Foto

Attieksmes maiņa pret padomju materiālo kultūru

Arterritory.com

Keiu Krikmann 
22/10/2013

Šī eseja galvenokārt apkopo idejas par attieksmi pret padomju materiālo kultūru, kādas esmu uzkrājusi laika gaitā.

Skaidrībai – lietoju terminu “materiālā kultūra”, nevis dizains, jo vēlos iekļaut arī ikdienas priekšmetus (gan fabrikas ražojumus, gan roku darbu), ko ne vienmēr varētu uztvert kā (profesionālu) dizainu, un mans lietojums ir diezgan brīvs. Taču vairāk nekā pašus priekšmetus es aplūkošu jautājumu par to, kā šī attieksme mainījusies. Eseju iedvesmojuši vairāki avoti, to skaitā referāti šīgada Tallinas Arhitektūras biennāles (TAB) simpozijā, tādas izstādes kā Fashion and Cold WarKUMU muzejā Tallinā pērn, bet arī pašas pētījumi – dažādas grāmatas un raksti, ko gadījies lasīt un, jā, arī tas, ko var atrast internetā. Daudzējādā ziņā šī eseja saistīta arī ar Annas Iltneres “Postpadomju anamnēzi”, kas publicēta Arterritory.com 2013. gada februārī.


Ikdienišķi priekšmeti: plastmasas piena krūka

Šogad Tallinas Arhitektūras biennālē tika pētīta ideja par “sociālisma otrreizēju pārstrādi”, kas bija arī biennāles divu dienu simpozija tēma. Pirmo simpozija lekciju lasīja arhitektūras vēsturnieks Andress Kurgs, kurš sāka ar pašu padomju kultūras studiju konceptu. Atsaucoties uz Alekseju Jurčaku, viņš izvirzīja domu, ka “pret padomju ēru jāattiecas nopietni” – tas nozīmē atteikties no primitīvās idejas par šķietami valdošo dihotomiju starp oficiālo un neoficiālo kultūru un pievērst uzmanību padomju perioda kultūras sarežģītībai un hibridizācijai. Savā grāmatā Everything Was Forever, Until It Was No More (“Viss bija uz mūžiem, līdz vairs nebija”) Jurčaks oponē “binārā sociālisma” jēdzienam, kas balstīts pieņēmumos par padomju sociālismu, piemēram, ka tas bija ne tikai “slikts” un “morāli nosodāms”, bet to kā tādu uztvēra arī PSRS iedzīvotāji. Šāda attieksme, Jurčaks apgalvo, noveda pie terminoloģijas, kura pilna binārām kategorijām, piemēram, apspiestība/pretošanās, valsts /tauta un kultūra/kontrkultūra, kad tiek runāts par padomju realitāti. Šāda terminoloģija dominējusi padomju sociālisma aprakstos gan bijušajos Rietumos, gan, kopš Padomju Savienības sabrukuma, arī bijušajos Austrumos.


Ikdienišķi priekšmeti: elektriskā spirāle

Kaut gan Kurgs pieminēja šos konceptus kā ievadu savam referātam par arhitektūru, tie labi iederas arī materiālās pasaules “mazāka mēroga priekšmetu” jomā. Taču, runājot par personīgo attieksmi pret padomju periodu, manuprāt, ir svarīgi uzsvērt šīs mēroga atšķirības. Cits TAB simpozija referents – arhitekte un kritiķe Petra Čeferina – norādīja, ka reizēm, lai virzītos uz priekšu, var rasties nepieciešamība novākt struktūras (ēkas, pieminekļus), kas pārstāv kādu ideoloģiju; savā ziņā šīs struktūras kļūst par atriebes objektiem. Tas cieši saistās ar ideju par arhitektūru kā instrumentu varas rokās. Materiālās kultūras mazāka mēroga objekti, pat tad, ja tie radušies tajos pašos apstākļos, pārsvarā netiek uzskatīti par politisko varu reprezentējošiem.

Ilgu laiku tie priekšmeti, kas tika ražoti un izgatavoti padomju periodā, tika uzskatīti par “mazāk vērtīgiem” nekā tie, kurus jaunā kapitālisma ēra ieviesa bijušajā padomju blokā. Ņemot vērā plaši izplatīto nostāju, ka Padomju Savienībā ražotās preces bija ārkārtīgi zemas kvalitātes (un tādas tās bieži vien arī bija), ļaudis viegli no tām atbrīvojās, kolīdz radās iespēja iegūt labākas kvalitātes vai “modernākus” variantus. Un kaut arī šie priekšmeti varbūt pat nepārstāvēja padomju valsti, tie liecināja par zināmu – padomju – dzīvesveidu, kuru daudzi vēlējās nomainīt pret Rietumu dzīvesveidu. Protams, attieksme pret padomju ēras priekšmetiem nav tikai noraidoša – cilvēkiem mēdz veidoties emocionālas saites ar artefaktiem, kuras lietojuši viņi paši vai kurus lietojis vai izgatavojis kāds viņiem tuvs cilvēks. Te es domāju, piemēram, apģērba gabalus, kurus cilvēki paši šuva pēc papīra piegrieztnēm – personīgu iemeslu dēļ tie var likties vērtīgi, bet tajā pašā laikā tie bija arī padomju modes sistēmas sastāvdaļa. Līdzīga attieksme šķiet attiecināta uz priekšmetiem, kas bija daļa no cilvēku ikdienas dzīves, piemēram, reklāmas un dažāda veida zīmes, taču neattiecās uz viņu personīgo sfēru. Nav brīnums, ka tagad, kad kopš Padomju Savienības gala pagājuši vairāk nekā 20 gadi, nostalģija kļuvusi par spēcīgu komponenti veidā, kā padomju periods tiek uzlūkots gan no personīgā, gan akadēmiskā skatleņķa.


Padomju retro: DVD vāks “Vienīgā retro padomju TV reklāmu antoloģija. Harri Egipts. 1979–1989”

Svetlana Boima (Boym) izšķir divus galvenos nostalģijas paveidus, kas man šķiet iederīgi šajā kontekstā. Savā esejā Nostalgia and Its Discontents (“Nostalģija un neapmierinātība”) Boima raksta: “Restaurējošā nostalģija uzsvaru liek uz nostos (mājām) un mēģina transvēsturiski atjaunot zaudētās mājas. Reflektējošās nostalģijas pamatā ir algia (pati ilgošanās), un tā paildzina mājās nākšanu – ar skumjām, ironiski, izmisīgi. (…) Restaurējošā nostalģija neuzskata sevi par nostalģiju, bet drīzāk par patiesību un tradīciju. Reflektējošā nostalģija pārtiek no cilvēka ilgu un piederības divdomības un nevairās no modernitātes pretrunām. Restaurējošā nostalģija sargā absolūto patiesību, kamēr reflektējošā to apšauba.”


No projekta “Mana mīļākā kleita”: kleita, kas valkāta divās paaudzēs

Kaut gan Boima īsi piemin, ka nostalģija pēc padomju perioda Krievijā nereti ietilpst restaurējošās nostalģijas kategorijā un tiek “sponsorēta no augšas”, Igaunijā nostalģija parasti ir reflektējošā. Tas, protams, nenozīmē, ka restaurējošajai nostalģijai nav ierādīta pienācīga vieta Igaunijas vēstures konstruēšanas mehānismā, taču tās priekšmets bieži vien ir kaut kur citur – tā rezervēta starpkaru republikai. Tomēr, tā kā pagājis pietiekami daudz laika (lai cik tas arī būtu), cilvēkiem tagad patīk kavēties atmiņās par padomju laiku. Tas jūtams “padomju retro” uzplūdos komerciālajā sfērā, kā arī populārajā kultūrā (no komiskiem seriāliem par dzīvi padomju periodā līdz bezalkoholiskajiem dzērieniem, kuri garšo “tieši tā kā agrāk”, un retro stila mūzikas grupām). Padomju materiālā kultūra un dizains patlaban piedzīvo rehabilitāciju arī institūciju līmenī – divi neseni piemēri šai tendencei ir izstāde “Padomju dizains 1950.–80. gadi” Maskavas Dizaina muzejā, kuru pat ievēroja starptautiskā prese, un  šai izstādei drīz vien sekojošā “Iesaiņojuma dizains. Made in Russia”. Tā kā neesmu šīs izstādes redzējusi, atturēšos izteikt kādus pieņēmumus. Kā piemēru labāk izmantošu citu nesenu izstādi  – “Mode un Aukstais karš” (Fashion and Cold War) KUMU muzejā Tallinā.


No projekta “Mana mīļākā kleita”: neilona jakas no 70. gadiem

Daudzējādā ziņā izstādes “Mode un Aukstais karš” kuratores (Eha Komisarova un Berita Tēēra (Teeäär)) izmantoja nostalģiju pēc padomju laikiem  – vai, precīzāk – nostalģiju pēc tālaika apģērba gabaliem – savā mārketinga stratēģijā, taču ekspozīcijā viņas arī iekļāva “vienkāršo” cilvēku (nostalģisko) pieredzi. Es to pieminu bez mazākā nicinājuma, gluži otrādi, manuprāt, projekts “Mana mīļākā kleita” bija brīnišķīgs papildinājums kopējai skatei. Projekts tika aizsākts sešus mēnešus pirms izstādes atklāšanas, un tā mērķis bija savākt vizuālo materiālu un atmiņas par kleitām (un citiem apģērba gabaliem), kas reiz bijušas nozīmīgas “vienkāršu sieviešu” dzīvē.  Vēlāk vizuālais materiāls tika izstādīts kopā ar stāstiem. Vērts pieminēt, ka kuratores izstādē oponēja primitīvajai pieejai padomju modei, ar kuru nereti tiek noniecināti cilvēki, kuri tajā darbojās – profesionāli vai neprofesionāli – un tā tiek uzskatīta par nopietni neņemamu kuriozu. Izstādes mērķis nebija ienirt padomju nostalģijā vienkārši prieka pēc – tā tika izmantota kā stratēģija, lai normalizētu skatījumu uz šo periodu.  


Tallinā izstādīta kvasa muca, 2011

Tas rosina plašāku jautājumu, kā pasniegt un apspriest padomju materiālo kultūru veidā, kas nepadarītu to dīvainu, drūmu, bezvērtīgu vai vienkārši nostalģijas apvītu? Šajā ziņā ir daudz, par ko domāt. Kā atzīmē Svetlana Boima: “Vienmēr svarīgi uzdot jautājumu: kurš runā nostalģijas vārdā? Kurš ir tās vēderrunātājs? 21. gadsimta nostalģija, gluži tāpat kā tās 17. gadsimta līdziniece, izraisa viltotas nostalģijas epidēmijas. Tā piemēram, problēma ar nostalģiju Austrumeiropā ir tā, ka tā šķiet vairāk izplatīta nekā patiesībā ir. Tas varētu likties pretrunā ar intuīciju. Rietumeiropieši nereti projicē šādu nostalģiju Austrumeiropai, lai leģitimizētu “atpalicību” un izvairītos no konfrontācijas ar atšķirībām kultūras vēsturē.” Kaut gan Boima konkrēti pievēršas nostalģijas problēmai, jautājums par ideoloģiju, kas slēpjas aiz materiālās kultūras izpausmēm, ir vietā krietni plašākā nozīmē. Es gan nedomāju, ka tas būtu īpaši saistīts ar “Rietumu” viedokļa uzspiešanu – Aukstā kara laika Austrumu–Rietumu pretstats nav tā vērts, lai tam pieķertos, drīzāk jautājums ir par to, ko šīs izpausmes nozīmē vēstures konstruēšanai vietējā un globālā kontekstā.