Foto no Māras Skujenieces arhīva

Atteikties no liekā 0

Intervija ar dizaineri Māru Skujenieci

Intervē Anna Iltnere
24/09/2014 

Kad 1995. gadā Māra Skujeniece pēc toreizējās Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas devās uz Eindhovenas dizaina akadēmiju, Latvijā par tādu gandrīz neviens neko nezināja. Akadēmiju viņa uzgājusi, „pašai meklējot un mēģinot saprast, ko darīt tālāk, un nezinot vispār, ka pastāv tāda nozare kā dizains”. Agrākajā Philips spuldzīšu rūpnīcā, kas celta 20. gados, iekārtoto dizaina augstskolu The New York Times savulaik nokristīja par labāko pasaulē.

Nu jau vairāk nekā desmit gadus Māra Skujeniece dzīvo Amsterdamā un vada pati savu dizaina studiju, kurā rada gan keramikas, tekstila, gan interjera darbus. Tos caurstrāvo izjusta, neuzbāzīga, bet akurāt trāpīga latviskuma artērija – sākot no it kā necilu nezāļu motīva pelēkos keramikas traukos, kuri izstaro teju japānisku pilnību un harmoniju, – līdz šķūņa arhetipiskajai formai koka namiņos. Un šī artērija pulsē, nevis etnogrāfiski stingst.

„Atšķirībā no modes dizaina Latvijā, kas piedzīvo kolektīvu uzplaukumu, produktu dizaina jomā vērojami vien nejauši izrāvieni, tāpēc joprojām esam pieķērušies ilgus gadus Nīderlandē praktizējošajai Mārai, uzskatot viņu par savējo,” tā par Skujenieci man stāsta Ieva Zībārte, žurnāla „Modernists” redaktore. „Izsmalcinātie porcelāna trauki, kas ir Māras pazīstamākais produkts, ietver Latvijas kodu. Tajā pašā laikā nezāļu, šķūņu, dārzeņu un diegu spoļu formas ir viegli saprotami starptautiskai auditorijai.”

Māras darbā Ieva Zībārte visaugstāk vērtē spēju starptautiskā dizainera praksē mērķtiecīgi ielikt Latvijas sajūtu. „Tieši tas viņu atšķir no citiem latvisko kodu meklētājiem, kas netiek tālāk par latvju rakstu dekoratīvu tiražēšanu. Ideālā situācijā šādam lēnam, meistara darbnīcā ar rokām radītam produktam būtu jāeksistē tirgus harmonijā ar rūpnieciski pavairojamu dizainu un jaunajām tehnoloģijām.”

„Jautājumam, ar ko viņa īpaša, ir divas atbildes,” saka Inese Pētersone, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas keramikas izstrādājumu dizaina programmas vadītāja. „Viņa ir viena no nedaudziem, kas latvisko identitāti pārliecinoši spēj veidot laikmetīgi. Māras darbiem piemīt skaidra forma un stilistika, funkcija un materiāla izjūta – viss, kam būtiska nozīme bijusi mūsu tautas mākslā visos laikos. Taču Māra tam spēj piešķirt mūsdienīgu izteiksmes formu. Otrkārt, viņa spēj Eiropā konkurēt – gan kā dizainere, gan kā pedagogs vienā no Eiropas labākajām dizaina augstskolām.”

Aizvadītajā nedēļā Māra Skujeniece viesojās Rīgā, lai vadītu radošo darbnīcu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, kas mājo Zaigas Gailes biroja atjaunotajā koka ēkā Lāčplēša ielā 55. Tverot atvasaras sauli, apsēžamies ar Māru skolas pagalmā, kas ar puķu un apaļīgu ķirbju dobi un apkārt izkārtotajiem soliņiem šķiet kā sirreāla oāze tepat pilsētas centrā. 

Šorīt jūs piedalījāties diskusijā „Keramikas attīstības perspektīvas Latvijā”, kuras beigās izskanēja jautājums, kālab keramikas nozare Latvijā attīstās lēnāk nekā citas dizaina nozares? Kāds ir jūsu viedoklis, uzlūkojot situāciju attālināti?

Latvijā jau nemaz nav tādas izteiktas keramikas tradīcijas. Paši taču nerokam mālu, no kura varētu ražot augstas kvalitātes porcelānu. Kuzņecova fabrika izejmateriālus ieveda, arī padomju laikos bija tāpat. Pavisam kas cits ir, piemēram, kokražošanā, jo izejmateriāli aug tepat riņķī, mēs tos zāģējam un no koka ražojam.

Latvijā keramikas nozare nav pietiekami liela, lai to izceltu valstiskā līmenī kā kaut ko atsevišķi vērtējamu un godalgojamu. Kamēr ļoti spēcīga – ko apliecina arī Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola un citas mācību iestādes – ir darbošanās ar materiālu kā tādu. Holandē ir interesanta pieeja nozares attīstībai, ko veicina Materiālu fonds un Materiāla gada balva – nenodalot atsevišķi tikai un vienīgi keramiku.

Studentiem ir būtiski atbrīvoties no liekas svētsvinīgas bijības pret keramiku kā materiālu un tehniku, jo galvenais ir atbrīvot domas lidojumu un prast idejām rast visatbilstošāko materiālu kombināciju, kā arī – sadarboties ar citiem speciālistiem. Keramika ir tikai viens no materiāliem, nevis kas īpaši nošķirams!

Šodiena nav īstais laiks, lai domātu šaurā nišā. Tāpat nav veselīgi domāt par Latvijas tirgu vien. Latvija ir Eiropas valsts, tālab ir jāsāk domāt jau vismaz Eiropas līmenī.

Vai atminaties, kad pati keramiku atklājāt kā vienu no materiāliem, kuru vislabāk izjūtat un ar ko vēlaties strādāt?

Ar keramiku saskāros, studiju laikā darot naudas darbu. Roterdamā strādāju pie dizainera Vinsenta de Rijka, kam bija sava ražotne un viņš veidoja kolekciju no akmens masas. Pāris dienas nedēļā asistēju un palīdzēju ar liešanu formās, apstrādi un glazēšanu. Pēc mācību beigšanas es sāku strādāt tieši pie viņa, darot visu ko – arī lejot plastmasas paraugus. Tik intensīvs darbs ar sintētiskiem materiāliem man diemžēl ļāva atklāt, ka plastmasas man izraisa alerģiju. Diendienā ar tām saskāros tādos daudzumos, ka uz rokām apdega āda. Sapratu, ja gribu strādāt ar trīsdimensionāliem objektiem, tad noteikti nevaru to darīt ar sintētiskiem materiāliem.

Tad sāku sevi meklēt – kas vēl bez tekstila un koka mani uzrunā? Un tīri nejauši nonācu pie keramikas. Tobrīd strādāju pie interjeriem, un kāds klients gribēja, lai restorānam radu arī visus traukus. Kaut neko tādu iepriekš nebiju darījusi, es darbu uzņēmos. Noīrēju darbnīcu ar krāsni un sāku mēģināt, līdz sapratu, ka man tas patīk! Ražotnes gan man joprojām nav, bet studijā ir iespēja strādāt ar keramiku – gatavot paraugus un nelielas sērijas, kamēr visu, kas ir jau lielākā kvantitātē, dodu ražotājam. 


Studio Skujeniece. Fabric Series. 2011

Vai lēmums palikt dzīvot Nīderlandē radās automātiski – pēc Eindhovenas akadēmijas beigšanas?

Jā, jo vairāki gadi Nīderlandē bija jau aizvadīti. Domāju, ka savu lomu nospēlēja arī fakts, ka tas bija pavisam cits laiks. Šodien studenti Eiropu uztver kā vienotu teritoriju, pa kuru brīvi pārvietoties – piesaiste vienai vietai vairs nav tik izšķiroša. Svarīgākais, kas notiek galvā un kādi ir kontakti. Bet, kad es studēju, mums pat interneta nebija. Līdz ar to atrašanās vieta bija ļoti svarīga, un es nolēmu palikt Nīderlandē. Otrkārt, tolaik Latvijā klimats dizaineriem nebija tik barojošs, jo dizains bija vēl pilnīgi jauns lauciņš. Šodien te ir jau daudz vairāk iespēju, ko darīt.

Viens ir pārcelties uz dzīvi un strādāt Amsterdamā. Kas cits – iekļūt apritē, iekarot tirgu. Kāda bija jūsu panākumu atslēga?

No viena klienta pie otra – tikai tā. Pēc tam jau parādās publikācijas, un ritenis griežas tālāk. Bet sākumā izšķiroši ir pirmie klienti. Tas arī bija noteicošais, kālab izlēmu palikt, jo es beidzu Eindhovenas akadēmiju, kur visi pasniedzēji ir praktizējoši dizaineri, un mani pirmie darbi tapa viņu studijās.

Arī Vinsents de Rijks, pie kura lēju plastmasas, bija mans pasniedzējs. Jā, pirmie kontakti rodas mācību laikā, jo pasniedzējiem ir tā priekšrocība labi iepazīt savus studentus, zināt, ko no katra var sagaidīt, lai, iespējams, dotu nākotnē darbu. Savukārt prakses ir studentu pirmā reālā pieredze.

Arī es kā praktikantus ņemu tieši studentus. Citi brīnās – kurš viņiem par to maksās? Es maksāšu! Varbūt man tas nenes acumirklīgu ieguvumu, bet atmaksāsies kā citādi. Students vispār nav tas, par kuru vajadzētu domāt naudas izteiksmē. Un tas ir tikai saprotams, ka praktikants no tevis vairāk ņems, nekā dos. Uzskatu, ka katram, kam kaut nedaudz ir nostabilizējies virziens, kādā strādāt, ir laiks kaut ko sniegt atpakaļ. Tāda kā sava veida misija, jo arī es pati apritē nonācu, pateicoties praksei.

Starp citu, līdzīgs ceļš man bija līdz Eindhovenas akadēmijas pasniedzējas amatam. Mans iepriekšējais pasniedzējs, pie kura es savulaik biju strādājusi praksē, kļuva par nodaļas vadītāju un man piezvanīja. Viņš teica, ka esmu bijusi labākā palīdze, kāda viņam jelkad bijusi, tālab viņš jau gadiem domājis, kā lai manā profesionālā dzīvē nospēlē vēl kādu lomu, un – uzaicināja mani par pasniedzēju.

Man ļoti patīk, ka pasniedzēji un agrākie studenti, pārstāvot vienu jomu, laika gaitā veido komūnu. Arī pēc absolvēšanas jaunie dizaineri var nākt un joprojām prasīt tev padomu, savukārt pasniedzēji vienmēr seko līdzi, kur viņu studenti nonāk, ar ko nodarbojas. Mēs visi kļūstam par kolēģiem. Tālab arī tā mazā daļiņa viņu izglītošanā, dodot prakses vietu, ir jāveic, jo nākotnē viņi var kļūt par taviem līdzgaitniekiem, turklāt, iespējams, ar daudz lielākiem panākumiem!


Studio Skujeniece. Fabric Series. 2011

Ko jums kā pasniedzējai ir svarīgi studentiem iemācīt?

Palīdzēt orientēties. Ir tikai loģiski, ja jaunais students jūtas apjucis visā iespēju un informācijas jūrā. Tādā ziņā agrāk varbūt bija pat vienkāršāk, jo katram tā pasaule bija mazāka. Šodien studentiem ir tik daudz platformu, kā sevi parādīt publiski, – blogi, kuros publicēt vēl nerealizētu darbu vizualizācijas; tāpat studentu darbu prototipi jau tiek izrādīti Milānā. Jauni cilvēki, kas vēl neko nav pierādījuši, ātri spēj nonākt uzmanības centrā.

Taču viegli iegūstamā publicitāte vienlaikus nomāc – tā apslāpē tādu vienkāršu, bērnišķīgu meklēšanas prieku. Tā vietā studentiem rokas sasien apziņa, ka viss jau ir darīts un kaut kur reiz redzēts. Viens no pasniedzēja uzdevumiem ir atraisīt šīs rokas un ar individuālu pieeju saskatīt studenta unikālo rokrakstu. Tāpat jāsaprot, kādu lomu katrs topošais dizainers vēlāk varētu spēlēt kopējā nozares laukā. Ir cilvēki, kas spēs vadīt savu dizaina praksi, bet citi – strādāt komandā. Arī trāpīga prakses vietas piemeklēšana ir ļoti svarīga, un akadēmija tam nopietni pieiet, jo bieži vien konkrētā studija var kļūt par nākamo darba vietu.

Diplomdarba izstrādes laikā par šo visu ir vērts rūpīgi domāt, jo uzskatu, ka diplomdarbs ir pirmais solis profesionālā karjerā, tālab ir jāzina, kādā virzienā vēlies strādāt, lai pēc skolas beigšanas nenonāktu situācijā, kad nesaproti, ko darīt tālāk. Ceļa meklēšanā pasniedzējiem ir ļoti būtiska loma. Ne tika daudz sniegt zināšanas, kā norādīt virzienu.

Runājot par rokrakstu un raugoties uz jūsu darbiem, ir sajūta, ka, dzīvojot citā valstī, jums ir izdevies atrast tīru latviska dizaina identitāti un turklāt spēt to iemiesot laikmetīgā formā. Vai tiesa, ka šo skaidrību jums devis tieši attālums? Un vai atskatoties spējat izsekot, kā vispār nonācāt līdz savam rokrakstam?

Skaidrībai attālums noteikti palīdz. Ne par velti uzskatu, ka studentiem ir jābrauc praksēs prom no Latvijas un arī maģistra programmas jāstudē ārzemēs. Ir ‘jāmaļas’ apkārt.

Savu rokrakstu es neatradu uzreiz – vismaz ne apzināti. Lai gan atskatoties jāsecina pretējais – jau Eindhovenas akadēmijas diplomdarbs 2000. gadā man saucās Latvian Basics (smejas). Bet tas, šķiet, bija pat mazliet par ātru, jo tolaik dizainā neviens ar tādām pamatlietām kā savu sakņu pārskatīšanu īsti nenodarbojās. Šāda tendence parādījās vien desmit gadus vēlāk. Diplomdarbs tika augstu novērtēts, tomēr tolaik tam Nīderlandē nebija, kur atbalsoties. Tieši tālab pēc absolvēšanas strādāju citā virzienā un tikai palēnām dizainā atgriezos pie latviskās identitātes – tikai ar laiku sāku saprast, kas ir tās manas pamatvērtības. Un izrādās tieši tās, kuras es jau intuitīvi biju salikusi pieminētajā diplomdarbā.

Interesanti, ka mācību laikā es ļoti koncentrējos uz to, kā iekļauties Holandes dizaina domāšanā – mēģināju to saprast un pieņemt kā savu. Bet, kad ar diplomdarbu man bija jāpasaka, ko tad es kā dizainere īsti vēlos paust, apjautu, ka nemaz tā īsti neizjūtu holandiešu konceptuālo pieeju, un man bija jāatrod kas cits. Sāku materiālā un formā meklēt saikni ar vietu, no kurienes es nāku. Latviskās saknes vēl šodien ir tēma, pie kuras varu atgriezties atkal un atkal, lai smeltos iedvesmu darbiem.

Tāpat kā daudzi padomju laika bērni, es uzaugu vidē, kur nebija lielas izvēles, ko ēst vai vilkt mugurā, un skolā mācīja padomju vēsturi. Varētu teikt, ka tā bija visnotaļ nelabvēlīga vide, taču vienlaikus – tā iemācīja attīstīt radošo domāšanu no teju nekā. Reizēm man šķiet, ka radošai domāšanai tas ir pat auglīgāk nekā informācijas un iespaidu pārsātinājums, ar kādu jāsaskaras šodien. Lai visu uzsūkto apstrādātu un no pārsātinājuma atietu, nepieciešams ilgs laiks, līdz ar to atliek pavisam maz laika pašam darbam. Tīrības un skaidrības sajūta ir ļoti svarīga – lai būtu šī sava vieta, kur arvien atgriezties un uzlādēties, nesalīdzinot sevi ar citiem, bet virzoties pa savu ceļu. Man tās ir latviskās saknes. 


Studio Skujeniece. Spool. 2009

Kad 2011. gadā pēc Tilburgas tekstilmuzeja uzaicinājuma jūs radījāt audumu sēriju tā kolekcijai, iedvesmas smelšanai devāties uz Latvijas lauku mājām – vismaz tā vēstī apraksts. Vai tā ir tiesa, ka uz dzimteni mēdzat braukt mērķtiecīgos izpētes braucienos?

Jā, šķūnīša arhetipiskās formas pētīšanai, veidojot The Barn (Šķūnis, 2012), es tiešām esmu braukusi uz Latviju mērķtiecīgi darba nolūkos. Bet ar minēto audumu kolekciju tā bija drīzāk sagadīšanās. Biju ciemos pie attāliem radiniekiem, kurus nekad iepriekš nebiju satikusi un kas dzīvo dziļos laukos pie Igaunijas robežas. Viņu mājās mani pārsteidza tas, cik lielu vērību viņi pievērš tekstilam un cik lielā kvantitātē to varēja tur sastapt. Visās istabās ikkatra lupatiņa tika glabāta, locīta un kopā veidoja pasakainas krāsu kombinācijas. Kā arī – to pielietojums bija ļoti brīvs un praktisks. Siens tika nests galdautā, par roku dvieli kalpoja mīksta un izgulēta spilvendrāna. Svarīgākais viņiem bija materiāls, tā īpašības un izmērs, nevis strikta sākotnējā funkcija. Redzētais mani ārkārtīgi iedvesmoja, un es safotografēju simtiem bilžu, kas pēcāk noderēja, strādājot pie pieminētās audumu kolekcijas. Interesanti, ka tikai Latvijā esmu nonākusi vietās, kas mani spēj tik ļoti saviļņot un iedvesmot jaunām idejām.

 
Studio SkujenieceThe Barn. 2012

Pie kā jūs šobrīd strādājat? 

Vēl bez pasūtījuma darbiem un tiem, kurus attīstu no jau esošajām kolekcijām, es mēģinu no jauna pārskatīt, kā es pati raugos uz savu darbu, – ņemot vērā, ka manai studijai ir apritējuši jau vairāk nekā 10 gadi. Un ir lietas, ko turpmāk es gribētu darīt citādāk. Arī mājaslapā man ir iecere vairāk parādīt pašu darba procesu, lai ieskicētu domu gājienu. Mani arvien mazāk interesē galaprodukts, jo saprotu, ka tas, ko es daru, jau patiesībā lielākoties ir process. No kāda sev svarīga stāsta es izvēršu vairākas idejas – bieži vien pat dažādos materiālos: tekstilā, keramikā, kokā vai metālā. Šie stāsti un to iemiesošana formā man ir krietni svarīgāka par pašu produktu, kas vienkārši rodas kā rezultāts, bet noteikti nav vienīgais mērķis, kālab to daru. Turklāt produktā es vienmēr atradīšu, ko vēl varēja pilnveidot, savukārt tieši process ir tas, kas man dod prieku strādāt savu darbu.

Arī citu dizaineru darbos jūs meklējat stāstus?

Jā, tieši tā! Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka ir redzēts jau tik daudz mantiņu, ka – lai cik skaisti un kvalitatīvi tās būtu izgatavotas –, visvairāk mani tomēr interesē, no kurienes nāk ideja. Tikai tad, ja uzrunā stāsts, arī pati lieta manās acīs sāk iegūt vērtību. Turklāt tiem ne vienmēr ir jābūt personiskiem stāstiem – tā var būt arī fascinācija par materiālu vai tamlīdzīgi, bet svarīgākais katrā ziņā ir šis priekšmeta ceļš no idejas līdz realizācijai, jo tas atklāj, kāda dizaineram ir bijusi jēga to radīt.

Starp kādām lietām jūs pati dzīvojat? Ko jūs ienesat savā privātajā telpā? 

Mājās pie sienas man ir sarindotas bildes, un draudzene, nesen viesojoties, jautāja pavisam tieši – lai es pastāstot, kāpēc visas šīs bildes te karājas. Kad sāku domāt, kālab man ir šī glezna, vai tā fotogrāfija, tad sapratu, ka visam atkal ir kāds stāsts – vai nu īpašs ģimenes mantojums vai kāda kolēģa darbs u.tml. Var šķist, ka tas ir pārsātināti, ja ik lietai ir sava biogrāfija, kā tā pie manis ir nonākusi, taču tieši tas veido manu vidi. Pirms pusotra gada es pārvācos uz mazāku dzīvesvietu, un no daudz kā bija jāatsakās. Paturēju tikai to, kas man kaut ko tiešām nozīmē. Un – kā izrādās – to, kas neko nenozīmē, nemaz arī nevajag! Tāpat šobrīd pieeju savam darbam – mēģinu atteikties no liekā.  

www.skujeniece.com