Slepenā pasaule 4

Intervija ar dāņu modes dizaineri Nikolīnu Līvu Andersenu

Lizete Riņķe Kopenhāgenā
21/02/2014

Izstāde Only Angels Have Wings Dāņu dizaina centrā noslēdzas 21. februārī, bet no 10. maija būs aplūkojama Horsensas Modernās mākslas muzejā 

The scenario is barren and dimly lit.
The sun has long time set without anyone noticing.
They only realize this, when it’s dark and another day
has passed.
For everyday time goes faster and bears testimony
to the fact that the heart only beats for a while.
They know this.
But there is no way around it.

It gets more and more cold and everything withers.
Nature is dead.
Its term of existence is forgotten.
Without nature, no man.
They know this.

In a remote place a scientist stands by his machine.
He Knows.
Artificial nature is produced hoping for survival,
hoping for eligibility, hoping to turn evolution around.
It’s man fighting for life, fighting for nature,
fighting himself.

Dzejoli sarakstījusi dāņu modes dizainere Nikolīna Līva Andersena (Nikoline Liv Andersen, 1979). Tā ir daļa no viņas jaunākā projekta Only Angels Have Wings (“Tikai eņģeļiem ir spārni”), kas šobrīd izstādīts  Dāņu dizaina centrā Kopenhāgenā un pavasarī nokļūs Horsensas Modernās mākslas muzejā kā mākslinieces otrā izstāde šajā vietā. Janvāra beigās Kopenhāgenas Modes nedēļas ietvaros to varēja aplūkot arī Martin Asbæk Gallery.  


Nikolīna Līva Andersena. Foto: Anders Kylberg

Modes dizainerus, kas rakstītu dzejoļus kā daļu no kolekcijas, nenākas bieži sastapt. Taču Nikolīna Līva Andersena nav tipiska modes dizainere – patiesībā grūti nosaukt viņas darbus par modi vai vismaz to, ko mēs parasti saprotam ar modi. Kopš Dānijas Dizaina skolas absolvēšanas pirms septiņiem gadiem viņa gājusi savu ceļu, nerēķinoties ar gadalaikiem, tendencēm, pārdošanas cipariem vai citām modes industrijai raksturīgām parādībām. Studiju laikā viņa stažējās pie Džona Galiano un Kristiāna Diora Parīzē, kur bija jāstrādā gan ar augsto modi, gan ar prêt-a-porter. Viņas darbi atrodas robežteritorijā starp modi, dizainu un mākslu. 

Andersena strādā ar neparastiem materiāliem un materiālu kombinācijām, piemēram – audums, vilna, āda, kažokāda, bet arī plastmasa, naglas un lāpāmadatas, eksperimentējot ar virsmu un formu, veidojot tās no dažādu materiālu slāņiem, izšujot un apgleznojot. Kokteiļsalmiņi ir viens no neparastajiem materiāliem, ar kuriem viņa strādājusi pēdējā laika projektos, veidojot ļoti skulpturālus darbus. Iepriekšējā projektā The Dance of the Deaf and Dumb Eye (“Kurlmēmās acs deja”) no salmiņiem sastāvēja vesela kleita. Viņa spēlējas ar materiāliem, formām un faktūrām, tādējādi mainot mūsu priekšstatus par materiālu ar paņēmieniem, kas atgādina amerikāņu mākslinieci Taru Donovanu.

Viņas darbi ir unikāli un pilnībā veidoti ar rokām, kas ir lēns un sarežģīts process; ar tiem dāņu mode tuvojas haute couture. Andersena nerada tikai drēbes – ar saviem darbiem viņa stāsta stāstus. Viņas dizains ir viens no elementiem skulpturālās instalācijās, līdz ar to šiem reizē savādajiem, noslēpumainajiem un dramatiskajiem darbiem, kurus caurstrāvo trausls skaistums, dzejiskums un humors, apkārt tiek radīta vesela pasaule. Projekts Only Angels Have Wings bija viens no četriem darbiem, kas tika nominēti Dānijas modes balvai – DANSK Design Talent Magasin, kas iedibināta pērn, lai sniegtu atbalstu radošiem jauniem dizaineriem, kuri darbojas vairāk eksperimentālā virzienā.


Only Angels Have Wings. 2013. Foto: Signe Vilstrup

Ar Nikolīnu Līvu Andersenu tikos Dāņu dizaina centrā īsi pirms izstādes atklāšanas, kad viņa vēl veica pēdējos ekspozīcijas piekārtošanas darbus kopā ar asistentiem, no kuriem viens ir Andersenas vīrs – arī dizainers. Ekspozīcija sastāv no manekeniem, kas Andersenas tērpos šķiet peldam gaisā, no mazākiem manekeniem – eņģeļiem, kā arī no lieliem viņas projektu fotoattēliem. 

Nikolīna Līva Andersena mazliet pastāsta par sava projekta pamatideju. Izejas punkts ir viņas pašas sarakstīts stāsts – sava veida distopiski futūristisks naratīvs: “Tas ir stāsts par pilsētu, kuras iedzīvotāji aizmirsuši, kāpēc viņi vispār eksistē. Viņi ir iznīcinājuši dabu, tāpēc Zeme atrodas uz bojāejas sliekšņa. Taču pilsētā dzīvo zinātnieks, kas uzbūvējis aparātu, ar kuru viņš ražo mākslīgu dabu, lai leģitimētu cilvēku eksistenci. Šo mākslīgo dabu pārstāv manekeni. Tie ir firmas Hindsgaul manekeni, kurus esmu sadalījusi gabalos un piešķīrusi tiem jaunas locītavas un mākslīgus locekļus – savā ziņā tie ir mani androīdi." 

Tātad, kā šķiet, savam projektam iedvesmu jūs esat smēlusies zinātniskajā fantastikā; man tas īpaši atgādina Ridlija Skota filmu Blade Runner (“Pa naža asmeni”). 

Jā, pavisam noteikti! Tās plakāts man sākumā karājās pie sienas. Es vienmēr strādāju ar lellēm. Pat ja tās nesauc par lellēm, bet par manekeniem, man tās ir lelles. Man patīk ar tām strādāt, jo tās ir reizē reālistiskas un mākslīgas – man patīk šis kontrasts. Un tajās ir arī kas biedējošs. Man patīk tās apstrādāt un likt tām demonstrēt manus tērpus – šim nolūkam tās ir perfektas. Es tās apgleznoju un sagriežu pēc sava prāta – man ir svarīgi tās padarīt par savām. Taču vissvarīgākā šī projekta daļa ir darbs ar materiāliem.


Only Angels Have Wings. 2013. Foto: Signe Vilstrup

Kā jūs izvēlaties savus materiālus, un kurus materiālus izmantojāt šim projektam?

Ar materiāliem tas vienmēr ir ilgstošs eksperiments. Es turpinu, līdz sasniedzu maģisko momentu.  Šajā projektā esmu īpaši pievērsusies mākslīgajiem materiāliem, dažādiem rūpnieciski ražotiem, kurus apstrādāju tā, lai tie sāktu izskatīties organiski. Esmu izmantojusi, piemēram, kokteiļsalmiņus un šaujamkniedes – esmu vai traka uz salmiņiem – tie rada tik jauku noskaņu un reizē ir fantastisks materiāls, tam ir tik daudz iespēju. Esmu lietojusi arī organiskus materiālus, piemēram kažokādas, kuras saņemu no Saga Furs un kurām, tieši otrādi, lieku izskatīties mākslīgām. Esmu lietojusi arī kokvilnu un ādu, kuru stepēju. Esmu darinājusi slāņus no sudrabotas ādas un kokvilnas, kuru nokrāsoju un stepēju, tad izārdīju un izķemmēju.

Cik ilgs laiks jums paiet, lai pabeigtu projektu – no idejas līdz gala rezultātam?

Pie šī projekta strādāju gadu. Tas bija grūts darbs, un es biju ar to ļoti aizņemta, turklāt sapratu, cik maz patiesībā gada laikā var izdarīt! No otras puses, esmu izgatavojusi visus materiālus pati – mežģīnes mēs darinājām paši, viss ir roku darbs. To kleitu no kniedēm, piemēram, bija ļoti sarežģīti izgatavot.  


Only Angels Have Wings. 2013. Foto: Signe Vilstrup 

Jūsu darbus var drīzāk uzskatīt par mākslu nekā par apģērbu. Vai jūs kādreiz iedomājaties,  ka tos varētu arī valkāt?

Nē, no tā es pilnībā norobežojos. Visbūtiskākā man ir vizuālā daļa.  Man ir svarīgi, lai darbs būtu skaisti uztaisīts, lai to var redzēt arī tad, ja atvelk rāvējslēdzēju un paskatās iekšā. 

Tātad apdare jums ir svarīga?

Ārkārtīgi svarīga! Man ir svarīgi, ka tur iekšpusē ir skaista zīda odere un ar visām nošuvēm viss kārtībā, taču par to, ka tas būtu jāvelk mugurā, es nedomāju. Ja man tiktu dots uzdevums izgatavot kaut ko ar funkcionālu mērķi, tad es to ņemtu vērā.  

Vai šādi uzdevumi jums ir bijuši?

Jā, daži ir. Es, piemēram, kaut ko gatavošu šīgada Eirovīzijas dziesmu konkursam. Neesmu vēl ķērusies pie darba, taču tur, protams, būs funkcionālas prasības, līdz ar to apģērbam būs jābūt izteiksmīgam, bet lietojamam. 

Vai jūs uzskatāt sevi par modes dizaineri, vai mākslinieci, vai varbūt esat kā viena, tā otra?

Tas ir mūžīgais jautājums. Es saucu sevi par dizaineri savas izglītības dēļ, taču zinu, ka nestrādāju kā tradicionāla modes dizainere ar kolekcijām un modes mesēm, tāpēc šajā ziņā es vairāk strādāju kā māksliniece. Man tikai liekas, ka mākslinieks ir tik piesātināts termins. Man grūti saukties par mākslinieci – mākslinieks man ir kaut kas cēls, kaut kas augstāk stāvošs. Tomēr es neiebilstu, ja citi uzskatītu mani par mākslinieci. 

Ko jūs tādā gadījumā domājat par modi, kas, jūsuprāt, ir mode?

Mode ir tendence; tas ir esības veids. Mode var būt daudzas lietas – drēbes, mēbeles, mūsu runasveids, tāpēc es neuzskatu sevi par modes dizaineri, bet drīzāk par apģērba dizaineri, jo es nestrādāju ar modi kā tādu.  

Vai jūs uzskatāt savu darbu par kaut ko bezlaicīgu, par ko tādu, kas pastāv ārpus laika un telpas?

Mans darbs ir daļa no mana laika, taču tendences mani neietekmē.

Tomēr jūs taču ietekmē laiks, kurā dzīvojat? Vai šis projekts, kurš ir tāda kā distopiska nākotnes vīzija, ir komentārs par mūsdienu pasauli, par to, kā mēs ietekmējam vidi?

Ir, pavisam noteikti! Taču ar savu individualitāti es to padaru par ko vairāk.

Un kā ar modes industriju – vai projekts ir arī tās kritika?

Es par to nedomāju – es nevēlos nevienu nosodīt. Mani vairāk ietekmē tas, kā es pati dziļi iekšā jūtos.

Tātad tam ir sakars ar procesiem jūsos?

Patiesībā tas ir par to, ka es nesaprotu, kāpēc mēs esam uz šīs zemes, ja mums jāmirst. Es nesaprotu mūsu eksistenci, kur mums visu laiku jādarbojas kaut kādas sistēmas labā un visu laiku jāstrādā. Kāpēc mēs to darām? Tik daudz kas te šķiet bezjēdzīgi.

Savos projektos jūs atainojat visai drūmu pasauli, sevišķi agrīnajos. Liekas, jūs nodarbina eksistenciāli jautājumi, piemēram, reliģija…

Reliģija mani ļoti fascinē, kaut gan es pati neesmu reliģioza. Bērnībā es būvēju tādus mazus altārīšus. Reliģija pastāv tāpēc, ka mums vajag kaut kam ticēt, lai eksistence neliktos tik bezjēdzīga – tas ir naivi, bet reizē ļoti skaisti. Mani ļoti fascinē katoļu baznīca – visas tās dekorācijas ir tik skaistas, kaut gan līdz galam es to nesaprotu. Taču man patīk teatrālais aspekts.

Vai jūs iedvesmo arī vēsture un mākslas vēsture?

Projektu The Dance of the Deaf and Dumb Eye es veidoju Dānijas Dizaina muzejam – mani lūdza izgatavot kaut ko ar atsauci uz rokoko mūsdienu starpkulturālā kontekstā. Rokoko ir ārkārtīgi interesants laiks, diez vai iespējams atrast ekstravagantāku periodu – visas šīs milzu kleitas un augstās frizūras – tas viss ir tik neiedomājami ekspresīvs. No otras puses, tas ir ļoti banāls periods, tāpēc man bija jāizdomā, kā to padarīt par savu.  Es iedziļinājos Franču revolūcijas notikumos, un ievietoju to mūsdienīgākā kontekstā, kur mēs šodien dzīvojam kā akli patērētāji, nedomājot par to, kādas sekas tam, ko darām, ir pārējai pasaulei. Tātad savā ziņā es strādāju vēsturiskā stilā – tur ir arī kleita ar krinolīnu un augstās parūkas, bet citādi es nekopēju šo stilu simtprocentīgi.


The Dance of the Deaf and Dumb Eye. 20112012. Foto: Nicky de Silva

Kā ar laikmetīgo mākslu – vai tā jūs interesē?

Noteikti! Bet tikai zināmā mērā; citi mani tieši neiedvesmo, es nevaru aiziet uz mākslas izstādi, redzēt kaut ko neiedomājami izdevušos un tajā pašā brīdī aptvert, ko es pati darīšu. Tas mani neiedvesmo, iedvesmo kas cits.  

Un tas būtu?

Tas var būt stāsts, kas veidojies dziļi manī. Taču tas lielā mērā ir arī darbs ar materiāliem, kur mēģinu kaut ko izstrādāt, kaut ko izteikt. Savā ziņā mani var iedvesmot arī daba, jo tas ir visbrīnumainākais, kas mums vispār ir. Taču tam man sen nav bijis laika – šobrīd es pilnībā esmu mašīna.  

Vispār man ir grūti pateikt, kas mani iedvesmo – protams, ir cilvēki, kas man šķiet fantastiski, bet es nezinu, vai gribu būt tur, kur viņi. Ir, protams, arī cilvēki, ko es apbrīnoju, bet tas ir sarežģīti, jo tad mani momentā ar kādu salīdzina. Un tomēr – dizaineru vidū, manuprāt, Kristiāns Lakruā ir brīnumains, tāpat brīnumaini ir arī tas, ko Džons Galiano veicis Dioram,  arī Aleksandrs Makvīns bija fantastisks. Runājot par māksliniekiem, gluži neticami ir daži no Kristiāna Lemerca darbiem, tāpat arī Frānsiss Bēkons – grūti iedomāties kaut ko vēl ekstrēmāku, tas ir tik satriecoši personīgi.

Bet arī mūzika ir visbrīnumainākais, kas mums ir – tā var būt vislielākā ietekme. Strādājot es vienmēr klausos mūziku.

Reizēm es kopā ar brāli strādāju pie mūzikas. Es izstāstu brālim, ko esmu iztēlojusies, un tad mēs kopā ierakstām kādas skaņas, vai varbūt es nolasu savu sarakstītu dzejoli, un viņš to aranžē – pārsvarā tie ir skaņu efekti, kurus es arī izmantoju savos projektos.

Kāpēc jūs izvēlējāties dizainu, nevis mākslu? No kurienes nāk jūsu interese par modi?

Mani darbi ir uz robežas, taču man vienmēr paticis zīmēt un gleznot, un man jāatzīstas, ka sākumā domāju, ka būšu gleznotāja. Taču vienmēr esmu arī darinājusi pati savu apģērbu, tāpēc vēlāk ģimnāzijā sapratu, ka gribu mācīties Dizaina skolā. Taču es vienmēr esmu strādājusi tādā starpteritorijā; komerciālā puse mani nekad nav interesējusi, bet man joprojām liekas forši, ka cilvēki ar to nodarbojas.

Tad jūs nekad nedomājat darboties šajā virzienā?

Varbūt kādreiz es varētu apsvērt sākt veidot darbus, ko var arī ražot, taču tie joprojām būtu ekskluzīvajā kategorijā.


The Dance of the Deaf and Dumb Eye. 20112012. Foto: Nicky de Silva 

Vai esat strādājusi arī pie kādiem projektiem ārzemēs vai plānojat to darīt?

Aprīlī es piedalīšos izstādē MINDCRAFT Parīzē , kuru organizē Dāņu amatniecība – viņi izraudzījušies vairākus dāņu dizainerus projektiem dažādās disciplīnās – keramikā, mēbeļu un tekstila dizainā. Izstāde būs daļa no Milānas Dizaina nedēļas, kas ir viena no plašākajām pasaulē. Es pārstāvēšu tekstila dizainu.  

Vai jūs piedalīsities ar kādu jaunu projektu?

Piedalīšos ar parūkām no The Dance of the Deaf and Dumb Eye, kuras veidotas no papjēmašē un vilnas dzijas, taču man nāksies izgatavot vienu jaunu parūku pārdotās vietā.  

Kas pērk jūsu darbus?

Galvenokārt muzeji, jo darbus ir grūti izstādīt un dārgi izgatavot. Tā piemēram, Horsensas Modernās mākslas muzejam pārdevu melno salmu kleitu.


The Dance of the Deaf and Dumb Eye. 20112012. Foto: Nicky de Silva

Vai jūs reizēm izgatavojat apģērbus, ko iespējams valkāt? Vai reizēm jums kaut ko tādu pasūta?

Reizēm. Ja tas ir apģērba gabals, tad to var speciāli izgatavot, lai tas būtu lietojams, taču tas atkarīgs no tā, kas tas ir. Es nekad neizgatavoju kopijas saviem darbiem; katrs ir unikāls mākslas darbs. Pasūtīšana notiek reti, jo tas ir dārgi, un jābūt arī pareizā noskaņojumā, lai to valkātu.

Kā jūs raksturotu dāņu modi?

Grūti atbildēt, es nedomāju, ka esmu īstais cilvēks, kam to jautāt – es modei vispār nesekoju, tā mani neinteresē. Taču, manuprāt, Dānijā ir daudz talantīgu dizaineru: Henriks Vibskovs ir iespaidīgs, Anne Sofija Madsena ir ļoti talantīga. Taču ir grūti Dānijā nopelnīt iztiku kā modes dizaineram – ir zināmi ierobežojumi, jo mēs esam maza zeme un mums ir diezgan liela vienlīdzība attiecībā uz naudu, ar kuru jāiztiek, tāpēc Dānija varbūt nav tā labākā zeme, kur nodarboties ar dizainu.  

Taču Henriks Vibskovs ir pilnīgi satriecošs; es viņu milzīgi respektēju. Viņš bija arī mentors manam projektam DANSK Design Talent Magasin balvai – nevaru iedomāties, kurš šim nolūkam būtu bijis labāks.

Citādi man labāk patīk darboties vienatnē. Es dzīvoju pati savā mazajā pasaulītē.  

Kādu jūs redzat savu nākotni?

Man ir svarīgi turpināt attīstīties un īstenot savus sapņus. Nekāda plāna man nav, taču pats svarīgākais man ir turpināt spēlēties. Kaut gan reizē tas ir ļoti smags darbs – tā nav tikai izklaide, un ir jābūt interesei, lai turpinātu, taču nekad nevar zināt, kur tava darbošanās tevi aizvedīs. Svarīgi nepalikt uz vietas, bet visu laiku attīstīties.


Stone of Man (“Cilvēka akmens”) no Slowly Seeping through my Hands (“Lēnām plūstot cauri manām rokām”). 2011-2012. Foto: Svend Pedersen 

www.nikolinelivandersen.dk 

Sarmīte 66 - 21.02.2014 23:45
Lasu patlaban Diora autobiogrāfiju: "Mode nesakņojas komerciālās interesēs. Komerciāla mode nav dzīvotspējīga, tsi nav, ar ko valdzināt, tas nozīmē, ka tā nespēj izplatīties, - par šiem vārdiem es atbildu."
Mākslas Mitriķis - 21.02.2014 13:55
Tiešām ieved mistiskā, slepenā pasaulē...
Sarmīte 66 - 21.02.2014 10:46
Man Latvijā kas šāds pietrūkst. Drosmīgs atvēziens un pārliecība par sevi - industrijas komerciālā vāveres riteņa priekšā. Vai pašpietiekamību devusi Kopenhāgenas vide?
Roberta Līgava - 21.02.2014 10:36
Tie tērpi no salmiņiem! Mind Blowing!!!