Žoziēna Franka: Dizaina perpetuum mobile
Jana Kukaine
22/10/2011
Rit oktobris – dizaina mēnesis. Tāpat kā septembris ir kino un Survival Kit, bet novembris – kliņģeru un patriotisku runu laiks. Šogad vispārējo dizaina svētku noskaņu nācās baudīt attālināti, jo subjektīvās dzīves situācijas dēļ neviens labi izbūvēts celiņš vai lifts nespēj atrisināt pasākumu pieejamības problēmu. Tomēr izbrīvēju laiku un dzīves telpu, lai 15. oktobrī piedalītos Žoziēnas Frankas (Josyane Franc) lekcijā Cēsu izstāžu namā, kā arī iepazītos ar Sentetjēnas dizaina centra Cite du design veikumu. Šīs pasākums izraisīja metapārdomas par nosacījumiem, kas dizaina procesam vispār piešķir kaut kādu jēgu.
Pirmkārt, tā ir pārliecība, ka viss ir uzlabojams un atrisināms, kā arī nebeidzama tiecība nākotnē pretī kaut kam jaunam – par to liecināja arī lekcijas laikā un sarunās pēc tās vairākkārt izskanējušais aicinājums veidot “labāku nākotni”. Zīmīgi, ka šī nākotne, stingri ņemot, nekad nepienāks, līdz ar to līdz mūža galam nodrošinot dizainerus ar darbu. Citiem vārdiem, mūsu nepilnīgā dzīve ir dizaina perpetuum mobile. Otrkārt, dizaina attīstību balsta pārliecība par cilvēku kā vislielāko vērtību, viņa vajadzībām dizainera skatījumā ir likuma spēks. Tiktāl varētu piekrist, tikai – ar runāšanu vien būs par maz. Jo, treškārt, nepieciešamas investīcijas, turklāt vērā ņemamas. Vai arī alternatīva varētu būt ar augstu pirktspēju apveltīts sociāls slānis, kurš spēj novērtēt dizaina vērtību un kuram tas vispār ir no svara. Nav grūti iedomāties, ka ar pēdējo nosacījuma izpildi – abos variantos – mums Latvijā neveicas īpaši spīdoši.
Taču Sentetjēnas gadījumā visi minēti nosacījumi šķiet izpildīti (tādējādi verificējot sākotnējos pieņēmumus). No “melnās”, kādreizējas ogļu rūpniecības pilsētas tā pārvērtusies par UNESCO nominēto dizaina pilsētu – šis statuss iegūts 2010. gada novembrī. Pilsētā darbojas Mākslas un dizaina skola, kopš 1998. gada notiek Starptautiskā dizaina biennāle (kur pēdējos gados plaši pārstāvētas arī Baltijas valstis), regulāri tiek rīkots Commerce Design konkurss, lai apbalvotu veikalu īpašniekus un amatniekus, kā arī tiek realizēta virkne citu projektu, kur, iesaistoties pašvaldībai, pētniekiem, dizaineriem un pilsētas iedzīvotājiem, tiek pārveidota dzīves vide un meklēti risinājumi dažādām problemātiskām situācijām. Pilsētā atrodas Mākslas un industrijas muzejs, 1987. gadā tika atvērts Modernās mākslas muzejs ar ievērojamu mākslas un dizaina kolekciju, otru lielāko Francijā pēc Pompidū centra. Savukārt pilsētas apkārtnē izvietoti vairāki Lekorbizjē projekti.
Katrai pilsētai vajag kaut ko, ar ko tās iedzīvotāji varētu lepoties. Šim tematam pievēršamies arī sarunā ar Žoziēnu Franku, kas ir viena no Sentetjēnas pilsētas atdzimšanas idejas autorēm un īstenotājām. Viņa strādā gan biennālē un mākslas skolā, gan ar atsevišķiem projektiem. Žoziēna ir tā, kas sagatavoja pilsētas kandidatūru UNESCO konkursam un pašreiz ir radošo pilsētu tīkla pārstāve un projekta vadītāja. Viņa ir enerģiska, jautra, angliski runā ar franču akcentu un māk nodziedāt Podmoskovnije Vechera krievu valodā.
Reaģējot uz skepsi (ar kuru biju bruņojusies, lai neieslīgtu pārmērīgā dizaina cildināšanā), sarunas gaitā Žoziēna satver manu roku un lūdz iedomāties, ka turu karstu monētu. Esot veikts pētījums, ka plaukstā paliekot apdeguma pēdas, lai gan patiesībā monēta bijusi auksta. Jā, realitāte ir tā, kam mēs ticam, taču gribas retoriski jautāt – mums (Latvijas iedzīvotājiem) taču ir, ar ko lepoties jeb kam mēs varētu “ticēt”, tad kāpēc mēs esam tur, kur esam? “Laikam mēs neticam pietiekami stipri,” negaidot atbild Daina Vītoliņa, DIC pārstāve, kura ik pa brīdim kaut ko iestarpina mūsu sarunā ar Žoziēnu Franku.
Vai jūs ticat progresam?
Neesmu pārliecināta, ka progress ir labs vārds. Tā vietā es labāk runātu par inovācijām, sabiedrības pārveidošanu un jaunu dzīves scenāriju meklējumiem. Iespējams, tas nav progress tādā nozīmē, kā to mēdz saprast.
Inovācijas – uz tām dizaineri ir kā noburti. Kāpēc tās ir tik vajadzīgas?
(Smejas.) Mainīties ir cilvēka dabā, mēs atrodamies nemitīgā kustībā. Pašreiz – un tas ir kaut kas jauns – inovācijas ir vērstas ne tikai peļņas, bet arī dizaina virzienā, piemēram, aktualizējot videi draudzīgus materiālus un nepieciešamību samazināt patēriņu.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā daudzi ticēja, ka laime nozīmē to, ka tev pieder daudz mantu. Šobrīd mēs sākam apzināties, ka gan mūsu, gan planētas resursi ir ierobežoti. Francijā par to diskutē nacionālā līmenī. Protams, tas nenozīmē, ka viss acumirklī mainīsies uz labo pusi. Ražotāji arvien grib ražot un pārdot. Bet kas ir ļoti svarīgi – tā ir iedzīvotāju izdarītā izvēle. Mēs vairs negribam pirkt pārtikas produktus, kas ir pārmērīgi iepakoti, mēs boikotējam dezodorantus, kuru sastāvā ir alumīnijs, tādējādi piespiežam ražotājus mainīties. Taču, ja jūs man jautāsiet, vai esmu gatava atteikties no savas veļas mazgājamās mašīnas, es teikšu – nē! Par personīgo auto gan neesmu tik pārliecināta. Vai jūs zinājāt, ka automašīna stāvvietā pavada vidēji 23 stundas diennaktī?
Kas liek cilvēkiem mainīties?
Viņi sarēķina visus izdevumus – apdrošināšana, degviela, stāvvieta, un tad pajautā: varbūt izdevīgāk ir braukt ar īrētu auto? Manā jaunībā mašīna nozīmēja noteiktu labklājības līmeni, tāpēc tās bija tik pieprasītas. Taču šobrīd jaunieši vairs tā nedomāt. Mašīnu industrija iet uz leju.
Taču ar pragmatiskiem apsvērumiem vien ir par maz, piemēram, biopārtika maksā ievērojami dārgāk par parasto.
Protams, ir arī citi iemesli – pārliecība, ka šī pārtika ir labāka, un cerība, ka, izdarot šo izvēli, dzīve būs labāka.
Ko nozīmē “labāka dzīve”?
Ak, jūs neesat optimiste! Labāka dzīve man nozīmē to, ka es šeit sēžu un dzeru ar jums tēju. Visi, protams, nevar būt princeses, un kas zina, kāda dzīve ir princesēm.
Vai sabiedrība pārmaiņas vienmēr aizsākas no indivīda? Vai iespējama arī pretēja kustība, kur impulss nāktu no institūcijām vai valsts?
Cite du design centrā mēs ceram, ka mūsu pētījumi un piedāvājumi tiks iemiesoti dzīvē. Centra darbība, kā arī dizaina biennāle vietējo pašvaldību ir padarījušas atvērtāku dizaina piedāvājumiem. Esam panākuši, ka visos pašvaldības projektos dizainu “lobēs” īpašs cilvēks – dizaina menedžere. Viņas pienākums būs panākt, ka katrā projektā dizainers tiek uzaicināts strādāt jau no paša sākuma, nevis tikai beigās, lai veiktu dekorēšanu.
Kā jūs saprotat jēdzienu “radoša pilsēta”?
Šis jēdziens, ko izveidojis urbānisma teorētiķis Čārlzs Lendrijs, pašreiz ir modes lieta. Man tā ir vieta ar bagātu kultūras dzīvi un talantīgiem cilvēkiem, kuri dzīvo un strādā šajā pilsētā, nodrošinot tās atpazīstamību. UNESCO izmanto šo jēdzienu, lai veidotu pilsētu sadarbības tīklu.
Patiešām, radoši cilvēki ir ļoti svarīgi. Vēl viens teorētiķis Ričards Florida – jūs droši vien būsiet par viņu dzirdējusi – ir radījis jēdzienu “radošā šķira” (creative class), lai apzīmētu radošu profesiju pārstāvjus, kas patērē kultūru. Šī šķira migrē no vienas pilsētas uz otru, un tur, kur tā ierodas, tiek atvērti, piemēram, šādi veikaliņi [“Mājas svētība” Miera ielā, kur notiek mūsu saruna – J. K.], tā ceļot konkrētas pilsētas vērtību.
Kas ir zīmīgi – radošai pilsētai nav nepieciešami jābūt industriālai pilsētai – to paredz jaunais ekonomikas koncepts. Pusgadsimtu ekonomikā figurēja tikai tādi parametri kā ražošana, tehnoloģijas un tamlīdzīgi. Taču pamazām mēs sākām aptvert, ka zināšanu ekonomikā kultūrai, tostarp arī dizainam, ir milzu nozīme. Ne velti Eiropas Komisijas sastādītajā attīstības scenārijā 2020. gadam par prioritātēm atzīti tieši šie jēdzieni – inovācijas, dizains un radošās industrijas.
Kādi ir kritēriji, lai pilsētu iekļautu UNESCO radošo pilsētu tīklā?
To ir daudz – jābūt attīstītai konkrētās nozares izglītības sistēmai, pietiekami bieži jānotiek dažādiem pasākumiem, jābūt sakārtotai infrastruktūrai un apzinātam vēsturiskam mantojumam... Sīkāk var izlasīt UNESCO mājas lapā.
Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai Sentetjēna iegūtu šo statusu?
Viens gads – lai savāktu un sarakstītu visus papīrus, un vēl gandrīz tikpat ilgi mēs gaidījām atbildi.
Kāds labums no tā ir pašiem pilsētas iedzīvotājiem?
Bet mēs tur esam tikai kopš pērnā gada novembra, vēl pāragri spriest! Pašreiz šķiet, ka mēs neesam pietiekami labi informējuši iedzīvotājus par šīs sadarbības priekšrocībām – pie tā būs jāstrādā vairāk.
Kāds ir radošo pilsētu tīkla mērķis?
Starptautiskā līmenī – vairot pilsētas atpazīstamību, nacionālā līmenī – rast jaunas sadarbības un iedvesmas iespējas, strādājot pie kopīgiem projektiem. Piemēram, nākamās tikšanās reizē es vēlos ierosināt izveidot starptautisku datu bāzi, kur vienuviet būtu apkopoti dizaineru izstrādāti risinājumi ārkārtas situācijām. Šī ideja radās, reaģējot uz nesenajiem notikumiem Japānā.
Vai radošo pilsētu tīklā ir ierobežots vietu skaits?
Šogad UNESCO aptaujāja visus tīkla dalībniekus, lai uzzinātu viņu viedokli šajā jautājumā. Atbilde bija – no viena reģiona nevar būt pārāk daudz pilsētu. Piemēram, šobrīd īpaši aktīvi piesakās Āzijas pilsētas. Tās ir vairākas arī 11 dizaina kategorijā nominēto vidū. Viena no UNESCO pamatvērtībām ir dažādība, un tas attiecas arī uz šo tīklu. Tāpēc patlaban ir aktuāli iesaistīt vairāk Dienvidu puslodes pilsētu, piemēram, no Āfrikas un Dienvidamerikas.
Ko tas nozīmē – būt daļai no sadarbības tīkla?
Tā ir informācijas apmaiņa. Tu izplati informāciju, kurai uzticies, un nodod to cilvēkiem, kuriem uzticies. Kopā jums ir iespēja radīt kaut ko jaunu. Manuprāt, tas ir ļoti noderīgi. Katru gadu man jāpārliecina savs priekšnieks (patiesībā to man ir divi – dizaina centrā un mākslas skolā), ka mums ir jāmaksā dalības maksa, lai paliktu šajos sadarbības tīklos (izņēmums ir UNESCO radošo pilsētu tīkls, kur dalība nemaksā neko). Es skaidroju, ka tādējādi mēs iegūstam informāciju un satiekam cilvēkus, kurus citādi nemaz nebūtu satikuši. Reizēm mēs tikai kopā padzeram kafiju, bet citkārt uzsākam jaunu sadarbību. Tā ir daļa no cilvēka dzīvei piemītošās kustības.
Kā izdevies panākt Sentetjēnas uzplaukumu?
70. gados pilsētai patiešām klājās diezgan grūti, valdīja augsts bezdarba līmenis un tika slēgtas vairākas ražotnes. Par laimi, tas nemazināja kultūras lomu pašvaldības acīs, tāpēc šajā drūmajā periodā tika aizsākts ambiciozs projekts par modernās mākslas muzeja izveidi. Tas bija īsts izaicinājums. Muzejs tika atklāts 1997. gadā. Redziet, dzīvē viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Brīdī, kad mēs sākām strādāt ar dizaina biennāli, pilsētas mēra amatu ieņēma cilvēks, kurš ticēja kultūrai un ticēja savai pilsētai. Viņu iedvesmoja Glāzgova, kur arī kādreiz bija attīstīta ogļu rūpniecība, bet tagad tā kļuvusi par dizaina un arhitektūras pilsētu. Vai – atcerēsimies Bilbao! Tā bija depresīva pilsēta, kas sāka attīstītās pēc laikmetīgās mākslas muzeja uzbūvēšanas – ne tikai tāpēc, ka muzejs piesaistīja tūristus, bet galvenokārt tāpēc, ka tas piesaistīja pašus pilsētas iedzīvotājus.
Līdzīgi notika ar Sentetjēnu. Tā vairs nebija “melnā” pilsēta ar brūkošu ekonomiku, bet gan mākslas pilsēta, par kuru rakstīja nacionālie laikraksti. Tas rada pilsētā noteiktu vibrāciju. Iedodiet man savu roku! Vai jūs zināt šo joku ar monētu? Tādu pašu iespaidu uz Sentetjēnas iedzīvotājiem atstāj apziņa, ka tā ir UNESCO atzīta radoša pilsēta.
