Matalī Krasē. Foto: Karlīna Vītoliņa

“Pēc iespējas ilgāk sēdiet skolā!” 0

Intervija ar franču dizaineri Matalī Krasē

Intervē Anna Iltnere
16/12/2013 

Spilgtas, bliezošas krāsas raksturo gan viņas radīto dizainu, gan pašas vizuālo tēlu. Tomēr mazāk par visu viņu interesē tukša ārišķība. Franču dizaineri Matalī Krasē (Matali Crasset, 1965), kas rudenī viesojās Rīgā, pateicoties Francijas Institūtam Latvijā un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam, raksturo neordināra brīvība un gandrīz vai konservatīva noturība rokrakstā. Arī frizūra, atklāta studiju gados, nav mainīta un pat kļuvusi par Krasē atpazīstamības zīmi – turklāt arī formālā nozīmē, ja ieskatās dizaineres mājaslapā vai aplūko koši rozā vizītkarti.

Tikšanās ar Krasē nodrupināja vairākus maldīgus priekšstatus – gan par francūžiem nereti “piešūto” aroganci, gan par to, ka lieli dizaina vārdi strādā tikpat lielās studijās ar darbinieku armiju. Nekā tamlīdzīga. Divu bērnu mammai studija joprojām apvienota ar dzīvokli un attiecīgi visu mājas dzīvi, un visbiežāk idejas viņa uzskicē tieši pie virtuves galda. Komandas sastāvs ir saskaitāms uz vienas rokas pirkstiem. Dzīves miksli apliecina telefona zvani no Parīzes, kas vairākkārt pārtrauc mūsu interviju. Pusaugu meita vēloties pārnakšņot pie draugiem, tālab stratēģiski nolēmusi atļauju prasīt mammai, izmantojot, ka viņas nav tuvumā, bet gan komandējumā Rīgā.

Matalī Krasē ir strādājusi ar tādiem dizaina zīmoliem kā Established &Sons, Campeggi, Fabbian Illuminazione u.c. Bet praksi neilgi pēc studiju absolvēšanas 1993. gadā izgāja pie viena no zvaigžņu dizaineriem – Filipa Starka. Šobrīd viņu aizrauj jautājumi par sabiedrības attīstību – kā veicināt kopābūšanas tikumu un kā iniciēt nelielus, lokālus, taču jēgpilnus procesus. Kā dizainere sacīs intervijā – lielo “izrāžu” laiks esot pagājis. Inteliģences uzdevums ir veicināt t.s. soft power pieeju, kuram starp citu plaši veltīts arī dzīvesstila žurnāla Monocle gadumijas numurs – apstiprinot jaunā gada aktuālo tendenci.

Lasīju, ka, tirgzinības nomainot uz dizaina izglītību, pēkšņi atklājāt savu personību. Tostarp vizuālo tēlu. Kam par to ir jāpateicas?

Mācīties Les Ateliers, Ecole nationale supérieure de création industrielle man nozīmēja būt teju kā māksliniecei. Izpaust sevi, izzināt sevi. Cītīgi nodevos eksperimentēšanai.

Kad tuvojās diplomdarba izstrāde, es nolēmu atrast personiskāku rokrakstu, lai mans portfolio kaut ko vēstītu, lai klients zinātu, kālab izvēlas tieši manu pieeju. Šo rokrakstu turpinu vēl šodien!

Jāteic, tie bija citi laiki, kad studēju. Tagad, raugoties uz jauno paaudzi, saskatu spilgtu iezīmi, ka viņi baidās riskēt. Taču, ja neuzņemsies risku, neeksperimentēsi, nekad nevarēsi nonākt dziļākā līmenī. Vienmēr paliksi virspusē.

Kā jūs raksturotu savu pieeju dizainam, kuru, kā minējāt, atklājāt līdz ar diplomdarba izstrādi?

Paplašināt lietu pamatfunkcijas, tādējādi rakstot alternatīvus dzīves scenārijus.


Mobilā bibliotēka Francijas pludmalē

Vai mobilā pludmales bibliotēka Francijas pilsētā D’Istres šovasar arī var tikt uzskatīta par jauna dzīves scenārija rakstīšanu?

Šobrīd ir akūti svarīgi vest kultūru pēc iespējas tuvāk cilvēkiem. Ir iestājusies interesanta situācija, kad mums it kā ir tik daudz instrumentu, lai kultūru patērētu jebkurā vietā un laikā, tomēr rezultātā zūd iemaņas izvilkt esenci, saredzēt kvalitāti, situācija ir kļuvusi sarežģīta. Cilvēkiem ir jāattīsta spēcīga “gremošanas sistēma” – ko patērēt un ko nē. Jāprot atlasīt graudus no sēnalām. Mobilā bibliotēka pludmalē turklāt maina priekšstatu par grāmatu lasīšanas procesu. Ja bibliotēkas ierasti šķiet pelēkas un garlaicīgas vietas, tad pludmales konteksts to maina. Un līdz ar to kādam, iespējams, radās vēlme sākt lasīt vairāk.

Pastāstiet par radošo darbu – kā jūs nonākat no idejas līdz galarezultātam? Kas ir svarīgi, lai dizainera ideja vispār ieraudzītu dienas gaismu?

Pirmkārt ir būtiski atrast labus klientus, kuriem ir viegli izstāstīt savu ideju un kas iedegas kopā ar tevi.

Dizainera darbs ir būt konsekventam – būt brīvam materiālu un paņēmienu izvēlē, bet tā, lai kopējais process virzītos vienā, unikālā, tev raksturīgā virzienā. Tas ir svarīgi.

Vēl jāzina, cik tālu drīkst iet, cik tālu klients ir gatavs uzticēties. Ir robeža, kad idejas kļūst jau pārlieku eksperimentālas, līdz ar ko riskantas zīmolam. Ir jāzina robeža, un tad tā maķenīt jāpārkāpj.

Pēc augstskolas absolvēšanas strādājāt pie Filipa Starka. Kāda ir galvenā mācība, ko šajā laikā guvāt?

Vispirms sešus mēnešus pavadīju viņa studijā, bet pēc tam tiku iecelta par atbildīgo vērienīgā Francijas elektrotehniku uzņēmuma Thomson projektā. Starks tolaik bija šī uzņēmuma radošais direktors. Biju atbildīga par lielu komandu – 25 produktu un grafiskajiem dizaineriem. Man kā jaunai dizainerei tā bija kā pasaka. Arī tas, ka strādāju kopā ar Starku, turklāt laikā, kad šī konkrētā kompānija viņa pārraudzībā piedzīvoja radošu revolūciju. Uzņēmums bija iestidzis, tālab tās direktors bija pieaicinājis Starku. 

Lai vai kā, tas, ko piedāvājām, pārāk apsteidza savu laiku un reti kas tika īstenots. Taču man šī pieredze bija noderīga, jo, strādājot vidē [Thomson], kur lielākai daļai cilvēku par dizainera darbu ir šaurs priekšstats, man bija iespēja izvaicāt pat vispašsaprotamākās lietas. Pat to, kā radīt produktu telpā, kurai nebūtu sienu? Proti, tolaik dizainers izstrādāja televizora priekšpusi, bet inženieris – aizmuguri… Atceros, ka ierosināju ideju radīt asimetrisku video magnetofonu! Man atbildēja, ka tas nav iespējams. Kāpēc ne? Izdevās gan!

Izjautājot visu pašsaprotamo, ir iespējams iet citu ceļu. Radīt jaunu loģiku.


Matalī Krasē izstāde Voyage to Uchronia 2013. gada vasarā Parīzes galerijā Thaddaeus Ropac

Ko jūs izvaicājāt personālizstādē Voyage to Uchronia Parīzē, kas pagājušajā vasarā notika Thaddaeus Ropac galerijā? Tā ir dizaina izstāde, tomēr ļoti konceptuāla.

Pirms pieciem gadiem man bija vīzija par mazu komūnu – uzskicēju trīs cilvēku kontūras, apmetņos tērptas, kur viens sēž, otrs stāv, vēl trešais guļ. Un nezināju, ko ar šo vīziju iesākt, līdz pienāca īstais brīdis. Tā ir kopābūšanas ideja. Savukārt kapuce norāda uz introspekciju, sevis izziņu.

Ikdienā es strādāju ar projektiem, kas arvien attīstās pretim galarezultātam. Taču šis bija kaut kas pilnīgi pretējs. Radīju arī eksperimentālu filmu. It kā atgriezos tajā radošajā procesā, kad nezini, ar ko tas beigsies. Mākslas galerija ir piemērota vieta. Jo atrasties galerijā vai muzejā nozīmē vairāk jautāt, nekā atbildēt.

Sociālie jautājumi, šķiet, jums ir svarīgi arī dizainā. Tas jūs interesējis jau ilgstoši. Kādā intervijā lasīju, ka viena no jūsu mīļākajām grāmatām ir par Džeinu Adamsu [Jane Addams, 1860-1935; socioloģe un sociālās vienlīdzības ideju aktīva aizstāve].

Jā! Man grūti paskaidrot, kālab mani tā fascinē Džeina Adamsa. Cenšoties to saprast, secināju, lūk, ko. Laiks, kad viņa dzīvoja, bija industriālās revolūcijas pats sākums. Viņa analizēja visas šīs pārmaiņas, to ietekmi uz sabiedrību. Tad es aptvēru, ka ne visi cilvēki bija gatavi pieņemt jauno pasauli. Sāku interesēties par to periodu, jo tas dod iespēju izdarīt visaptverošus secinājumus, kurus var attiecināt arī uz mūsdienām. Proti, ka cilvēki reaģē un izvēlas alternatīvu dzīves scenāriju. Tas laiks ir arī industriālā dizaina sākums. Tas ļauj saprast, uz kādiem pamatiem balstās mūsu profesija.

Vai esat prātojusi, kāds varētu būt bijis alternatīvs scenārijs?

Džeina Adamsa jau to centās ieviest. Virkne bērnu tolaik nevēlējās strādāt fabrikās, tāpēc nonāca uz ielas, kur sāka lietot narkotikas. Lielās līnijās situācija jau bieži ir līdzīga arī šodien. Džeina daudzus no viņiem, dzīvojot Čikāgā, pieņēma pie sevis. Iekārtoja tādu kā sociālās aprūpes namu. Viņa apguva pat iemaņas būt par vecmāti un pieņemt dzemdības! Viņa deva šiem cilvēkiem telpu, pašcieņu. Džeinu Adamsu interesēja, piemēram, ciktāl iespējams iet, miksējot dažādās kultūras vienā nelielā komūnā? Tie ir uzskatāmi par urbānās socioloģijas pirmsākumiem.

It kā jau dizaineru uzdevums nav atrisināt sabiedrības problēmas, bet tajā pat laikā – mēs varam izmantot savu radošo spēku, lai iniciētu jaunus veidus, kā dzīvot un veikt visikdienišķākās darbības. Pēc iespējas atgriezt atpakaļ kopā dzīvošanu, klātbūtni. Tas ir tas, ko es ļoti cenšos panākt. Bet to nevar vienatnē. Ir vajadzīgi gudri klienti, vajadzīga sabiedrība, kas to pieņem, tikai tā tas var attīstīties tālāk.

Citiem vārdiem sakot, dizaineram ir jāapzinās sava atbildība.

Ir dažāda veida atbildības līmeņi – atkarībā, ko dizainers dara. Vai rada objektu vai kādu intervenci pilsētā, lai mainīto to, kā pilsētnieki ikdienā viens ar otru komunicē un sadarbojas. Kad tas veiksmīgi izdodas, pieplūst jauna enerģija un ticība, ka patiesībā mūsu varā ir mainīt daudz ko.

Ja pirms vairākām dekādēm uzmanības centrā bija vēlme attīstīt vērienīgus projektus, milzīgas izstādes, tad šodien inteliģence ir nepieciešama, lai strādātu mazās grupās, iniciētu šķietami nemanāmus procesus. Ir jābūt elastīgiem, jāspēj adaptēties dažādos kontekstos. Nav jārada gigantiskas lietas, bet ir jāprot atrast jauna loģika. Mazi projekti, kas ir savstarpēji sasaistāmi un darbojas specifiskā kontekstā. Tas var būt arī dizaineru pienesums.

Minējāt, ka strādāt kopā ar Starku – jaunam dizaineram tā bijusi kā pasaka. Vai joprojām dizaina nozarē jūtaties kā pasakā?

Esmu diezgan laimīga, jo daru to, ko vēlos. Man ir tā bauda strādāt ar labiem klientiem. Bet es ieguldīju smagu darbu, lai sasniegtu tādu brīvību. Ar vairāk nekā vienu piemēru ir jāpierāda, ka tava pieeja strādā, ka tā nav riskanta. Tādējādi tu leģitimizē savu unikālo rokrakstu, un citi to pieņem. Bet tas ir grūts ceļš. Tas nav ātrākais veids, kā attīstīt savu karjeru.

Ja topošs dizainers grib reiz sasniegt tādu pat radošās brīvības līmeni, lai klienti viņam uzticas – kāds būtu jūsu padoms?

Riskēt. Riskēt. Riskēt.

Nevar atrast savu ceļu, ja neriskē, ja necenšas pārkāpt robežas. 

Nevajag baidīties pēc iespējas ilgāk pavadīt skolā, jo tā ir vide, kurā tu drīksti riskēt, neko nezaudējot. Kur tu vari daudz mācīties un nodoties pašizziņai. Tas, ko redzu šodien – trīs gadi bakalaura programmā, divi gadi maģistra programmā, un viss – esi gatavs dizainers. Situācija noteikti nenāk par labu unikāla rokraksta izveidē. Pirms pamest skolas solu, ir sev jāvaicā – vai esi gatavs sākt strādāt? Jo nav lieliskāka attīstības paātrinātāja par mācību vidi. Realitātē tu diendienā nesastapsies ar vēl 25 līdzcilvēku projektiem, kurus aktīvi apspriest utt.


Foto: Karlīna Vītoliņa

Vēl izšķirošs jautājums ir par sarežģītības līmeņiem – vai studenti tiek mācīti ar tiem strādāt? Kad mācījos skolā, pirmā gadā mācījos to, otrajā vēl kaut ko – bet tikmēr redzēju, ka tie, kas strādāja jau pie diplomdarba, darbojās ar ārkārtīgi komplicētiem projektiem – lidmašīnām vai tml. Pirmā kursā pat nestādījos priekšā, kā tas iespējams. Bet soli pa solim tiek uzkrātas zināšanas, pašpārliecinātība un pēc vairākiem gadiem  proti īstenot arī kaut ko komplicētu.

Es arvien retāk sastopos ar tik daudzslāņainiem projektiem, kas apliecinātu attīstību domāšanā. Tā ir akūta problēma. Jo dzīve jau nekļūst vienkāršāka, bet mūsu prasmes neattīstās līdzi.

Kas pie tā vainojams?

Domāšanas veids. Mums jāuzkrāj kaudze zināšanu, lai būtu bāze, uz kuras pakāpties. Bet šodien atmiņā uzkrāt zināšanas vairs nav tik būtiski, jo visu taču var atrast internetā. Atkal jāuzsver, cik svarīgi ir piedomāt, kā mēs pārstrādājam, “sagremojam” informāciju. Lai sasniegtu jaunu sarežģītības līmeni, ir jābūt pamatam – zināšanām ir jākraujas kaudzītē! Bet mūsdienās viss ir plašs, daudzveidīgs, bet plakans. Negribu teikt, ka agrāk zāle bija zaļāka, tomēr ir jāsaprot, kas tagad īsti notiek, lai nepieļautu kādas smagas kļūdas izglītībā un katra personiskajā attīstībā.

www.matalicrasset.com