Latvijas grafika Vācijā 1

Anita Vanaga
24/10/2012 

21. oktobrī Bādštēbenes Grafikas muzejā Bavārijā tika atklāta Latvijas grafikas izstāde. Tās iniciatori ir Stiftung Schreiner pārstāvji — kolekcijas dibinātāja Štefānija Barbara Šreinere un muzeja direktors Harijs Kurcs, kas šopavasar bija ieradušies Rīgā, lai personiski iepazītos ar autoriem un atlasītu darbus. Viņu vizītes rezultātā ir tapusi vērienīga izstāde. Tajā piedalās Juris Briedis, Mārīte Elksne, Kristaps Ģelzis, Inga Ģibiete, Tatjana Krivenkova, Leonards Laganovskis, Sandra Leimane, Paulis Liepa, Jānis Murovskis, Juris Petraškevičs, Guntars Sietiņš un Ausma Šmite. Izstādes darbu skaits tuvojas simtam. Pateicoties kuratoru skatienam “no tāluma”, tā atklāj panorāmiski izvērstu, dinamisku apziņas modeli.

Meklējot kopējo satvaru, jāpiekrīt mākslas zinātniecei Ievai Astahovskai, ka Latvijas “kultūrai joprojām tiek piedēvēta transcendentālu un metafizisku vērtību nesējas loma”. Ikonas uzstādījums redzēt bildē to, kas “stāv aiz bildes”, to, kas nemainās, kad visapkārt viss mainās, no baznīcas ir pārcēlies uz izstāžu telpu. Iemesli tam meklējami vēsturiskajā situācijā: nemitīgie politiskie un ekonomiskie satricinājumi, kas skāruši Latvijas teritoriju, ir iznīcinājuši kultūras liecības veseliem slāņiem, un skaitliski nelielas nācijas pašsaglabāšanās instinkts kultūrai iedala garīgās aizsardzības funkciju, un nevis atbalsta iekšup vērstas destruktīvas darbības. Arī Latvijas “Nacionālās attīstības plāns 2014–2020” izceļ “spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem”.


Sakrālo attieksmi pret mākslu precīzi uzrāda gleznotājas Tatjanas Krivenkovas akvatintu sērija “Sarkanais un baltais”. Ja Rietumu 60. gadu minimālisms reducēja ne tikai formu, bet arī saturu, tad Tatjanas Krivenkovas kompozīciju pamatā ir aizsargājoša krusta motīvs un krāsu simbolisms, serialitātes piemērošana Kazimira Maļeviča supremātisma meklējumiem. 

Kā otru būtisku iezīmi gribētos izcelt spēles principu. PSRS tas izplatījās septiņdesmitajos gados, kad ar stagnācijas svētību intelektuālajā vidē parādījās jēdziens homo ludens. Vēsturnieka Johana Heizingas (Johan Huizinga) proponētā spēlējošā cilvēka kultūra, “kas rodas un attīstās spēlē kā spēle”, samierināja padomju sabiedrību ar teritoriālo noslēgtību. Sociālisms ierobežoja arī naudas pelnīšanu, kompensācijā piedāvājot brīvo laiku. Visi lasīja Hemingveju, Hesi, Kafku, apguva Ezopa valodu un estētiski izsmalcinātu formālismu. Pēdējais Latvijas grafikai ir ļoti būtisks. (Un to demonstrē Grafikas muzeja krājumā esošie Ināra Helmūta, Valda Villeruša, Baņutas Ancānes, Maldas Muižules, Naftolija Gūtmana darbi, kurus septiņdesmitajos gados Rīgā iepirka Dr. h. c. Volfgangs Šreiners.) Estētiskais saturs ar skatījuma citādību, grafiskās valodas klasiskām vērtībām, dialektiem un personiskiem atradumiem ir svarīga kā trešā šīs ekspozīcijas vienojošā iezīme.


Kristapa Ģelža, multidisciplināra mākslinieka, intelektuālā spēle nepretendē uz revolucionāru pasaules pārveidi konstruktīvisma pamatlicēja Gustava Kluča garā, bet izsaka kontekstuālas, kritiskas piezīmes par laiktelpas atmosfēru, ekoloģijas apdraudētību un brīvības relatīvismu. Ģelža lielizmēra akvarelis “Monuments” un jauktā tehnikā darinātā “Klusā daba” ar videokamerām lieliski sasaucās ar Vācijas TV 20. oktobra vakara ziņu par nepieciešamību vardarbības dēļ palielināt videokameru skaitu.


Pie vērojošiem spēlētājiem jāpieskaita Paulis Liepa, kurš par savām kologrāfijām raksta: “Tās ir planšetes, rasējumi, uzskates materiāli par dzīvi tādu, kādu mēs to redzam ikdienā. Vai gribētu redzēt. Projekts “Dzīve”. Nobružāts, aizmirsts mājas bēniņu tumšākajā stūrī, pazudis papīru grēdās, nodzeltējis, nejauši uziets kādā no retajām svētdienas tīrīšanām. Vienmēr klātesošs, bet nekad tā arī līdz galam nepabeigts.” Pauļa Liepas “alogrāfiskie” darbiem ir paraksti vācu valodā, priekšmetiskais vārds (Tomatensuppe, Kuchen II, Apfel), kas ir nošķirts no pasaules. Proza ir pārtapusi par dzeju.


Ar vācisku piesitienu tika izraudzīti Jura Brieža izsmalcinātie vara grebumi – ilustrācijas J. V. Gētes “Faustam” un Leonarda Laganovska Vācijas konceptuālais portrets digitāldrukā “Vācija rullē”. Darbs sākotnēji tika paredzēts Berlīnes lidostas uzgaidāmajai telpai, kuras sienas garums ir 5 metri, tas ir veidots no 16 frīzēm ar 50 bildēm katrā no tām. Reģistrēti ir zemju un pilsētu ģerboņi, literāti, arhitekti, svētki (Oktoberfest, Love Parade, Svētā Patrika diena), vācu prominences, pilis un dārzi, upes un autobāņi, māksla, mūzika (Vāgnera Baireita, starp citu, atrodas 60 kilometru attālumā no Bādštēbenes), flora (ēdelveiss), sports, zinātne (Vācija lepojas ar astoņdesmit Nobeļa prēmijas laureātiem zinātnē), tehnika un visbeidzot firmas zīmes (Mercedes-Benz, Braun u.c.).


Ekspresionistiskais atzars, autora iegrimšana zemapziņas dzīlēs vērojama Jura Petraškeviča satumsinātajos jauktas tehnikas (mecotinta, aukstā adata) darbos. Te ir skatāmas 90. gadu sākuma nu jau klasiskās vērtības, kur autora mītpoētika koncentrējas uz konfliktu ar nezināmo jeb svešo.


Turpretī Ingas Ģibietes privātās mistērijas sausās adatas tehnikā “Manas domas ir tik skaļas, ka pat nedzirdu savu muti” operē ar galējiem kontrastiem, ko rada papīra gaišās plaknes pretstatījums melnā toņa plankumiem un līniju mudžekļiem.


Ekspresionistu lokā iederas arī empātiskie Jāņa Murovska linogriezumi – veltījumi “Fukušima. Saules riets” un “Fukušima. Nakts”.


Savukārt Ausmas Šmites sirreālistiskās litogrāfijas, vieglas un gaisīgas, kas vairās no vārdiskām piesaistēm, iztēli pakļauj absolūtai formas perfekcijai.


Vislielāko piekrišanu ieguva Mārītes Elksnes krāsaino linogriezumu sērija “Šodien būs saulaina diena”. Te redzam delikātus, koloristiski niansētus un maigus interjera fragmentus ar mammas vai meitas kleitām, kas atklāj dīvainā kārtā vientulīgu dzīves telpu. Sērijā “Bērnība” pamatā ir bērnudārza grupas fotouzņēmumi. Te vientulību un atsvešinātību izraisa linogriezuma tehnikas uzsvērtais robustums, kas visus klātesošos padara vienlīdz bezpersoniskus un bezveidīgus. 


Sintezējošs uzstādījums savienot privāto un abstrakto laiktelpu, divas zīmju sistēmas, redzams Guntara Sietiņa mecotintās, kas variē spoguļlodes motīvu. Spoguļa deformētajā attēlā parādās interjera vai ainavas detaļas. Tās tiek samērotas ar bezgalīgo izplatījumu, paredzot interpretācijām atvērtu skatījumu.  

Izstādes katalogu iespējams pārlapot šeit!

Šelda Puķīte - 24.10.2012 15:07
Lieliski grafiķi, tik nabaga Liepa ierāmēts un Laganovskis neparādās katalogā=(