Foto: Sergejs Timofejevs
Mode te un tur, vakar un šodien 1

Arterritory.com
20/06/2012

Foto: Sergejs Timofejevs

Aleksandrs Vasiļjevs zināmā mērā ir cilvēks – žanrs. Droši vien pasaulē uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt personas, kas būtu tik aktīvi kolekcionāri un modes propagandētāji, izstāžu organizētāji, lektori un grāmatu autori par modes tēmu. Viņa kolekcijā ir vairāk nekā 10 000 apģērbu, no kuriem tērpi paralēli tiek eksponēti visdažādākajās zemēs no Baltijas valstīm līdz pat Japānai. No 14. jūnija Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, atvērta viņa izstāde “Jūgendstila mode”, bet jau 22. jūnijā Sanktpēterburgā taps atklāta ekspozīcija, kas ar lieliem panākumiem bija izrādīta Maskavā.

Pirms preses konferences Rīgā lūdzām Aleksandru Vasiļjevu īsos vārdos atklāt, ko var sagaidīt pilsētnieki Ņevas krastos. ““Mode aiz dzelzs priekškara” ir projekts, kas startēja Caricinas muzejā Maskavā un kam bija milzīgi panākumi. Apmeklētāju skaits pārsniedza simt tūkstošu. Izstādē bija aplūkojami vairāk nekā tūkstoš eksponātu no padomju laika (1917–1991) zvaigžņu garderobes. Apģērbi, kas piederējuši Gaļinai Ulanovai, Maijai Pļiseckai, Lidijai Smirnovai, Klārai Lučko, Ludmilai Gurčenko un daudzām citām slavenībām. Ekspozīcija publiku patiesi aizkustināja – varbūt tāpēc, ka Krievijā līdz pat šai dienai nav izveidots neviens modes muzejs, pat neiezīmējas tā perspektīva. Tagad šī izstāde pārceļo uz Krievijas ziemeļu galvaspilsētu Sanktpēterburgu, uz Šeremetjeva pili.”

Un tad jau arī bija laiks sākt stāstīt par jūgendstilu. Visapkārt – vairāki desmiti preses pārstāvju, bruņojušies ar diktofoniem, mikrofoniem un videokamerām. Protams, lielākā daļa – sievietes. Žurnālistes mīlas pilnām acīm skatījās uz Aleksandru Vasiļjevu, bet viņš tās uzrunāja par “daiļaviņām” un “kaķēntiņiem” un bija tā reaktīvi informatīvs un elegants.

Rīgā interese par jūgendstilu, neapšaubāmi, ir tradicionāla – lielā mērā to noteikusi pilsētas arhitektūra. Starp citu, arī Rīgas Jūgendstila centrā līdz 28. oktobrim izstādīti vairāki tērpi no Vasiļjeva kolekcijas. Modes vēsturnieks, protams, šo laiku uzlūko pats no sava skatuleņķa: “Laikmets ilga no 1890. līdz 1914. gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš un iezīmējās šā stila noriets, savukārt pēc vispasaules slaktiņa jūgendstils atdeva savu vietu art deco. Jūgendstilā jūtama milzīga japāņu mākslas ietekme – tieši japānisms devis impulsu šī stila radīšanai. Interese par asimetriju, dabu, graciozām līnijām Eiropā ienākusi no Tālajiem Austrumiem. Un pēc tam interese par nacionālo kultūru, nacionālo romantismu, viduslaikiem un pat tā sauktā trešā rokoko elementiem pilnīgoja unikālo māksliniecisko kultūru, kas radās uzreiz vairākās valstīs. Jāteic, šis stils kļuva par pirmo īsteni starptautisko parādību un iezīmēja pāreju no viktoriānisma uz 20. gadsimtu. Īpaši spilgti tas izpaudās sieviešu modē – nodrošinātā sabiedrības slāņa sieviete nestrādāja algotu darbu, tāpēc viņa varēja atļauties savai ārienei veltīt ļoti daudz laika. Lai manekenam uzvilktu jebkuru no šeit eksponētajām kleitām, vajadzīgas vismaz 20 minūtes. Jo āķīšu un spiedpogu ir tik daudz, ka tērpa uzvilkšana ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Un, ja ņem vērā, ka sievietes drēbes mainīja sešas reizes dienā, var iedomāties, cik daudz laika viņas pavadīja, tikai pārģērbjoties vien. Nedrīkst aizmirst arī sarežģītās frizūras, kādās tika savīti garie mati, kas sniedzās līdz viduklim; lielās cepures, kas tika stiprinātas pie sasukas; ne tuvu ne vienkāršos apavus un īpaši smalko veļu. Zīda zeķes, zeķturus, pantalonus, korsetes...”

Vasiļjevs piemin arī demogrāfiskus iemeslus, kas ietekmējuši šo laiku un stilu. “Tā laika tērpi maksāja pasakainu naudu, to izgatavošanā pagāja mēneši centīga meistarīgo šuvēju darba. Vīrieši tajā laikā sievietes dievināja, jo Eiropā iedzīvotāju sastāvs dalījās 45 procentos sieviešu un 55 procentos vīriešu. Skriešana pakaļ daiļajam dzimumam tolaik bija vienkārši neticama. Sievietes tika salīdzinātas ar nimfām un eņģeļiem, tās bija vīriešu alku objekti. Galvenais sievietes skaistuma rādītājs bija vidukļa apkārtmērs. Piemēram, Kleo de Mero, beļģiešu balerīna, kas spīdēja Parīzē, – tika uzskatīts, ka viņas jostasvietas apkārtmērs ir 48 centimetri. Pieejamāks ideāls bija sieviete ar 50–55 centimetru vidukli.”

Ar modi saistīts ne mazums interesantu detaļu, pat krimināla rakstura. “Tajā laikā cepuru kniepadatas bija 20–25 centimetrus garas, izgatavotas no vissmalkākā tērauda. Jo cepures pēc būtības tika nevis uzvilka, bet ar kniepadatu piestiprināja pie matu sakārtojuma, lai vējš galvassegu nevarētu nopūst. Cepures bija kā īpašas konstrukcijas, savukārt adatas varēja izmantot arī kā aizsardzības līdzekli pret vīriešiem un pat kā ieroci, lai atmaksātu par nodevību. Esmu lasījis kriminālhronikās, ka bijuši gadījumi, kad atrasti greizsirdības uzplūdos ar matadatu nogalināti vīrieši. Viņiem miegā adata iedurta tieši sirdī un pie gultas atstāta zīmīte: “Še Tev, neuzticīgais!”       

Ar šo dramatisko noti noslēdzās Rīgas preses konference. Izstāde, ko finansiāli atbalsta AB.LV Bank, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ilgs līdz 28. oktobrim. Tās organizētāji ieplānojuši arī jūgendstila modei, interjeram un juveliermākslai veltītu lekciju ciklu. Daudzas no tām notiks septembrī – pēc vasaras brīvdienām, bet “Saruna muzejā” – jau gluži drīz, 27. jūnijā plkst. 17.00. Sarunu ar izcilo modes vēsturnieku Aleksandru Vasiļjevu vadīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Alīda Krēsliņa. 

www.lnmm.lv

Arhīvā lasi:
15/06/2012 - Atklāšanas ::  “Jūgendstila mode” skicēs

R. R. - 20.06.2012 08:41
Hahaha... "kaķēntiņi" =)))