Ernests Aleksandrs Sabīne Ņujorkā

Pavirša izsmalcinātība. Intervija ar Ernestu Aleksandru Sabīni no N.Y. 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
17/01/2014

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Ernests Aleksandrs Sabīne (Ernest Alexander Sabine) piecu gadu laikā izveidojis vīriešu apģērbu un aksesuāru zīmolu Ernest Alexander un atvēris veikalu prestižajā Ņujorkas Soho rajonā. 2013. gadā GQ Magazine viņu atzina par labāko jauno vīriešu modes dizaineru ASV, taču paradoksālā kārtā sākotnēji Ernests nemaz nebija izraudzījies dizainera profesiju un modes pasaulē ienāca samērā vēlu.

Ernests Aleksandrs studēja mākslas vēsturi un biznesu, stažējās Pegijas Gugenheimas muzejā Venēcijā, darbojās modes mārketinga sfērā – Bonobos Men’s Clothing... Līdz vienā dienā lēma savu dzīvi pāršūt pēc pavisam citas piegrieztnes.

Šobrīd Ernesta Aleksandra radītais vīriešu modes zīmols lepojas ar pilnībā Amerikā radīta dizaina statusu. Ernest Alexander produkcija no vīles līdz vīlei tiek radīta Manhetenas leģendārajā modes dizaina un ražošanas rajonā – Garment District, un tai raksturīga amerikāņu klasikas estētika.

Šo iedvesmu Ernests sevī nēsājis jau no bērnības, kad prestižās zēnu skolas Belmont Hill School ģērbšanās etiķete mazo skolnieku garderobē pieprasījusi stingru eleganci – buktētas bikses, iestīvinātu apkakli, kaklasaiti un žaketi. Arī mājās – brīnišķīgas, rokām darinātas lietas, piegrieztnes un šujmašīna bija ikdiena. Ernesta vecmamma un vecvecmamma bija “zvērinātas” šuvējas, kas Otrā pasaules kara laikā devušās bēgļu gaitās uz Ameriku, pelnīja naudu ar savu arodu.

Jā, Ernesta izcelsme meklējama tieši Latvijā. Viņš runā latviešu valodā, lai gan savu mātes zemi pirmo reizi apmeklēja tikai 22 gadu vecumā. Pēdējos gadus uz Latviju jaunais dizainers devies aizvien biežāk, līdz šurp atvedis arī savu zīmolu. Sadarbībā ar pašmāju sociālo modes uzņēmumu MAMMU tapusi jauna kolekcija – Ņujorkā dizainēta, bet Latvijā ražota aksesuāru līnija – adījumi un ādas izstrādājumi amerikāņu preppy estētikā, izmantojot tradicionālos latviešu materiālus – vilnu, linu un ādu.


No Ernest Alexander un latviešu sociālā modes uzņēmuma MAMMU kopīgi izstrādātās kolekcijas

Kā jums pašam labpatiktos ar sevi iepazīstināt?

Es esmu parasts puisis, kam ir ķēriens uz modi, kurš novērtē lieliskas lietas.

Jau no agras bērnības esmu kaut netieši, bet bijis saistīts ar modi, taču šajā biznesā es ienācu samērā vēlu. Savas profesionālās gaitas es nebūt neuzsāku kā dizainers. Taču nekad nav par vēlu uzsākt ko jaunu!

Es uzaugu Bostonā, Masačūsetsas štata ziemeļaustrumos, kas ir ļoti konservatīva vide. Mani vecāki mani sūtīja Belmont Hill School zēnu skolā, kur bija jāievēro īpaša ģērbšanās etiķete. Un, manuprāt, tas būtiski ietekmējis manu stilu.

Mana māte ir latviete, un svētdienās es gāju latviešu skolā. Ar Latviju esmu bijis cieši saistīts, tā vienmēr bijusi sirdij tuva, kaut nekad tur nebiju bijis. Pirmo reizi Latviju es apmeklēju 22 gadu vecumā.

Kā jūs nonācāt modes biznesā?

Ņujorkā es studēju mākslas vēsturi, vēlāk biznesu. Pēc tam darīju šādus tādus darbus, strādāju modes reklāmā. Jau laikus apjautu, ka noteikti nevēlos strādāt finanšu un konsultāciju sfērā, bet saistīt savu dzīvi ar ko tādu, kas mani kaislīgi aizrautu. Es sāku domāt, ka vēlos pats radīt to, ko līdz šim biju slavinājis caur reklāmu, un man vienmēr saistoša bija šķitusi vīriešu mode.

Kas bija pirmā lieta, ko jūs radījāt?

Klusībā vienmēr esmu bijis kā apsēsts ar somām. Es zināju, ka vēlos radīt ideālo somu vīrietim. Stundām ilgi es sēdēju un skicēju. Pēc tam no neskaitāmajām Ņujorkas darbnīcām centos izraudzīties īsto, kas radītu manas pirmās somas prototipu. Šī prototipa izveide prasīja sešus mēnešus. Tā es uzsāku savu zīmolu – ar vienu vienīgu produktu, kas arī kļuva par bestselleru. Tālāk jau sekoja pārdošanas un publicitātes daļa, tika pievienoti jauni produkti, un tā organiski šo piecu gadu laikā ir izaugusi kompānija – Ernest Alexander.

Būtībā sanāk, ka ne vienmēr, lai uzsāktu šāda veida darbību, būtiska ir atbilstoša izglītība.

Tas būtu ļoti augstprātīgi, ja es sacītu, ka izglītība nav nepieciešama. Izglītība pati par sevi ir ļoti būtiska, jo visas mazās lietas, ko esam apguvuši, netieši veido mūsu skatījumu, domāšanu. Taču, manuprāt, nav obligāti jāstudē kāda noteikta profesija, lai ar to nodarbotos.

Lūdzu, pastāstiet, par pašu dizainēšanas procesu. Vai ierasti sāciet ar skicēm, iedvesmojaties no materiāla?

Vīriešu mode ir ļoti funkcionāla. Te svarīgas ir reālās vajadzības – kas vīrietim ir nepieciešams, ko viņš reāli valkās... Nepieciešams portfelis? Labāks krekls? Tā ir dizaina pieeja, kas balstīta vajadzībās.

Dažkārt ir grūti skicēt, jo realitātē lietas atšķiras no tā, kas ir uz papīra. Ir nepieciešams fizisks prototips, tāpēc bieži vien es izgriežu audumus, darbojos ar materiālu...

Vai funkcionalitātes dēļ vīriešu mode nav ļoti ierobežots lauks radošai darbībai?

Vīrieši lielākoties mēdz iepirkties salīdzinoši konservatīvāk nekā sievietes, vīrieši vadās pēc noteiktiem ģērbšanās likumiem, mēdz būt ļoti strukturēti savā izvēlē. Tas vienlaikus ir labi un slikti. Labi – jo pastāv noteikti nosacījumi, dizainers var darboties noteiktā trajektorijā, taču tajā pat laikā tas rada zināmu frustrāciju, jo ir vēlme radīt un radīt ko īpašu.

Pieturoties pie tā, ka ir jārada lietas, ko cilvēki pirks un valkās, es izpaužos detaļās. Akcenti ir interesants radošās darbības lauks – rāvējslēdzējs, vīles nošuvums, oderējuma krāsa... Tur ir vieta rotaļīgumam. Un es domāju vīriešiem patīk tādi sīkumi, kas nav pārāk kliedzoši.

Ar kādiem materiāliem pamatā ievēlaties strādāt?

Tā pamatā ir smaga, izturīga āda, ko izmanto zirgu sedlos, tā ir kokvilna ar vasku – ūdensizturīga un izskatās satriecoši! Tie ir dārgi materiāli, taču mēs izvēlamies kvalitāti. Izvēle par labu šādiem materiāliem izdarīta pēc rūpīgas modes dizaina vēstures izpētes, kā arī izzinot šībrīža aktualitātes.

Pastāstiet, lūdzu, par darbu studijā.

Mēs augam un kļūstam aizvien darbīgāki un darbīgāki. Ar mani kopā ir lieliska komanda un dizaina asistents. Tā kā neesmu klasiski apmācīts dizainers – viņš palīdz manu vadošo ideju realizēt, radot specifikācijas zīmējumus un skices, ko es pats ne vienmēr protu uznest uz papīra.

Katrā modes zīmolā, interjerā, arhitektūrā, pat mūzikā ir jābūt tās īpašajam vēstījumam, ļoti skaidrai vīzijai. Bieži vien to ir grūti noturēt, jo apkārt cilvēki nāk klajā ar saviem priekšlikumiem un ieteikumiem, ko mainīt. Ir jāpastāv pašam par sevi, jābūt stipram un jādara lietas, kā pats to redzi. Labi, ja līdzās ir stipra komanda.

Kāda loma jūsu dizainā ir amatniecībai jeb roku darbam?

Definīcija par to, kas ir roku darbs, ir mainījusies. Manā uzņēmumā tas tiek īstenots piecdesmit procentos. Piemēram, somas aizvien ir intensīvs roku darbs. Daļu gan veic mašīnas – šūts tiek ar mašīnu, taču ādas strēmeles un atsevišķi gabali tiek izgriezti ar rokām, līmēts tiek ar rokām. Darba procesā soma tiek nodota mašīnai, tad atkal rokām, tad mašīnai...

Pēdējos piecos gados vīriešu modē aizvien vairāk tiek novērtēts roku darbs, kvalitatīvi darinātas lietas. Vīrieši lūkojas pēc labāk nostrādātiem apaviem, uzvalka, somas... Tas ir svarīgi – radīt produktu, cik labi vien iespējams, izmantojot labākos pieejamos materiālus, domāt par detaļām, kas ir izturīgas. Mēs savas somas vienmēr pārbaudām, mēģinot atrast to nepilnības un vājās vietas.

Līdz ar krīzi vīrieši sāka pievērst uzmanību arī tam, kur lietas tiek ražotas. Pēdējā dekādē lielās fabrikas no ASV ir pārcēlušās uz Ķīnu un Vjetnamu.

Vai mēdzat eksperimentēt ar materiālu? Kā ar inovācijām?

Jā, piemēram, strādājot pie MAMMU līnijas, dažu ādas izstrādājumu oderējumā izmantojām vaskotu linu. Man tas bija jaunums. Vienmēr ir interesanti atklāt, ko vēl iespējams darīt līdzās ierastajiem risinājumiem.

Vai jūs nebiedē iespējams ideju apsīkums?

Kā jau ikkatru jaunu sezonu seko: Ak, mans Dievs, ko es darīšu, ko es iesākšu..! Jau piecus gadus viena soma ir bestsellers; ko lai es izdaru tādu, lai radītu nākamo bestselleru?! Tad uzmācas bailes par to, ka manas labās dienas jau ir aiz muguras, ka nekad vairs nespēšu radīt neko lielisku. Turklāt piezogas arī nogurums, jo nav tā, ka visu cauru darba nedēļu varu veltīt tikai dizainēšanai – ir jāvada bizness.

Ir vieglāk, ja ir kāda noteikta tēma, piemēram, motosacīkstes. Tad mēs veicam pētījumu, balstoties uz klasiku moto un autobraucēju fotomateriālu, filmām... Šādi tiek uzķerta tā sajūta, iedvesma atnāk, un var sākt radīt.

Tāpēc labākais veids, kā gūt iedvesmu, ir smelties to citās jomās – kultūrā, arhitektūrā, dizainā, mūzikā... Arī ceļojot un tiekoties ar cilvēkiem uzzibsnī idejas.


Ernest Alexander veikals Ņujorkas Soho rajonā


Vai jūs daudz ceļojat? Vai esat samanījis atšķirības, kā vīrieši ģērbjas ASV un kā Eiropā?

Ceļoju pāris reižu gadā. Eiropā apģērbu piegriezums ir daudz slaidāks. Nu, jā... eiropiešiem arī ir daudz labāka fiziskā forma, un apģērbs izskatās daudz labāk! Pamanīju, ka latviešu vīrieši valkā pieguļošākas bikses. Lieliski!

Taču, kopumā man šķiet, vīrieši sāk ģērbties aizvien labāk. No vīriešu modes vēstures mani ļoti iedvesmo 20. gadsimta pirmā divdesmitgade, kad tika nēsātas platmales. Pamazām pie šīs elegances sākam atkal atgriezties.

Kā ģērbjas vīrieši Ņujorkā? Ko tieši varam redzēt uz ielām?

Protams, tas atkarīgs no situācija, taču galvenais, ko var novērot – vīrieši daudz vairāk uzdrošinās eksperimentēt. Atļaujas dažādas kombinācijas, piemēram, uzvalka vestes, japāņu džinsus un amerikāņu Oksfordas stila apavus.

Kā jūs raksturotu vīrieti, kas valkā Ernest Alexander?

Mans dizains domāts vīrietim, kas novērtē klasisku un to, ko modē apzīmē ar edgy. Vīrietis, kas ģērbies pietiekami eleganti, lai dotos uz darbu, taču ne garlaicīgi. To var raksturot kā paviršu izsmalcinātību. Slightly preppy aesthetic, but with an edge!

Vai mēdzat valkāt paša dizainēto apģērbu, un vai tas vispār ir labs tonis?

Jā, taču cenšos nepārspīlēt, mēdzu izraudzīties tikai kādu vienu lietu. Ietērpties tajā no galvas līdz kājām būtu mazliet dīvaini. Tomēr uzskatu, ka savs dizains ir jāvalkā, citādi tas nozīmētu, ka nemaz tam netici.

Kādi ir Ernest Alexander nākotnes plāni?

Atvērt vēl vienu veikalu Ņujorkā. Man patīk šī mazumtirdzniecības lieta – man patīk iekārtot tai piemērotu vidi. Kad vērām vaļā pirmo veikalu, es pavadīju vismaz trīs mēnešus, būvējot plauktus, izvēloties krāsas, izraugoties interjera akcentus.

Pastāstiet par zīmola Ernest Alexander veikalu Ņujorkas Soho rajonā!

Nelielajā veikalā ir izkārtota dažādu vecu lietu kolekcija. Tās ir lietas, ko esmu atvedis no ceļojumiem – kuģu tauvas, monokļi, harpūna, pat vecas amerikāņu sniega kurpes... Tās ir lietas, kas stāsta Amerikas vēsturi. Tad ir vesela siena, kurā pakaramajos izkārtoti krekli, un tad galdi, uz kuriem izkārtotas citas lietas.

Jums patīk iekārtot vidi un radīt noskaņu. Kādas veidojat tērpu skates?

Modes skates, man šķiet, ir visai smieklīgas. Vieni staigā turp atpakaļ, citi sēž un māj ar galvu – mhm, mhm... Man nepatīk! Mēs skates veidojam vairāk kā prezentācijas veidā, kas ilgst pusotru vai divas stundas. Izvēlamies, piemēram, iespaidīgas industriālās telpas, labu apgaismojumu, radām gaisotni un apģērbu izstādām uz manekeniem. Tā cilvēki var ērtāk un rūpīgāk aplūkot un novērtēt.

Kas liek jums justies labi?

Tas, ka es varu paļauties uz kolēģiem, ģimeni, savu sievu – bez viņas es nebūtu tur, kur esmu tagad. Cilvēki līdzās ir nepieciešami – lai palīdzētu piecelties, sapurināties, iedvesmotu, dotu padomu.

Vai jums ir daudz draugu?

Ir. Taču dažkārt mēdzu justies vientuļš, taču tas veicina radošumu. Aiz loga ir lietaina Ņujorkas diena, es esmu savā studijā, uzvāru kafiju, uzlieku nedaudz skumju mūziku un strādāju...

Jūsu ieteikums jaunajiem dizaineriem?

Iesākumā koncentrēties uz vienu ideju, uz kaut ko mazu – varbūt tikai uz pāris produktiem, taču izpildīt tos izcili. Izdarīt kaut ko nevainojami prasa tik daudz enerģijas un garīgā spēka, ka nevajag uzņemties par daudz.

Un nekad nav par vēlu mainīt nodarbošanos. Lai gan ilgi vilcināties nevajadzētu – nu, līdz 40 gadiem...

Un vēl... virzīties uz priekšu, neapstāties, kaut šķiet, ka nu ir pavisam labi!

www.ernestalexander.com