Žoziēna Franka. Foto: Gints Mālderis

Žoziēna Franka: Dizaina perpetuum mobile 0

Jana Kukaine
22/10/2011

Rit oktobris – dizaina mēnesis. Tāpat kā septembris ir kino un Survival Kit, bet novembris – kliņģeru un patriotisku runu laiks. Šogad vispārējo dizaina svētku noskaņu nācās baudīt attālināti, jo subjektīvās dzīves situācijas dēļ neviens labi izbūvēts celiņš vai lifts nespēj atrisināt pasākumu pieejamības problēmu. Tomēr izbrīvēju laiku un dzīves telpu, lai 15. oktobrī piedalītos Žoziēnas Frankas (Josyane Franc) lekcijā Cēsu izstāžu namā, kā arī iepazītos ar Sentetjēnas dizaina centra Cite du design veikumu. Šīs pasākums izraisīja metapārdomas par nosacījumiem, kas dizaina procesam vispār piešķir kaut kādu jēgu.

Pirmkārt, tā ir pārliecība, ka viss ir uzlabojams un atrisināms, kā arī nebeidzama tiecība nākotnē pretī kaut kam jaunam – par to liecināja arī lekcijas laikā un sarunās pēc tās vairākkārt izskanējušais aicinājums veidot “labāku nākotni”. Zīmīgi, ka šī nākotne, stingri ņemot, nekad nepienāks, līdz ar to līdz mūža galam nodrošinot dizainerus ar darbu. Citiem vārdiem, mūsu nepilnīgā dzīve ir dizaina perpetuum mobile. Otrkārt, dizaina attīstību balsta pārliecība par cilvēku kā vislielāko vērtību, viņa vajadzībām dizainera skatījumā ir likuma spēks. Tiktāl varētu piekrist, tikai – ar runāšanu vien būs par maz. Jo, treškārt, nepieciešamas investīcijas, turklāt vērā ņemamas. Vai arī alternatīva varētu būt ar augstu pirktspēju apveltīts sociāls slānis, kurš spēj novērtēt dizaina vērtību un kuram tas vispār ir no svara. Nav grūti iedomāties, ka ar pēdējo nosacījuma izpildi – abos variantos – mums Latvijā neveicas īpaši spīdoši.

Taču Sentetjēnas gadījumā visi minēti nosacījumi šķiet izpildīti (tādējādi verificējot sākotnējos pieņēmumus). No “melnās”, kādreizējas ogļu rūpniecības pilsētas tā pārvērtusies par UNESCO nominēto dizaina pilsētu – šis statuss iegūts 2010. gada novembrī. Pilsētā darbojas Mākslas un dizaina skola, kopš 1998. gada notiek Starptautiskā dizaina biennāle (kur pēdējos gados plaši pārstāvētas arī Baltijas valstis), regulāri tiek rīkots Commerce Design konkurss, lai apbalvotu veikalu īpašniekus un amatniekus, kā arī tiek realizēta virkne citu projektu, kur, iesaistoties pašvaldībai, pētniekiem, dizaineriem un pilsētas iedzīvotājiem, tiek pārveidota dzīves vide un meklēti risinājumi dažādām problemātiskām situācijām. Pilsētā atrodas Mākslas un industrijas muzejs, 1987. gadā tika atvērts Modernās mākslas muzejs ar ievērojamu mākslas un dizaina kolekciju, otru lielāko Francijā pēc Pompidū centra. Savukārt pilsētas apkārtnē izvietoti vairāki Lekorbizjē projekti.

Katrai pilsētai vajag kaut ko, ar ko tās iedzīvotāji varētu lepoties. Šim tematam pievēršamies arī sarunā ar Žoziēnu Franku, kas ir viena no Sentetjēnas pilsētas atdzimšanas idejas autorēm un īstenotājām. Viņa strādā gan biennālē un mākslas skolā, gan ar atsevišķiem projektiem. Žoziēna ir tā, kas sagatavoja pilsētas kandidatūru UNESCO konkursam un pašreiz ir radošo pilsētu tīkla pārstāve un projekta vadītāja. Viņa ir enerģiska, jautra, angliski runā ar franču akcentu un māk nodziedāt Podmoskovnije Vechera krievu valodā.

Reaģējot uz skepsi (ar kuru biju bruņojusies, lai neieslīgtu pārmērīgā dizaina cildināšanā), sarunas gaitā Žoziēna satver manu roku un lūdz iedomāties, ka turu karstu monētu. Esot veikts pētījums, ka plaukstā paliekot apdeguma pēdas, lai gan patiesībā monēta bijusi auksta. Jā, realitāte ir tā, kam mēs ticam, taču gribas retoriski jautāt – mums (Latvijas iedzīvotājiem) taču ir, ar ko lepoties jeb kam mēs varētu “ticēt”, tad kāpēc mēs esam tur, kur esam?  “Laikam mēs neticam pietiekami stipri,” negaidot atbild Daina Vītoliņa, DIC pārstāve, kura ik pa brīdim kaut ko iestarpina mūsu sarunā ar Žoziēnu Franku. >>