JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Konferences “Migrācijas arhitektūra” skrejlapa

Arhitektūra ir tīra, skaidra doma 0

Intervija ar arhitekti Dagniju Smilgu, vienu no starptautiskās arhitektūras konferences “Migrācijas arhitektūra” kuratorēm

Una Meistere
06/11/2019

7. un 8. novembrī Rīgā norisināsies starptautiska arhitektūras un plānošanas nozaru konference “Migrācijas arhitektūra”, kuras fokusā ir migrācijas problemātika un tās analīze no iespējami daudzpusīga skatupunkta. Tostarp ģeopolitiskās, telpiskās un sociālo pārmaiņu prizmas. Konferences galvenais akcents ir Baltijas reģiona valstu vienotā, bet vienlaikus neviendabīgā ekosistēma un tās izaicinājumi pasaules globālo procesu kontekstā, kurus iniciē mobilitāte – cilvēku, transporta, datu, pakalpojumu, preču utt.

Konferences kuratores ir starptautiski strādājošas arhitektes Dina Suhanova un Dagnija Smilga, abām uzsverot, ka viņu mērķis ir paplašināt izpratni par “migrācijas jēdzienu” un dekonstruēt ar to saistītos stereotipus. “Mums šī konference ir iespēja veidot nebijušu zināšanu bāzi, lai reaģētu uz jauniem izaicinājumiem un modelētu Baltijas kopainu ilgtspējīgai nākotnei,” teikts paziņojumā presei. Konferencē uzstāsies tādi starptautiski atzīti savas jomas profesionāļi kā Migrant Journal redaktors un pētnieks Žistinjēns Tribijons (Justinien Tribillon), Igaunijas Mākslas akadēmijas rektors Marts Kalms (Mart Kalm), šveiciešu arhitekts un Hosoya Schaefer Architects partneris Markuss Šēfers (Markus Schaefer), Viktorijas un Alberta muzeja programmu kuratore Menīša Keleja (Meneesha Kellay) u.c.

Arterritory.com aicināja uz sarunu Dagniju Smilgu – gan par konferenci, gan viņas lēmumu atgriezties Rīgā. Pēc studijām Vīnes Tehniskajā universitātē un Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā Dagnija vairākus gadus strādāja Šveices arhitektu birojā Hosoya Schaefer Architects, kur bija viena no biroja vadītājām. Tostarp piedaloties arī Sanktmoricas kalnu kūrorta lidostas projekta izstrādē. Taču 2018. gadā viņa kopā ar domubiedriem – Niklāvu Paegli un Kārli Bērziņu – izveidoja savu arhitektūras studiju ĒTER un šī gada sākumā atgriezās Rīgā. ĒTER mērķis ir radīt unikālas vides, kas funkcionē dabas, tehnoloģiju un laikmetīgās kultūras mijiedarbībā. Biroja šī brīža aktuālāko projektu vidū minams Latvijas paviljons un ekspozīcija EXPO 2020 Dubaijā, kā arī Daudzfunkcionāls dienas centrs Cēsīs, kura būvniecība sāksies 2020. gada pavasarī.


Dagnija Smilga

Kā radās doma par šādu konferenci un kāpēc par tās norises vietu izvēlēta tieši Rīga? No klasiskā migrācijas problemātikas skatupunkta Rīga absolūti neatrodas tās degpunktā. Latvijas problemātika drīzāk ir emigrācija, straujais iedzīvotāju skaita sarukums un ceļi, kā mudināt atgriezties aizbraukušos.

Šādas starptautiskas arhitektu tikšanās notiek regulāri, un tā bija Latvijas Arhitektu savienības iniciatīva to šoreiz rīkot Rīgā. Tas bija arī stratēģisks mērķis. Latvijas Arhitektu savienība vēlas iezīmēt Rīgu kā vitālu starptautisko sakaru centru globāli nozīmīgu tēmu risināšanā. Šobrīd mums joprojām ir “otrā reģiona” valsts statuss, taču mērķis ir kļūt pilntiesīgai “pirmā reģiona” valstu daļai. Akcentējot arī Baltijas jūras reģiona valstu kopējo ekosistēmu un sadarbības modeļus.

Kad abas ar Dinu Suhanovu saņēmām uzaicinājumu kļūt par šīs konferences kuratorēm, tās tēma – “Migrācijas arhitektūra” – jau bija apstiprināta. Mūsu lielākā savstarpējā diskusija bija, vai vispār redzam savu darbību šādas tēmas kontekstā, jo, kā jau tu minēji, tas nav mūsu reģiona karstākais jautājums. Salīdzinot, piemēram, ar tādām valstīm kā Grieķija vai Vācija. Vienlaikus Rīgā šāda formāta arhitektūras pasākumu – ar atvērtu lekciju programmu – līdz šim ir bijis ļoti maz. Tālab mums šķita, ka šāda konference ir ļoti būtiska, arī lai attīstītu lokālo arhitektūras kultūru. Svarīgākais bija izdomāt, kā ar “migrācijas arhitektūru” saistīto jautājumu loku izvērst pietiekami plaši un reģionam aktuāli. Proti, konferences ietvaros mēs raudzīsimies uz migrācijas procesiem ne tikai kā uz cilvēku migrāciju, kas vairāk notiek kaut kādu politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ, bet arī uz zināšanu, vērtību, dzīvnieku migrāciju – daudz plašāk. Globālā pasaule šobrīd atrodas dinamiskā kustībā – migrācija ir šī brīža status quo, un, analizējot šos procesus, mums šķita svarīgi saprast, kā tie ietekmē Ziemeļvalstis, Baltijas jūras reģionu. Saprast, kā, piemēram, mūs skar/maina Ķīnas un arābu valstu aizvien pieaugošais globālais nospiedums. Arī fakts, ka datu apmaiņa kļūst aizvien vērienīgāka un ātrāka. Kā šos procesus ietekmē lielās “serveru fermas”, kas šobrīd tiek būvētas, piemēram, Īrijā utt. Vienlaikus ziemeļi un mūsu pašu reģions kļūst arvien pievilcīgāks klimata pārmaiņu rezultātā, tādējādi pilnīgi jaunā veidolā mūs pozicionējot uz pasaules kartes.

Konferences ietvaros mūsu izaicinājums ir caur konkrētām sarunām un diskusijām saprast, kas ir tie lielie spēki/procesi, kas šo reģionu varētu ietekmēt un kas norisinās pašā tā iekšienē. Proti, gan lielais, gan mazais arhitektūras mērogs. Tepat kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – ir vairākas jaunas arhitektūras prakses, kuru fokusā vairs nav tikai mājokļu vai biroju ēku būvniecība, bet, piemēram, aļģu platformas Baltijas jūrā, kas ražo enerģiju.

Vai ir kāds runātājs/-ja, kuru tu konferences viesu vidū gribētu īpaši izcelt?

Viena noteikti ir nīderlandiešu dizainere Irēne Strakuci (Irene Stracuzzi), kuras tēma ir “Ledus legālais statuss”.  Pašreizējais pierobežas strīds par Ziemeļu Ledus okeānu attiecas ne tikai uz ģeopolitiskajām spēka struktūrām (par ietekmi šajā teritorijā cīnās Krievija, Kanāda, Dānija. Norvēģija un ASV), bet uzdod arī ontoloģisku jautājumu par suverenitātes jēdziena izpratni kopumā. Pārņemtībā ar iespēju, ka izzūdošais ledus varētu pavērt pagaidām vēl neapzinātus naftas un gāzes resursus, otrā plānā aizvirzās fakts, ka patiesībā jau tas, ka šis ledus kūst (kopš 70. gadiem tā daudzumus ir samazinājies par 50%), ir galvenā trauksmes ziņa. Izsekojot kartogrāfijas vēsturei reģionā un ilustrējot šī brīža kartogrāfijas koloniālisma ambīcijas, Irēnes pētījums atklāj konfliktu jaunā gaismā un liek nojaust, cik svarīgi ir kartēt un vizualizēt tā sarežģītību.

Iespējams, daudziem rodas jautājums, kāda ir arhitektūras saikne ar migrāciju, kālab konferencē uzstājas ģeogrāfs, ekonomists, grafiskā dizainere utt.? Ne visi runātāji būs arhitekti, un tieši tas man šķiet vērtīgi.

Un kāda ir tava atbilde uz minēto jautājumu?

Visas šīs savā ziņā ir telpiskas prakses, un kopā tās spēj no dažādiem skatupunktiem uzbūvēt to komplekso bildi, kas īsti ir telpa, kuru šobrīd apdzīvojam. Es te nedomāju māju vai istabu, bet daudz plašāk – reģionu, kurā ir gan lielie urbānie mezgli, gan mazās pilsētas, kas sarūk. Būdami arhitekti, mēs par to visu spējam runāt no viena aspekta, bet citiem telpiskajiem praktiķiem ir atkal savs skats.


EXPO Dubai 2020 paviljona projekts

Būtībā arhitektūra šobrīd ir izgājusi ārpus “kastes” jeb četru sienu mēroga?

Un man liekas, ka tas notiks arvien vairāk un vairāk. Parādās aizvien vairāk uzdevumu, kuri mums pašiem sev jāuzstāda. Bieži atnāk pasūtītājs, kurš nezina, ko viņam vajag, un lūdz mūs palīdzēt to izdomāt. Teiksim, maza pašvaldība, kurai ir zeme, bet kura nesaprot, ko ar to iesākt. Cilvēku daudzums ciematā sarūk, bet vienlaikus ir vēlme attīstīties. Tāpēc mums jāspēj domāt visdažādākajos mērogos, jāsaprot, kas notiek pasaulē, lai mēs būtu gatavi reaģēt un atrast interesantus veidus, kā to izdarīt.

Nesen kāds šveiciešu ainavu arhitekts man rādīja īsziņu, ko saņēmis no sava kolēģa – pazīstama arhitekta. Tajā bija teikts, ka, ja viņam vēlreiz būtu iespēja atkārtot savu karjeru, viņš gribētu kļūt par ainavu arhitektu, jo tas iemieso šī brīža domāšanu. Kā piebilda ainavu arhitekts, profesionālajās aprindās savulaik uz viņu esot skatījušies kā uz dārznieku, bet šobrīd ainavu arhitekta loma ir pilnībā mainījusies.

Jā, atšķirība ir milzīga. Vienlaikus man jāatzīst, ka Rīgā mūsu sadarbības partneru vidū diemžēl nav ainavu arhitektu, jo te tiešām tas viss vēl aizvien tiek uztverts kā dārzniecība. Vai laba celiņa izveide. Savukārt, kā liecina mana pieredze Šveicē, ainavu arhitekts bieži var būt arī tas, kurš teju vai uzvelk lielo ģenerālplāna līniju. Un tas ir pašsaprotami. Ainavu arhitekts strādā ciešā sasaistē ar pašas ēkas arhitektu, robežas ir visai izplūdušas, un reizēm ainavu arhitekta pienesums ir pat svarīgāks.
Konferencē piedalās arī lietuviešu arhitekti Ona Lozuraitīte un Petrs Isora (Ona Lozuraityte&Petras Isora), biroja Isora x Lozuraityte Studio for Architecture dibinātāji, kuri stāstīs par savu daudzšķautnaino praksi – par procesiem, kuros mainās politiskās un materiālās teritorijas un kuros viņi iesaistās kā jauna arhitektūras aģentūra. Viņi daudz strādā ar māksliniekiem, bet tajā pašā laikā projektē ekotiltu Seulā un pēta Viļņas ainavu arhitektūras vēsturi.

Tu pati, neraugoties uz veiksmīgu karjeru Šveicē, esi atgriezusies Rīgā. Kāpēc?

Pagājušā gada maijā biju nokļuvusi situācijā, kad man bija jāpieņem lēmums, vai kļūstu par partneri arhitektu birojā Šveicē vai atgriežos Rīgā. Tas bija pietiekami nopietns lēmums, kur nebija iespējama vieglprātīga svaidīšanās. Atbraucu uz Rīgu, lai saprastu, ko darīt. Tobrīd te bija arī mans kolēģis Niklāvs Paegle, bijām kopīgi uzvarējuši konkursā par Daudzfunkcionāla dienas centra projektu Cēsīs. Sapratām, ka šis ir pārmaiņu brīdis – vai nu paliekam un ejam vairāk iekšā tur, kur esam (viņš Vīnē, es – Cīrihē), vai būvējam ko savu. Daudzfunkcionālais dienas centrs Cēsīs bija pirmais mūsu jaunā biroja projekts. Pēcāk uzvarējām arī EXPO konkursā. Rīgā atgriezos februārī. Šobrīd vispār nesaprotu, kā varēju tik ilgi atrasties kaut kur citur. Kaut Šveicē vienmēr jutos kā daļa no biroja, un projekti, pie kuriem strādāju, savā ziņā ir arī mani projekti. Taču tas nekad nav tā, kā darīt kaut ko pašam – pilnīgi no “baltas lapas”, kur bāze esi tikai tu pats un tavi domubiedri. Man patīk šis izaicinājums.


Daudzfunkcionāla dienas centra projekts Cēsīs. Eksterjers


Daudzfunkcionāla dienas centra projekts Cēsīs. Interjers

Kā tu raksturotu savu nišu arhitektūrā? Kādā intervijā tu izteicies, ka tevi interesē arhitektūras projekti, kas pulcē cilvēkus un ļauj tiem mijiedarboties.

Tie ir publiski projekti vai publiski mirkļi, kuru kontekstā mēs satiekamies. Es lielā mērā ticu, ka brīdī, kad visa pasaule kļūst aizvien digitālāka, ātrāka un nesasniedzamāka, tas, ko mēs patiesībā vēlamies, ir vienkārši būt kopā. Atjaunot cilvēcisko saikni. Manuprāt, ir daudz jaunu veidu un formu, kā to īstenot. Mani interesē jaunas, unikālas vides meklēšana. Tas mums ir jau savveida uzstādījums.

Kā tu to raksturotu?

Iespējams, piemērs varētu būt EXPO projekts, tas ietver šo mijiedarbību starp cilvēku, dabisku vidi un tehnoloģijām. Ideju, ka tas viss ir vienots Gesamstkunstverk. Zināmā mērā man tas šķiet ļoti holistisks projekts, jo tajā apvienojas forma, saturs, grafiskais dizains, ainava, skaņa. Es ticu unikālai videi, kas ir pārdomāta, kurā viss apvienojās un kuru tu kā indivīds esi izdzīvojis caur savu skatu prizmu – kāpēc jābūt tā vai citādi. Es nesaku, ka varu sacerēt mūziku un visu paveikt viena; man patīk sadarboties ar citiem, runāt par sākotnējo konceptu un tad kopīgi to “barot” ar jaunām idejām.

Ir ļoti grūti plānot nākotni laikā, kur viss mainās tik ātri. Varbūt tā ir romantiska ticība, bet esmu pārliecināta, ka visa pamatā ir vienkārši kopā būšana.

Savveida ceremoniālais aspekts, atgriešanās senās tradīcijās.

Jā, jo tas ir tas, kas paliek atmiņā un rada jaunas idejas. Tas ir tas riņķis atpakaļ pie pamatvērtībām – caur tehnoloģiju ceļu.

Kādas ir galvenās mācības, ko profesionāli guvi no sava karjeras posma Šveicē?

Profesionāli es ieguvu darba strukturēšanas vīziju. Teiksim, kā sastrukturēt sevi, kā vadīt projektu, kā ļoti profesionālā veidā būt fokusētam un efektīvam. Netērēt laiku nenozīmīgām lietām. Komanda, līgumi, laika grafiki, tas viss tur ir tik niansēti izstrādāts, ka tev vienkārši ir kaut kāds rāmējums un tu tajā strādā. Kamēr Latvijā jūtu, ka viss ir izplūdis. Mūsu birojam reizēm tiek pārmests, ka mēs neprotot labi komunicēt. Jo mēs atbildam tikai tad, kad varam saturiski precīzi atbildēt. Diemžēl Latvijā atbildes saņemu bieži, taču tām nav satura. Tās man nepalīdz. Tā ir viena no lielākajām lietām, ko iemācījos Šveicē, – tu atbildi, bet vienmēr precīzi, jēgpilni, pilnvērtīgi.

Protams, Šveicē ir ļoti īpaša pieeja arhitektūrai. Arī liela savstarpēja cieņa un sadarbība ar inženieriem. Piemēram, dažkārt tieši inženieris ir tas, kurš piedāvā ideju jumta konstrukcijai, kas lielā mērā veido arhitektūru, un arhitektā tas nerada problēmu. Taču šāda situācija iespējama vien tad, ja šī saikne ir ļoti cieša. Latvijā, manuprāt, inženieri sevi joprojām redz pilnīgi citā lomā, un dažkārt man ir sajūta, ka viņi pat nezina, ka varētu ko piedāvāt vai izdomāt. Būt svarīgi arhitektūras procesā.

Tas arī ir tas, kas mani šobrīd interesē, strādājot pie idejas par arhitektūras programmu Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopā ar domubiedriem vēlamies, lai veids, kā tu mācies un radi arhitektūru, ietver, pirmkārt, godīgumu pret to, kas tas ir. Arhitektūra nav dekorācija, tā ir tīra, skaidra doma. Un šī doma var rasties gan tev vienam, gan kopā ar ainavu arhitektu. Galvenais ir koncepts, ideja, kam tici, un vērtību skala. Un, man šķiet, ka šī vērtību skala Latvijā mums pašiem ir jābūvē, lai izveidotu savu arhitektūras valodu, formulētu to, kas mums ir svarīgi. Ir sajūta, ka pagaidām te joprojām valda zināms apjukums un iztrūkst skolas, kas jaunajam arhitektam ļautu apzināties kontekstu, veidojot pašam savu praksi. Saprast, kāpēc es, piemēram, lieku tieši tādu logu, jo ir skaidrs, ka es to daru tāpēc un tāpēc. Man ir sajūta, ka mēs šajā krāsainajā bilžu pasaulē reizēm paņemam lietas, ko redzam vizuāli, bet tām nav konteksta un pamatojuma. Tas arī ir iemesls, kāpēc mums šķiet svarīgi izveidot šādu programmu.


EXPO Dubai 2020 paviljona projekts

Kā tu redzi mākslas un arhitektūras mijiedarbību? Sanktmoricas lidostas projekts, pie kura tu strādāji Šveicē, zināmā mērā bija iedvesmots no Kristo darbiem.

Mākslā mani interesē veids, kā tieši mākslinieks īsteno savu ideju. Un tas, kā tā pēcāk dzīvo vidē. Kristo darbi ir ļoti iedvesmojoši, jo tiem piemīt izteikts abstrakcionisms. Tie vidē rada kaut ko, kas vienlaikus ir tik redzams/efektīgs un tik vienkāršs. Dažkārt tā mums tik ļoti pietrūkst – nevis sarežģīti ēkas konstrukcijas risinājumi, bet gan tīrība domā un formā. Kristo darbos tā ir, turklāt viņa mākslas darbs Valley Curtain (Ielejas aizkars, 1972), kas zināmā mērā iedvesmoja arī lidostas ēkas projektu, bija izcils tieši kontekstā ar kalnu ainavu Kolorado, kurā tas atradās. 381 metru garš oranžs aizkars 111 metru augstumā – starp diviem kalniem. Neprātīgi spēcīgā ainavā, kur tādi lielumi kā ēkas logi vai durvis neko nemaina, jo mērogs ir pilnīgi cits.

Klimata pārmaiņas šobrīd ir degpunktā. Kā tev šķiet, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs atteikties no komforta zonas? Kā arhitektūrā iespējams savienot dabas sajūtu ar tehnoloģijām?

Man liekas, ka kaut kādā mērā mēs šobrīd ejam atpakaļ pie dabas. Jo daba ir tā, kur patiesībā jūtamies vislabāk. Es neticu pasaulei, kas balstīta tikai tehnoloģijās. Gudrajām mājām, gudrajām pilsētām... Smart city, manuprāt, vajadzētu paredzēt arī izslēgšanas iespēju. Jo kaut kas gudrs ir arī tad, kad tas ir ļoti vienkāršs vai fiziski ļoti labi atrisināts. Es inovācijas vairāk redzu kā infrastruktūras bāzi, kam vienkārši jāfunkcionē tādā ikdienas izpratnē. Rīgai, manuprāt, publiskās telpas un pilsētas mobilitātes infrastruktūras ziņā ir viss potenciāls kļūt par savveida Kopenhāgenu, bet, ņemot vērā mūsu vēsturi un specifisko ģeopolitisko lokāciju, mums ir visas iespējas būt īpašiem savā veidā. Mums vienkārši vajag izvirzīt šo lielo mērķi par cilvēkam draudzīgu dzīvi/esamību pilsētā, kurā būtu kvalitāte, daudzpusīga publiskā telpa, zaļums.

Strādājot pie EXPO paviljona projekta, daudz domājām par klimata jautājumiem – izšķiroties radīt atvērtu telpu, kurā nebūs kondicioniera. Turklāt Dubaijā! Publisku telpu, kas pielāgojas ārējām klimata pārmaiņām, atbilstoši mainot atmosfēru iekšpusē. Līdz ar to cilvēka ķermenim nav šoka, no āra svelmes ieejot kondicionētā telpā, ko, savukārt, mūsdienās visi zina, kā izplānot, jo viss ir perfekti izskaitļojams. Turpretim grūti ir radīt telpu, kas pielāgojas gan ārtelpai, gan cilvēka ķermenim. Jā, mūsu paviljonā noteikti būs karstāks nekā citos, bet tas nekas. Problēma ir tajā, ka visā mūsdienu sakārtotajā, regulētajā vidē ziemā tiek pieļauti, piemēram, +18C, un tu nedrīksti iet augstāk vai zemāk, savukārt vasarā Latvijā nedrīksti pārkāpt +27C robežu, citādi tevi var iesūdzēt tiesā, jo neesi piedāvājis regulām atbilstošu risinājumu. Taču, ja mēs zinātu, kādus ieguldījumus un atkarību no tehnoloģijām šo regulu izpilde prasa, mēs, iespējams, paciestu tos dažus grādus vairāk. Manuprāt, nākotne daļēji ir arī par cilvēka spēju pielāgoties dažādiem apgrūtinājumiem. Es ticu, ka pamazām tas ir iespējams. Varbūt ne tik drastiski, kā lasot par Grētas aktivitāšu inspirētiem bērniem, kuru vecāki uztraucas, ko tagad darīsim – nesildīsim istabu...


EXPO Dubai 2020 paviljona projekts

No otras puses – varbūt ekstrēmā Grēta bija nepieciešama, lai cilvēki vispār sāktu par šiem jautājumiem aizdomāties un diskutēt tādā mērogā, kā tas notiek tagad. Grēta nebija pirmā, bet, nenoliedzami, visskaļākā.

Manuprāt, citādi tas vienkārši nebūtu bijis iespējams. Es Grētu salīdzinu ar #MeToo, tas ir pilnīgi tas pats. Lai tādu tematu tik skaļi paceltu, tas bija jādara ekstrēmi. Arī, ja tas nav tikai balts vai melns un vienmēr ir dažādi konteksti un situācijas.

Mani patiešām ļoti interesē, kas notiks tālāk, jo mēs esam uzauguši ļoti kapitālistiskā sabiedrībā, kuras ietvaros arī darbojamies. Un tad nāk Grēta vai kāds cits un savā ziņā atgādina, ka cilvēki alkst revolūcijas, ilgojas pēc 60. gadu hipiju laikiem. Taču tādi vairs nav iespējami, jo mums jau ir pavisam cita bāze. Man nav atbildes, bet mani ļoti interesē, kas šajā sadursmē veidosies, kas ir tās jaunās lietas, kas parādīsies. Mani interesē, kas ir revolūcija.