Lūsija Balivanta. Publicitātes foto

No mākslas līdz urbānismam 0

Intervija ar arhitektūras eksperti Lūsiju Balivantu

Kristīne Budže
30/10/2018

Lūsija Balivanta bija viena no publiskās diskusijas, kas notika Latvijas dienā Londonas Dizaina biennālē, dalībniecēm. Šajā diskusijā bija aicināti piedalīties radošo industriju, dizaina un sociālās antropoloģijas eksperti no Latvijas un Lielbritānijas. Latvija biennālē piedalījās ar dizainera Artūra Analta radīto un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja producēto interaktīvo instalāciju Matter to Matter. Instalācija ieguva biennāles Zelta medaļu kategorijā "Labākais ekspozīcijas dizains". Latvijas dalība Londonas Dizaina biennālē ir viens no Latvijas valsts simtgades starptautiskās programmas notikumiem. Apbalvotā instalācija Matter to Matter līdz 28. oktobrim bija apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā.

Lūsija Balivanta ir arhitektūras kuratore, publiciste un grāmatu autore, kritiķe un kultūras vēsturniece. Viņa ieguvusi doktora grādu Sera Džona Kasa mākslas, arhitektūras un dizaina skolā Londonas Metropolitēna universitātē un ir Karaliskā britu arhitektu institūta goda locekle. 2013. gadā Lūsija kļuva par docenti Sirakūzu Universitātē Londonā, kur viņa pasniedz izvēles kursu urbānā dizaina vēsturē un teorijā. Viņas raksti tiek publicēti izdevumos The Plan, Domus, Volume, kā arī laikrakstā The Guardian. Lūsija Balivanta ir arī laikmetīgajam urbānajam dizainam veltītā interneta žurnāla urbanista.org dibinātāja un galvenā redaktore.


Lūsija uzstājas ar priekšlasījumu lekcijā. Publicitātes foto

Savu profesionālo darbību jūs sākāt kā mākslas kuratore un brīvdabas izstāžu organizatore. Kā no mākslas nonācāt pie arhitektūras un urbānisma?

Lai varētu darboties profesionāli daudzveidīgāk. Pēc maģistra grāda Karaliskajā mākslas koledžā Londonā iegūšanas, kļuvu par pašnodarbināto. Tā biju atvērta plašākām iespējām – varēju pieņemt darba piedāvājumus no dažādām institūcijām un uzņēmumiem, nevis kāpt pa šaurām karjeras kāpnēm vienā organizācijā.

Es sāku starptautiski nomadisku dzīvi – sākumā strādāju Japānā, pēc tam ar vācu, itāļu un holandiešu klientiem. Šie interesantie darbi lielā mērā bija saistīti ar arhitektūru un dizainu. Tas notika pamazām – es kūrēju vairākas inovatīvas dizaina izstādes Lielbritānijā un Japānā, sāku rakstīt žurnāliem Domus un RIBA Journal, kā arī rakstīt grāmatas par arhitektūru. Es apguvu plašu teritoriju gan teorētiski, gan ģeogrāfiski, gan sociāli un kultūras ziņā.

Kādi, jūsuprāt, ir būtiskākie jautājumi mūsdienu urbānismā?

Svarīgākās ir attīstības stratēģijas ilgtspējīgai, iekļaujošai un taisnīgai nākotnei. 

Kāpēc tas ir tik būtiski?

Jo 21. gadsimtā ir akūta nepieciešamība mainīt urbānā dizaina un vietveides praksi, lai uzlabotu cilvēku dzīves apstākļus un labsajūtu, veicinātu ekonomisko izaugsmi un politisko stabilitāti. Izstrādājot attīstības stratēģijas, jākoncentrējas uz empīrisku izpēti, situācijas un apstākļu kritisku izvērtējumu. Urbānajam dizainam jāuzlabo dažādas jomas - sociālās, ekonomiskās un ekoloģiskās intereses, piemēram, cilvēku veselība un labsajūta. Personiska telpas ekoloģija un jauna veida savstarpējā saskarsme kļūst par jaunas un ilgtspējīgas ekonomikas pamatu. Piemēram, jāpanāk ēkas pilnvērtīgs izmantojums visā diennakts, mēneša, sezonas un gada ciklā. Iedzīvotāju iesaiste (viņi ir labākie eksperti, jo tajā vietā dzīvo un strādā) un kopienas kopīpašuma jautājumi kļūst arvien būtiskāki, tādējādi mazinot cilvēku atsvešinātību no vietas, kur viņi dzīvo un strādā. 

Vai gudrās pilsētas joprojām ir aktuāls jautājums?

Tas ir mārketinga sauklis. Tā ir kontrole kontroles pēc. Mums jau ir gudrās pilsētas. Lielbritānijā ir vairāk CCTV novērošanas kameru nekā jebkurā citā pasaules valstī. Mēs jau dzīvojam tā sauktajā viedpasaulē.

Šī gada Roterdamas Starptautiskās arhitektūras biennāles kuratori apgalvoja, ka arhitektūra ir kļuvusi par urbānismu. Vai piekrītat šim paziņojumam?

Ne gluži. Protams, liela daļa mūsdienu arhitektūras tiecas uzlabot pilsētas un pilsētnieku dzīves tajās, taču šajā apgalvojumā ir pārāk daudz vispārinājuma. Turklāt, jāņem vērā, ka ir arhitekti, kuriem patīk strādāt lauku vidē vai ar apkārtējo vidi nesaistītiem risinājumiem. Mūsdienu arhitektūra ir ļoti daudzveidīga -ir jaunceltnes, kas patiesi ietekmē plašu to apkaimi. Piemēram, Tate Modern muzejs un GLA (Greater London Authority jeb Londonas mērija – red.) Temzas dienvidkrastā ir pārveidojušas Banksaidas un Londonbridžas rajonus patīkamās un daudzveidīgās sabiedriskās vietās. Jāņem vērā, ka pirms tam šie rajoni tika uzskatīti par salīdzinoši bīstamām vietām.

Taču tas vēl nav urbānisms. Urbānismā tiek apvienotas dažādas jomas – dizains, sociālās un dabas zinātnes. Urbānisms veido izpratni par visiem jautājumiem, kas attiecas uz pilsētu, lai tās attīstītos ilgtspējīgi, iekļaujoši un taisnīgi pret visiem. Progresīvais urbānisms atspoguļo daudzu 20. gadsimta domātāju - pionieru ētikas izpratni, piemēram, Anrī Lefevra vai Manuela Kastelsa. Taču lielākā daļa arhitektūras projektu neaizstāv tiesības uz pilsētu, par ko būtu iestājies Lefevrs, bet gan tiesības būt redzamiem un redzēt tādu pilsētu, kur patērēšana būtu tikpat būtiska kā mijiedarbība.

Arhitektūra diemžēl ne vienmēr tiek radīta, paturot prātā progresīvas idejas. Pat tieši pretēji: attīstītāju mērķis ir tikai nopelnīt spekulējot ar zemes vērtību, kā arī izmantojot sociālo selekciju un kontroli pār to. Bet, ja kāds arhitektūras projekts, iespējams, diezgan pieticīgs budžeta un izmēru ziņā, tiek realizēts, izpildot visas šīs prasības, tas ir satriecoši. Piemēram, britu arhitektu grupas Assemble darbība šajā ziņā ir ļoti pamācoša.


Lūsija ar kolēģiem Londonas Dizaina biennāles dienās. Publicitātes foto

Roterdamas Starptautiskās arhitektūras biennāles kuratori nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu – ka uz mūsu planētas ir pārāk daudz cilvēku un pārāk maz vietas. Vai piekrītat šim pesimistiskajam skatījumam uz mūsu planētas nākotni?

Mani vairāk interesē reģioni, kuros ir iedzīvotāju skaita ziņā gan augošas, gan sarūkošas teritorijas. Prasmīgi pielietojot plānošanas instrumentus var šīs atšķirības izlīdzināt un tas ir nozīmīgi reģionu, urbāno konurbāciju un atsevišķu apkaimju ilgtspējai. Mani arī vairāk interesē, kā ar labu plānojumu panākt iedzīvotāju blīvuma kvalitatīvu izvērtējumu. Es norobežojos no tiem, kas ceļ paniku par iedzīvotāju skaita pieaugumu. Piemēram, Lielbritānijā tas, iedzīvotāju vidū, tikai uzkurina milzu bailes un neiecietību.

Rems Kolhāss ir pievērsies laukiem. 

Jā, Remu tie ļoti interesē. Publiskajā diskursā lauki ir pamesti novārtā. Tie tiek uztverti kā kaut kas nepieejams, piemēram, "zaļā josla", kur neko nedrīkst celt, vai arī tiek turēti noslēpumā vai banalizēti. Remu interesē lauki, lai spekulētu ar to nākotni, apgalvojot, ka tieši laukos ir notikušas vislielākās pārmaiņas, kas ietver MI un automatizāciju, ģenētiskos eksperimentus, politisku radikalizāciju, masveida un mikro migrāciju, plašu reģionālo pārvaldi, cilvēku-dzīvnieku ekosistēmas, subsīdijas un nodokļu atvieglojumus, kā arī digitalizācijas iespaidu uz fizisko pasauli. 

Kādas problēmas šajā ziņā jūs redzat Lielbritānijā?

Lielbritānijā tādas lauku reģionu problēmas kā finansiāli pieejamas dzīvojamās platības trūkums vai sabiedriskā transporta nepieejamība ir ignorētas gadiem ilgi. Ir skaidrs, ka laukos cilvēki ir veselīgāki, bērniem labāk veicas mācībās un ainava ir lieliska, taču tur ir arī problēmas, kas var būtiski mainīt tradicionālo lauku dzīvesveidu. Daudzu problēmu pamatā ir mājokļa jautājums. Vidējā mājas cena lauku reģionos ir vairāk nekā astoņas reizes lielāka nekā iedzīvotāju vidējie ienākumi. Pilsētās šīs starpība ir mazāka - 6.8 reizes. Mājokļu augstās cenas ir iemesls, kāpēc ir ciemati, kuros krogu un veikalu īpašnieki pārdod savu biznesu. Vēlāk krogu un veikalu ēkas tiek pārveidotas par dzīvojamām mājām. Nekustamā īpašuma tirgū mājoklim ir daudz lielāka vērtība nekā biznesam. Tiešām ir tā, ka dažos ciematos tagad vairs nav ne sava kroga, veikala vai pasta, ne skolas un pat ne baznīcas – to vietā ir jauna dzīvojamā platība. Šobrīd daļa Lielbritānijas ciematu ir kļuvuši par guļamrajoniem – māju sakopojumu, kas nepiedāvā iedzīvotājiem gandrīz nekādu kopienas sajūtu. Šo tendenci var mainīt tikai kāds celmlauzis, uzsākot izmantot kopienas aktīvu, piemēram, kā to dara Hauser & Wirth galerija Somersetā.

Mājokļu jautājums laukos tiešām ir sarežģīts. Daudzas valdības ir mēģinājušas rast risinājumus. Visi piekrīt, ka būtu labi, ja skolotājiem, medmāsām, policistiem būtu pieejami mājokļi, ko viņi var atļauties, taču, kā to panākt, tas nav skaidrs. Tas viss nozīmē to, ka daudziem jauniem cilvēkiem, kuri uzauguši laukos, nākas doties projām, jo viņi vienkārši nevar atļauties dzīvot sev ierastajā vidē. Šādā situācijā laukos palikušie iedzīvotāji kļūst arvien vecāki un diemžēl arī nabadzīgāki. Ir priekšstats par Range Rover automašīnām, zaļiem gumijniekiem un ikvasaras festivāliem kā britu lauku iemiesojumu, taču īstenība atšķiras. Ir aprēķināts, ka 980 tūkstoši mājsaimniecību Lielbritānijas laukos atrodas zem oficiālā nabadzības sliekšņa.

Ir arī pazīmes, ka ekonomiskie faktori, kas ietekmē dzīvi laukos, mainās. Būtiskākais ir arvien pieejamākais platjoslas komunikāciju pieslēgums. Biroja darbinieki var strādāt no mājām, un, šķiet, arvien vairāk cilvēku tā arī dara. Platjoslas komunikāciju pieslēgums ļauj arī uzsākt jaunus biznesus agrāk izolētos rajonos. Telekomunikāciju sociālā nozīme ir milzīga. Ja pa dienu aizvien vairāk cilvēku paliktu laukos, nevis dotos uz darbu pilsētās, tas pozitīvi ietekmētu vietējo veikalu, autoservisu un citu pakalpojumu sniedzēju biznesu. Arī uzlabota sabiedriskā transporta sistēma ir svarīga lauku dzīves ilgtspējai.

Pagājušajā gadā veikta aptauja parādīja, ka Lielbritānijas sabiedrībai, ir visai rožains priekšstats par zemnieku dzīvi, jo katrs ceturtais Lielbritānijas pieaugušais atzīmēja ar "patīk" ideju pamest savu algoto darbu un strādāt lauku saimniecībā. Taču šis pētījums skaidri izgaismo nesakritību starp pozitīvo priekšstatu un dzīves laukos skarbo realitāti. Pētījums "Naudas plūsmas krīze lauksaimniecībā" atklāja, ka 50% no Lielbritānijas zemniekiem nespēj nopelnīt iztiku tikai ar lauksaimniecību. 

Un kā ar neskarto savvaļas dabu?

Bioloģiskā daudzveidība Lielbritānijā ir apdraudēta. Jaunākie mērījumi, kas apkopoti ziņojumā "Dabas stāvoklis" parāda, ka zaudējam vairāk savvaļas dabas nekā vidēji citur pasaulē. Šajā pētījumā, kura veikšanā sadarbojās vairāk nekā 50 savvaļas dabas organizāciju, teikts: "Mēs esam viena no dabu visvairāk iznīcinošajām valstīm pasaulē." Pētījums parāda, ka samazinās 56% sugu.

Tur norādīts arī, ka vērst lietas uz labo pusi varētu dabas konservācijas projekti. Teritorijas tiek atgrieztas dabai, ļaujot tai attīstīties bez cilvēka iejaukšanās. Savvaļas dabas teritorijas tiek atjaunotas, tur reiz dzīvojušie dzīvnieki un augi tiek atkal ieviesti un aizsargāti.

Labdarības organizācija Rewilding Britain apgalvo, ka dabai šādi pasākumi ir ļoti būtiski - tiek atjaunota bioloģiskā daudzveidība, uzlabojas ūdens apgāde un mazinās plūdi. Ir arī sociālie ieguvumi - saikne ar dabu uzlabo gan cilvēku veselību, gan labsajūtu.


Lūsija Balivanta. Publicitātes foto