Longing For Sleep, 2013. Foto: Maiken Staa

Apģērbs kā kluss un uzticams sabiedrotais 6

Intervija ar igauņu mākslinieci un modes dizaineri Maritu Ilisoni

Keiu Krikmane no Tallinas 
11/02/2014 

Māksliniece un modes dizainere Marita Ilisone jau vairākus gadus turpina saviļņot Igaunijas modes pasauli. Kaut arī viņas darbs novērtēts gan dzimtenē, gan ārzemēs – viņa nupat izraudzīta kā viena no desmit finālistiem ievērojamajā starptautiskajā modes un fotogrāfijas konkursā Jērā (29th International Hyéres Fashion and Photography Festival, 25. līdz 28. aprīlis, 2014)– šķiet, ka viņai nepatīk būt uzmanības centrā. Maritai ir sava individuāla pieeja modei – viņa nevis seko tendencēm, bet gan vēlas, lai radītais apģērbs ir kā kluss un uzticams sabiedrotais cilvēkam, kas to valkā. Un tieši Maritā un viņas dizainā ir pats fascinējošākais – līdzsvara un pamatīguma sajūta. Tas parādās arī sekojošajā intervijā, kurā mēs apspriedām viņas jaunākos projektus un dažādos motīvus, kas pamatā viņas darbiem.

Pastāstiet, lūdzu, par savu pagātni un kā jūs kļuvāt par dizaineri? Vai jūs vairāk uzrunāja pati radīšana, vai arī saistīja modes pasaule?

Man vienmēr paticis darboties ar rokām, un es vienmēr šuvu apģērbu lellēm. Skolā es šuvu sarežģītas vestes un priekšautus, taču adīšanas darbus tā arī nekad nepabeidzu. 8. klasē, sola biedrenes iedvesmota, sāku pati šūt sev drēbes. Dažas piegrieztnes dabūju no krustmātes, kura ir piegriezēja, un kopš tā brīža darbojos šajā jomā. Kaut arī man bija labākās atzīmes, pēc vidusskolas beigšanas es iestājos tehnikumā un mācījos par piegriezēju, jo man likās, ka neesmu pietiekami radoša, lai kļūtu par dizaineri. Par “iedvesmas meklēšanu” man nebija ne jausmas, un kad es intuitīvi to darīju, man likās, ka zogu un ka tie nav mani oriģināldarbi. Tagad es saprotu, ka tehnisko zināšanu apgūšana bija vispareizākā izvēle – īsts pamats visam pārējam. Pēc tam studēju maģistrantūrā Igaunijas Mākslas akadēmijā un Dānijas Dizaina skolā, kā arī biju interns dažādās modes studijās. Tolaik es biju šokēta, ieraugot, cik lielā mērā mode patiesībā ir atdarināšana!  

Mani ļoti interesē, kā šī sistēma darbojas, kā lietas notiek, kā sistēma un hierarhija izskatās no iekšpuses, ne tik daudz no sezonas uz sezonu veidot kolekcijas.  Man šķiet, ka visam, ko dari, jāpiemīt jēgai un pamatojumam, kāpēc tas tiek darīts.


70 Cotton Smocks, 2008–2011. Foto: Johanna Eenmaa

Jūs dēvē par modes intelektuāli un konceptuālisti – ko jūs pati domājat par šīm birkām? Vai jums šie apzīmējumi šķiet piemēroti?

Man nepatīk birku karināšana, taču birkas vai tēmas ir tas, ko cilvēki saprot. Tu esi šajā kastītē, kāds cits – tajā otrā kastītē, un tad cilvēki, iespējams, labāk saprot darbu fonu. Man pavisam noteikti patīk darināt darbus ar nozīmēm, un pievilcīgs vizuālais izskats vedina cilvēkus pie idejas, kas ir darba pamatā. Ir laba sajūta, ja varu atraisīt jūtas un piedāvāt paskatīties uz kaut ko citādi nekā ierasts.

Kā jūs strādājat? Vai sākat ar konceptu vai arī tie ir materiāli un veidoli, kas rosina radošo procesu?

Es daudz domāju. Es esmu absolūta pārizdomātāja – visās nozīmēs. Parasti man galvā rodas kaut kas vizuāls, un tad es sāku meklēt tā nozīmi. Es pārskatu tonnām ideju un meklēju tās, kas rezonē un izraisa man labas sajūtas. Katru darbu es uztveru kā saliekamo bildīti, kas savienojas no dažādiem gabaliņiem un piedzīvojumiem, kādi man bijuši – vizuālais, sajūtas, materiāli, skaņas. Tas viss riņķo man ap galvu, un, kad esmu gatava, visi gabaliņi savienojas kopā. Tas ir kas tik maģisks, un rezultāts nereti ir krietni daudzslāņaināks, nekā sākumā biju plānojusi. Neaptverami, ka tas, kas vizuāli ir ļoti vienkāršs, var patiesībā paust ļoti lielas idejas.

Man nepadodas skaistas skices, tāpēc es labāk visu pierakstu vai ķeros pie tehniskiem zīmējumiem. Brīdis, kad vizualizēju ideju, bieži vien ir smags, jo es nevaru atrast tai atbilstošu tēlu vai arī tas prasa daudz laika, un mani nomāc šis lēnums.


HEAL THY skate Dizaina nakts festivālā Tallinā, 2013

Kā daļu no kolekcijas Teine jūs šīgada Dizaina nakts festivālā Tallinā prezentējāt T-kreklu projektu HEAL THY. Vai jūs varētu pastāstīt par šo projektu mazliet sīkāk? Kas to iedvesmojis un kā tas saistāms ar galveno kolekciju?

Tas ir atsevišķs projekts, bet man gribējās spēcīgu šova elementu, un tas viss labi saderēja kopā. Manuprāt, modes skate kā formāts ir patiesībā ļoti, ļoti primitīva un bieži arī ļoti neemocionāla, sevišķi mūsdienās, kad to aizvien biežāk uztver caur mazu ekrāniņu skatītāja plaukstā. Tas patiesībā ir tiesnešu panelis – vai man (kā skatītājam) patīk skatīties vai nē? Un tā ir ar katru jaunu izskatu – nākamo, nākamo, nākamo. Trakojošs 70 cilvēku pūlis ar zibošām gaismām un grandošu mūziku, bet visiem gribas sajūtas: pārsteigumu, smaidu, spēku. 

HEAL THY ir projekts par pasaules mainīšanu no iekšpuses – mīlot un rūpējoties vispirms par sevi. Sakārtot savu dzīvi, savu māju, satikt draugus utt. Ļoti vienkāršas lietas kā labi izgulēties, ēst labu pārtiku, pirkt mazāk, bet ar labāku kvalitāti; gulēt palagos, kas tev patīk, izbaudīt mazās lietas. Tas viss rada pozitīvas emocijas, kas ar laiku padarīs pasauli labāku. T-krekli ir ļoti minimālistiski – lietoti otrreizēji, izgriezti otrādi, pārstrādāti un apdrukāti melns uz melna ar HEAL THY grafisko zīmējumu. Tie skaļi neizkliedz savu vēstījumu, bet gan pauž mazās, klusās pārmaiņas cilvēkā. Es izraudzījos vecus T-kreklus, tāpēc, ka pasaulē jau tā to ir tik daudz un es neredzu jēgu radīt vēl. Turklāt vecajiem ir foršs un dabīgs balējums; lai to panāktu citādi, man būtu jālieto ķīmija. Man patika arī doma, ka piešķirta jauna vērtība tam, kas jau reiz izsviests atkritumos.

Kaut gan HEAL THY projektā jūs izmantojāt vecus T-kreklus, kādā agrākā intervijā jūs sacījāt, ka vienā dzīves brīdī, laikā, kad ilgtspēja, pārstrāde un second-hand kļuva plaši izplatītas idejas, jūs nācāt pie atziņas, ka esat izdarījusi diezgan, ka esat pietiekami nodarbojusies ar pārstrādi un kā dizainere tagad gribētu virzīties tālāk. Man tas likās ļoti svaigi, un man gribētos, lai jūs varbūt par to parunātu sīkāk.

Kad gadsimta sākumā pārstrāde vērtās plašumā, man negribējās ar to nodarboties. Bērnībā es valkāju tik daudz lietotu drēbju – vienkārši tāpēc, ka 90. gadu vidū, kad Igaunija atguva neatkarību, nebija citu alternatīvu. Līdz ar to man likās, ka esmu sasniegusi savas dzīves atbildīgās ilgtspējas limitu. Lietotās drēbes man atgādināja sajūtu, ka tev, lūk, nekad nevar būt nekas jauns, kas tāds, kas pieder tev personīgi; tas man atgādināja sajūtu, kāda ir, kad nākas pieņemt “tās brīnišķīgās lietas”, ko kāds ģimenes paziņa izvācis no sava skapja. Tā ir sajūta, kas liek justies tā, it kā tu būtu zemāka būtne, kas nav laba diezgan – skumji.  

Es ceru, ka šai vājprātīgajā sistēmā kaut kas sāks mainīties. Modes nedēļu funkcija jau ir mainījusies, tirgū parādās aizvien vairāk lēnās modes kompāniju, un cilvēki kļūst apzinīgāki. Modei jākļūst godīgai un caurredzamai. Kā dizainerei man nerūp tendences, es gribu radīt lietas, kas paliek uz ilgu – kā labi draugi, kuri tev kaut ko nozīmē un kuri savukārt rūpējas par tevi.


Teine. Hop Gallery. Tallina, 2013

Manuprāt, drēbes var būt vienas no visnozīmīgākajām un personīgākajām lietām, kādas cilvēkam vispār pieder, un es zinu, ka savā praksē jūs pievēršaties intīmajai telpai starp cilvēku un viņa drēbēm. Kā, jūsuprāt, veidojas šīs personīgās saites – vai dizainers var tās veicināt? Un kāda, jūsuprāt, ir starpība starp masveidā ražotajiem apģērba gabaliem un tiem, kuri tādi nav? Vai jums šķiet, ka cilvēkiem tiem ir atšķirīga piesaiste, atšķirīga attieksme pret vieniem un otriem?

Es nenodarbojos ar dziļāku saikni starp cilvēku un viņa apģērbu. Mani interesē radīt ērtu telpu, kur valkātājs patiesībā var aizmirst par to, kas viņam ir mugurā. Tas notiek, ja apģērbs labi pieguļ, un šādā gadījumā dizainers var izvēlēties labus materiālus un veidot ērtas piegrieztnes. Taču kopumā man nešķiet, ka dizainers var pierunāt kādu uz patikšanu. Interesanti ir vērot, kā cilvēki manā kolekcijā atrod “savus gabalus”. Kā kaut kas “jūtas pareizi” un par ko citu šādas sajūtas nav. Man šķiet, tam ir sakars ar mūsu skaistuma un harmonijas izjūtu. Es uzskatu, ka viss ir radies no enerģijas, kas kādā līmenī rezonē, un, kad tās sekvence sakrīt ar valkātāja sekvenci, veidojas harmonija. Un tas arī ir iemesls, kāpēc kaut kas šķiet tavējais – tas veido harmoniju tevī. Kas attiecas uz masu produkciju un individuāli veidotajiem apģērba gabaliem, te atkal jārunā par to īpašo sajūtu un tās avota izvērtēšanu. Starpība apmēram tāda pati kā noplūcot pirmo pašaudzēto tomātu, nevis supermārketā izvēloties no simtiem tomātu, kas garšo “pēc plastmasas”.  


Teine, 2013. Foto: Riina Varol

Paralēli jaunās kolekcijas izrādīšanai jūs esat bijusi aizņemta arī ar daudzām citām lietām. Piemēram, jūs piedalījāties Tallinas Gaismas biennālē ar 2008. gada kolekciju Lúmine; jums bija personālizstāde Hop galerijā ar instalāciju Teine. Turklāt jūs pabeidzāt projektu Longing For Sleep, kuru nesen parādījāt izstādē Kaamos Igaunijas Lietišķās mākslas un dizaina muzejā un februārī vedīsiet uz Londonas modes nedēļu (13–23. februāris)– vai varat dažos vārdos aprakstīt šo projektu, kas jums atnesis arī nomināciju Jēras konkursā?

Longing for Sleep ir projekts, kas veidots vairāk nekā desmit gadu laikā un pabeigts tikai tagad, kad mani uzaicināja piedalīties izstādē Kaamos – Igaunijas māksla šodien. Tā vietā, lai vizuāli interpretētu kaamos [vārds igauņu un somu valodā, kas apzīmē laiku no novembra līdz janvārim – K.K.] – kaut ko tumšu vai negatīvu – es apspēlēju sajūtu, kāda mani piemeklē šai ziemas laikā – pastāvīga vēlēšanās gulēt un visu dienu pavadīt gultā. Nosaukumu es aizņēmos no Antona Čehova īsstāsta “Ļaujiet man gulēt”, un gluži kā šajā stāstā, kur meitene vārdā Varka nevar gulēt, jo viņai jārūpējas par zīdaini, kurš nepārstāj raudāt, es nevaru pa īstam atpūsties, jo man ir slikta sirdsapziņa – man vajadzētu strādāt, nevis gulēt. Un tā nu es izveidoju kolekciju ar mēteļiem, kas pašūti no vecām padomju segām, kas tagad bieži vien tiek izsviestas, bet kas man šķiet lielisks materiāls, ar ko strādāt.


Longing For Sleep, 2013. Foto: Maiken Staa 


Bez visa cita jau pieminētā jūs esat arī mācībspēks Igaunijas Mākslas akadēmijā. Jūsu studenti jau gadiem piedalās ERKI modes skatē ar saviem eksperimentiem, un reizēm šķiet, ka arī jums tas dod iespēju darīt kaut ko atšķirīgu no ikdienas darba. Piemēram, Fashion Empowerment projektu 2011. gadā, kur jūsu vadībā grupa studentu izstrādāja apģērbu cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Kāda loma jūsu mācībspēka pieredzei ir jūsu pašas darbā – vai tā ietekmējusi jūs kā dizaineri un cilvēku?

Mācīšanas pieredze mani tiešām ļoti ietekmē. Katrs jauns projekts, katrs kurss, katrs students ir jauna mācībstunda. Man nepieciešams papildināt zināšanas katrā priekšmetā, iekams viņi sper nākamo soli. Viņi paplašina manu redzesloku ar jaunām tēmām un ieskatiem, un tas mani ļoti iedvesmo. Es arī mācos, kā labāk komunicēt pašai un komunicēt ar saviem darbiem. Un patiesībā jau tas neatšķiras no mana ikdienas darba; to es daru katru dienu, proti, dalos savā praktiskajā pieredzē un zināšanās. Fashion Empowerment projekts bija īpašs, jo tas man lika vairāk domāt par “sajūtām”. Viena grupa studentu strādāja ar akliem cilvēkiem, un viņu dizains bija pārsteidzoši elegants un skaists, taču viņi arī jutās labi, jo akls cilvēks nevar upurēt savas ērtības, tikai lai saņemtu atzinīgus skatienus no citiem. Šim cilvēkam vienmēr jājūtas labi. Jāsaka, kopš tā laika tas ir princips arī manā dizainā.  


Lúmine, 2008. Foto: Maiken Staak

Mans pēdējais jautājums ir par kontekstu, kurā jūs veidojat savu dizainu. Jūs esat studējusi un strādājusi arī Londonā, Kopenhāgenā, Antverpenē un Berlīnē un demonstrējusi savus darbus dažādās pasaules vietās. Vai, jūsuprāt, Igaunija ir laba vieta, kur strādāt dizaineram? Proti, kas attiecas uz pašu industriju, tā neko daudz nevar piedāvāt – vai tā jums ir problēma, vai arī jūs uzskatāt, ka varat te izdarīt pietiekami daudz? Vai jums nav bail, ka varat palaist garām kādas iespējas?

Šobrīd esmu izvēlējusies strādāt šeit personīgu apsvērumu dēļ – te ir mani draugi, man patīk mierīgais dzīves temps, labie dzīves apstākļi un daba. Bet mums nav tirgus, un tur neko nevar darīt, jo mums vienkārši ir par maz cilvēku, un dzīves līmenis un dizaina apziņa ir zemi.  

Līdz ar to Igaunija ir laba, maza vieta, kur radīt to, ko tālāk izsūti pasaulē. Te es varu pārbaudīt un izmēģināt lietas, ko nevarētu nekur citur, taču ir ļoti grūti no šejienes izkļūt – pat vienkārši runājot par transportu. Kad jāveido kas jauns un atšķirīgs, ir grūti atrast materiālus, pat ļoti elementārus, jo mums nav specializētu veikalu, bet importēt ir ļoti dārgi. Lai sekmīgi darbotos, ir nepieciešami kontakti un atbalsta tīkls – kā uz vietas, tā ārzemēs.

maritilison.com 

Z Z Top - 12.02.2014 08:17
Izskatās pēc slimnīcas halātiem...
Roberta Līgava - 12.02.2014 07:10
vai segās gadījumā arī kādas klejotāju tautas netinās? lai vai kā, man ļoti simpatizē jaunās mākslinieces pieeja darbam.
Ieva Pelēce - 11.02.2014 16:57
Jēras žūrija nav viņas zinājusi :D
Kris R - 11.02.2014 16:54
https://www.facebook.com/wintervacht

Nīderlandē divas meitenes arī taisa mēteļus no tā paša materiāla. Just saying.
Ieva Pelēce - 11.02.2014 16:36
Piekrītu, Nekonezinu! Lieliska māksliniece
neko nezina - 11.02.2014 14:13
Kā man tie mētelīši!!!!!!! ĻOTI!!!!!!!!!