Foto: Katrīna Ģelze

Eksistenciālā vētra 0

Una Meistere, www.anothertravelguide.com
05/11/2012

Foto: Katrīna Ģelze  

Pēdējā laikā par latviešu spožāko dizaineru duetu mareunrol’s Rīgā bija vairāk lasīts nekā dzirdēts un tālab vien viņu skate Operas jaunajā zālē bija notikums un intriga vienlaikus. Galu galā (neuzskaitot visus pārējos gana plaši aprakstītos panākumus), viņi ir pirmie latviešu modes dizaineri, kuri izrādījuši savu kolekciju Parīzes oficiālās modes nedēļas ietvaros. Un janvārī, visticamāk, piedalīsies tajā atkal, tādējādi soli pa solim veidojot savu nospiedumu globālajā modes kartē.

Rīgā mareunrol’s demonstrēja kolekciju “Epizode II”, to pašu, kas tika izrādīta Parīzes modes nedēļā. Tās iedvesmas avots ir nebūt ne tik senā, bet vienlaikus jau pietiekami senā pagātne – Padomju Latvija 80. gados un padomju laika izdzīvošanas realitātes. Laikposms, kura estētika šodien jau kļuvusi tik eksotiska, ka daudzviet tapusi par trendu.

Kā zināms, Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops modē vienmēr bijuši izteikti konceptuālisti. Viņu kolekcijas parasti ir detaļās izslīpēti un dramaturģiski virtuozi režisēti stāsti, kuros avoti un atsauces saspēlējas viena ar otru tikpat organiski kā kārtainība viņu tērpos. Vienlaikus paģērot arī līdzvērtīgu skatītāju/nēsātāju.

Arī modes skate Operas Jaunajā zālē patiesībā sastāvēja no trim epizodēm. Pirmā bija kora “Kamēr” koncertdaļa. Otra – “Eksistenciālā vētra” (nosaukums ir šo rindu autores improvizācija), kur skatuves eksistenciālajā tumsā zibeņi šaudījās uz visām pusēm, modeļiem laužoties cauri sirreālai sajūtu vētrai.  Sintētiskai, taču vienlaikus absolūtai. Brūnie, monumentālie karogi (starp citu, lielisks scenogrāfisks elements) meta spocīgas ēnas, tādējādi tikai vēl paspilgtinot dramatismu un sajūtu, ka kādā nolemtā pasaulē palikušas vairs tikai ēnas. Spītīgi, skulpturāli varoņu silueti. Vai viņi ir izdzīvojušie? Vai vētras nolemtie?

Performance ilga minūtes divdesmit, apmēram tikpat, cik tradicionāla modes skate. Gluži kā zibens šautrām uz ekrāna, spocīgi paskarbā kakofonijā galvā plosoties raibu asociāciju drumslām. Film Noir klasika Kerola Rīda “Trešais cilvēks”, kuras darbība notiek sašķeltajā pēckara Vīnē un kuras ikoniskajos beigu kadros notiek nervus kutinošā pakaļdzīšanās “sliktajam varonim” Laimam (Orsons Velss) – pa apkšzemes labirintiem jeb Vīnes leģendāro kanalizācijas sistēmu. 11. novembra krastmalas piemineklis pelēkā novembra miglā un lietū. Nesenais Maskavas brauciens, kur Sarkanajā laukumā pastaigājas Putina, Staļina un Pētera I dubultnieki, piedāvājot tūristiem glāzīti vodkas un iespēju kopā nobildēties. Vilis Lācis, Meža kapi un padomjlaiku bērnu lasāmviela “Kā rūdījās tērauds.”

Performancei tuvojoties izskaņai, vētra tā arī nenorima, vien sastinga. Lieliskās Ivetas Vaivodes fotoskulptūrās. Un kaut pati performance stilistiski bija nenoliedzami spoža – tāda tīra manta, modes skates kontekstā mazliet mulsinoša bija tās pēcgarša. Tāds eksistenciāls smagums un kara lauka tukšums – pretstatā tam, ka mode savā būtībā tomēr ir par dzīvi un tās svinēšanu. Par izdzīvošanu arī absolūtajā vētrā.

Starp citu, Londonā šobrīd skatāma lieliska ģeniālā dzīves un modes fotogrāfa Sesila Bītona izstāde, kuras fokusā ir netipisks viņa karjeras aspekts – Otrā pasaules kara laikā tapušas fotogrāfijas. Tolaik viņu biju angažējusi britu Informācijas ministrija – propogandiskos nolūkos, tādējādi mudinot amerikāņu sabiedrisko domu iesaistīties globālajā konfliktā. Interesanti, ka Bītona kara fotogrāfijās nav klasisko kara šausmu – sakropļotu ķermeņu un asiņu, tās drīzāk ir stāsts par to, kā karš maina cilvēku dzīvi. Un par dzīvi, kas turpinās – arī kara laikā.

Rolands vēlāk teica, iespējams, performances veidolā kaut kādā mērā transformējušās Krievijā pavadītā mēneša sajūtas, viņiem veidojot kostīmus “Jevgēņijam Oņeginam” Sanktpēterburgas Mihailova teātrī.

Abu dizaineru iedvesmas laikposms – 80. gadi, starp citu, bija arī laiks, kad uz Parīzes modes skatuves ar izaicinoši melnu dekonstruktīvismu triumfēja Joši Jamamoto un Reja Kavakubo. Toreiz izraisot šoku Parīzes un visas Eiropas modes aprindās. Un pārtopot veselā iedvesmas eksplozijā, kuras intensitāte nav aprimusi līdz pat šai dienai.

Trešā mareunrol’s šovizrādes epizode notika uz skatuves, un bija par modi – šoreiz jau vistiešākajā nozīmē. Proti, performancei beidzoties, visi modeļi palika uz skatuves, kurp tika aicināta arī publika, tādējādi piedāvājot iespēju tērpus skatīt arī tuvplānā. Visā to detaļu smalkumā, kas ir nenoliedzama mareunrol’s virtuozitātes teritorija, jo modē viņi ir izteikti perfekcionisti un tas nozīmē, ka viņu kolekcijās nav nejaušību, detaļu, kam nebūtu konceptuāla pamatojuma. Faktūru spēles, nošuves, ieloces, uzdrukas, kurpes, aksesuāri... un gandrīz neticami sirreāli “triki”, ko viņi pamanās iepīt katrā kolekcijā – kā “lidojošie” putni, kas nesa garās žaketes malu savulaik Jērā demonstrētajā kolekcijā Epizode I jeb monumentālā mēteļa apakšmala, kas šķietami pavērta un sastingusi precīzās “akmens” ielocēs kā padomju laika piemineklis. 

No vienas puses – šāds modeļu eksponēšanas veids bija visnotaļ asprātīgs, no otras – bīstamā robeža starp perfekti režisētu performanci 2 un maķentiņ zooloģisku vulgaritāti, bija trausla kā pavasara ledus. Taču vienlaikus tā atmodināja veselu sajūtu gammu – pieklājīgam atturīgumam mijoties ar nekautru vēlmi pieskarties, apčamdīt. Tāds skaudrs cilvēkteātris. Taču savā ziņā par to jau arī bija mareunrols Epizode II – par izdzīvošanu un spēju noticēt, ka tas kuģis, ko Jaungada naktī laimes lejot izliesi (šis rituāls bija inspirējis daļu kolekcijas aksesuāru), spēs pārciest visas vētras. Un iet tālāk. 

mareunrols.com