Sirreālā entomoloģija. Intervija ar Martu Matsoni – rotu mākslinieci no Zviedrijas 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
27/11/2013 

Martas Matsones izstāde “Vienoti nāvē” apskatāma galerijā “Putti” līdz 28. novembrim

Marta Matsone (Märta Mattsson) ir jauna rotu māksliniece no Zviedrijas. Ārkārtīgi gaiša un pavisam attāla tām ekscentriskajām personības maskām, kuras šķietami varētu piemist māksliniecei, kas savos darbos izmanto īstas dzīvās (kaut nu jau mirušas) radības, un savai vienīgajai soloizstādei gada ietvaros devusi nosaukumu “Vienoti nāvē”.

Māksliniece uzsver, ka vēlas, lai viņas rotu nēsātājs stātos aci pret aci ar patiesību, ka zem materiālu apvalka atrodas uz mūžu aizmigusi cikāde vai vabole. Pati ar šīm radībām viņa uztur cieņpilnas, brīžam baiļu ēnotas attiecības, un savos darbos tiecas tām piešķirt otro dzīvi.

Rotu vērotāja uztvere izstādē darbojas it kā testa režīmā – tādā kā sirreālā entomoloģijā vēlreiz liekot pārdomāt, kas ir tas, ko redzam un vai šoreiz to redzam skaistu vai atbaidošu.

Caur Martas darbiem notiek tāda kā absurda reakciju iedzīvināšana, kad tas, no kā mēs ierasti gribētu novērsties, šoreiz patīkami kairina aci. Mainīta ir tikai forma, nevis ideja – no uzšķērsta, uz pusēm pārlauzta kukaiņa miesām šoreiz ķidu vietā izplūst spožs cirkonijs, turklāt tikusi radīta ilūzija, ka mirusī radība aizvien atrodas kustībā.

Marta Matsone absolvējusi rotu mākslas nodaļu HDK – School of Design and Crafts Gēteborgā un Royal College of Art Londonā. Mācību laikā māksliniece apmaiņas programmās studējusi Rodas salā, Havaju salās un Tokijā. 2012. gadā ieguvusi Jauno talantu balvu Talent Prize Minhenē, un nonākusi daudzsološo jauno rotu dizaineru saraksta augšgalā.

Ar Martu tiekamies Rīgā, galerijā “Putti” – viņas vienīgajā 2013. gada soloizstādē ar nosaukumu “Vienoti nāvē”. Es vēlos vairāk saprast, kas ir tas, ko redzu, un kā tas tapis, tāpēc kopīgi vēlreiz izstaigājam Sintijas Jēkabsones scenogrāfijā tapušās izstādes perimetru.


Izstādes  “Vienoti nāvē” ekspozīcija

Tā kā astoņus gadus esmu studējusi rotu dizainu, uzskatu, ka tehnikas un materiālu izmantojumu pārzinu diezgan labi. Iesākumā strādāju ar zeltu un sudrabu, kā arī tradicionālām tehnikām – līdz redzeslokam paplašinoties, sāku pielietot pati savas interpretācijas.

Savā darbā pielietoju metāla elektroveidošanas (electroforming) metodi, kas pamatā ir līdzīga apzeltīšanas (goldplating) procesam elektrolītiskajā vannā. Kā tas notiek? Īsts kukainis tiek apklāts ar sudraba laku, kas vada elektrību, tad elektrolītiskajā vannā tam līdzās tiek novietots varš. Ķīmiskajos procesos vara anjoni pārvietojas, un kukaiņa ķermenis pārklājas ar vara sāni.

Esmu daudz eksperimentējusi un zinu, kad pārtraukt ķīmisko procesu, lai iegūtu optimālo vara slāņa biezumu. Strādājot ar tik smalku objektu kā kukainis, ir svarīgi zem metāla kārtas nepazaudēt smalkās detaļas – kājas un taustekļus, vienlaikus panākot, lai vara kažociņš būtu pietiekami stiprs un rota valkājama. Katra objekta izgatavošana prasa aptuveni trīs nedēļas.

Darba process ietver arī nepatīkamo atbrīvošanos no dzīvnieka iekšām. Tāpēc ideja par mirdzošajiem cirkonija akmentiņiem, kas it kā līst no uzšķērstās radības ķermeņa, savā ziņā radās kā mudinājums likt cilvēkiem palūkoties uz to, uz ko viņi parasti neskatītos. Tā savā ziņā ir spēle ar uztveri.

Ja runājam par krāsu izmantojumu – tās izvēlos pēc iespējas dabiskākas. Es vēlos, lai kukaiņi, kaut arī miruši, izskatītos dabiski un dzīvi. Tāpat es vēlos tiem piešķirt kustību - ilūziju par to, ka šīs radības aizvien spēj pārvietoties, par spīti tam, ka tās ir uzšķērstas un atvērtas. Tā ir spēle ar saprātu.

Rotās ar cikādēm es izmantoju pašas attīstītu tehniku. Es vēlējos izveidot tādas kā modernas fosilijas, tāpēc cikāžu paprāvos ķermeņus apklāju ar pirīta, vara un plastikas slāni. Lai cilvēki, pieskaroties, varētu sajust cikāžu dabisko spārnu tekstūru – to virspusi esmu saglabājusi neskartu, bet, lai panāktu stingrību – esmu strādājusi tikai ar spārnu apakšu.

Tā kā kukaiņus iegādājos jau izkaltētus un sapresētus, viens no šo rotu noslēpumiem ir tas, ka katru reizi man nākas salauzt šo radību “kaulus”, jo kājas ir jānovieto dzīvīgā, kustību imitējošā pozīcijā. To īpaši labi varam redzēt zirnekļu brošās.

Taureņi mums ierasti raisa asociācijas ar skaisto, tāpēc šajā gadījumā es vēlējos sevi izaicināt un atklāt tauriņu citādo pusi. Savdabīgās kompozīcijās es savietoju to dažādās spārnu formas un iekausēju tās plastikas sveķos. Tagad tās atgādina pavisam citas, nezināmas radības, un cilvēkiem ir jāpadomā, ko tie īsti redz.

Brošu sērija ar īstiem izbāztiem putnu ķermeņiem bez galvas ir gan valkājama, gan liekama pie sienas. Ierasti cilvēki kā trofejas pie sienas liek izbāztu dzīvnieku galvas, bet ķermeņus izsviež. Es domāju, kāpēc es nevarētu izdarīt pretējo?! Un kāda būs cilvēku reakcija?! Šo darbu sērija saucas Crush (“Trieciens”) un stāsta par kustību. Putns ir ietriecies sienā, vai kā broša jūsu plecā. Šo darbu tapšanas procesā esmu piedalījusies tikai ar ideju un krāsu otu, pārējo darbu ir izdarījis taksidermists, ar kuru strādāju.

 “Vienoti nāvē”... Tāds ir šīs izstādes nosaukums. Vai bieži mēdz domāt par nāvi?

Jā, patiesībā domāju gan. Bērnībā man bija nopietni veselības sarežģījumi, tāpēc jau diezgan agri biju spiesta par to aizdomāties.

Mani vecāki šai tēmai bija atvērti un mēs par to atklāti runājām. Tāpat bērnībā, pavadot laiku mūsu vasaras mājā meža tuvumā, es daudz saskāros ar dzīvnieku nāvi. Mana mamma no meža mēdza mājās pārnest mirušu dzīvnieku skeleta atliekas, notīrīt tās un izvietot mājās kā skaistuma objektus. Nāvi es redzu kā dabisku dzīves sastāvdaļu.

Vai interese par rotu dizainu, kas saistīts ar dzīvnieku pasauli, sakņojas tavā bērnībā?

Man ir divi brāļi. Jau no bērnības visi bijām kā apmāti ar dzīvniekiem. Mēs kolekcionējām izbāztus dzīvniekus, mēs spēlējāmies ar gliemežiem, tārpiem un sliekām. Mans vecākais brālis pavisam mierīgi varēja tiem pieskarties, savukārt es izjutu zināmu nepatiku un bailes. Biju bariņa bailulis.

Mammas mājās pārnestās lietas man it kā patika, bet reizē atbaidīja.

Kad mežā salasījām sēnes, bet tajās iegadījās tārpi, es nevarēju tās ieēst. Man nepatika gaļa, un aizvien to neēdu.

Manam vecākajam brālim bērnībā patika makšķerēt, es devos līdzi, zivi izvilku, bet nekad tai nepieskāros.

Neskatoties uz to visu, mani aizvien fascinēja daba, un es vēlējos kļūt par bioloģi. Astoņpadsmit gados, kad absolvēju vidusskolu ar dabas zinību ievirzi, es sajutu, ka vēlos tomēr nodarboties ar rotu mākslu.

Tā mani vienmēr bija interesējusi. Jau bērnībā man patika spēlēties ar mātes rotaslietām, un savu pirmo rotu kolekciju no stieplītēm izgatavoju divpadsmit gadu vecumā. Tās tematiski, protams, bija saistītas ar dzīvnieku pasauli.

Nākamajā dienā pēc skolas absolvēšanas es iestājos spāņu valodas kursos, taču kādā no lekcijām pieķēru sevi skicējam rotas. Hmm... varbūt man tomēr darīt šo?! Jau pēc laiciņa es sāku meklēt rotu dizaina kursus.

Es esmu strauja savos lēmumos, nebaidos izmēģināt jaunas lietas, varu ātri pārslēgties no vienas lietas uz citu, un uzskatu – ja vēlies ko darīt, tad ir vienkārši tajā virzienā jāmēģina darboties.

Šāda pārslēgšanās izklausās iracionāla, bet tā es vienmēr esmu rīkojusies!

Vai atceries sajūtas, kad pārdevi pirmo sevis radīto rotu?

Vispirms es veidoju vienkāršu bižutēriju no stieplēm un plastikas, un to man izdevās pārdot itin labi. Tās bija lietas, ko varēju ātri izgatavot un atdod, daudz nedomājot. Taču, kad pievērsos rotu dizainam nopietnākā līmenī, kur katrs darbs prasīja lielu ieguldījumu, man bija grūti no tām šķirties. Man bija sevi jānoskaņo uz to, ka, ja vēlos darboties šajā sfērā – man jābūt gatavai pārdot.

Vai tev ir svarīgi, kas nēsā tavas rotas?

Ir interesanti zināt, kas ir šie cilvēki, ir patīkami viņus sastapt. Taču esmu atvērta, lai jebkurš tās nēsātu.

Vai tomēr ir kāds īpašs cilvēks, kam tu vēlētos dizainēt?

Tims Bērtons. Būtu lieliski dizainēt viņa filmām. Jau no bērnības aizrāvos ar viņa varoņiem un tie vienmēr mani ir iedvesmojuši.

Kas, tavuprāt, ir piemērotākā vieta taviem darbiem – personīgā rotu lāde vai izstāde?

Ceru, ka cilvēki, kas iegādājas manas rotas, neieliek tās kārbiņā, lai atvērtu to reizi gadā. Tam ir domātas cita veida rotas, šīs nav tādas, un nav arī tādas, ko ieslēgt bankas seifā. Šie ir objekti, kuriem būtiski, lai tie būtu apskatāmi.

Arī savās mājās katram objektam esmu iekārtojusi mazas mizanscēnās ar kokiem. Izstādot savus darbus, es cenšos tos integrēt dabiskā vidē, lai tie patiesi izskatītos kā nākuši no dabas, un valkātājs sajustos it kā valkātu daļu no meža.

Atsevišķās rotās objektus jau iestrādāju koka vai akmens pamatnē, lai tos jau varētu valkāt kopā ar daļu no to dabiskās vides. Tāpat caur dizainu mēģinu pastāstīt kādu stāstu, piemēram, rotas veidolā attēlojot situāciju, kad viena radība cenšas nomedīt otru.


Izstādes  “Vienoti nāvē” ekspozīcija

Kāda būtu ideālā tavu rotu izstāde?

Patiesībā, tas būtu kaut kas līdzīgs šai izstādei, kurā Sintija katram objektam atvēlējusi atsevišķu vitrīnu.

Man patīk ideja par milzīgu telpu, kur katram objektam ir iekārtota sava vide un panākta atmosfēra. Uzmanības fokuss uz rotu ir fantastisks!

Reizi gadā Minhenē notiek vērienīga rotu mese – Schmuck. Man patīk tajā novērtēt rotu eksponēšanas iespējas. Atceros, kādu lielisku ekspozīciju absolūti tumšā telpā, kur cilvēkiem ienākot, tika izsniegti kabatas lukturīši, ar ko tiem telpā rotas uzmeklēt.

Cik tev svarīgi ir tas, kā cilvēki uztver tavu darbu?

Man tas ir diezgan svarīgi. Tā kā es strādāju ar dzīvniekiem, ir jāsastopas ar to, ka cilvēki varētu nesaprast vai pārprast manu darbu. Un jo lielāks un piemīlīgāks būs dzīvnieks, jo reakcija būs spēcīgāka. Apspēlējot šo tēmu, es nevaru atļauties būt naiva un domāt, ka visi būs priecīgi un jautājumi neradīsies.

Es noteikti negribu, lai cilvēki mani pārprot, lai domā, ka man nerūp, ka vēlos tikai šokēt, tāpēc ir labi, ja varu pati būt klātesoša izstādēs, runāt ar cilvēkiem un paskaidrot, ka apakšā tam visam ir manas bailes.

Vai ir kāda tēma, kuru savā darbā tomēr vairītos aizskart?

Es nevēlos iejaukties dabā, tāpēc neskartos klāt nekam, kas ir aizsargāts vai izmirstošs.

Dažkārt es tieku pieaicināta dažādiem kopprojektiem. Reiz tā bija izstāde, kuras tēma tika saistīta ar sievietes menstruālo ciklu. To rīkoja divi galeristi – geju pāris no Barselonas. Šī tēma patiesībā jau diezgan klišejiska, un domāju, ka viņi mani uzaicināja, cerot sagaidīt kaut ko ekstrēmu, taču tā vietā es visu pasniedzu ļoti minimālistiskā formā. Es pieskāros tēmas skumjajai pusei, par kuru vīrieši reti kad aizdomājas – par grūtībām, ko dažreiz sagādā iespējas sievietei ieņemt bērnu. Man bija grūti strādāt ar šo tēmu, jo pati esmu savos 30, un apkārt sev redzu šīs tēmas smago pusi. Patiesībā negribēju strādāt pie šī projekta, un tas man bija liels izaicinājums.

Cik tev svarīgi savā darbā būt oriģinālai?

Ļoti svarīgi. Es pārzinu, kas notiek laikmetīgo rotu dizaina pasaulē. Ir cilvēki, kas paveic patiešām brīnišķīgas lietas, un tad es domāju – kaut es tās būtu paveikusi. Varbūt dažkārt tā iedvesmojusies, esmu radījusi ko tādu, ko iespējams sazīmēt citu autoru darbos – tad gan es izvēlos šos darbus nerādīt. Man negribas atdarināt un tikt atdarinātai. Bet tā robežlīnija ir ļoti šaura.

Cik izstādes tev šogad ir bijušas?

Šķiet, kādas piecpadsmit. Pērn bija divdesmit piecas, un tas bija daudz par daudz. Man brīžam pietrūka darbu, ko izstādīt. Pagājušogad man bija četras personālizstādes, taču šogad Rīgā – šī ir vienīgā. Tas ir labi, jo varēju pilnībā tai koncentrēties un tajā izstādīti patiešām īpaši darbi.

Nākamajā gadā esmu atteikusi dažas dalības, jo man ir nepieciešams laiks izpētei un eksperimentiem.

Kas ir šie eksperimenti un izpēte? Kā tu iedvesmojies darbam?

Daudz lasu. Lasu rakstus par citiem māksliniekiem, lasu kritiķu darbus, mākslas grāmatas, lasu par dzīvniekiem mākslā. Ceļoju un apmeklēju muzejus, turklāt, šķiet, tādus, kurus neviens cits nepameklē. Pavasarī Šanhajā biju kādā savādā muzejā – tas bija vecs un netīrs, un dzīvnieki tajā bija izbāzti “pa 18. gadsimta modei” – absolūti neproporcionāli un greizi. Šķiet, cilvēki tolaik kaut kur sadabūja žirafes ādu, un nezinot, kāda tā izskatās, izbāza kā nu prata.

Vai smelies iedvesmu mākslas vēsturē? Viktorijas laikmets un Jūgendstila ēra bija bagātīga ar dzīvnieku un kukaiņu motīvu izmantojumu...

Jūgendstils vairāk bija par estētiku un formas kvalitātēm, par simetriju. Mans darbs vairāk sasaucas ar Viktorijas laikmetu, kad cilvēki kolekcionēja dažādas savādas lietas no dabas.

18. gadsimts un 19. gadsimta sākums mani ļoti iedvesmo.

Lai arī laikmetīgā rota ir salīdzinoši jauns fenomens – tās vēsturei iesniedzoties pagājušā gadsimta 60. gados, ko tu iezīmētu kā tās stūrakmeņus?

Manuprāt, viss aizsākās ar holandiešu dizaineru Giju Bekeru (Gijs Bakker) un Droog Design. Viņu varētu saukt par “laikmetīgās rotas tēvu”. Tiem, kuri interesējas par laikmetīgo rotu, noteikti vērts izlasīt grāmatu Gijs Bakker and Jewellery.

Tāpat arī šveiciešu izcelsmes dizainers Otto Künzli devis milzīgu ieguldījumu tajā, ko tagad dēvējam par laikmetīgo rotu dizainu.

70., 80. gados nebija daudzi, kas domāja par to, kāda rota varētu būt. Viņi savukārt eksperimentēja un paplašināja redzesloku. Viņi bija celmlauži.


Marta Matsone

www.martamattsson.com