Vizuālā identitāte Karaliskā Zviedrijas mākslas institūta absolventu izstādei

Interesantāk, nevis vieglāk 0

Intervē Anna Iltnere
19/10/2012 

Vai jums ir gadījies sastapt cilvēkus, kas sarunu ved lēni un pat nedaudz laiski, it kā viņiem piederētu viss pasaules laiks, kaut patiesībā ir ierauti neskaitāmos projektos līdz ausīm? Ar līdzīgu paradoksu varētu raksturot Stokholmas dizaina aģentūru Ritator*, kas dibināta 2007. gadā un kuru šobrīd vada tikai divi puiši, Gustavs Granstrēms (Granström, 1975) un Oskars Laufersveilers (Laufersweiler, 1978), piepalīdzot interniem, kas labprāt te iziet praksi. Tikos ar viņiem Stokholmas piepilsētā, birojā, kas iekārtots dzīvojamā rajonā, netālu no Mākslas un dizaina augstskolas Konstfack, kāda nama pirmajā stāvā. Pēc skata gandrīz vai kā beķereja, kas turpat pāri ielai. Bet aiz skatlogiem slēpjas datori, katalogiem piekrauti plaukti un milzīgs darba un sarunu galds. Salīdzinoši jaunais uzņēmums ir teju monopolizējis Zviedrijas mākslas institūciju, muzeju un augstskolu grafiskā dizaina un identitātes materiālu pasūtījumus. Viņu klientu lokā ietilpst Bonniers Konsthall, Moderna Museet, Karaliskais Zviedrijas mākslas institūts, Nordiska Museet, Liljevalhas mākslas galerija, kā arī Konstfack, IKEA, Zviedrijā vecākais mākslas žurnāls Paletten un vēl daudzi citi. Maz trūka, lai 2011. gadā viņi sadarbībā ar mākslinieku Pēteri Johansonu uzvarētu Zviedrijas Centrālās bankas rīkotajā konkursā un pie visa jau uzskaitītā radītu arī jaunu grafisko dizainu nacionālās valūtas banknotēm. Izkrita pusfinālā.


Gustavs Granstrēms

Pastāstiet, kā sākās Ritator? Kā izlēmāt to dibināt?

Gustavs: Es, Oskars un vēl viens puisis Andreass Hegbergs bijām kursabiedri augstskolā Konstfack. Ceturtajā kursā devāmies izbraucienā uz Londonu, kur mums radās ideja izstrādāt pieteikumu Konstfack absolventu izstādes identitātei un katalogam. Gatavojām to trijatā un atklājām, ka mums lieliski padodas sastrādāties. Mūs vienoja nogurums no grafiskā dizaina. Bijām to studējuši jau pārāk ilgu laiku. Es, piemēram, biju tam veltījis jau gandrīz desmit gadus. Bet, strādājot kopā, atklājām, ka pamazām aizrautība atkal atgriežas. Radījām jau pieminēto pieteikumu izstādes katalogam un, lai arī neuzvarējām, tomēr turpinājām darboties kā trio. Ieguvām pasūtījumus dažādiem katalogiem, plakātiem un absolventu izstādēm Zviedrijas pilsētās. Kad 2007. gadā beidzām Konstfack, nolēmām izveidot uzņēmumu. Sākumā strādājām augstskolas t.s. “inkubatora” telpās, kur iespējams darboties bez īres maksas un ir pieejams internets. Pēc gada uzgājām šīs nelielās telpas.

Visu naudu, ko sākumā nopelnījām, ieguldījām ražošanā, tādējādi jau no sākta gala varējām darbus realizēt tieši tā, kā iecerēts, sevi pārāk neierobežojot. Atsevišķos projektos, kuru īstenošana prasīja lielākus līdzekļus, ieguldījām gan savu naudu, gan papildus meklējām sponsorus. Jau no darbības sākumiem cenšamies ikreiz radīt kaut ko tādu, kas acumirklī piesaista uzmanību. To var panākt ar kādu spilgtu tēlu, citkārt ar tipogrāfiju vai krāsu.


Oskars Laufersveilers un Gustavs Granstrēms

Šobrīd jūsu klientu saraksts ir diezgan garšs un visnotaļ iespaidīgs. Kā klienti par jums uzzināja?

Gustavs: Pirmajā darbības gadā izveidojām portfolio no projektiem, kurus bijām īstenojuši īsi pirms uzņēmuma dibināšanas. Tur gan bija tikai trīs vai četri darbi. Tad centāmies piekļūt tieši tiem uzņēmumiem un organizācijām, ar kuriem mēs visvairāk gribētu strādāt. Gājām, tikāmies un centāmies paskaidrot, ka spējam izdarīt arī vēl visu ko citu, ne tikai to, kas redzams šajos trīs porfolio darbos, piemēram, grāmatā, no kuras laukā spiežas acis (smejas).

Oskars: Sākotnēji tas bija tiešām grūti.

Gustavs: Jā, klients ierauga trīs visnotaļ dīvainus un ļoti sarežģītus projektus, un automātiski nodomā, ka ar šiem cilvēkiem jau nu gan būs pagrūti sastrādāties…

Kurš bija pirmais, kas jums uzticējās un deva “zaļo gaismu”? 

Oskars: Viens no pirmajiem lielajiem klientiem bija Zviedrijas Arhitektūras muzejs. Viņi vēlējās radīt katalogu jeb žurnālu, kurā pastāstīt par savu kolekciju: vēsturiskiem arhitektūras projektiem, zīmējumiem, maketiem.

Gustavs: Viņi vēlējās parādīt, ka arhīvā atrodas trīs miljoni šādu vienību, un atgādināt, ka tas viss ir pieejams publiskai apskatei. Tajā pašā laikā gribēja radīt stāstus, kas ne vien “savilktu” visu kopā, bet vienlaikus nodemonstrētu, ka arhitektūra ir personiska. Cilvēkiem, kas strādāja ar arhīvu, bija sagatavoti desmit stāsti par desmit arhitektiem. Mēs savukārt centāmies atrast formu, kā šos stāstus izstāstīt un padarīt aizraujošus. (Gustavs rāda nodrukāto katalogu) Katru stāstu jeb sadaļu iezīmējām ar savu krāsas kodu, bet atlasīto materiālu demonstrējām ārkārtīgā tuvplānā. (Rāda attēlu, kur kādas teātra zāles maketā ievietota lapiņa ar aprakstošu tekstu) Šī zīmīte patiesībā ir 15x15 milimetrus sīka. Fonta izmērs – 1.2. Lai tekstu padarītu izlasāmu, fotografējām lielā pietuvinājumā, kā rezultātā arī makets tiek attēlots ārkārtīgi tuvu, tā ka iespējams saskatīt pat materiāla faktūru. Gribējām, lai lasītājs ierauga, ka šis, piemēram, ir darināts no auduma. Tālāk seko fotogrāfija no normāla attālumā, kur maketu var skatīt kopumā un redzēt, cik maziņa ir tā apraksta lapiņa.  

Vai varētu teikt, ka jūsu nodarbe neaprobežojas ar grafiskā dizaina izstrādi vien, bet ka cenšaties mainīt cilvēka priekšstatus un uzvedības modeļus, piemēram, kā aplūkot arhitektūras maketus?

Gustavs: Mūsu vadmotīvs ir censties padarīt saturu un lasīšanas procesu vēl interesantāku. Atrast arvien jaunus veidus, kā mijiedarboties ar informāciju.

Cik grūti vai viegli jums rodas jaunas idejas?

Gustavs: Reizēm ļoti viegli, citreiz bezdievīgi grūti.

Oskars: Dažreiz nerodas vispār! 

Gustavs: Tieši tā! (Smejas) Bet vēl ir variants, kad mums vispirms ir iecere, kuru gribētos īstenot, un tad agrāk vai vēlāk uzrodas projekts, kurā mēs to varam izdarīt.

Ko jūs domājat par skandināvu dizainu, kam ir teju jau zīmola statuss? Vai jūs savā darbā ar to kā identificējaties? 

Gustavs: Neesmu īsti drošs, ka zinu, kas tas skandināvu dizains tāds ir? Varu minēt, ka tas varētu būt tāds dizains, ko raksturo vizuāla tīrība, tukša telpa. Bet vispār man nepatīk tāda veida vispārinājumi, kas savā ziņā ir klišejiski. Lai gan, protams, skandināvu dizains tik tiešām ir diezgan minimāls un moderns. Bet, tā kā modernisms ir uzkavējies jau pārāk ilgu laiku, mani tas garlaiko. Krietni interesantāk ir censties atrast kādus citus risinājumus, kā strādāt.

Cik projektu jums gadā ir?

Gustavs: Vidēji kādi 15 projekti.

Un jūs strādājat divatā? Ja neskaita internus.

Gustavs: Tas atkarīgs no pasūtījuma. Reizēm uz kādu īsāku laiku, teiksim, diviem mēnešiem, algojam palīgus, jo īpaši tad, ja jāstrādā pie vairākiem darbiem vienlaikus.

Kā jums radās doma Konstfack telpu plānojuma karti izveidot kā milzīgu melnu “tāfeli” ar krāsainiem gaismas vadiņiem? 

Gustavs: Saņēmām piedāvājumu no Konstfack vadības, un sākām domāt, kādi ir iespējamie veidi, kā radīt karti. Izpētījām dažāda veida materiālus un secinājām, ka visvairāk mēs gribētu strādāt ar neona lampām. Vienīgā problēma bija tāda, ka, veidojot karti no īstām neona lampām, tā būtu gigantiska. Nākamais solis bija censties atrast maziņas neona lampiņas – tādu kā aizvietotāju. Un uzgājām īpašus vadiņus, kas ir viena milimetra diametrā un darbojas gandrīz kā neona gaismas. Ar to viss sākās. Proti, sākām ar materiālu, kas mūs ieinteresēja.

Oskars: Pagāja vairāk nekā gads, kamēr karti uztaisījām. 

Gustavs: Jā, mēs to būvējām tepat, šajā mazajā telpā.

Oskars: Kādu gadu te stāvēja 3x2 metrus liela kaste un visapkārt bija 500 metri neona vadu. 

Gustavs: Kartes aizmuguri veidoja abstrakti kabeļu pinumi, kas turklāt spīdēja košās krāsās. Manuprāt, aizmugure bija pat skaistāka par pašu karti. Mūs fascinēja ideja, ka vietu nosaukumus, to burtus varētu ar vadiem “izšūt”. Tā arī izdarījām. Kartes virsmā iegravējām burtu līnijas un izurbām caurumus, caur kuriem izvilkām vadiņus. Tur kur teksts beidzas, tur vadiņš turpinās un pāriet iegravētajā kartes līnijā, uz ko vārds norāda, un aizstiepjas līdz pat “datoram”. Nospiežot pogu pie attiecīgā uzraksta, “dators” saņem signālu, un nosaukums ar visu kartes līniju, kas rāda, kā izvēlētajā punktā nokļūt, iemirdzas neona gaismā. Šī karte pie Konstfack ieejas nostāvēja kādus divus ar pusi gadus.

Kur karte atrodas tagad?

Gustavs: Mēs to sadalījām pa daļām. 

Bet kā jūs jutāties, gadu rūpīgi strādājot pie tik oriģināla projekta, ieguldot enerģiju, un tad pēc diviem gadiem to iznīcinot?

Gustavs: Lieta tāda, ka mēs jau no sākuma zinājām, ka karte būs tikai uz noteiktu laiku. Tāds bija pasūtījums, tā ka bijām tam jau gatavi. 

Oskars: Turklāt tiem kabeļiem ir ierobežots kalpošanas laiks. Kādas 10’000 stundas, un tad tie jānomaina.

Katrā ziņā jūs neizvēlaties iet to vieglāko ceļu, īstenojot pasūtītos projektus. Apzināti pat mazliet sarežģāt sev dzīvi. Karti taču var uztaisīt krietni vienkāršāk. Vai arī kā projektā ar daudzacu cilvēku plakātā Liljevalhas mākslas galerijai 2010. gadā. Varēja taču izmantot, piemēram fotošopu, bet jūs esat skrupulozi izstrādājuši īstu masku, lai vienkārši uzņemtu dažus attēlus.

Gustavs: Ar fotošopu to nevarētu dabūt gatavu. Tas izskatītos tik slikti. 

Oskars: Jo īpaši, ja ir vēlme iemūžināt dažādus rakursus, kā mēs to arī darījām.

Gustavs: Dažādie rakursi bija nepieciešami, jo gribējām izstrādāt vienotu identitāti, bet ar desmit dažādiem attēliem: plakātam, katalogam, ēkas fasādei utt. Radīt īstu masku bija aizraujošākais veids, kā šo ideju īstenot. Ar porcelāna acīm. Tādām, kas tiek izmantotas, ja cilvēks pazaudē savu īsto aci.

Oskars: Īsti mati, īstas uzacis. Iebakstītas pa vienam matiņam. Maskas radīšana prasīja mēnesi. Pēc tam gan tā atkal tika sadalīta pa daļām. Puisis, kas mums bija aizlienējis acis, vēlējās tās atpakaļ, jo tās joprojām bija izmantojamas to sākotnējam mērķim. Katra porcelāna acs ir ārkārtīgi dārga. 

Gustavs: Tam puisim ir arī mākslīgā kāja. Esam patiesi ieinteresēti kādreiz strādāt arī ar to (smejas). 

Oskars: Šī kāja reiz tika izmantota vienā zviedru spriedzes kinofilmā. 

Vai varētu sacīt, ka jūsu darbības filozofija ir tieši procesu padarīt interesantu, nedomājot tik daudz par laikā un izmaksās optimālākajiem variantiem? 

Gustavs: Neesmu drošs, vai tā būtu filozofija vai arī drīzāk mums tā vienkārši gadās. Iemesls varētu būt vēlme izmēģināt ikreiz ko jaunu un palūkoties, ar ko tas beigsies. Mūs tik daudz neuztrauc, ka viena vai otra ideja varētu prasīt ilgāku laiku. Redzam to kā iespēju, nevis kaut ko nevēlamu. Drīzāk tas ir pat labi, ja jāstrādā ilgāk, jo tā ir iespēja rasties kam tādam, kas nekad iepriekš nav vēl redzēts. Nemitīgi, protams, ar tādu mērķi ir neiespējami strādāt. Bet šad un tad – kālab ne. 

Jums ir bijuši pasūtījumi arī ārpus Zviedrijas? 

Oskars: Līdz šim nē. Bet tas būtu lieliski doties īstenot projektu kādā citā valstī. 

Jūsu klientu lokā galvenokārt dominē mākslas institūcijas. Pastāstiet par kādu ar mākslu nesaistītu projektu, ja tāds ir. 

Gustavs: Nesen esam sākuši strādāt ar veco ļaužu pansionātu. Veidojam kampaņu, kas uzlabotu tā tēlu. Zviedrijā valda priekšstats, ka dzīve pansionātā ir ārkārtīgi garlaicīga, ka pensionāri dzer sliktu kafiju, grauž ļoti sausus cepumus un sēž garlaicīgās istabās. Reti kurš vecāks cilvēks vēlas tur nokļūt.

Oskars: Pansionāta biedri pamazām nomirst, bet jauni klāt nenāk. 

Gustavs: Jaunā veco cilvēku paaudze nevēlas novecot. Viņi drīzāk lēks ar gumiju, nekā dosies uz pansionātu. Līdz ar ko ir nepieciešamība šo slikto priekšstatu lauzt. Esam izveidojuši plakātus, kuri kampaņveidīgi tiks izlikti visā valstī. Pansionāta vadība radīja After Work koncepciju un rīkos t.s. pub nights, dzīvi pensijā pielīdzinot patīkamam vakaram pēc piesātinātas darba dienas. Plakātā centāmies uzburt tēlu, kas liecinātu, ka dzīvi ir iespējams svinēt arī pie ierobežotiem līdzekļiem. Ka nav jāēd tie sausie cepumi. Šis ir viens no tādiem komerciāliem projektiem, varbūt mazāk māksliniecisks kā citi, taču tāda ir arī mūsu nostāja – strādāt ar abu veidu pasūtījumiem.

Kas vēl šobrīd ir Ritator aktualitāte?

Gustavs: Aktīvi meklējam trešo vadītāju, kas pievienotos manai un Oskara komandai. Izsludinājām vakanci, ka meklējam tieši sievieti (smejas), jo līdz šim esam strādājuši dažādos sastāvos, bet vienmēr ar vīriešiem. Tā ir arī personiskas dabas iegriba, jo bērnībā uzaugu starp četriem brāļiem, un nemitīgā vīriešu kompānija mani ir sākusi nomākt. Saņēmām divdesmit pieteikumus, un šobrīd Matilde ir pieņemta uz pārbaudes laiku.

Kur palika Andreass, jūsu sākotnējais trešais biedrs? 

Gustavs: Viņš mūs pameta jau pēc pirmiem diviem gadiem. Andreass ir ārkārtīgi talantīgs zīmētājs. Kad strādājām, viņam tā mazliet pietrūka. Teica, ka vēlētos vairāk laika veltīt ilustrācijai un komiksiem. Turklāt viņam nebija tādas vīzijas un ambīciju, kādas bija mums.

Kādas ir jūsu ambīcijas? 

Gustavs: Censties augt. Būtu lieliski, ja komandā mēs reiz būtu pieci vai septiņi stabili darbinieki. Vēlētos strādāt ar starptautiskiem klientiem tādās pašās jomās, kādās darbojamies šobrīd. Sastrādāties ar ārzemju galerijām, veidot katalogus. 


Vizuālā identitāte Bonniers Konsthall izstādei The Spiral and the Square. Exercises in Translatability, kas bija apskatāma no 2011. gada augusta līdz 2012. gada janvārim

Ja jums tiktu izteikts piedāvājums veidot kādu zinātnes ekspozīciju, jūs piekristu?

Gustavs: Atbilde nav tālu jāmeklē. Viens no mūsu klientiem ir Karaliskā Zviedrijas Zinātņu akadēmija, kuri ir tie, kas izlemj, kas saņems Nobela prēmiju fizikā, ķīmijā un ekonomikā. Mūsu uzdevums ir izstrādāt vizuālo materiālu, lai populārzinātniskā veidā universitāšu studentiem pēcāk izskaidrotu, par kādiem konkrētiem sasniegumiem tikušas piešķirtas balvas. Strādājam kopā ar dažādu profesoru komiteju, kas izraugās laureātus. 2011. gadā Nobela prēmiju fizikā saņēma atklājums par Visuma izplešanos. Bija aizraujoši to censties saprast. 

Jums brīvdienas ir? 

Gustavs: (Smejas) Jā, protams, ir! Vasarā trīs nedēļas.

Oskars: Un Ziemassvētkos. 

www.ritator.se

* Zviedriski Rita nozīmē “projektēt” vai “zīmēt”. Savukārt galotne -tor pievienota, iedvesmojoties no astoņdesmito un deviņdesmito gadu tendences uzņēmumu nosaukumos Zviedrijā izmantot tieši šādu vārda nobeigumu.