Ana Cardim. Broosh. Silver, gold

Latvijā pirmo reizi konceptuālo rotu izstāde 0

Una Meistere, www.anothertravelguide.com
15/09/2011 

Starptautiska grupas izstāde “KONCEPTUĀLĀ ROTA”
Mākslas galerija “PUTTI”, Rīga
23. septembris – 22. oktobris

No 23. septembra līdz 22. oktobrim pirmo reizi mākslas galerija “PUTTI” piedāvā  iespēju iepazīties ar Latvijā mazpazīstamo novirzienu rotu mākslā – konceptuālo rotu. Izstādes dalībnieki ir jau atpazīstamību un panākumus guvuši rotu mākslinieki no dažādām pasaules valstīm:

Adam Grinovich (Zviedrija), Ana Cardim  (Spānija), Anastasia Young (Londona), Ara Kuo (Taivāna), Beppe Kessler (Nīderlane), Coco Dunmire (ASV), Daniela Boieri (Itālija), Doris Betz (Vācija), Eugenia Ingegno (Itālija), Emmanuel Lacoste (Francija), Felieke van der Leest (Nīderlane), Gigi Mariani (Itālija), Isabell Schaupp (Vācija), Liisa Hashimoto (Japāna), Maria Cristina Bellucci (Itālija), Margherita de Martino Norante (Itālija), Nora Rochel (Vācija), Nicolas Estrada  (Spānija), Pawel Kaczynski (Polija), Poly Nikolopoulou (Grieķija), Silke Fleischer (Beļģija), Sigurd Bronger (Norvēģija), Tarja Tuupanen (Somija), Dace Vītola (Latvija), Fabrizio Tridenti (Itālija), Lisa Björke (Zviedrija), Ted Noten (Nīderlande). 

Bet kas ir konceptuālā rota un kā šāds novirziens rotu mākslā attīstījies?


Ana Cardim. Broosh. Silver, gold 

Ne – izrotāšanās dekorativitāte

1949. gadā sirreālisma klasiķis Salvadors Dalī radīja savu slaveno “Laika aci” jeb briljantiem un rubīniem rotātu acs formas “pulksteņa brošu” ar ciparnīcu zīlītes vietā. To komentēdams Dalī izteicās: “Neviens nevar aizmukt no laika vai to mainīt. Acs redz tagadni un nākotni.” Iespējams, šodien to varētu piepulcēt tā dēvētā “konceptuālo rotu” virziena pirmajām bezdelīgām. Kaut vārda “konceptuāls” vietā gan tikpat labi varētu lietot “radikāls” un “inovatīvs”. Jo īpaši tālab, ka līdzīgi kā konceptuālā mode, “konceptuālisms” rotu industrijā ir drīzāk tādā mūžīgā dumpinieka un jutīgā lakmusa papīrīša statusā, kas izaicina iepriekšpieņemto, sagrauj un paplašina robežas, akumulē un rotu valodā reflektē par apkārt notiekošo. Vienalga – sociālajām kaislībām, tehnoloģiskām, mākslas vai kultūras novitātēm. Konceptuālās rotas ir kolekcionāru objekti, tām nereti tiek piemērota mākslas darba vērtība, taču vienlaikus tās ir pilnīgi autsaideri. Savā ziņā tādi “neglītie pīlēni” uz spoži nevainojamā Cartier, Bvlgari, Tiffany u.c. fona, kam ne tikai piemīt brīžiem dīvaini pretenciozs un tradicionālajā nozīmē par “skaistu” grūti dēvējams estētiskais veidols, bet kas vēl nemitīgi uzdod jautājumus, tādējādi gandrīz nepārtraukti koriģējot priekšstatu, kas ir un var būt rotaslieta. Dažbrīd pat klaji ignorējot un ironizējot par cilvēku dzimumam tik raksturīgo izrotāšanās tieksmi, rotaslietu valodā iemiesojot ar fotošopu neizskaistinātu spoguli - par mums pašiem un vērtībām, kas mums aktuālas. 


Ara Kuo. Ring: Amulet, 2010. Silver, obsidian, horse brush

“Kā es saprotu – vārds aksesuārs (no angļu “accessory”) var nozīmēt arī līdzdalībnieku kriminālnoziegumā. Šī saistība man savā ziņā liek aksesuārus ienīst vēl vairāk. Mani izbrīna kā cilvēki var nēsāt visas šīs lietas ap kaklu un rokām. Eiropā populārā ornamentu un dekorējumu demonstrēšana man nešķiet nekas vairāk kā visai frivola spēle ar kultūras mantojumu, ko viena rase aizguvusi no otras. Uzskats, ka zelts ir skaists nebalstās tikai faktā, ka tas spīd, tas sakņojas zelta vērtībā kā precē. Es nekad nesapratīšu kā zelts kļuvis par pasaules ekonomikas fundamentu. Man nepatīk arī pērles. Gliemežvāki tiek atlauzti, pērles tiek šķirotas atkarībā no to formas, asimetriskās atzīstot par nederīgām – pēc manām domām šāda prakse ir vienkārši nepiedienīga.

Ir tāda lieta kā dinamiska inteliģence - pietiekami apņēmīga un dumpinieciska, lai atteiktos no idejas, ka lietām ir kāda “iedzimta” vērtība. Es ilgojos pēc rotaļīga jutīguma, kas balstītos šādā inteliģencē. Persona, kas ir tikusi izrotāta un nēsā kādu medaļu, varētu tās vietā nēsāt, piemēram, no auduma izlocītu rozi. Tieši šāda veida drosmīga stila sajūta būtu mums nepieciešama.” Šos visai radikālos pārspriedumus savā nesen klajā nākušajā autobiogrāfijā “My Dear Bomb. Yohji Yamamoto” atļāvies viens no pazīstamākajiem japāņu modes dizaineriem, konceptuālā stila celmlauzis Joši Jamamoto. Un savā ziņā šodien – sajaukto vērtību laikmetā, tie ir kā tiešs trāpījums naglai pa pieri.


Emanuel Lacoste

Kurā mirklī dekorativitāte kļūst par jēgpilnu procesu un kurā mirklī ir tikai žagatisks burbulis, kuru pavada banālais izsauciens “cik skaisti!”? Kurā mirklī gredzens pārstāj būt tikai par gredzenu, bet – attiecībās ar savu īpašnieku jau šķietami kļūst par kaut ko vairāk? Iespējams, pat par savveida mediju, haiku priekšmetiskā veidolā. Un vai – līdzīgi kā mode, juveliermāksla ir māksla vai tomēr tikai amatniecība? Un kas nosaka rotaslietas vērtību – dārgakmeņu un dārgmetālu koncentrācija, filigrāns izpildījums vai tomēr vēl kas cits? Kura ir tā robeža līdz kurai rotaslietas var atkāpties no iepriekšējiem stereotipiem un joprojām tikt klasificētas kā rotaslietas?

Par konceptuālās rotas dzimšanas brīdi pieņemts uzskatīt pagājušā gadsimta 60. gadus – laiku, kas teju ar orkāna spēku izvētīja visas iepriekšējās modes un rotu industrijas paradigmas. Kaut liela daļa leģendāru juveliernamu turpināja būt uzticīgi klasiskām tradīcijām un strādāt ar dārgmetāliem, vienlaikus sevi spēcīgi pieteica arī radikāli jauns virziens, kura fundaments bija eksperimenti ar pilnīgi jauniem stiliem un materiāliem. Šajā laikā rotu mākslinieku arsenālā parādījās tādi “jaunievedumi” kā plastmasa, dažādi metāli, papīrs, gumija, dabas materiāli, arī audums, kas ļāva veidot maigākas un plastiskākas formas nekā metāls. Rotaslietas no izrotāšanās un smukumaksesuāra kļuva par nebeidzamu radošo fantāziju iemiesojumu – izaicinājumu, dažbrīd pat provokāciju, sociālu paziņojumu, nosacītos praktiskuma (pielietojuma) un komerciālos aspektus it kā uz mirkli atbīdot otrajā plānā. Turklāt rotaslietas tika izgatavotas no materiāliem, kuru vērtība salīdzinoši ar klasiskajiem priekšstatiem, bija vienkārši smieklīga, tādējādi metot izaicinājumu arī tādai sociālās skatuves primadonnai kā “statusa simboli”. 


Nicolas Estrada. Necklace: 15 Stabs. Silver, vermeil. Foto: Pancho Tolchinsky

Starp 60.gadu inovatīvās rotas pionieriem noteikti minams holandiešu dizaineru pāris - Emmy Van Leersum un Gijs Bakker. Viņu radītās rotas, veidotas no alumīnija un plastmasas, iemiesoja savam laikam mazliet utopisku sapni – par vienlīdzību un pieejamību. Par Bekera stila zīmi kļuva laminētas plastikas kaklarotas ar iekausētu ziedlapiņu motīvu vai fotogrāfijām. Ironiski, vēlāk savās rotās viņš sāka izmantot arī dārgakmeņus, uzskatot, ka sabiedrības atļaušanās līmenis kaut kādā mērā ir kļuvis vienlīdzīgāks.

80.gadu sākumā pret statusa rotām radikāli iestājās arī šveiciešu dizainers Otto Kunzli savos darbos klaji noliedzot jebkādu bagātības izpausmi. Viena no viņa radītājām, nu jau ikoniskajām kaklarotām saucās “Zelts padara jūs aklu” un tās centrālais elements bija pilnībā noslēpta, melnā gumijā ietīta zelta lodīte.

Par izejmateriālu un iedvesmas avotu varēja kalpot jebkas – arī otrreizējās pārstrādes materiāli – sapresēts metāls, stieples.  Amerikāņu dizainers ROY, piemēram, 1993. gadā radīja rokassprādzi no “sagrieztas” STOP zīmes, izrotājot to ar briljantiem un sudrabu.

Mitoloģija, literatūra, mūzika, inženiertehnoloģijas, ekoloģija, zaļais dzīvesveids, politika, māksla – diezin vai vispār vairs iespējams atrast jomu, kura kādā brīdī nebūtu kļuvusi par rotu mākslinieku iedvesmas avotu. 70. gadu britu modes leģendas Zandras Rouds radošais kompanjons Endrjū Logans savulaik pat radīja īpašu tehnoloģiju, kādā krāsaini spoguļa stikli tiek iestrādāti sveķos, tādējādi pārtopot ekstravagantās rotās.

Rotas, pateicoties savai miniatūrai un vienlaikus ļoti koncentrētai formai bijušas iecienīts medijs arī mākslinieku vidū. Žoržs Braks brošās pārvērta savu gleznu motīvus. Ar rotu dizainu savulaik aizrāvies arī amerikāņu abstrakcionisma klasiķis Džeksons Polloks. Savukārt britu dizainere Wendy Ramshaw 1988. gadā radīja Pikaso darba “Sapnis” inspirētu gredzenu komplektu (kopskaitā 10), kura “sastāvdaļas” katrs varēja nēsāt atbilstoši savām vēlmēm – uz viena vai vairākiem pirkstiem. Vai arī nenēsāt vispār – īpašā noformējuma dēļ eksponējot to kā mākslas darbu.

Silke Fleischer. Necklace: Fittings. Gold, plastic. Foto: Stefan Remes

Starp spožākajiem konceptuālo rotu klasiķiem noteikti minams itāļu skulptors un rotu meistars Bruno Martinazzi. Uzlūkojot viņa 1969. gadā radīto rokassprādzi Goldfinger, visticamāk, joprojām sajutīsiet vieglas trīsas pār muguru. Apzeltīti un līdz sīkākajai rieviņai anatomiski precīzi piecu pirkstu gali satvēruši nēsātāja roku. No vienas puses – maigi, no otras – tikpat labi tā var būt arī kāda cita roka, kas jūs negaidīti saķērusi no mugurpuses. Nežēlīgi kā zelta knīpstangās. Emociju buķete, ko spēj izsaukt viena vienīga rokassprādze, ir vienkārši šokējoša. Un gandrīz tikpat neiespējami šķiet novilkt robežu, kas īsti tā ir – rokassprādze kā dekoratīvs aksesuārs vai mākslas darbs, kas iemiesojies rokassprādzē.

Taču kaut arī robeža starp konceptuālām rotām – skulptūru, performanci, brīžiem šķiet visai izplūdusi, atšķirībā no mākslas darba, kas organiski jūtas un triumfē ideāli eksponēts kādā pasaulslavenā muzejā, rotaslietas (tāpat kā apģērbs) nav pilnīgas bez tāda to stāstā eksistenciāli būtiska komponenta kā nēsātāja. Kāda, kam tās pieder, kas ar tām dzīvo, sadzīvo, identificējas un kas tās iznes – izspēlē kā sava “es” epitetu. Arī, ja tas ir tik šķietami utilitārs un ironisks nieks kā pūderslotiņa (piedošanu – gredzens) uz jūsu rādītājpirksta. Vai brutāla pistole – kaklarota tikpat brutālā pasaulē.   Vienīgais mājasdarbs, kas jums maksimāli godīgi būtu jāveic – nekļūdīgi izvēlēties mirkļa sajūtām atbilstošāko ne-izrotāšanās dekorativitāti. Vizuāla kliedziena, noslēpumaina čuksta, maiga pieskāriena, spļāviena, spēriena, daudznozīmīgas daudzpunktes vai minimālistiska sajūtu punkta uz “i” veidolā.

www.putti.lv