Didjē Grambaks. Foto: Karlīna Vītoliņa

Didjē Grambaks: Modes pasaule ir izcilā formā 0

Intervē Anna Iltnere
23/05/2014

Modes pasaule diez vai ir iedomājama bez tās epicentra Didjē Grambaka (Didier Grumbach), franču rūpnieka un uzņēmēja, kurš kopš 1998. gada ir Francijas Augstās modes, prêt-à-porter un modes radītāju federācijas (Fédération Française de la Couture, du Prêt-à-Porter des Couturiers et des Créateurs de Mode; Chambre Syndicale de la Haute Couture) prezidents. Tieši šī federācija izlemj, kurš modes nams Francijā ir tiesīgs sev piemērot ar likumu aizsargāto haute couture statusu, kā arī – kādi vārdi piedalīsies prestižajās Parīzes modes nedēļās.

Pateicoties Francijas institūtam Latvijā, Didjē Grambaks pirms nedēļas viesojās Rīgā, lai kopā ar vēsturnieku, žurnālistu un konsultantu, modes un luksusa preču speciālistu Faridu Šenunu (Farid Chenoune) uzstātos Latvijas Mākslas akadēmijā un studentus iepazīstinātu ar modi kā fenomenu, kas atspoguļo visdažādākās pārmaiņas sabiedrībā. Cita starpā 1993. gadā Grambaks ir sarakstījis grāmatu Histories de la Mode, veltītu visaptverošai modes vēsturei, kas izkrāšņota ar Grambaka un viņa kolēģu stāstiem no dzīves. Grāmata šodien piedzīvojusi neskaitāmus tulkojumus un publicēta visā pasaulē.

Didjē Grambaka ietekme aizsākās jau sešdesmitajos gados, kad viņš kopā ar Ivu Senlorānu un Pjēru Beržē nodibināja Saint-Laurent Rive Gauche – vienu no pasaules prominentākajiem modes namiem. Senlorāns bija pirmais augstās modes dizainers, kurš radīja veselu prêt-à-porter līniju, tādējādi jau sešdesmitajos gados spodrinot valkāšanai gatavo apģērbu statusu kā līdzvērtīgu aizstājēju couture kolekcijām. 1966. gadā Saint-Laurent Rive Gauche atvēra veikalu Parīzē, kas pārdeva prêt-à-porter līniju. Dizainers bija klātesošs veikala atklāšanas dienā, un viņa pirmā kliente bija Katrīna Denēva. Dienas beigās veikalam bija 24 tūkstošu dolāru ienākumi.

No 1968. līdz 1973. gadam Didjē Grambaks strādāja kopā ar Ibēru de Živanšī (Hubert de Givenchy), radot Givenchy modes nama prêt-à-porter jeb valkāšanai gatavo kolekciju līniju Givenchy Nouvelle Boutique. 1971. gadā Grambaks dibināja Créateurs & Industriels – sadarbības platformu starp dizaineriem un ražotājiem, izrādot pirmās tādu šodien zināmu modes dizaineru skates kā Žans Pols Gotjē, Isejs Mijake u.c. “Tiesa, kad septiņdesmitajos gados es izveidoju Créateurs & Industriels, modes bizness nebija tik riskants kā tagad,” intervijā teiks Grambaks. “Šobrīd tā ir vien no visgrūtāk konkrolējamajām industrijām, kurā ir nepieciešami izcili vadītāji, lai izdzīvotu. Šodien modes bizness ir nopietnāks.” 

Kāda ir haute couture loma šodienas modes industrijā?

Kad couture tika regulēts tik strikti kā Otrā Pasaules kara laikā, prêt-à-porter mode vispār neeksistēja. Tu varēji valkāt tikai īpaši tev pašūtu apģērbu. Šodien situācija ir cita, jo tiek radītas prêt-à-porter kolekcijas, turklāt nu jau tikpat augstā līmenī kā couture. Šodien augstā mode vairs nav industrija. Tā ir zīmola pilotāža, kas demonstrē izcilu meistarību. Lai gan šodien var runāt par couture atdzimšanu, tam ir pavisam cita nozīme. Viena no obligātām prasībām tiem modes namiem, kas šodien vēlas iegūt haute couture statusu, ir radīt prêt-à-porter kolekcijas, jo tikai tās spēj finansēt augsto modi, kas savukārt neienes peļņu, jo, kā jau teicu, nav industrija.

Bet kāpēc zīmolam ir svarīgi tērēt līdzekļus un joprojām radīt haute couture kolekcijas? Ja tā nav industrija, tad kas tas ir?

Haute couture Francijā aizsargā izcilu meistarību un roku darbu. Visā valstī mums ir virkne lielisku amatnieku, šuvēju, un saglabāt nepieciešamību pēc viņu darba, pēc viņu zināšanām un iemaņām, kas tiek pārmantotas, mums ir ārkārtīgi svarīgi. Ja mēs to pazaudēsim, tad zudīs būtiska Francijas kapitāla daļa.

Vai couture ir mode vai māksla? 

Mode ir industrija, nevis laikmetīgā māksla. Par to nav šaubu. Tomēr daži no dizaineriem ir īsteni mākslinieki, tālab ir jābūt iespējai šo talantu izpaust. Laikā, kad couture bija vienīgā modes industrija, sāncensība dizaineru starpā bija cita. Tagad tā ir cīņa par iespēju nonākt tādā kā klubā, kurā tiek iecelti izcili jaunie talanti. Ik sezonu Chanel, Dior, Gotjē u.c. izskata, kurus dizainerus iekļaut Parīzes modes skašu kalendārā. Tie var būt arī ārzemnieki kā, piemēram, savulaik Versače un Armani. Tas, ko mēs pieprasām, ir lai šiem dizaineriem būtu couture ateljē, kurā tiek nodarbināti izcili meistari. Nacionalitāte nav izšķiroša, ko šodien apliecina virkne talantīgu dalībnieku no Āzijas valstīm. Kas ir būtiski, jo tādējādi modes pasaulē ieplūst jaunas inspirācijas. Couture uzplaukums ir saistīts ar cieņu pret tradīciju, kas šodien atgriežas. Rezultātā iegūst prêt-à-porter kolekcijas, apliecinot, ka arī tās var būt ārkārtīgi radošas. Vēl pirms vairākām dekādēm valkāšanai gatavie apģērbi nebija tik ļoti akceptēti modes virsotnē. Bet situācija ir mainījusies, par ko esmu ļoti gandarīts. 

Kādā intervijā esat teicis, ka modes skate ir nepieciešama tikai provokatīvām kolekcijām, jo tikai šādu tērpu demonstrēšanai vajadzīgi kustīgi ķermeņi. Vai variet paskaidrot? 

Ja kolekcija ir jādemonstrē, lai palīdzētu to izrādīt un tādējādi paskaidrot, tad tev ir jārīko skate. Bet ja apģērbi, kurus tu radi, vienkārši pielāgojas jau esošām tendencēm, lai būtu komerciāli veiksmīgi, tad kālab gan vēl rīkot modes parādi? Tev pietiks ar salonu. Uzņemot jaunus Parīzes modes skates dalībniekus, mēs pieprasām, lai viņu pienesums bagātinātu kostīmu vēsturi, ko jau izdarījuši Chanel, Dior, Terijs Muglers un vēl daudzi citi, kurus mēs visi šodien labi zinām. Un kā viņi to paveica? Būvējot zīmola tēlu ar provokatīvām kolekcijām. Žans Pols Gotjē savulaik nepārdeva nevienu pašu apģērbu trīs sezonas pēc kārtas, jo kolekcijas bija pārāk grūti sagremojamas. Līdzīgi kā laikmetīgajā mākslā – ja uzreiz saproti, par ko ir darbs, tad tas noteikti nav labs. Tāpat Parīzē ir teiciens – ja kolekcija patīk visiem, tad diez vai tā ir izcila. 


Terijs Muglers un Didjē Grambaks 1980. gadā

Kas ir nepieciešams jaunam tīrradnim, lai tas īstenotu savu sapni par modes namu, un to ne vien atvērtu, bet arī veiksmīgi noturētu? Jeb 21. gadsimtā tā ir vien utopija? 

Kas ir nepieciešams? Partneris. Lai atvērtu beķereju, ir jāprot izcept maizi. Mode ir industrija, nevis tīra radīšana, tāpēc modes namam ir nepieciešams menedžeris. Pat ja dizaineram ir uzņēmēja gēns, viņš nedrīkst nokrauties ar rūpēm par biznesu, kad viņam ar pilnu atdevi būtu jāstrādā pie jaunas kolekcijas. Vēsture ir pierādījusi, ka visi zīmoli, kas viens pēc otra parādās, ātri vien izkūp, ja vien tos nevada veiksmīgs duets. Sākot no Armani un Senlorāna, līdz Terijam Mugleram u.c. 

Tad Senlorāna fenomens arī šodien ir iespējams? 

Nē, jo Senlorāns sākotnēji neradīja nevienu pašu pret-a-porter apģērbu, jo tolaik varēja to atļauties. Arī tādi couture zīmoli kā Givenchy u.c. savulaik nodarbojās tikai ar augsto modi. Un tieši Senlorāns bija tas, kurš uztaustīja nišu, ka modi ir iespējams demokratizēt, radot izcilas, bet valkāšanai gatavas kolekcijas. Tas bija apvērsums. Šodien kas tāds vairs nav iespējams, jo virkne modes namu ir jau pārorintējušies uz pret-a-porter, tā ir industrijas ikdiena.

Vēl jāpiebilst, ka Iva Senlorāna laikā peļņa bija iespējama, pateicoties licenču sistēmai – iespējai zīmola vārdu piemērot plašam produktu klāstam. Jūs jau noteikti zināt, ka viņa licence biju es. (Smejas) Šodien ir gluži cits laiks, un tu gribi radīt vienu produktu visai pasaulei, kamēr Senlorāna un Kristiana Diora uzplaukuma laikā zīmola piedāvājums Lielbritānijā vai Francijā stipri atšķīrās, jo tika slēgti līgumi par atļauju lietot zīmola vārdu, bet ražoja kāds cits. Mūsdienās tas vairs nestrādā. Tā vietā couture zīmoli ir teju pilnībā pārorientējušies uz pret-a-porter kolekcijām, kas izaugusi jau par muskuļotu industriju, ieņemot to vietu, ko pagātnē aizpildīja couture, kas savā laikā bija konkurētspējīga un algoja tūkstošiem darbinieku. 1949. gadā Madame Carven sezonā pārdeva ap deviņiem tūkstošiem haute couture tērpu, bet Diora couture uzvalks maksāja 1000 eiro mūslaiku naudas. Buržuāzijas dāmas no Francijas dienvidiem ieradās Parīzē, lai pie Dior iegādātos uzreiz visu garderobi – septiņus, astoņus tērpus. Šodien šo ikdienas daļu aizņemt pret-a-porter, kamēr couture rada ekskluzīvus apģērbus kādiem īpašiem gadījumiem.

Cik šodien pēc jūsu aplēsēm ir couture pircēju visā pasaulē?

1975. gadā Madame Carven bija 75 klienti. Senlorānam bija ap 200. Šodien Dior un Chanel modes nami min, ka viņiem ir ap 1000 haute couture klientu, jo pasaule ir kļuvusi savā ziņā lielāka. Lai bagāta dāma agrāk atceļotu no Argentīnas uz Parīzi iepirkties, tas bija garš brauciens, bet tagad pietiek ar vienu tiešo lidojumu. Klientu vakariņās pēc Armani modes skates tagad tiek ielūgti ap 500 viesu. Apgalvojums, ka couture ir miris, neatbilst realitātei.

Kāda ir tieši lielo Francijas modes namu, kā, piemēram, Dior galveno dizaineru loma modes attīstībā? 

Chanel un Dior ir spēlējuši lielu lomu couture un amatnieku meistarības saglabāšanā Francijā. Katram no šiem namiem bijuši savi ceļi, kā to izdarīt. Chanel, pateicoties smaržu līnijai, varēja atļauties radīt ārkārtīgi ekskluzīvu apģērbu kolekcijas. Par šodienas panākumiem, Chanel, protams, lielā mērā jāpateicas Karlam Lāgerfeldam, kuru neviens nekad vairs nespēs atkārtot. Nekad neatradīsiet tik talantīgu cilvēku, kurš spēj pārvaldīt vairākas savas savrupmājas, kā arī būt veiksmīgs it visā, ko viņš radoši dara. Pilnīgs ārpus kārtas talants.

Interesanti novērot, ka līdz 1973. gadam starptautiska līmeņa darbību pasaulē izvērsa tikai Francijas modes nami. Līdz uz skatuves parādījās japānis Isejs Mijake. Šodien aina ir pilnīgi cita. Parīzes modes skates kalendārā ir 24 nacionalitātes, tostarp Ķīna, Indija, Japāna.

Vai nacionalitātei modē ir kāda nozīme?

Modei nav nacionalitātes. Nekad nebūs franču vai ķīniešu mode. Tieši tālab modes industrija spēj būt tik ārkārtīgi moderna un globāli interesanta. Taču katra dizainers unikalitāte rodas, pateicoties vietai, no kuras tas nācis. Hussein Chalayan ir izcils turku dizainers. Kaut viņa kolekcijās nav ne kripatas tautiskuma, viņš ir tieši tāds, kāds viņš ir, lielā mērā patiecoties tam, ka nāk no Turcijas. Tās ir viņa saknes, kas ir palikušas zem podiuma un publiski nav redzamas. Tās arī nevajag klaji rādīt. Mode nedrīkst kļūt etniska, tai acumirklī ir jābūt vispasaules. 

Vai biznesa dzirnakmeņi ir vienīgais iemesls, kālab modes tendences mainās tik neprātīgi strauji? Jeb varbūt mode ir sabiedrības spogulis un patiesībā stāsta, kādi šodien esam mēs paši? 

Mode mainās ikreiz, kad uz Parīzes modes skatuves uznāk jauna valsts. Kad pirms pāris gadiem parādījās indiešu dizainers Manish Arora, viņš mainīja modes tendences visā pasaulē. Tāpat tehnoloģiju attīstības ātrums modē ir neaptverams. Akselerācija, protams, rodas arī no tirgus, turklāt milzīgā starptautiskā tirgus pieprasījuma. Tirgus ir arvien izslāpis pēc inovācijām. Radošas personības pasaulei nemitīgi dāvā ko jaunu. Tieši tāpēc mode mūs tik ļoti aizrauj. Parīzes modes nedēļa ir mediators, lai créateur de mode varētu mainīt kostīmu vēstures gaitu. 

Pateicoties tam, ka pasaule paplašinās un tehnoloģijas attīstās, šodienas modes industrijā ir iespēja ienākt jauniem talantiem no visdažādākajām valstīm. Arī Latvijai tā var kļūt par realitāti. Agrāk pagāja gadi līdz mode no Tokijas nonāca Parīzē. Šodien valda paātrinājums, jo arīdzan komunikācijas ātrums ir gluži cits. 

Kādā ziņā arī Latvijai pasaules modes industrija var kļūt par realitāti? 

Modes meka izplešas. Patiesībā šobrīd modes industrija ir vairāk itāliešu, ne franču, tādā ziņā, ka lielu daļu tieši vīriešu apģērbu mēs ražojam Itālijā, ne Francijā. (Smejas) Arī Portugāle ir mūsu uzmanības lokā. Eiropa arvien vairāk un vairāk tiek iekļauta, un jūs taču esat daļa no Eiropas. Laiki mainās, un šodien mums uz Parīzes modes skašu kalendāru parādās kandidāti no Latvijas un Lietuvas, kuru agrāk nekad nav bijis. Arī ierasties pēkšņi Rīgā man bija liels pārsteigums, bet tajā pat laikā visai pašsaprotami, kas tā varbūt nebūtu pirms gadiem divdesmit. Ir aizraujoši apzināties, ka arī šajās valstīs slēpjas liels radošais potenciāls, kas varbūt kāddien mainīs modes gaitu.

Jūsuprāt, nākamie spožie modes vārdi tik tiešām varētu nākt arī no Baltijas? 

Ja šie talanti te ir, tad viņi te ir. Turklāt, ir interesants fenomens, ka tas nekad nav viens dizainers, viņi vienmēr nāk uzreiz vairāki. To pierādīja jau Antverpenes sešinieks Beļģijā. 

Kā jūs skaidrotu šo fenomenu?

Jo tirgum to vajag. 1962. gadā parādījās Ivs Senlorāns un citi, Itālijā – Valentino. Vēl pēc dažiem gadiem uz skatuves reizē uznāca Mijake, Muglers u.c. Antverpenes sešinieks tika dēvēts par “vilni”, taču, paanalizējot no malas, top skaidrs, ka tā ir vienkārši nepieciešamība pēc arvien jauniem talantiem. 


Foto: Karlīna Vītoliņa

Pastāstiet, ko jūs pats meklējat modē? 

Esmu mākslas kolekcionārs. Kad esmu modes nedēļā, visvairāk par visu vēlos piedzīvot labu vernisāžu. Un ir neaprakstāmi īpaši, kad tas notiek. Kad ir īstās mūzikas, pareizā apgaismojuma, prasmīgi atlasītu modeļu un lieliskas kolekcijas sintēze, to var sajust visā telpā. Valda nokaitēta gaisotne, visi ir aizturējuši elpu. Kad modes pasaule atklāj jaunu mākslinieku, to zina visi klātesošie. Tas ir neaprakstāmi. Un ziniet, šādus brīžus es piedzīvoju arvien vairāk. Parīzē bieži sūkstās – modes pasaule ir mirusi, agrāk zāle bija zaļāka… Taču patiesība ir tāda, ka modes pasaule nekad nav bijusi tik izcilā formā, kādā tā ir patlaban. Mums nekad agrāk nav bijis tik daudz talantu vienlaikus.