Rihards Funts. Foto: Ģirts Reiniks

Saruna ar dizaina studijas RIJADA vadītāju Rihardu Funtu 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
30/10/2014

Šī gada septembrī – Briselē ar izstādi Earthworks latviešu dizaina studija RIJADA atzīmēja savu piekto darbības gadu. Izstāde, kā daļa no „Rīga 2014” programmas, norisa dizaina festivāla Brussels Design September ietvaros. Earthworks dizaina priekšmetu kolekcija mērķtiecīgi tika veidota, respektējot savas zemes kultūras mantojumu, amatniecības tradīcijas, vietējo materiālu savdabību un to lietojuma iespējas.

Ar dizaina studijas RIJADA vadītāju Rihardu Funtu tiekamies citā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas notikumā un jau pavisam atšķirīgā dizaina koncepta kontekstā, proti, starptautiskās bērnu dizaina ekspozīcijas KidsroomZOOM! Riga telpās. KidsroomZOOM! ir Milānas mākslinieces, galeristes un publicists Paolas Noe un Grācas bērnu mēbeļu dizainera Tomasa Maica kopīgi veidots projekts, kurā RIJADA līdz šim piedalījusies kā dalībniece un partnere organizatoriskajā darbā. Šoruden dizaina studijai izstādi izdevās atvest arī uz Rīgu un iekārtot to vienā no pilsētas brīnišķīgākajām Jūgendstila ēkām – plašā Alberta ielas 12 īres dzīvoklī.


Earthworks. Foto: Nora Vrubļevska

KidsroomZOOM! dizaina platformai, kuras uzmanības lokā ir bērns un tā vajadzības, RIJADA pievienojās otrajā tā darbības gadā – gan ar saviem darbiem, gan strādājot pie atsevišķu projektu grafiskā stila un ekspozīcijas veidošanas. Rihards Funts atklāj, ka šai ceļojošajai izstādei katrā pilsētā tiek piešķirts atšķirīgs fokuss, un arī Rīgas izstāde veidota ar saviem akcentiem un savu vēstījumu, tāpat tai piesaistīti jauni dizaineri tieši no Latvijas – bērnu dzejoļu izlase BIKIBUKS no Bērnu grāmatu izdevniecības „Liels un mazs”, Hugu, Kristīne Alksne, Kukuu mēbeles, Paade Mode, Riga Chair. Rīgā KidsroomZOOM! projektam pievienots apakšnosaukums „Laboratorija”, kas paredz, ka katru sestdienu plašajās Alberta ielas telpās notiek dizaineru vadītas aktivitātes darbnīcās.

Radošajās darbnīcās kādam no izstādes priekšmetiem tiek veltīta īpaša uzmanība. Tā, piemēram, ar slovēņu dizaineru ONDU radīto unikālo koka pinhole fotoaparātu, kas darbojas pēc pasaulē pirmās fotokameras camera obscura principa, tapa īstas fotogrāfijas, vai arī – no RIJADAS jaunā konstruktora TOTEMY izveidotie objekti tika iemūžināti stop-motion animācijas filmiņās pēc bērnu pašu izgudrota scenārija, tā tapa tādas filmiņas kā „Izbradātās puķes”, „Ziloņa savaldīšana”, „Puiši un robots”, „Cūka Roberts un Misters Kaka”…

Kopumā izstādē apskatāmi 37 dizaineru darbi. Rihards Funts uzsver, ka to atlasē būtiskākais ir tas, lai dizains būtu jēgpilns. Lai katrai lietai būtu filozofisks un tīri praktisks bērna attīstību veicinošs pamatojums.


KidsroomZoom! Riga! Laboratorija. RIJADA: no kreisās Ģirts Reiniks, Evita Vilaka, Rihards Funts, Zane Homka. Foto: Didzis Grodzs

Bērniem radīts dizains.. Kas ir būtiskākais tā radīšanā un ar ko tas atšķiras no ‘dizaina pieaugušajiem’?

Pirmkārt, mēbeles bērniem nav pieaugušo mēbeļu miniatūras kopijas. Svarīgi ir saprast, ka bērnam šīs divas lietas – mentālā un fiziskā attīstība – iet roku rokā. Attīstot fizisko pusi, tiek attīstīta arī mentālā puse, un sākotnējā attīstības posmā tā bērnam lielā mērā ir balstīta fiziskajā attīstībā. Bērns izmanto visas piecas maņas, un, ja kāda no tām attīstības procesā tiek ierobežota, sekas, iespējams, varēs manīt kādā no mentālās attīstības aspektiem. Visvienkāršākais piemērs ir saistīts ar līdzsvaru un valodu – bērns mācās staigāt, pēcāk braukt ar riteni, un attiecīgi veidojas arī runa. Ja bērnam nav pieejamas līdzsvaru stimulējošās rotaļlietas – tas pats šūpuļzirdziņš – var rasties grūtības ar valodu. Tāpat ir arī ar pirkstu galu stimulāciju, proti, izmantojot klucīšus vai konstruktoru, tiek kustināta attiecīgā daļa smadzeņu garozā, kas stimulē mentālo attīstību (cilvēkam pieaugot, bieži varam novērot, ka pie mērķtiecīgas domāšanas tiek paralēli veiktas monotonas darbības ar roku pirkstiem: zīmuļa virpināšana, bungošana pa galdu, galvas kasīšana). Konstruktors – tā vispār ir viena no ģeniālākajām rotaļlietām! Ar to darbojoties, bērns iemācās savus iztēlē radītos tēlus pārnest uz realitāti, kas vēlāk būs noderīgi gan studijās, gan darbā, kur savu ieplānoto būs nepieciešams arī realizēt. To apstiprina arī Montesori pedagoģija, ko esam daudz studējuši. Un arī mēs kā dizaineri savā darbā apjaušam, ka, lai kaut ko realizētu materiālā maksimāli tuvu tai idejai, kas galvā, šīm spējām ir jābūt izkoptām. To var salīdzināt ar datora procesoru un printeri – galva un rokas strādā tāpat.

Tādā gadījumā jājautā, kā ar paša bērnības rotaļlietām... Vai tagad izjūti, kā tās ietekmējušas tavas spējas radīt un radoši domāt?

Manam tēvam bija milzīgs caurspīdīgas plēves maiss ar koka klučiem un dažādiem koka atgriezumiem. Viss maisa saturs tika izbērts tepiķim pa vidu, un mēs stundām ilgi pavadījām, būvējot pilsētas. Pēc uzbūvēšanas viss tika sajaukts ar tikpat lielu baudu, kā būvēts un celts no jauna. Jā, tagad, kad to pajautāji – pirmo reizi to apjautu, iespējams, šī bērnības pieredze tagad veido manu spēju iztēloties un veidot jaunas lietas.

Pastāsti tuvāk par Montesori filozofiju un tās izmantojumu rotaļlietu dizainā!

Bērns var rotaļāties ar akmeņiem, ar pudelēm, ar jebko... un piešķirt tiem visneiedomājamākās īpašības un tēlus. Ir svarīgi dot bērniem tādas rotaļlietas, ar kurām viņš ikreiz varētu radīt ko jaunu, nevis tādas, kas iztēli apstādina. Skaidrs – zirgs ir zirgs, lupatu lelle ir lupatu lelle – tur neko pielikt, neko atņemt. Tāpēc arī austriešu klasika – konstruktors Matador – bērniem tik ļoti patīk. Darbojoties ar to, nepastāv nekādi rāmji fantāzijai - no tā var izveidot automašīnas vai dzīvniekus, var izveidot mājas, bērns var iedzīvināt jebkuru savas iztēles tēlu. Traki ir tas, ka bērnudārzā mums iemāca zīmēt gubu mākoni, bet ir taču arī: spalvu, slāņu un tornīšu.


KidsroomZoom! Riga! Laboratorija. Foto: Didzis Grodzs

Kāpēc RIJADA tik lielu uzmanību velta tieši bērniem? Vai tā tas bijis jau no pašiem studijas pirmsākumiem?

Laikam jau tas ir likumsakarīgi – mēs dizaineri tādi paši bērni jau vien esam. Mēs visu laiku cenšamies radīt ko jaunu, ko interesantāku, cenšamies ko pilnveidot un sagādāt citiem prieku un aktivitāti. Es to uzskatu par tādu kā bērnības posma turpināšanos – darbs dizainā ir tā pati spēlēšanās, kad gribas uzzināt kaut ko vairāk, saprast, saveidot, samiksēt. Tas viss ir kā treniņš – katrs atrisināts jauns klienta uzdevums mūs uztrenē un ļauj jaunatklāt. Turklāt tas visu laiku turpinās un progresē, un es īsti neredzu tam galu, jo mūžs ir tik īss, ka nemaz nevaram paspēt ar visām jau esošajām lietām izspēlēties.

Un var sacīt, ka iedvesmas avots nav jāmeklē nekur ārā, bet jau esošajās lietās…

Protams. Tikai izmantojot jau esošas komponentes un liekot tās kopā dažādās kombinācijās, rodas tas jaunais un neparastais. Kā basketbola spēlē – kaut noteikumi ir tie paši, nekad nebūs divas vienādas spēles. Nav nepieciešams sēdēt un sevi šaustīt par to, ka neizdodas izdomāt ko tādu, kas nekad nav bijis. Arī tas ģeniālais, kas tiek izdomāts, – ir salikts no esošajām lietām jaunā kombinācijā.

Jau sākotnēji RIJADA par savu sūtību izvirzīja veidot komunikāciju ar sabiedrību - izglītojot, informējot, attīstot izpratni par dizaina domāšanu...

Tas ir pašsaprotami. Mūsu gadījumā 50% darba sastāv no komunikācijas. Visu, ko darām, – mēs darām cilvēkiem. Tas, šķiet, ir pilnīgi pretēji tam, ko dara mākslinieki. Māksliniekam augstākais katarses punkts ir tad, kad, pilnīgi nedomājot ne par vienu, ir izdevies piekļūt savai zemapziņai un izpausties – absolūti nedomājot par jebkādiem sociāliem aspektiem. Iespējams, ‘Svētais gars’ ir runājis caur tevi, tu esi radījis augsto mākslu, un visi nāk un skatās: „Jā – tas ir tik ģeniāli!” Mūsu gadījumā – tas nozīmē visu laiku domāt par cilvēku un to, kā viņam būtu labāk, produktu lietojot. Lai to darītu, mums jābūt nepārtrauktā komunikācijā ar cilvēkiem. Tas būtu absurdi, ja mēs mēģinātu mainīt pasauli, būdami uz iekšu vērsti, mēģinātu strādāt savrupi un tad paveikto izlikt kaut kādā izstādē.


VINGROTAVA treniņzāle. Foto: Ģirts Reiniks

Līdzās KidsroomZOOM! Riga izstādei šogad realizējāt arī divus citus projektus dizaina projektu sērijā „Garā pastaiga”. Pastāsti par pilsētas labiekārtošanas projekta „Vingrotava” izstrādi.

Ar „Vingrotavām” mēs dizaineri redzam, kā tieši varam piedalīties sabiedrības procesu un pilsētas veidošanā, padarot labākas cilvēku dzīves – sakārtojot vidi un pievēršot jēdzīgiem ieradumiem. Jau sākotnējā projekta izstrādes procesā meklējām cilvēkus, kas paši būtu vingrotāji un uztura speciālisti, lai iesaistītu viņus projektā. Skaidrs, ka tas nebūtu nopietni – to darīt bez viņiem. Mums ir cieša sadarbība ar Kristapu Vildi, kurš studē sociālo rehabilitāciju, ir vingrotājs un fitnesa treneris un ir kļuvis par daļu no mūsu komandas. Esam izstrādājuši vingrošanas stieņu komplektu un paralēli vēlamies izveidot tādu kā veselīga dzīvesveida kopienu. Lai cilvēks, kas vingro, būtu informēts arī par to, kā vingrojumus pareizi izpildīt, kādā secībā un cik bieži, par to, kādam jābūt apģērbam, arī par veselīgu uzturu. Šobrīd vertikālā vingrotava Rīgā ir uzstādīta vienā vietā – Sarkandaugavā Alekša skvērā, jo diemžēl mums nākas malties birokrātijas mašīnā, kas izrādījās visai negaidīti un prasīja daudz vairāk laika un spēka, nekā bijām ieplānojuši. Sākotnēji šķita, ka, ja tā lieta ir izstrādāta labi un ir sabiedrībai vajadzīga, tad nekādu šķēršļu nebūs, bet viss ir jādara pēc prasībām un normām… Mēs esam apņēmības pilni un to izdarīsim! Jo zinām, ka ir daudzi cilvēki, kas mūs atbalsta un lietos „Vingrotavas”.

Kā jūs spējat sadalīt enerģiju un radošo domu, realizējot tik atšķirīgas dizaina idejas?

Šobrīd esam tādā kā pilnbriedā. Esam visu laiku krājuši zināšanas un pieredzi, un tagad zinām, kā tās likt lietā, turklāt vēl esam arī kultūras gada dalībnieki. Ir sācies tāds ļoti produktīvs periods, kas iet aizvien lielākā kūlenī, kad jauni darbi rada aizvien jaunus darbus. Atliek vienīgi strādāt, nevajag neko atlikt vai baidīties par to, ka nav īstais laiks vai ka nepietiks laika. Es ticu idejai par visaptverošu prātu – tam, ka visas labās pasaules idejas nāk no tā. Ja tev dzīvē paveiksies, tu varēsi ieskatīties tajās un nodot cilvēkiem caur savu darbu.


VECUMDIENAS koncepcijas autors Kristaps Grundšteins. Foto: Didzis Grodzs

Interesants šķiet izstādes projekts nākotnes senioriem „Vecumdienas”. Pastāsti par to tuvāk!

„Vecumdienas” ir RIJADA un dizainera Kristapa Grundšteina kopprojekts, kas konceptuāli ir pavisam atšķirīgs no iepriekšējiem diviem. Ja KidsroomZOOM! Riga ir vairāk praktisks un sataustāms dizaina projekts, „Vingrotava” ir sociāls projekts, bet arī ar taustāmu materiālu, tad „Vecumdienas” ir absolūts koncepta dizains. Tā ir vīzija par to, kā mēs varētu pavadīt savas vecumdienas. Redziet, ja mēs sāksim par to runāt tad, kad jau paši būsim seniori, mūsos diez ko vairs neieklausīsies, tāpēc domāt par konceptu, kas vēlāk varētu radīt rezonansi, – vajag jau tagad. Tad, iespējams, vecumdienās varēsim dzīvot tā, kā mēs to gribētu. „Vecumdienas” ir izstādes projekts, kurā apkopotas vairāk vai mazāk utopiskas idejas par Rīgu kā pilsētu, kurā novecot.

Vari, lūdzu, ieskicēt dažas no šīm idejām?

Pamatideja ir tāda, ka viss centra rajons tiktu atdots veciem cilvēkiem – senioriem, savukārt izklaides industrija un ofisi tiktu izspiesti perifērijā. Vēsturiskais centrs kļūtu par senioru dzīvojamo rajonu, kurā pieejams viss viņiem nepieciešamais serviss, infrastruktūra un pieeja kultūras institūcijām. Viss ir veidots senioram draudzīgi. Izstāde runā arī par to, kāds varētu būt senioram piemērots dzīvoklis, rāda instrumentus un dārzkopības priekšmetus. Izstāde arī tika iekārtota senioram ideāli piemērotā dzīvoklī – Meierovica bulvārī 6, 1. stāvā, tuvu Nacionālajam teātrim, operai un franču kafejnīcai, ar lielisku skatu pa logu uz pilsētas kanālu. Uz palodzes ir binoklis, ar ko var vērot attālāk esošo skolu un jauniešus, tādā veidā atkal izdzīvojot savu jaunību.

Bieži vien vecam cilvēkam liela daļa aktivitāšu ir saistītas tieši ar citu cilvēku aktivitāšu novērošanu un analīzi – vecumdienās mūsu aktivitāte mainās no aktīvas uz pasīvu, bet tā ir aktivitāte, kura jārespektē. Vai esat padomājuši, kā mainās cilvēka iešanas ātrums dzīves laikā? Un kā tas ietekmē sadzīvi? Un tas ir tikai viens faktors no 100. Sēžot kādā blokmāju rajonā, seniors neko jēgpilnu novērot nevar, nav putnu, tāpat nav arī galamērķu, uz kuriem doties.

Vērojot tavu dizaina domāšanu, gribas jautāt, vai ikdienā lasi un interesējies par kādu filozofisku novirzienu, garīgajām skolām?

Studējot LMA apmeklēju Elgas Freibergas, Igora Šuvajeva, Maijas Kūles, Jāņa Taurena un Andra Rubeņa lekcijas. Šīs lekcijas apvienojumā ar obligāto literatūru arī veido manu filozofisko zināšanu pamatus. Ja radās padziļināta interese par kādu filozofisku virzienu, remdēju to sarunās ar draugu filozofijas doktoru Ģirtu Jankovski. Nesekoju nevienam filozofiskam virzienam vai reliģiskai dogmai.

Šobrīd lasu Daniela Kānemana grāmatu par cilvēka apziņu „Domā ātri, domā lēnām”. Tā ir interesanta grāmata par domāšanu. Pašam gribas saprast, kā lietas notiek manā galvā fizioloģiskā līmenī – kur mums rodas kādas noteiktas domas un kāpēc. Lasu arī dažādu literatūru par bērnu attīstību. Aktuāla arī literatūra par vingrošanu un uzturu. Kad strādāju par lektoru Latvijas Mākslas akadēmijā, gatavojot lekcijas, sanāca diezgan daudz lasīt par dizaina domāšanu un dizaina filozofiju.

Ar baudu lasu Oskaru Vaildu. Viņa pasakas ir skaistas. Ja es ko lasu no daiļliteratūras vai skatos mākslas filmu, tad gribu izbaudīt emocionālu pārdzīvojumu – lai tā būtu kāda cita pasaule, prom no sociālā reālisma, ko varu redzēt arī uz ielas.

Strādājot mākslas akadēmijā, esot starp studentiem, ar viņiem komunicējot, zinot, kā viņi domā - vai aptuveni šobrīd vari apjaust, kāds būs nākotnes dizains Latvijā?

Enerģija varētu būt lielāka, un, manuprāt, vajadzētu vairāk vākties kopā, veidojot grupas. Ideāli, ja tajās būtu ne tikai dizaineri, bet dažādu jomu pārstāvji. Tas būtu tas spēks, kas varētu izveidot ko vairāk par viena atsevišķa talantīga dizainera darbu.

Šobrīd viņi vairāk tiecas būt individuāli, taču tur arī nav ko pārmest – tas ir tik dziļi mūsu zemapziņā un tradīcijā – šīs viensētas. Nekad latvieši nav bijuši naski uz kopā darīšanu, bet katrs pats kā Dullais Dauka ir gājis un darījis.

Prieks par to, ka aizvien vairāk studentu izvēlas studijas ārzemēs, es nesaku, ka studijas LMA ir sliktas. Esmu pārliecināts, ka students iegūs vairāk zināšanu, būs mērķtiecīgāks un produktīvāks, studējot ārpus ierastās vides. Dizaina studiju procesā būtiski ir maksimāli paplašināt redzesloku, turklāt tas, ka tu studē kopā ar cilvēkiem no dažādām kultūrām ar atšķirīgu mantojumu un pieredzi, arī ir papildus faktors, kas veicina tavu profesionālo izaugsmi. Un nav svarīgi, vai studenti pēc studijām ārzemēs uzreiz atgriežas mājās, būtiski, ka viņi, strādājot nozarē, radīs labus darbus un latviešu dizaineri būs zināmi pa visu pasauli ar savu oriģinalitāti un kvalitāti. Un tad, kad viņi atbrauks uz Latviju, līdzi pavilks arī citus talantīgus cilvēkus.

Kādu šobrīd redzi Latvijas dizaina vietu pasaules dizaina kartē?

Es domāju, ka mēs esam svaigi. Mums ir ļoti daudz lietu, kas ir konkurētspējīgas un interesantas, un mēs spējam pārsteigt. Cilvēki patiesībā daudzviet pasaulē ir pārguruši no vienveidības. Ideju mums netrūkst, mums varbūt trūkst pašapziņas. Šinī jautājumā valstij vajadzētu vairāk iesaistīties un nest mūsu dizainu pasaulē kā pērles, nevis – mēs vienkārši te atbraucām piedalīties. Tikko ar Ārlietu ministrijas atbalstu bijām Briselē – esmu pārliecināts, ka visas mūsu radītās lietas ir ļoti augstvērtīgas, izcilas un oriģinālas. Tās tikai vajag pietiekoši labi parādīt pareizajās vietās.


RIJADA dizains bērniem. Foto: Didzis Grodzs

Kādu tu studiju redzi pēc gadiem pieciem, septiņiem?

Gribētos rotaļlietu dizaina biznesu attīstīt tā, ka tas nes pietiekoši lielu peļņu, lai studija šos līdzekļus var izmantot jaunu rotaļlietu producēšanai. Mākslas, dizaina un sociālu projektu īstenošanai. Jo jāsaka, ka šobrīd daļēji visus sociālos un mākslas projektus subsidējam no pasūtījuma darbiem.

Kas un kāds ir jūsu klients?

Tie ir latviešu pasūtītāji Latvijā un latviešu pasūtītāji ārpus Latvijas. Tie ir jaunie radošie uzņēmēji. Mums ir ļoti laba sadarbība ar modes dizaineriem – Natāliju Jansoni, ar kuru kopā izveidojām latviešu dizaina un dzīvesstila veikalu Riija, tāpat strādājām arī pie veikala un ateljē Narciss – Berga Bazarā, veidojam QooQoo stendus. Ir laba sinerģija tieši ar modes cilvēkiem.

Sākotnēji, kad izveidojām darbnīcu, definējām, ka neņemsim tādus darbus, kas mums nepatīk un nešķērdēsim laiku sīkumiem, kuru varam ieguldīt savu produktu izstrādē. Tā darbojoties jau vairākus gadus, laikam cilvēki ir sajutuši mūsu darbības veidu, un principā tagad ir tā, ka visi tie, kas mūs uzrunā, – ir tādi, kam negribas atteikt. Viņi novērtē mūsu potenciālu, un viņu dotajā darba uzdevumā ir kas vairāk nekā parasts produkts vai pakalpojums, ko Rīgā varētu sniegt jebkura cita aģentūra vai ofiss. Šobrīd varam būt laimīgi, ka klienti novērtē mūsu darbu arī materiāli, tādējādi izpaliek diskusijas, cik kas maksā.

Strādājam arī ar Laikmetīgās mākslas centru pie izstādēm un katalogiem, piemēram, izstādes „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”. Interesanti, ka dzīve piespēlēja tieši šo darbu... Tajā bija autori, kuri ir manas autoritātes mākslā un dizainā – Valdis Celms un Jānis Krievs, Gustavs Klucis un Kārlis Johansons... Biju pārliecināts, ka tā nav nejaušība, ka grafiskais dizains izstādei ir jātaisa tieši manai studijai, citādāk nemaz nevarēja būt!