JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Visvaldis Sarma. Publicitātes foto

Saprāta laiks 0

Saruna ar biroja “Sarma & Norde” arhitektu Visvaldi Sarmu

Agnese Čivle
24/10/2018

Oktobra sākumā jau trīspadsmito reizi notika Rīgas pilsētas arhitekta biroja organizētā arhitektūras sasniegumu skate un balvas pasniegšana. No vairāk nekā 900 aizvadītajā gadā ekspluatācijā nodotajiem būvobjektiem Gada balvai Rīgas arhitektūrā tika izvirzītas 22 būves. No tām šogad galveno apbalvojumu piešķīra Grand Poet Hotel by Semarah viesnīcai un tās autoriem – biroja “Sarma & Norde” arhitektiem. Šī notikuma kontekstā uz sarunu aicinājām vienu no biroja vadītājiem – arhitekts Visvaldis Sarma, kura vadītais (kopā ar Jāni Nordi) birojs galvenokārt fokusējas uz liela mēroga projektiem – komerciāla, administratīva un sabiedriska tipa ēkām. 

Sarunā galvenokārt tiek skartas Rīgas attīstības tēmas – tās tagadnes un nākotnes iespējamie veidoli. Bet sarunas kopējo pēcgaršu raksturo pārdomas par laiku. Par laika ātrumu asākos vēstures pagrieziena punktos, kad viena paša gada laikā teju anti-ideoloģiska ideja var kļūt cildināma. Par to, kā aprobētākās idejas viena paša gadsimta laikā var pārtapt absurdās. Par laika nesto cikliskumu un to, kā neprāta viļņiem seko saprāta atviļņi. Un spēju sekot līdzi laikmeta garam. Līdz beidzot par to, kā laiku pārdzīvojusī sabiedrība lēnām zaudē savu nozīmi nākotnes dialogos. 


SN/Vieta pilsētā

Tikko “Sarma & Norde” birojs saņēmis Gada balvu Rīgas arhitektūrā par Grand Poet viesnīcas projektu Raiņa bulvārī. Vēlos jautāt par jūsu redzējumu attiecībā uz kopējo arhitektūras apbalvojumu ainu Latvijā. Cik lielā mērā nepieciešams/norises veicinošs ir šāds arhitektūras izvērtēšanas process?

Latvijā balvu ir daudz, varbūt mazai valstij pat par daudz – bez Latvijas Arhitektūras gada balvas un Rīgā zināmajām ir virkne balvu visā Latvijā: Ventspilī ir “Baltā dūna”, Liepājā ir sava balva u.c. Bet iespējams, ka svētku nekad nevar būt par daudz. Prestiža ziņā ievērojamākā ir Latvijas Arhitektūras gada balva. Savukārt Gada balva Rīgas arhitektūrā, jāatzīst, ir mazliet aizgājusi ēnā, un grūti pateikt, kādēļ tā ir noticis. Ja atminamies, pirms gadiem tā bija ļoti līdzīgs notikums Latvijas Arhitektūras gada balvai. Bet varbūt tas nemaz nav slikti. Savulaik bijušā Rīgas pilsētas arhitekta Jāņa Dripes iedibinātā gada balva un zinātniskie lasījumi bija lieli notikumi – un skaidrs, ka viena organizācija nevar uzturēt divus šādus skaļus pasākumus. Manuprāt, zinātniskā konference ir vērtīgāka par balvu, tai ir lielāks prestižs un tai arī pretī nav neviena tāda paša notikuma nevienā citā organizācijā. Raugoties nākotnē, manuprāt, pareizākais virziens būtu, ka Rīgas pilsētas arhitekta biroja sadaļā ietilptu attīstīt šo zinātnisko konferenci, bet Latvijas Arhitektu savienības pusē paliktu prieka un baltā krekla puse, proti, balvas organizēšana.

Arhitekti ir diezgan pašapzinīgi cilvēki un lielā mērā paši spēj savu darbu novērtēt pietiekami adekvāti. Tāpēc jāsaka, ka nereti balvas kontekstā arhitektam ir pavisam citādāks viedoklis par paveikto. Protams, ka balvu saņemt ir patīkami, ir patīkami, ka sabiedrība pamana paveikto un kādā brīdī ir iespēja uzvilkt baltu kreklu un teikt gudru runu no skatuves. Tas neapšaubāmi ir pacilājoši un pagodinoši. Pretruna gan parādās atkal brīdī, kad tu nokāp no skatuves, kur esi mazliet labāk par sevi domājis, un atgriezies atpakaļ reālajā dzīvē, prātojot, vai balva bijusi patiesi nopelnīta vai tomēr tas ir tāda subjektīva vērtējuma iznākums.


SN/Air Baltic termināls

Balvas savā ziņā kalpo kā lielisks kopsavilkums par paveikto un ļauj sabiedrībai konstatēt arhitektūras procesa galarezultātu. Kā kopumā vērtējat Latvijas arhitektūras un sabiedrības dialogu? Cik sabiedrība ir informēta un ieinteresēta tās procesos?

Šeit laikam vispirms jāatbild uz jautājumu – kas ir mūsu sabiedrība? Nevēlos pārlieku dziļi aiziet filozofiskās pārdomās, tāpat saprotu, ka tas nav politkorekti un neatbilst mūsdienu prasībām un izpratnei, tomēr kā arhitekts es dalītu sabiedrību divās daļās. Es pats stāvu uz sliekšņa starp abām šīm sabiedrībām, esmu akurāt vidiņā. 

Viena sabiedrības daļa ir augusi un ieradusi pasauli redzēt atšķirīgā veidā nekā viņu bērni, no tās izdabūt ārā aizdomīgumu un neuzticību ir ārkārtīgi grūti – lai arī ko tu sacītu, tā uz jebko raugās ar zināmu skepsi un vēlmi visu pārbaudīt. Turklāt šai sabiedrības daļai piemīt intuīcija, kas vienmēr saka – netici nekam! Būsim skarbi – šai paaudzei, protams, ir jāpievērš uzmanība, bet tikai tik daudz, lai domātu, kā viņiem nodrošināt pensijas. Citādi pārlieku ar to rēķināties, raugoties nākotnē, nevajadzētu. 

Tad ir otra sabiedrības daļa – cilvēki, kas dzimuši pēc, teiksim, kāda 1980. gada. Tā ir sabiedrības daļa, kas ir ieradusi domāt. Ar šiem cilvēkiem arhitektūras dialogs notiek ļoti veiksmīgi. Arī tie formāti, ko šobrīd attīsta Arhitektu savienība, ir ārkārtīgi pārliecinoši, jo to veido tās pašas paaudzes cilvēki.

Tāpēc, ja runājam par to, kā veidojas sabiedrības dialogs ar arhitektūru, mana atbilde ir precīza – sabiedrība dalās divās daļās, ar vienu daļu nekāda saruna neveicas, un, manuprāt, tai arī nav jāpievērš pārāk liela uzmanība. Savukārt ar otru daļu dialogs veidojas ļoti labs, tas ir vajadzīgs, tas ir jāattīsta un tas attīstīsies pats dabiski. Un domāju, ka varu atļauties tā runāt, jo pats piederu pie šīs paaudzes, kurai nākotnē nozīmes nebūs.

Jūsu projektēto Grand Poet viesnīcu veido četras ēkas, tostarp arī arhitektūras pieminekļi (Raiņa bulvāris 5 un 6), kas ir 19. gadsimta eklektisma stila īres nami Rīgas bulvāru lokā. Šajā kontekstā vēlos jautāt par jūsu redzējumu attiecībā uz to, kā tādai pilsētai kā Rīga, kurai ir tik bagātīgs un dažāds vēsturiskā mantojuma fons, atrast vidusceļu starp arhitektūras rekonstrukciju/restaurāciju un jaunbūvniecību?

Jau kādu laiku esam piemirsuši Rīgas centru. Vakarpusē staigājot pa Rīgas ielām, redzam daudz tukšu logu un pamestu ēku. Man šķiet, ir savādi, ka attīstām pļavas, mežus un purvājus – tur būvējam savdabīgas mājas, bet neko nedarām ar savu centru. Es nebūtu tik radikāls un nesacītu, ka mūsu centrs izmirst, bet tas arī neattīstās. Lielā mērā tas saistīts ar Rīgas plānošanu – vienmēr licies, ka pilsētas centrā pastāv lieli ierobežojumi, tāpēc vieglāk ir būvēt pļavā. Bet, manuprāt, pilsētas mājas ir jākoncentrē pilsētā un pļava ir jāatstāj pļavā. Nevajadzētu pilsētai izplesties bezgalīgi lielai, kā tas ir noticis daudzās Eiropas un ASV pilsētās, kur robežas starp pilsētām ir zudušas un tagad notiek mēģinājumi tās atjaunot un no jauna intensificēt pilsētu. 

Ja raugāmies uz Rīgu, tai ir potenciāls, tai ir milzīgs vēsturiskais mantojums, un es negribu piekrist apgalvojumam, ka visas ēkas ir nolaistas līdz tādam stāvoklim, ka tās būtu jājauc nost vai tajās viss būtu jātaisa no jauna. Atklāti sakot, ir grūti iedomāties kādu ēku Rīgā, kuru nevarētu atjaunot. Vismaz manā praksē tādu piemēru nav bijis. Atjaunot var jebko, turklāt daudz kas šai atjaunošanai ļoti labi padodas. Tas attiecināms arī uz Poet viesnīcas ēkām Raiņa bulvārī. 

Ja pasūtītājs ik pa brīdim saka, ka tur un tur varbūt vajadzētu kaut ko taisīt no jauna, un atrunājas ar dārdzību, tad, man šķiet, ka vairumā gadījumu tā vienkārši ir arhitekta nevarēšana vai negribēšana. Jo, ja arhitekts attiecas pret savu lietu godprātīgi un profesionāli, viņš klientam var izskaidrot lietu patieso vērtību un to, ka viņš nekad no jauna nevarēs radīt simtgadīgu ēku lielumu.

Turklāt, ja man jautā, vai prasības, kas mums šobrīd ir pret ēkām vai vecu ēku saglabāšanu nav par stingru, man būtu sekojoši secinājumi – pirmais būtu tāds, ka Rīgā noteiktā UNESCO zona ir daudz par lielu, līdz ar to mēs visu šo zonu nevaram pienācīgi uzturēt, saglabāt un pārraudzīt. Es būtu daudz radikālāks un stingrāks attiecībā pret to, kāda šobrīd ir Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes politika pret patiesām vērtībām. Es sacītu tā – uztaisām UNESCO zonu mazliet mazāku un tad to saudzējam un kopjam ar daudz asakām prasībām nekā šobrīd. Lielākā Rīgas vērtība neapšaubāmi ir pilsētas struktūra – publiskā telpa, ielas, kā arī pilsētai raksturīgā sajūta, kuru no jauna uzbūvēt nevar. 


SN/4 elementi - Gaiss

Jūs runājat par Rīgas centra intensifikāciju, tomēr tajā pašā laikā jūsu birojs ir autors gan jaunā iepirkšanās centra “Akropole” projektam, gan tirdzniecības centra “Alfa” vērienīgajai pārbūvei. Šie lielveikali atrodas ārpus Rīgas centra teritorijas un būtiski ietekmē centra ēkās esošo veikalu veiksmīgu darbību un līdz ar to arī pašu ēku veiksmīgu apsaimniekošanu. Kā jūs komentētu šo situāciju?

Jā, tas ir godīgs jautājums. Ja raugāmies uz arhitekta lomu vispār, tas, kas mani priecē 21. gadsimta arhitektūrā ir, ka laimīgā kārtā tā ir atbrīvojusies no modernisma lozungiem, ko savā laikā izdomāja Valters Gropiuss un viss cilvēku kopums, ko saprotam ar modernisma tēviem. Proti, ka arhitektūra risina sociālas problēmas. Tomēr kaut kādā brīdī 20. gadsimta beigu daļā bija skaidrs, ka arhitekts nevar atrisināt sociālās problēmas, viņš var tikai un vienīgi godprātīgi attiekties pret savu darbu. Turklāt ar sociālo atbildību mēs katru reizi saprotam ko citu. Atceramies Lekorbizjē un viņa milzīgās idejas par Parīzes pārbūvi, kas paredzēja, ka liela daļa pilsētas būtu jānojauc un jāuzbūvē jaukas, četrkantainas mājiņas. Visi pasaules progresīvie arhitekti un progresīvā sabiedrība, kas tajā brīdī bija stipri kreisa, uzskatīja, ka tas ir sociāli atbildīgi. Ja raugāmies uz šo situāciju šodienas acīm, redzam, ka tā īstenība bija traģiska sociālā bezatbildība. Paldies Dievam, ka tāda veida “sociālā atbildība” nekad nav iestājusies. 

Mēs nevaram gaidīt, ka arhitekts neprojektēs lielveikalus tikai tāpēc vien, ka pilsētas centrā iet bojā mazie veikaliņi (kas neapšaubāmi iet bojā, jo veidojas lielveikali). Kāpēc arhitekts, manuprāt, no šādu projektu īstenošanas atteikties nevar un viņam to nevajadzētu darīt? Tāpēc, ka mēs nezinām, ar ko tas viss beigsies. Mēs redzam šī brīža neērtības, bet nekādā veidā nevaram novērtēt, kurp tas vedīs nākotnē. Turklāt arhitektiem nevajadzētu uzņemties apgalvot, ka viņi zina, ar ko tas beigsies. Arhitektiem jau tāpat augstprātības pietiek, un uzspiest kaut ko vēl no sabiedrības puses nebūtu līdz galam pareizi. Šis, manuprāt, vairāk ir pilsētas plānošanas jautājums, pilsētas kopējās politikas jautājums, un tad, ja mēs ieraugām šo ainu tik plašā spektrā, tad neapšaubāmi šajā plānošanas procesā arhitektam ir vieta. Arhitektam ir jābūt klātesošam šajā plānošanas procesā, bet viņš viens pats nav nedz pie kā vainojams, nedz viņš viens pats tur kaut ko var atrisināt. Jo tālāk mēs turēsim vienu gudru sabiedrības daļu no “zināšanas, kā vajag”, jo labāk sabiedrībai kopumā. Jā, arhitekts ir sociāli atbildīgs, taču kopā ar pārējo sabiedrību. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut vienai sabiedrības daļai būt sociāli atbildīgai par pārējo.

Runājot par iepirkšanās centriem, pasaules pieredzē to arhitektūra ir ļoti saistoša – tajā integrēts tā saucamais “wow” faktors, jaunākās tehnoloģijas, materiāli, mākslas objekti, instalācijas, strūklakas, restorānu un kafejnīcu mezgli… Kādam ir jābūt mūsdienīgam iepirkšanās centram? Ko varam gaidīt no jaunās “Akropoles” vai uzlabotās “Alfas”? 

Tirdzniecības centrs, nepašaubāmi, nav nekāds jauns izdomājums. Sākot jau ar Seno Romu – Romas forums vai Trajāna forums jau nebija nekas cits kā tirdzniecības centri. Cilvēks ir sociāla būtne, un dažādos laikos viņam arvien gribējies satikties – tā ir pilsētnieka mentalitāte. Laiku laikos šīs satikšanās vietas ir transformējušās, meklējumu ir bijis daudz, un varbūt tikai tagad – 21. gadsimtā – esam pietuvojušies tam, kāds īsti tirdzniecības centrs varētu izskatīties. Tendence ir tirdzniecības centru veidot kā mimificētu vai kopētu pilsētu. Šī mīmikrija ir ārkārtīgi populāra, un, protams, tirdzniecības centri pievelk arī ar dažādiem brīnumiem – lielākiem un mazākiem. Pasaulē ir liels skaits ļoti labu tirdzniecības centru piemēru un vēl lielāks skaits traki sliktu piemēru. 

Latvijas kontekstā mums ar savu mērogu varētu būt pagrūti kļūt par flagmaņiem to būvniecībā. Mums var izdoties pabīdīt kopējo arhitektūras domāšanu uz priekšu tādās lietās, kas mums ir raksturīgas, piemēram, ēku atjaunošanā vai cieņpilnā attieksmē pret savu pilsētu, pret tās centru. Šajā kontekstā mums ir materiāls, lai mēs rādītu piemēru pasaulei, taču mēs nekad nevarēsim rādīt piemēru ar saviem tirdzniecības centriem tāpēc, ka finanses, kas pie mums apgrozās, nav tik fundamentālas. Varam paraudzīties uz Londonas jaunāko piemēru – Deivida Čiperfīlda izveidoto dienvidu ieejuvēsturiskajā Selfridge lielveikalā, ko viņš atrisinājis ar nelielu piebūvi, ļoti eleganti, skaisti un skaidri ierakstot šo jauno apjomu esošajā pilsētvidē. Sajūtu līmenī pat nav iespējams nošķirt, kurš ir jaunais un kurš vecais apjoms. Bet tajā brīdī, kad apskatāmies šī objekta budžetu, tas izrādās ārkārtīgi tuvs visas “Akropoles” budžetam kopumā. 

Labas lietas nevar būt lētas. Taču varam nomierināties – mūsu tirdzniecības centri vienmēr būs labi, lai arī tie nebīdīs pasaules lielveikalu arhitektūras izpratni nākotnes virzienā.


SN/Estrāde

Kāds būtu jūsu ideālais pilsētas attīstības scenārijs, ja pieņemam, ka pilsēta veiksmīgi tiek galā ar sava vēsturiskā mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu? Tieši kuru Rīgas centra teritoriju plānošana būtu jāpadara intensīvāka, jāpapildina ar jaunām laikmetam līdzi ejošām ēkām?

Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, ka mums ir septiņas izcilas Daugavas salas, bet daudzu simtu gadu laikā tās nekādi nav tikušas attīstītas. Senākā pagātnē, saprotams, Rīga bija jānocietina un salas nebija drošas. Vienā pusē staigāja ūdens, otrā – ienaidnieki. 19. gadsimta beigās, kad bija skaisti attīstīts pilsētas centrs, beidzot varējām attīstīt ārpilsētas robežas, tostarp salas, taču šī attīstība tika pārtraukta. Nebija nepieciešamības, jo skaidrs, ka daudzdzīvokļu namus uz salām būvēt nav īsti jēgpilni. Bija  aizsākusies tā dīvainā izpratne, ka dzīvojamās ēkas ir jābūvē mežos, pļavās un purvos. 1958. gadā Āgenskalnā tika nocirsts visjaukākais Rīgas pievārtes mežs un tur uzbūvētas mājas – rajonā, kas zināms ar nosaukumu Āgenskalna priedes. Šajā Āgenskalna priežu izpratnē esam dzīvojuši ārkārtīgi ilgi. Tad vienā brīdī esam sajutušies vainīgi par to, ka esam kaut ko sabojājuši, un psiholoģiski paši sevī esam izveidojuši tādu moratoriju, kas  pārgājis arī uz dokumentiem: “ka tik kaut ko nesabojāt!” 

Manuprāt, attieksme pret salām pēdējo 30 gadu laikā ir bijusi precīzi tāda – ka tik mēs kaut ko nesabojātu! Piemēram, Ķīpsalas dienvidu galu, kas, manuprāt, ir Rīgas centra fantastiskākā attīstības teritorija, esam saudzējuši, sargājuši, plānojuši un pārplānojuši nu jau 25 gadus. Paraugieties, cik daudz projektu bijis Ķīpsalā, bet ierobežojumu kopums vienmēr ir bijis lielāks nekā vēlme ar tiem cīnīties. Paraugāmies uz preses nama projektu – lietuviešu investīciju pārvaldes uzņēmums Lords LB Asset Management ēku ir nopircis un mēģina attīstīt, bet tad izrādās, ka pat tagad – pēc tik ilgas plānošanas un diskusijām – vēl arvien esam stadijā, kur šai vietai ir jātaisa detalplānojums. Ja mēs 25 gadus esam plānojuši šīs teritorijas un brīdī, kad ir kāds investors, mums atkal ir jāplāno, tad acīmredzot tā ir kāda milzīga latviešu piesardzība. 

Mēs spējam nepārtraukti mērīt. Vienmēr esam gatavi teikt, ka esam nomērījuši tikai sešas reizes, jo tā viena reize neskaitījās mērīšana. Man šķiet – gana! Pietiek domāt, ka esam tie, kas visu bojā. Nu, nē! Pilsētai ir jāattīstās, un jebkurai paaudzei ir tiesības attīstīt savu pilsētu tā, kā viņa to redz. Lai šī paaudze kļūdās, ar to viss ir kārtībā. Mums ir jābeidz bēdāties par to, ka mēs kļūdīsimies.

Ko redzat, kas varētu uz šīs salām tapt?

Salas kopumā pēc savas teritorijas aizņem apmēram tikpat, cik viss Rīgas vēsturiskais centrs kopā. Kas arī ir atbilde – apmēram tas pats, kas visā Rīgas vēsturiskajā centrā. Tur var atrasties viss un jebkas. Tā ir vēl viena Rīga. Nevaram domāt, ka Zaķusalā būs Zaķu mājas, Vējzaķsalā būs Vējzaķu mājas un Zvirgzdu salā būs Zvirgzdu mājas – tā būs pilsēta, un nevajag daudz dalīt. Jo raibāka šī pilsēta būs, jo labāk. Nevajadzētu baidīties.


SN/Bibliotēka

Kā jūs raksturotu šodienas arhitektūras pieprasījumu? Kas ir svarīgi pasūtītājam, piemēram, tādā žanrā kā biroja ēka? 

Arhitektūra viennozīmīgi ir vairāk reaģējoša – pati par sevi tā pieprasījumu nerada. Ja atminamies 1990. gadu beigas–2000. gadu sākumu, bija sajūta, ka pasaule sāk zaudēt saprātu. Motivācija bija – labāk, skaistāk, tālāk, ātrāk. 21. gadsimta Lielā depresija jeb ekonomiskā krīze ir izdarījusi arhitektūrai milzīgu pakalpojumu, jo pēc tās sākās pieprasījums pēc saprāta. Turklāt tas ir ieguvums gan pasaulē kopumā, gan mūsu reģionā – jo pēc krīzes ar arhitektūras produktu, ko gatavojam šeit, esam kļuvuši ārkārtīgi līdzīgi tam, kas tiek projektēts pasaulē. Esam pielīdzinājušies. Milzīgā naudas nozīme sāk mainīties – mēs sākam runāt par tādām lietām, kuras pirms tam bija tikai un vienīgi deklaratīvas un skaistas – tādas kā ilgtspējība, zaļums vai taupīšana. Šodien tas ir pašsaprotami un dabiski. 

Kad 2005. gadā taisījām NORDEA bankas ēku un runājām par ilgtspējību, par pasīvu un energoefektīvu ēku – tas vēl bija kaut kas ļoti brīnumains. Tā vairāk bija mūsu vēlme nevis pasūtītāja – viņš tikai tad pirmo reizi uzzināja, kas tas viss tāds ir. Ja vēl 15 gadus atpakaļ tas viss vēl bija jāiestāsta, šobrīd pasūtītājs nāk ar uzdevumu, kurā jau noteikts, ka šīm saprāta lietām projektā ir jābūt. 

Ja man jāraksturo vienā vārdā, ar ko īpatns ir mūsdienu pieprasījums, tad sacīšu, ka kopumā tas ir īpatns ar saprātu.

Pasaules kontekstā tādas kompānijas kā Google vai Facebook priekšplānā izvirza ilgtspējības optimizāciju vairāk nekā ambīcijas pret ikoniskiem arhitektūras veidoliem...

Spilgts pasaules piemērs, kurā gan nav saprāta un kurš tiek plaši apspriests, jo nav skaidrs, kā šī kompānija ar šo jautājumu tiks galā, ir Apple Store veikali. Savu jauno, milzīgo, fantastisko veikalu programmu tie uzsāka kādus piecus gadus atpakaļ. Nu tā ir noslēgusies – veikali ir saprojektēti un viens pēc otra tiek atklāti. Tā ir absolūtā high-tech arhitektūra, un man šķiet, ka šeit Apple ir mazliet iegājis pretstraumē, nenoreaģējot uz kopējo pasaules tendenci. Viņi taisa tik nejēdzīgi daudz naudas tērējošus veikalus, ka ir skaidrs, kāpēc produkts veikalā maksā tik, cik tas maksā. Apple ir aizšāvis garām, nenoprognozējot arhitektūras vai sabiedrības uztveres virzienu, un es arī saprotu, ka lielu atkāpšanās iespēju un versiju viņiem vairs nav.


SN/Mājoklis

Nupat aizvadīto Saeimas vēlēšanu kontekstā vēlētos pievērsties jautājumam par politiku. “Sarma & Norde” mājaslapas arhīvu sadaļā atradu aptauju, kuru birojs ir izveicis pirms 10. un 11. Saeimas vēlēšanām. Vai šādu aptauju izveicāt arī iepriekšējās un šajās? 

Šo aptauju veicām pirms trim Saeimu vēlēšanām. Bija ideja un plāns saprast, kā partijas, ja ne attiecas pret arhitektūru, tad – vai domā par arhitektūru vispār. Pašā pirmajā reizē, pirms 9. Saeimas vēlēšanām, kad šos jautājumus uzdevām, bija skaidrs, ka neviena no partijām par šo lietu nav domājusi – atbildes bija jocīgas. Cilvēki mēģināja atbildēt iespējami jēgpilni, bet bija skaidrs, ka domāts par to nav. Mēs šīs atbildes vienkārši savācām, nekādi nekomentējām un nopublicējām. Tas bija tāds kā attēls vai spogulis, kas mums šķita interesants. Nākamajās Saeimas vēlēšanās partijas jau bija gatavojušās, jo, pieņemu, sabiedrība bija augusi un gājusi uz priekšu. Bija iespējams lasīt kaut cik jēdzīgas atbildes. Protams, tika pievilkts visu laiku ārkārtīgi vilinošais termins “sociālā atbildība” – tas ir forši, ērti, neko pārmest nevar. Taču pilnīgs pretstats bija mūsu pēdējais aptaujas mēģinājums 11. Saeimas vēlēšanu reizē. Toreiz kāda daļa vairs neatbildēja vispār un kāda daļa atbildēja formāli – ar vienu teikumu vai izkopējumiem no savām programmām. Tā bija visbēdīgākā aptauja, kurā bija atklāti un skaidri redzams, ka politiķiem ir pilnīgi vienalga, ko mēs, šāda maza sabiedrības daļiņa, par to domājam. Tā augstprātība bija fantastiska. 

Vai varat paredzēt, kādu ietekmi uz arhitektūras norisēm varētu atstāt tikko aizvadīto Saeimas vēlēšanu rezultāti? Jaunās valdības formēšanās?

Neapšaubāmi, ka šobrīd esam pārejas periodā. Mana vecuma cilvēki nepaliek jaunāki. Mēs varam sacīt, ka viss, ko tagad runāju, ir kaut kāds eidžisms, bet tas ir nenovēršams fakts, ka tā politiķu paaudze, kas iebalsoja mūs brīvajā Latvijā – tā paaudze ir nomainījusies. Nesen noskatījos dokumentālo filmu par to, kā mēs atguvām brīvību. Asaras bira, es vispār par to nevaru nedz runāt, nedz skatīties… Tas ir manas paaudzes lielums un spēks, ka mēs tur bijām klāt. Bet mūsu sabiedrības daļa to darbu, ko ir varējusi, ir izdarījusi. Nāk pavisam jauna paaudze. Viņa jau ir atnākusi un ir politikā. Manuprāt, kustība notiek – šīs ir bijušas pārejas vēlēšanas, kas norādīja, ka kritiskā masa ir jau pārkāpta. Tā, kā bija, vairs nebūs. Negribu apgalvot, ka būs labāk, saulainā tāle ir atnākusi, Mindaugs ar zobenu ir mūs sasniedzis, tagad Melnajam bruņiniekam ausis nost un upē, un cauri… Bet ir notikusi fundamentāla izmaiņa sabiedrības izpratnē, kas lielā mērā ir saistīta ar paaudžu nomaiņu. Esmu priecīgs, ka man vēl ir iespēja redzēt, ar ko tas beigsies.

Ja runājam mazliet konkrētāk – ir pamatota cerība, ka jaunā valdība, kuru, cerams, visvairāk raksturos jaunu cilvēku klātbūtne, spēs jēgpilni pievērsties būvniecības un ar to saistīto nozaru likumdošanai. Tajā skaitā arhitektūras likuma raitākai virzībai varas gaiteņos. Galvenā problēma, šķiet, ir bijusi pēdējo gadu haotiskā likumdošanas aktu un normatīvu mainīšana, bieži pakļaujoties konjunktūrai, mazāk balstoties veselajā saprātā.

Kādā intervijā lasīju, ka savulaik jūs esot nopietni apsvēris profesijas maiņu, izvēloties starp ārstu vai teologu. Kā personīgie interešu loki ietekmē jūsu kā arhitekta darbību? Vai ir bijusi vēlme uzcelt baznīcu? Telpu garīgumam?

Interese par teoloģiju man bijusi jau no skolas laikiem. Nekad neesmu varējis saprast cilvēkus, kuri var atļauties nedomāt par ticības jautājumiem. Tas man šķiet jocīgi. Man šķiet, ka katram ir jānoformulē sava attieksme, kāpēc tu tici vai kāpēc netici. Turklāt, kāpēc tu tici, ir vieglāk noformulēt, jo tas ir emocionāls jautājums – mēs ticam bez paskaidrojuma. Ar vulgāru apgalvojumu, ka esmu agnostiķis, manuprāt, tomēr nepietiek. Jo agnosticisms ir atruna, bet tā tomēr nav dzīves pozīcija.

Savu diplomdarbu izstrādāju 1989. gadā – tā bija luterāņu baznīca Stučkā (tagadējā Aizkrauklē). Ja kāds vēl ir spējīgs modelēt to sabiedrības situāciju, kāda bija tajā laikā… Lai man būtu iespēja taisīt baznīcu Stučkā, Arhitektūras fakultātes dekānam bija šī diplomdarba tēma jāsaskaņo ar Rīgas Politehniskā institūta partijas komiteju, un tas nebija viegli. Tēma bija jāapstiprina 1988. gada rudenī, kas bija vēl īpatnāks jautājums. Tā es 1989. gadā aizstāvēju diplomdarbu, un 1989. gada rudenī mans diplomdarbs ieguva pirmās pakāpes diplomu Padomju Savienības diplomdarbu skatē. 

Varbūt es precīzi neatbildu uz jautājumu, bet tas ir tāds ļoti skaidrs stāsts par to, cik ātri savulaik gāja laiks. Ja 1988. gada rudenī jautājums, vai drīkstu vai nedrīkstu taisīt baznīcu, bija ārkārtīgi jutīgs vēl fakultātes ietvaros, tad jau 1989. gadā Padomju Savienība nepabaidījās man iedot pirmās pakāpes diplomu par šo darbu.

Tālākajā savā darbībā biroja ietvaros esam attīstījuši konkursa darbus un piedāvājumus dažāda tipa garīgajām telpām, taču nekas no tā nav uzbūvēts, bet – jā, mēs trenējamies. Taču nevaru sacīt, ka manai interesei par teoloģiju būtu tiešs sakars ar arhitektūru. Viens ir viens un divi ir divi.


Visvaldis Sarma. Publicitātes foto