Robs Aldersons. Foto: Katrīna Ģelze

Tas nav nekāds blogs! 3

Intervija ar interneta medija It’s Nice That redaktoru Robu Aldersonu

Kristīne Budže, “Pastaiga”
13/03/2013  

It’s Nice That ir 2007. gadā Vila Hadsona (Will Hudson) dibināts blogs. Sākotnēji iecerēts, lai pats Vils studiju laikā sekotu līdzi un apkopotu sevi interesējošas lietas radošajās industrijās. Taču It’s Nice That kļuva tik populārs, ka nu pāraudzis profesionālā interneta medijā, kuru papildina katru ceturksni iznākošs drukāts žurnāls, dažādi pasākumi, šogad arī gadagrāmata un sava radošā studija INT Works. Viņiem izdevies atrasties īstajā brīdī un to izmanot. It’s Nice That dibinātājs Vils kādā intervijā atzīst, ka brīdī, kad tevis iesāktais pasākums gūst panākumus un popularitāti, ir jāizlemj, vai tas arī turpmāk būs tikai hobijs vai bizness. It’s Nice That komanda nolēma, ka blogs būs nopietns un finansiāli sevi atpelnošs uzņēmums, kurā strādā profesionāla redakcija, bet Vils Hadsons ar otru dibinātāju Aleksu Beku (Alex Bec) kļuva par direktoriem. Nozīmīgs posms bloga pārtapšanā par nopietnu spēlētāju industrijā bija žurnālista Roba Aldersona pieņemšana par It’s Nice That interneta versijas redaktoru. Pašlaik viņa pārziņā ir arī drukātā žurnāla redakcijas darbs. Robs bija ieradies Rīgā, lai pēc LADC uzaicinājuma šeit uzstātos ar lekciju. Jāpiekrīt bloga dibinātāju Vila un Aleksa teiktajam, ka pašlaik It’s Nice That nav stāsts tikai par viņiem, bet gan par dizaina industriju kopumā un ikvienu, kura darbi šajā interneta vietnē tiek publicēti.

Jums nepatīkot, ka It’s Nice That tiek dēvēts par blogu. Kālab esat tik noliedzošs pret šo interneta medija formātu?

Oooo, maniem kolēģiem patiktu šis jautājums. Pirms tiku pieņemts darbā, gan Vils un Alekss, gan lasītāji It’s Nice That dēvēja par blogu, bet es mainīju uzstādījumu un liku to saukt par mājas lapu. Domāju, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai blogs, kuru parasti veido viens cilvēks un, kad viņš ir devies brīvdienu ceļojumā, tur divas nedēļas neparādās neviens ieraksts. Mums ir sava redakcija, žurnāls, katru dienu publicējam apmēram 9 jaunas ziņas. Uzstāju, ka It’s Nice That ir jākļūst arvien profesionālākiem, jāizturas atbildīgi un nopietni pret savu darbu, jādomā, ko un kāpēc cilvēki lasa. Nosaukuma maiņa motivē komandu par savu darbu domāt citādi. Atzīstu, ka joprojām arī pats reizēm It’s Nice That nosaucu par blogu, bet tad apraujos un daudz skaļāk saku: “Mājas lapa!”

Vai arī jūs domājat, ka nākotne pieder interneta medijiem?

No vienas puses, jā. Informāciju cilvēki iegūst internetā. Lielbritānijā un gan jau arī Latvijā joprojām valda stereotips, ka drukātie mediji ir nopietnāki un ietekmīgāki. Taču, piemēram, It’s Nice That žurnāla tirāža ir 6000 eksemplāri, bet mūsu mājas lapu katru mēnesi apmeklē vidēji 400 000 cilvēku. Bloga www.dezeen.com apmeklētāju skaits vispār ir ārprātīgs – 8 miljoni mēnesī! Bet neraugoties uz šādām lasītāju skaita atšķirībām, uzskatu, ka arī drukātajiem medijiem ir nākotne, ja vien tie nemēģinās atdarināt internetu. Parasti izdevēji izdara kļūdu, veidojot žurnālus, kas aizstātu vai būtu kā interneta mediji. Arī laikrakstiem nevajadzētu savās interneta versijās publicēt to pašu, ko drukātā avīzē. Svarīgi saprast atšķirības, ko var izdarīt uz papīra un ko internetā, un pirms žurnāla izdošanas sev pajautāt, kāpēc mēs gribam veidot tieši drukātu žurnālu un kādu vēlamies to redzēt? It kā vienkārši jautājumi, bet par tiem bieži tiek aizmirsts.

Kāpēc It’s Nice That nolēma izdot savu žurnālu?

Izveidojot blogu, mums nebija noteikta attīstības plānu, kurā pēc diviem vai pieciem gadiem būtu paredzēts izdot žurnālu. Redakcijā visi esam drukas fetišisti – dievinām pieskarties papīram, alkstam pēc tipogrāfijas smaržas. Katru grāmatu, kas nonāk mūsu rokās, vispirms pasmaržojam. Mīlam to, ko spēj tipogrāfija, bet internets nevar. Esam mazs uzņēmums, un arī mūsu finansiālās iespējas ir ierobežotas, tālab visu laiku ir jāpārdomā, vai un kādu drukātu izdevumu varam atļauties. Mēs skaidri nodalām abas vides. It’s Nice That mājas lapa nav tāda pati kā žurnāls un otrādi. Tagad esmu redaktors abiem izdevumiem, bet visu laiku uzdodu sev un redakcijai jautājumu, kāpēc kādai publikācijai ir jābūt žurnālā un kāpēc tā neder internetam? Drukāts medijs jau nav tikai garāki teksti nekā mājas lapā, bet arī taktilās sajūtas, kad tu atver žurnālu, kā pieskaries papīram, kā tevi uzrunā bildes no lappusēm, kad tu iegūsti kaut ko negaidītu. Internets ir pastāvīgi mainīgs. Dažreiz vienā dienā publicējam pat vairāk nekā deviņas ziņas. Tā ir balss, kas visu laiku tev ausī kaut ko čukst. Žurnāla ritms ir lēnāks. Tā ir saruna.

Jūs vairākkārt uzsverat, cik bieži savā mājas lapā publicējat kaut ko jaunu. Vai tiešām ir tik svarīgi lasītājiem dot pēc iespējas vairāk informācijas? Vai kvantitatīvie rādītāji internetā ir izšķirošie?

Ir lapas, kas kaut ko jaunu publicē pat 35 reizes dienā. Pirms es pievienojos It’s Nice That komandai,  katru dienu lapā tika ievietotas apmēram 5 jaunas ziņas, tad vienu brīdi publicējām pat 12, bet tagad esam nonākuši pie secinājuma, ka 9 jaunumi dienā ir optimālais skaits. Agrāk Vils un Alekss publicēja gandrīz visu, kas tika viņiem iesūtīts. Tagad viss blogā izlasāmais un redzamais ir stingri redakcijas kūrēts, nevis nejaušība, tādēļ lasītāji mums uzticas. Bez redaktoriem internets ir tikai troksnis, ko neviens neņem vērā. Darbojamies pēc šādiem principiem: lai arī tagad cilvēki mums paši iesūta tik daudz informācijas un savu darbu, ka varētu dzīvot tikai no tā, mēs nepaļaujamies tikai uz šīm ziņām. Ir mājas lapas, kas publicē tikai viņiem iesūtītus darbus, bet problēma ir tā, ka pie mums visiem nonāk informācija par vieniem un tiem pašiem darbiem. Redakcijā ir cilvēki, kas nodarbojas tikai ar dizaina labo piemēru meklēšanu. Tviteris šajā darbā ir labs palīgs. Tā ir vieta, kur cilvēki dalās ar redzēto un piedzīvoto. No deviņām dienā It’s Nice That lasāmām ziņām četras ir iesūtītas, bet piecas – pašu redakcijas atrastas. Zinu, tā ir greznība – pašiem meklēt jaunumus. Otkārt, mēs nepārpublicējam preses relīzes, bet gan radām oriģināltekstus, kuros rakstītāji pauž savu attieksmi un reakciju. Treškārt, ilgu laiku It’s Nice That uztvēra kā tikai grafiskā dizaina blogu, bet tagad cenšamies tvert plašāku tēmu loku, jo arī grafikas dizaineriem, kas ir mūsu lasītāju lielākā daļa, interesē daudz kas vairāk nekā tikai pašu šauri profesionālā joma. It’s Nice That četri tematiskie vaļi ir grafiskais dizains, reklāmas, ilustrācijas un māksla. Interesējamies arī par arhitektūru, modi un produktu dizainu, bet nesacenšamies ar šo jomu specializētajiem blogiem Archdaily, Architizer vai Dezeen

Vai jums ir noteikti kritēriji, pēc kuriem izvēlaties publicēt vērtos darbus un ziņas?

Kad dizaineri man jautā, ko darīt, lai It’s Nice That uzrakstītu par viņiem, atbildu “Taisiet labākus darbus!”, jo tas ir galvenais. Taču jāatzīst, ka darbojamies pēc diezgan izplūdušiem atlases kritērijiem, jo nevēlamies sevi pārāk ierobežot un gribam saglabāt elastīgumu. Būtu žēl, ja kaut ko interesantu nevarētu ievietot mājas lapā tikai tālab vien, ka tas neatbilstu pašu izvirzītajiem rādītājiem un neietilptu nevienā kategorijā. Mums ir svarīgi ik pa laikam publicēt kaut ko tādu, kas neiekļaujas nekādos rāmjos. Augstu vērtējam oriģinālus darbus. Vēlamies, lai tie ir ne tikai aizraujoši un glīti, bet arī kalpotu izvirzītajam mērķim, īpaši tas attiecas uz grafisko dizainu un reklāmu. Un jā, paveiktajam, vienalga vai autors ir pirmo kursu students vai atzīts dizainers, ir jābūt profesionāli izdarītam. Lai It’s Nice That lasītu 400 000 cilvēku mēnesī, ir smagi jāstrādā. Nevaram rādīt tikai tās lietas, kas mums patīk, bet jādomā vairāk un nopietnāk. 

Gan drukātie, gan interneta mediji sacenšas, kurš uzrakstīs pirmais, nevis kura raksts būs labākais...

Nāku no ziņu žurnālistikas. Tā vienmēr ir darbojusies pēc principa “būt pirmajiem”. Mums britiem ir joks par SkyNews, ka viņi nekad nekļūdās pārāk ilgi, jo SkyNews publicē arī nepārbaudītas ziņas, lai tikai būtu pirmie, bet pēc tam vieglu roku labo vai atsauc kļūdaino. Mans uzstādījums ir būt pirmajā ātrākajā grupā, jo internetā ir nepiedodami, ja par kaut ko runā pāris nedēļas, bet mēs vēl neesam uzrakstījuši. Iegūstot respektu mediju vidū, arvien biežāk tiekam ielūgti uz preses preview pasākumiem un tā arī uzzinām daudz ko ātrāk. No otras puses, nedomāju, ka lasītājiem ir ļoti svarīgi, ka par kaut ko uzrakstām pirmie. Tā vairāk ir sacensība pašu mediju starpā. Lasa, lai dzirdētu mūsu viedokli, nevis lai It’s Nice That uzzinātu kaut ko visātrāk. 

Ir tik daudz blogu ar glītām bildēm un tvitertvīta garuma tekstiem. Kur tad paliek analīze un pamatots viedoklis?

Jā, arī It’s Nice That tiek kritizēts, ka rakstām pārāk īsi. Taču mēs mēģinām nebūt Pinterest. Noskaidrojam darbu autorus, kāpēc kaut kas tāds ir radīts, atainojam kontekstu un obligāti pievienojam autoru mājas lapu adreses. Domājot par nākotni, It’s Nice That ir jāizlemj, vai tā arī turpmāk būs lapa ar jaukām bildēm, vai uzņemsimies vairāk atbildības izteikt savu viedokli un analizēt.

Viena no interneta mediju problēmām ir komentāru kvalitāte...

Jā, komentāri internetā ir mūsu birojā viena no biežāk un vairāk apspriestajām tēmām. It’s Nice That var komentēt tikai vienu rakstu nedēļā. Ir jāņem vērā, ka mani vienaudži ir pieraduši izteikt sau viedokli, klikšķināt uz like un share. Taču šķiet, ka joprojām internets ir pārāk pilns ciniskiem, dusmīgiem un ļoti kritiskiem cilvēkiem, bet mūsu bloga filozofija ir censties būt pozitīviem. Savā tvitera kontā un feisbuka profilā arī bieži saņemam komentārus “Tas ir mēsls!”. Parasti cenšamies ar šiem cilvēkiem sazināties un noskaidrot, kādēļ viņi tā domā. Ātra un personiska atbilde parasti atbruņo pat visniknāko komentētāju. Redaktori nedrīkst slēpties un izlikties, ka kritisku piebilžu nav bijis. Bet man gribas saglabāt, ka It’s Nice That ir pozitīva un entuziasma pilna mājas lapa.

Bet vai nopietns un atbildīgs medijs drīkst izvairīties no jomas problēmām, nepatīkamām un sāpīgām tēmām? Kā saglabāt līdzsvaru starp pozitīvismu un patiesumu?

Ir mājas lapas, kas to dara ļoti prasmīgi. Mans favorīts ir Design Observer. Viņi ļoti prasmīgi atspoguļo lietas no dažādiem skatu punktiem. Mēs pagaidām vēl neesam tik kvalificēti, bet cilvēki gaida no mums paskaidrojumus, kālab kaut ko uzskatām par labu vai sliktu. Ir viens aktuāli problemātisks jautājums – stilīgi nišas žurnāli, kas izskatās brīnišķīgi, bet to saturs ir garlaicīgs. Lai gan žurnālu dizaina dēļ par tiem rakstām It’s Nice That, tomēr netieši paužām savu viedokli arī par izdevumu satura kvalitāti.

Ko jūs pats lasāt?

Es lasu visu. Ir svarīgi zināt un saprast, ko citi dara. Augstu vērtēju The Guardian, The Newyorker, Design Observer. Zinu, ka dizaina un mākslas aprindās ierasts interesēties tikai par pašu sfērā notiekošo, bet es lasu arī par citām nozarēm, jo, manuprāt, dizaina pamatos ir reaģēt uz citur notiekošo. Cenšos pārliecināt arī redakcijas komandu, ka viņiem jālasa Vogue, GQ un pat lielveikalu avīzes, kuras taču pāršķirsta cilvēku miljoni. Mūsdienās ikviens var radīt savu mediju – izveido blogu un viss, bet es respektēju izdevumus ar savu identitāti. Turklāt mediju vidē ir novērojama tendence – jo vairāk ir blogu, jo vairāk cilvēki ir izslāpuši pēc profesionāliem izdevumiem, kuriem viņi uzticas. Lasītāji nevēlas meklēt un paši saprast, kas ir labs un kas ir slikts. Viņi vēlas uzticama eksperta viedokli, kas no visas informācijas, pakalpojumu un preču gūzmas atlasa vērtīgāko un kvalitatīvāko. Cilvēki atgriežas pie The Guardian un The Newyorker. Arī It’s Nice That attīstām kompetences un ekspertu lomas virzienā.


Robs Aldersons Latvian Art Directors Club rīkotās lekcijas laikā Rīgā. Foto: Katrīna Ģelze

Jūs nākat no žurnālistikas vides. Kā panācāt, ka tiekat respektēts dizaina vidē?

Galvenais ir būt godīgam un pārliecinātam par savu viedokli, nepretendēt uz eksperta lomu visās jomās. Jāatzīst, ka kaut ko nesaprotu vai nezinu. Kad pieteicos darbā par It’s Nice That redaktoru, tieši šo pašu jautājumu man uzdeva darba intervijā. Es atbildēju, ka skats no malas ir mans trumpis. Mums redakcijā lielākoties ir cilvēki ar mākslas vai dizaina izglītību. Es viņus lieliski papildinu. Ja kaut ko nezinu, varu pajautāt. un kolēģi man paskaidros visu par dizaina režģiem un leijeriem. Uzskatu, ka labs žurnālists, veicot izpēti un analīzi, var rakstīt teju par jebkuru tēmu. Arī blogeriem derētu pārņemt no profesionālajiem žurnālistiem paradumu noskaidrot lietas un faktus, kāpēc, kas un kā notiek. Tev nopietni jāattiecas pret savu darbu, tad arī citi tevi respektēs.

www.itsnicethat.com

Liene Ruciņa - 13.03.2013 21:54
paldies par sarunu! pozitīvi un iedvesmojosi
Jekabs K. - 13.03.2013 18:20
tas "blogs" ir liels man favorīts, katru rītu apskatu. iedvesmo krietni labāk par delfiem vai citiem ziņu portāliem :)))
R. R. - 13.03.2013 15:30
interesanta intervija. tādā ziņā, ka lasīju un domāju... it kā saka tādas progresīvas lietas, bet tajā pašā laikā nu neko pilnīgi jaunu nepasaka... =)