot, ka, iedvesmojušies no manām ilustrācijām, viņi ir izjutuši vajadzību un entuziasmu kaut ko uzzīmēt, tas mani ļoti priecē. Pirms devos uz Rīgu, es saņēmu biezu aploksni no kādas mazas meitenes Annas Marijas. Viņu bija iedvesmojusi jaunākā grāmata par putniem De gouden kooi, un aploksne bija pilna ar viņas zīmētajiem putniņiem!

Es arī vadu radošās darbnīcas bērniem. Varbūt tāpēc, ka man tā visa pietrūka tad, kad pats vēl biju bērns... Mans tēvs labi zīmēja (nu... vismaz manās atmiņās), un katru vakaru pirms gulētiešanas mēs kopā zīmējām Mikimausu. Katru vakaru! Viņš gan nomira, kad biju ļoti mazs – man bija septiņi gadi, un pēc tam neviens ar mani vairs kopā nezīmēja. Man tā ļoti pietrūka. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ tik ļoti mīlu savu darbu...

Dažkārt mēdzu aizdomāties, kāda būtu mana dzīve, ja tolaik nebūtu pārliecinājis savu ģimeni, ka vēlos studēt grafisko dizainu, nevis kļūt par advokātu. Es droši vien būtu ļoti slikts advokāts.

facebook.com/carllcneutillustrator
users.telenet.be/carllcneut