Ginters Krumholcs. Foto: Renārs Derrings

Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO” 2

Paula Lūse
25/09/2015 

Foto: Renārs Derrings

Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.

Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video. 

Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. 

Izstāde skatāma līdz 17. oktobrim.

Māksliniece Zane Iltnere pie  sava mākslas darba “Pašportrets ar mammas auskaru”: “Gleznot pašportretu ir šausmīgi grūti, piecas idejas jau pašā sākumā atmet, līdz nonāc līdz tai īstajai. Visu laiku arī paturi galvā faktoru, ka tik tu savā darbā neparādi kaut ko par daudz. Radīt savu pašportretu ir ļoti intīms process, un, manuprāt, auss ir ļoti intīma, tāpēc arī izvēlējos to attēlot tieši šādi. Gleznā redzama mana auss, kurā iekārts mammas auskars, otrs ir pazudis.”

Māksliniece Frančeska Kirke starp saviem mākslas darbiem “Pašportrets digitālajā laikmetā” un “Pašportrets bez brillēm”: “Patiesībā es atradu pavisam vienkāršu pieeju, kā attēlot savu pašportretu. Palielināju savu pases bildi un izdomāju, ka ar to vajag paspēlēties kompī ar visādiem blūriem un pikseļiem. Un tad jau atlika tikai uztaisīt! Pēdējo reizi pašportretu taisīju, kad mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, es pārāk ar sevi neaizraujos. Ja nevar kaut ko atrisināt, zīmē sevi, bet vispār man tas nav raksturīgi.”

Mākslinieks Kristians Brekte pie sava pašportreta “Svētais”: “Man šis gads ir aizsācies tādā pašportreta zvaigznājā, jo palika 33 gadi – maģiskais skaitlis. Caur katru savu pašportretu es to izdzīvoju. Vienā darbā sevi attēloju ar nocirstu galvu, citā kā svēto, tad kā mocekli vai kā es rāpjos ārā no kapa. Esmu sapratis, ka ir baigi forši pēc kaut kāda laika redzēt savu pašportretu, kā tu sevi dokumentē. Šo gadu esmu veltījis sev.”

Māksliniece Madara Neikena pie saviem pašportretiem “Erna” un “Gusts”: “Darbi “Erna” un “Gusts” ir radušies no citiem tēliem, jo sākotnēji bija mazas figūriņas – vīri garām, garām kājām un meitenes, un pamazām nonācu pie portretiem. Iepriekš esmu jau gleznojusi pašportretus, bet vairāk reālistiskus, no dabas, skatoties spogulī, ne tik ļoti improvizējot. Manuprāt, jebkurš mākslas darbs ir sava veida pašportrets, kurā parādās tas savs es.”

Māksliniece Vija Zariņa pie sava pašportreta “Garāmejot”: “Šo gadu sāku ar to, ka es uzgleznoju vairākas lielformāta gleznas, to skaitā arī pašportretu. Varēju šajā izstādē likt to pašu darbu, vai arī izpausties savādāk. Izdomāju uzgleznot vēl vienu. Pašportretā nav obligāti jāglezno seja vai sejas detaļa, lai panāktu līdzību vai mākslinieka būtību. Dažkārt mākslas darbs ir ļoti precīzs detaļās, bet līdzības nav. Visu tomēr nosaka rakursi, kustības vai kaut kas neskaidrs, bet tomēr ļoti atpazīstams. To vēlējos arī parādīt savā pašportretā “Garāmejot”. Siluets, kustība, kustības ātrums, es it kā slīdu, bet esmu atpazīstama. Būtībā jau mākslinieks katrā savā darbā ieliek sevi, katrs mākslinieka darbs savā ziņā ir pašportrets, nav obligāti jārāda savs ģīmis. Ļoti vēlējos savā darbā parādīt maigumu.”

Mākslinieks Kaspars Zariņš pie sava pašportreta “Selfie. 10.09.2015.”: “Stāsts ir pavisam vienkāršs. Uztaisīt pašportretu, manuprāt, ‘uz sitiena’ ir grūti, tam ir jānāk ar iekšēju palīdzību. Uzskatu, ka mūsdienu visīstākais pašportrets ir selfijs, tā arī nosaucu savu darbu. Īsts selfijs jau skaitās, ja uzņemts ar mobilo telefonu, šis gan ir uzņemts ar taimeri, lai būtu laba kvalitāte. Un fotogrāfijā fonā ir mans darbs. Uzskatu, ka mūsdienu pašportrets ir selfijs, tas nav jāglezno.”

Mākslinieks Ritums Ivanovs pie sava darba “Pašportrets”: “Tu visu laiku saskaries ar citiem attēliem un bieži vien par sevi aizmirsti. Pašportrets īstenībā ir reality-check, kā tu sevi redzi vai kā mēģini no malas paskatīties uz sevi. Esmu gleznojis pašportretus, viņi nejauši ik pa laikam paši atnāk. Pašportretam ir dažādas motivācijas, citiem tas ir vispārizteikšanās veids, kādam formas meklējums. Manā gadījumā es ļoti daudz taisīju darbus no kompjūtera ekrāna. Un tad es uztaisīju arī pašportretu, imitējot fotogrāfiju, bet gleznotu, lai nedaudz jauc prātu.” 

Mākslinieks Normunds Brasliņš pie sava darba “Pašportrets”: “Es vienkārši skatījos spogulī un gleznoju priekš sevis, nevis speciāli kādai izstādei. Šis pašportrets gleznots pirms vairākiem gadiem. Gleznot pašportretu ir treniņš pašam priekš sevis, nav jāmoca neviens modelis, ir iespēja gleznot no spoguļa, nevis no ekrāna vai fotogrāfijas, tā ir priekšrocība. Pašportretā var atļauties visu, ko tu nevari atļauties gleznojot citu, jo nav jābūt pietātei pret modeli. Pret sevi vari atļauties būt, kāds tu gribi, idealizēt vai gluži pretēji.”

Mākslinieks Jānis Blanks pie sava darba “Vasks, sveķis, eļļa”: “Es, veidojot šo darbu, nedomāju, tikai rosījos. Izmantoju interesantas tehnikas, olu temperu, enkaustiku, vasku, eļļu, sveķus. Tad nu es ieliku šajā mūmijā sevi, ko tad es citu likšu? Nezināju, vai paspēšu vai nepaspēšu pabeigt. Ir tāda sajūta, it kā es būtu paņēmis grāmatu un nevis secīgi lasījis, bet pēkšņi no otra gala. Vispār vajag domāt par savu darbu, bet es šajā gadījumā neesmu padomājis. Man liekas, ka es nedomājot aizšļūcu par tālu. Liekas, ka man tomēr neuzkrītošāk vajadzēja darboties, jo, šķiet, ka esmu aizgājis par tālu, par agresīvu.” 

Māksliniece Anna Afanasjeva pie sava darba “Pašportrets ar dvēseli”: “Esmu māksliniece, kas visu laiku glezno cilvēkus. Un gleznot pašportretu ir ļoti personīgs brīdis. Manā pašportretā dvēsele simboliski tiek attēlota kā putns, tad sanāk, ka es izdvešu dvēseli no sevis. Seja jau nav nemaz tik svarīga. Visās bildēs, kur es attēloju sevi, es parādu raksturu, kas varbūt līdz galam neizdodas, kad gleznoju citus cilvēkus. Fonā ir vide, kurā es dzīvoju – ainava, kuru redzu katru rītu, kad pamostos.”

Mākslinieks Otto Zitmanis pie sava darba “Pārāk vecs rokās, tautu neuzrunā”: “Tur jau nav runa par mani. Tur runa ir par svēto jēru. Tu vari paskatīties un padomāt. Bet viņš mirst manā darbnīcā – reliģija mirst manā darbnīcā.”

Mākslinieks Ginters Krumholcs pie sava pašportreta “G. Krumholcs”: “Man nav nekādu komentāru, es neko nezinu. Tiešām nav.” 

Mākslinieks Kristaps Zariņš pie sava pašportreta “Palete”: “Manu darbu raksturo bezatlikuma tehnoloģija. Savu pašportretu veidoju uz jau ar krāsu čupām pietaisītas paletes, kas vairs nav ērti lietojama, tajos brīžos es parasti paletes apgleznoju. Tāpēc ir tik dažādi biezumi, pīpes jociņš ir prasts, bet mēģināju iegleznot to, pēc kā mani var atpazīt – augstas pieres. Darbs ir pieliets ar laku, lai virsma izlīdzinās un nekas nekrīt nost.”

Māksliniece Tatjana Krivenkova pie sava darba “Pašportrets”: “Man samaitājās apakšrāmis, un domāju, kā lai tagad iztiek bez apakšrāmja? Un uz ko var visu ko izmēģināt vēl labāk kā uz sevi? Vēlējos sevi parādīt dziļāku, ne tik reālistisku, bet savu būtību.”

Mākslinieks Andris Eglītis pie sava darba “Glezna Nr. 64”: “Es nekad neko speciāli nevaru uztaisīt, biju paredzējis citu darbu, bet nesanāca. Pašportretā ir kaut kas no tā, kā tu vēlies sevi parādīt. Tu noteikti pret savu izskatu mākslas darbā izturies citādāk, nekā pret citu.”

www.makslaxogalerija.lv

Anna Mark - 29.09.2015 19:39
Vāji
Kristus Pestītājs - 28.09.2015 18:44
Oho, Brekte tagad Svētais! Acīmredzot šogad nav pērts ar pūpoliem. Sātan atkāpies!

P.S. Turot kājas kopā pūķi nenodursi.