JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Arhitekts Reinis Liepiņš. Foto: Didzis Grodzs

Kad ēka ir autentiska, tā nešķiet veca – tā šķiet pat moderna 0

Saruna ar biroja “Sudraba arhitektūra” arhitektu Reini Liepiņu

Agnese Čivle
21/08/2018

Arhitektu biroja “Sudraba arhitektūra” veiktās rekonstrukcijas ir diskrētas un to ietvaros veikto būvdarbu izpilde – saudzīga. Projektu galvenais mērķis – stiprināt ēku vājos punktus un dot tām iespēju kalpot turpmāko laiku savā sākotnējā veidolā. Vēsturiskajām ēkām pievienotā jaunā arhitektūra izpildīta kā korekti apjomi, kuri ne tik daudz pretendē uz vizuālo pašpietiekamību, cik pilnībā attaisno sevi, pildot kādu esošajam veidolam iztrūkstošu vai mūsdienu lietojamības prasībām atbilstošu funkciju. Biroja izstrādātie rekonstrukciju projekti it kā no jauna atklāj visus iespējamos ēkas raksturus un sejas, kas formējušās gadu gaitā neskaitāmu pārveižu rezultātā.


Vecrīga un Rīgas pils. Foto: Eriks Božis

2013. gada vasarā Rīgas pils piedzīvoja postošu ugunsgrēku, un tā paša gada ziemā birojs “Sudraba arhitektūra” pieņēma lēmumu piedalīties izsludinātajā konkursā par pils vecās daļas rekonstrukciju. Metu konkurss noslēdzās 2014. gada februārī, un tajā uzvaru guva arhitektu biroju MARK un “Sudraba arhitektūra” kopdarbs, piedaloties Holgeram Eleram un Inetai Zelčai-Sīmansonei. 2015. gada pavasarī projekts no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas puses saņēma sarkano zīmogu jeb zaļo gaismu rekonstrukcijas darbu uzsākšanai. Plānots, ka pēc rekonstrukcijas savā kādreizējā mājvietā atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, tāpēc šobrīd biroja  “Sudraba arhitektūra” komandas sarežģītākais uzdevums ir domāt par ēkas vēsturisko daļu saglabāšanu un vienlaicīgi par muzeja vajadzību apmierināšanu. Tajā pašā laikā jāparedz, ka pili kā Vecrīgas publiskās telpas paplašinājumu plānots atvērt sabiedrībai.

Tāpat Vecrīgā tiek strādāts pie 1795. gada dzīvojamās ēkas Anglikāņu ielā 5 rekonstrukcijas projekta (Daugavmalā, gandrīz līdzās Rīgas pilij), kā arī pie viesnīcas Dome Hotel paplašinājuma 18. gadsimta namā Miesnieku ielā 6 (sadarbībā ar arhitektu Artūru Lapiņu). Abas šīs ēkas ir Valsts nozīmes kultūras pieminekļi.


Hanzas perons. Būvniecība 2018. gada jūlijā. Foto: Didzis Grodzs / vestibila 3D vizualizācija ar esošo ēku kā interjera objektu.

Vēl viens aktuāls projekts, kas šobrīd ir biroja “Sudraba arhitektūra” dienaskārtībā un kura attīstība vērojama Pulkveža Brieža un Hanzas ielas krustpunktā, ir Rīgas preču stacijas – “Hanzas perona” – ēkas pārbūves process. Šis ir pirmais objekts, kas tuvojas pabeigšanai jaunajā pilsētas daļā New Hanza City, kurā jātop septiņām jaunām ielām. Ēka, kas stāv precīzi pret ziemeļiem un dienvidiem, ir vienīgā saglabājusies preču noliktavas ēka kādreizējā Rīgas dzelzceļa kravas stacijā. Saglabājot maksimāli neskartu šo industriālās arhitektūras mantojumu, to paredzēts transformēt par daudzfunkcionālu kultūras centru, kuru būs iespējams izmantot gan kā koncertzāli, gan kā mākslas un izstāžu galeriju, gan kā korporatīvo pasākumu norises vietu. 

Arterritory.com aicināja uz sarunu biroja “Sudraba arhitektūra” arhitektu Reini Liepiņu, lai tuvplānā apskatītu aktuālos projektus un runātu par mākslu saglabāt autentisko.


Rīgas pils kastelas 3D attēls pēc restaurācijas. Priekšplānā – Horna bastiona terase. Labajā pusē Daugavas gātē redzams iecerētais pagraba atsegums ar tiltu pie ieejas.

Pirms pievēršamies sarunai par Rīgas pils kastelas daļas rekonstrukcijas un restaurācijas projektu, būtu vērtīgi saprast, kas tad īsti veido Rīgas pils apjomu struktūru. Pieņemu, ka daļai sabiedrības nav skaidrs, kuru daļu 2013. gadā skāra uguns nelaime, kura pils daļa jau piedzīvojusi savu atjaunotni un kuru paredzēts atjaunot.

Vispirms jāsaka, ka dažās rindkopās izstāstīt šāda apjoma projektu nav vienkārši, nepieciešams arī rasējums uz galda. Rīgas pils sastāv no divām daļām – vecās pils daļas jeb kastelas un priekšpils jeb Valsts prezidenta kancelejas, kuras rekonstrukcija tika pabeigta jau pirms trim gadiem. Pils kastela ir kvadrātveida būve ar četriem torņiem stūros un iekšpagalmu. Rīgas pils vecā daļa kopā ar terasēm un pagalmu veido 11 000 m2 lielu platību. Sanāk, ka Vecrīgas pašā vidū ir varens objekts, kuram vienmēr bijis tāds neatklāts raksturs. Šo noslēgtību veido vairākas lietas – pirmkārt, vēlākās piebūves noslēpj skatam pils sākotnējo apjomu; otrkārt, neskaidra un neuztverama ir kāpņu sistēma. Šo divu minēto apstākļu ilgstoša darbība arī radījusi šo noslēgtības sajūtu. Šīs lietas esam atrisinājuši savā piedāvājumā, kurā plānojam pili atvērt sabiedrībai kā Vecrīgas publiskās telpas paplašinājumu. Tajā paredzēts neliels jauns stiklots kāpņu apjoms pils pagalmā, kas pils vēsturiskās telpas skaidri savienos vienā gredzenā.


Galerija Rīgas pils konventā. Esošā situācija pirms restaurācijas 2018. gads / remonts pabeigts (1938. gads)

Šis projekts prasījis ietilpīgu vēsturiskās arhitektūras izpētes procesu, kura rezultātā tikuši pieņemti lēmumi par noteiktu pils substanču saglabāšanu vai atteikšanos. Sakiet, pēc kādiem principiem tiek pieņemti šie lēmumi?

Pils ēka ar vairāku simtu gadu garu vēsturi ir piedzīvojusi neskaitāmus varas maiņu pieprasītos telpu pielāgojumus un pārbūves – ir radušies uzslāņojumi, pilij kalpojot gan reprezentatīviem nolūkiem, gan kā fortifikācijas būvei. Aptuveni simts pārbūvju rezultātā tā no gotiskas viduslaiku būves ieguvusi tradicionāla klasicisma fasādi. Mūsu pieeja ir sekojoša – izpēte tiek veikta tur, kur kaut ko plānots mainīt, kur plānots ieviest, piemēram, inženiertīklus. Vai gadījumos, kad pastāv teorētiskas prognozes par noteiktu substanču esamību. Visu pēc kārtas vaļā vērt nedrīkst – tiklīdz kaut kas sens tiek atsegts, tā tiek pazaudēts kaut kas cits no vēlākās vēstures. Atsegumos tiek izcelts vērtīgākais, taču pāri visam fokuss ir uz oriģinālās ordeņa pils detaļām. 


Otrā stāva galerijas jaunais savienojums / jauns atvērums kāpņu sienā


Rīgas pils kastela. Pirmā stāva plāns

Sakiet, kāds bijis lielākais pētījumu rezultātā gūtais atklājums? Kādus noslēpumus pils glabā?

Šeit varu pastāstīt par kapelu un remteri. Rīgas pils kapela ir ievērojamākā telpa pilī. 1515. gadā būvētā kapela ar gotiskām velvēm un masīvām akmens kolonnām dažādos avotos tiek dēvēta par Sv. Andreja kapelu. 1870. gadā cara guberņas utilitārām vajadzībām kapela tika pārdalīta uz pusēm. Tajā tika iebūvēts otrs stāvs. Šo telpu sadalošo pārsegumu plānots demontēt, tādējādi atgūstot telpas oriģinālo apjomu. Līdzīgi noticis ar remteri 17.–18. gadsimtā, taču tajā lieta ar pārseguma izņemšanu ir sarežģītāka.


Rīgas pils kapelas 3D vīzija pēc restaurācijas / esošā situācija ar iebūvēto pārsegumu

Kapela arī glabāja vienu no lielākajiem atklājumiem. Tas notika jau pēc projektēšanas pabeigšanas, kad tika veikta papildus izpēte. Sienās atklājās sakrāla rakstura gleznojums, kura datējums īsti vēl nav skaidrs (tie varētu būtu 16. gadsimta 20.90. gadi). Jāsaka, ka šis ir liels notikums Latvijas mākslas vēsturē, jo šāda līmeņa gleznojumi pie mums ir retums. Šobrīd ir tikušas veiktas analīzes Prāgas laboratorijā un gleznojums ir iekonservēts.


Rīgas pils remtera un kapelas dekoratīvo apdaru atsegumi

Vēl vienu pārsteigumu atklāja atsegumi, tā sauktajā pils remterī jeb Livonija ordeņa mestra ēdamtelpā. Ēdamtelpas Viduseiropā tika apgleznotas ar spilgtiem motīviem, un arī šajā gadījumā ticis atrasts sienas greznojums – vērtīgs renesanses paraugs uz vēlās gotikas konstrukcijām – dabīga lieluma apelsīns melnos koka zaros. Ir versija, ka tik ekspresīvi greznota bijusi visa zāle. 

Jāatzīst, ka gan iebūvēto pārsegumu izņemšana kapelā un remterī, gan atklāto dekoratīvo apdaru izpēte un restaurācija ir augstas sarežģītības uzdevums, kam atbildi nevar atrast mācību grāmatā. Kā rīkoties? Kā atrast pareizo risinājumu? Ir jāapkopo pieredze no līdzīgiem gadījumiem, jāuzklausa pieredzējušu speciālistu padoms. Tādēļ uzaicināju vizītē uz Rīgu restaurācijas profesoru Gvido Drusi no Venēcijas, kura portfolio ir darbs pie tādiem arhitektūras vēstures objektiem kā Skroveņji kapela Padujā, Dodžu pils un Punta della Dogana Venēcijā, kā arī Pāvestu pils Aviņonā. Viņš kopumā atzinīgi novērtēja mūsu ieceri un jau paveikto, kā arī ideju dalīt projektu nelielākās būvniecības kārtās. Taču ieteica veikt papildus statikas izpēti ar dažādām digitālās skenēšanas metodēm. Ar tomogrāfiju un citām metodēm iespējams ieraudzīt caurumus un rukumus sienās aiz apmetuma, izprast lietu patieso stāvokli, novērst riskus pirms būvniecības. 

Vēl pie pēdējiem atklājumiem var minēt pagājušajā gadā veiktās arheoloģiskās izpētes atradumu, proti, Rīgas pirmās aizsargsienas fragmentu Horna bastionā. Vēl paredzam ārpusē pie pils atsegt pils pamatus – oriģinālo pils pirmo stāvu, līdzīgi kā tas darīts pie Doma baznīcas. Diemžēl šī iecere šobrīd apstājusies atbildīgo institūciju nespējas vienoties par siltumtīklu pārlikšanas finansējumu dēļ.


Horna bastions arheoloģiskās izpētes laikā 2017. gada rudenī. Foto: Eriks Božis

Pastāstiet par 3D lāzerskeneru tehnoloģijas pielietojumu pils telpiskajai dokumentēšanai.

Līdz šim pilī esam strādājuši ar nosacītiem 3D modeļiem, kas palīdz veidot māksliniecisko risinājumu un izprast prognozējamo telpisko izskatu. Mums ir pils apjoma un visu telpu 3D modelis. Ir uzmodelētas un pārbaudītas visas jaunās lietas un to izskats, proporcija un materiāls attiecībā pret esošo telpu un apjomu. Domāju, ka tāda apjoma digitālo darbu Latvijā vēl neviens veicis. Taču remterim ir vēl nepieciešams zinātniski pamatots 3D skenējums – uzmērījums, kas parādīs reālās nobīdes no vertikalitātes trīs dimensijās, ka arī 3D reālā laika monitorings divu gadu ciklā, lai noteiktu, vai un kā notiek kustība remtera konstrukcijās. Tāpat būtu jāpamēģina jaunākās tehnoloģijas apmetumu un apdaru izpētē. 


Hanzas perona 3D skenējums / arhitektūras / būvkonstrukciju / inženiertīklu apvienotais modelis

Vēlētos pievērsties Rīgas preču stacijas pārbūves – “Hanzas perona” – projektam, pie kura šobrīd aktīvi noris būvniecības darbi. Lai gan ēkai nav piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, tā acīmredzami ir vērtīgs sava laika industriālo būvju paraugs. Ko jūs labprāt izceltu tās oriģinālajā veidolā?

Ēkas fasādē jaušama diezgan dzelžaina loģika. Ir arkveida pārsedzes, pilastri – tas nodrošina nestspēju zem kolonnām un zem lielajām sijām, logi – dienasgaismai. Ēkai piemīt tāds racionāls industriālais skaistums, minimāls materiālu izmantojums. Jā, ir tā karnīzīte ar robiņiem, bet brandmūri, kuru augšā ir sabiezinājums, papildus dod nestspēju, piešķir rāmjveida struktūru sienai. Vēsturiskā ēka bija apaugusi ar vēlākiem uzslāņojumiem, kas kopumā veido gana glezniecisku fonu un arī ir saglabāšanas vērti. 

Atgriežoties pie iepriekš pārrunātā jautājuma, arī “Hanzas peronā” tika veikta ēkas 3D skanēšana, un 3D modelis tika apvienots ar arhitektūras, būvkonstrukciju un inženiertīklu modeļiem. Vērtīga pieredze.


Hanzas perons. Plāns un griezums

Kādi ir biroja plāni attiecībā uz šīs ēkas rekonstrukciju?

Rekonstrukcijas idejas pamatā ir kādreizējās Preču stacijas ēkas pārveide par kultūras telpu – daudzfunkcionālu ēku koncertiem, izstādēm, konferencēm un citiem pasākumiem. Šādai telpai jābūt maksimāli lielai un tīrai. Lai realizētu šādu projektu, paredzēta jaunu papildbūvju celtniecība. Daļai vēsturisko sienu biezums ir 38 cm, kas neatbilst mūsdienu siltumprasībām, taču, ja ēka tiks siltināta no vienas vai otras puses, tā zaudēs savu autentisko izskatu. Tāpat ēkas projekts paredz iekļūšanu zālē no ieejām telpas sānos nevis no viena gala. No šīm vajadzībām izriet, ka visā ēkas garumā ir nepieciešams vestibils. Un tā mēs nolēmām “ietīt” vēsturisko ēku jaunā stikla mētelī. Sanāk, ka jaunais ēkas ietvars nodrošina visu, kas nepieciešams ēkas funkcionalitātei, bet pati ēka paliek kā interjera elements.

Palīgēka austrumu pusē plānota kā neuzbāzīga koka struktūra, kas nodrošina pamatēkai tās tukšumu, tajā dislocējot virtuvi, skatuves noliktavu, ģērbtuves, pagrabu ar apkures katliem un biroju otrajā stāvā.

Savukārt elektrībai un ventilācijai pašā ēkas sienu apjomā tiks izveidotas diskrētas kabatas – turklāt tajās vietās, kur ķieģelis sāļu ietekmē jau bija izdēdējis un no tā tāpat būtu jāatsakās. 

Taču svarīgākais šobrīd ir tas, ka ēkai ir ļoti, ļoti paveicies, ka pasūtītāji turpina būvdarbus, neskatoties uz ekonomiskajiem šķēršļiem. Iedomājieties – ja rekonstrukcija būtu apstājusies, ēka stāvētu bez jumta, kamēr vienkārši sabruktu!

Sacījāt, ka vēsturiskā ēka bija apaugusi ar vēlākos laikos veiktu pārbūvju uzslāņojumiem un tie tiks saglabāti. Tāpēc vēlos jautāt, kā lēmumu pieņemšana par labu kaut kā nojaukšanai, kas notiek dažādu rekonstrukciju procesā, ietekmē kopējo vēsturiskā mantojuma saglabāšanu?

Iedomājamies situāciju, kurā visu var nojaukt un neko nevar saglabāt... Ir Melngalvju nams, kas ir jau iegājis folklorā. Ir Ģedimina pils Viļņā. Bīstami ir tie piemēri, kad no jauna tiek uzceltas vecas ēkas. Ja varam būvēt atpakaļ, tas nozīmē, ka varam arī nojaukt. Tas kļūst par bīstamu precedentu visā saglabāšanas praksē. Ja var replicēt, tas nozīmē, ka ir ļauts nojaukt un pateikt, ka vēsturei nav nozīmes. Zūd laika rituma svarīgums. Vecākajai paaudzei ir pašai savas atmiņas, un tā zina, kā laiks rit, savukārt jaunajai paaudzei, atnākot uz Ģedimina pili, kas uzcelta 2009. gadā, nerodas izpratne, kurā nogrieznī tā atrodas attiecībā pret laika asi. Katrai restaurācijai jānorāda, kas tad īsti ir autentisks un kas tāds nav. Principā saglabājams ir viss. Ja vien netraucē funkcijai, arī jaunāki ēkas papildinājumi ir vērtīgi. 

Ir izplatīts viedoklis par to, ka restaurācija prasa krietni vien lielākus līdzekļus ne kā jaunu būvju celtniecība. 

Jā, tas ir krietni iesakņojies mīts. Būvniekam vienkārši ir grūtāk būvēt, jo peļņa nav tik prognozējama. Ja dzelzsbetonē, tad dzelzsbetonē - tad ir skaidra kubatūra un izmaksas. Jā, restaurācija ir dārga, bet ne tādā līmenī, ka automātiski jāpaziņo, ka  jaunbūvniecība ir lētāka.

Kā vērtējat Latvijas restaurācijas un rekonstrukcijas procesus Eiropas prakses kontekstā? 

Ja runā par Rīgu un Latviju, tad vairāk būtu jādomā nevis kā restaurēt, bet ko un kad restaurēt situācijā, kad pilsētu centros ēkas stāv tukšas. Manuprāt, rekonstrukciju arhitektūrā esam Eiropas līmenī. Diemžēl neesmu vēl apskatījis abus projektus/pagājušo divu gada balvu ieguvējus – Pētera Blūma Ludzas sinagogu un Ilzes Mekšas Liepājas 1. ģimnāziju, kas abi uzmirdz savā vienkāršībā. Mani joprojām iedvesmo Ulda Lukševica Drupu māja Pāvilostā un Zaigas Gailes Filozofu namiņš Ķīpsalā. Tie ir mazi tīrradņi, kas palīdz domāt par lielākām lietām. 


Skokloster pils Zviedrijā. Nepabeigtā zāle, 1670. gads

Eiropā ir labi piemēri, kur rekonstrukcija ietver autentiskuma saglabāšanu ļoti augstā pakāpē. Pie Stokholmas ir 1670. gados būvēta baroka pils Skokloster – grandioza pils, kas tapusi laikā, kad Zviedrija pirmo reizi ieguva Eiropas spēku. Pils ir saglabāta precīzi kā no tā laika – tajā nav elektrības, tajā nav centrālapkures – tikai krāsnis, pilī pat atrodama savos laikos nepabeigta zāle. Pils vienmēr piederējusi vienam īpašniekam – ģimenei, kas pili tikai 1970. gados pārdeva valstij. Kad ēka ir autentiska, tā nešķiet veca – tā šķiet pat moderna. Tā ir lielākā māksla – saglabāt esošo autentisku, neretušējot, nemainot un netraktējot to pēc sava ģīmja un līdzības.


1795. gada dzīvojamais nams Vecrīgā, Anglikāņu ielā 5. (arh. Kristofs Hāberlands). Dažādu periodu interjeri. Foto: Didzis Grodzs


1795. gada dzīvojamais nams Vecrīgā, Anglikāņu ielā 5. (arh. Kristofs Hāberlands). Jumtu rekonstrukcija pēc/pirms. Atrodi atšķirības. Tualešu tornī iebūvēts jauns lifts. Drona foto: Eriks Božis

Svarīgs aspekts restaurācijā ir likumdošana. Iepriekš jau minēju, ka nevaram saskaņot Rīgas pils pamatu atsegšanu. Līdzīgi šobrīd iet ar Anglikāņu ielas 5 projektu blakus Anglikāņu baznīcai. Projekts gatavs, bet dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ nav iespējams uzsākt restaurāciju. Ēka 70 gadus tikusi ekspluatēta kā bibliotēkas filiāle un ir diezgan bēdīgā stāvoklī, bet šo šķēršļu dēļ investors pamazām zaudē interesi. Un tas notiek ar pilsētas arhitekta Kristofa Hāberlanda 1795. gadā projektētu namu.

Lūdzu, padalieties ar savu vīziju par Rīgas cirka rekonstrukcijas projektu. Kā zināms, Rīgas cirka vēsturiskās ēkas atjaunošanas konkursa pirmā posma noslēgumā saskaņā ar starptautiskas žūrijas vērtējumu tika piešķirtas divas otrās vietas, ko šobrīd birojs “Sudraba arhitektūra” dala ar arhitektu biroju NRJA.

Kā jau pirms sarunas minēju, nevēlos īpaši šo tēmu komentēt, jo tālākais process ir neskaidrs. Pie cirka ēkas projekta strādājām jau diezgan sen, neskatoties uz to, ka konkurss tika izsludināts tikai šajā pavasarī. Birojā mūsu kolēģi izstrādāja diplomprojektu, un ēku biju pētījis arī tāpat.


Esošās Rīgas cirka ēkas kupols, kas pēc būtības ir telts konstrukcija no tērauda, pārsegta ar skārdu, nevis ar audumu

Šīs rekonstrukcijas tēma dalās vairākās daļās. Proti, viena ir pilsētbūvnieciskā daļa – ēkai apkārt ir liels un garšīgs gruntsgabals no Merķeļa ielas līdz Alfrēda Kalniņa ielai, kas ir lieliska iespēja šim kvartālam un pilsētai kopumā. Otra daļa – sakarā ar to, ka cirka ēka ir zema, tās pagalmi ir ļoti saulaini, un tā ir būtiska lieta, ar ko strādāt šajā projektā. Trešā lieta, protams, ir unikālā iespēja strādāt ar Rīgas cirka kupolu. Kupols kā būvniecības kategorija attīstījās Itālijā 13.–15. gadsimtā, lai sakrālajās celtnēs panāktu maksimālu iespaidu un varenību pār pilsētu. Šeit ir nedaudz cits – cirka arēnas – konteksts. Ir jāsaprot, kā rīkoties ar kupolu, lai – vienalga kādas pārbūves rezultātā – tas nezaudētu savu šarmu, bet gan atvērtos pēc iespējas vairāk.

Viens no konkursa nosacījumiem bija ilgtspējīgi risinājumi. Man gribētos panākt ēkas maksimālu izmantojamību. Viens ēkas virziens ir mūsdienīgais cirks, otrs – multifunkcionalitāte. Rīgas cirka ēkai būtu jābūt tādai kultūras iestādei, kas pati sevi var uzturēt, tādējādi nodrošinot ilgtspējību. Ja modernam cirkam ir sava ēka, tas ir lieliski, bet piemērošanās – tas ir tas skaistākais mūsdienu cirkā, un mūsdienu cirks man asociējas ar in situ. Tāpat arī viena no mūsdienu cirka būtiskām sastāvdaļām ir ielu māksla, tāpēc būtiski ir attīstīt arī ārtelpu, ielas telpu.

Kas jūs iedvesmo Rīgas kultūras dzīvē?

Jāsaka, cenšos pēc iespējas apmeklēt ārkārtīgi plašo pasākumu klāstu, taču es ne tik daudz iedvesmojas no mākslas kā no veiksmīgiem uzņēmumiem un biznesa stāstiem, kuros tiek radītas lietas ar pievienoto vērtību. Piemēram, Madara Cosmetics. Nav daudz tādu uzņēmumu, kas spējuši iegūt starptautisku uzmanību. Tas man šķiet patiesi aizraujoši vārda vistiešākajā nozīmē.

Manuprāt, kultūras dzīve Rīgā ir ja ne pārāk attīstīta, tad zināms maksimums tajā sasniegts. Interesanti, ka pastāv kultūras dzīve un ekonomikas pozīcija, un tās abas nesatiekas. Kā divas dažādas pasaules. Ir virsraksti, kas vēstī par fantastiskajiem koncertiem un kultūras notikumiem, un tad tie, kas brīdina, ka ekonomika iet uz leju un cilvēki izbrauc no valsts. Tas nozīmē, ka māksla ar savu ziņojumu cilvēkus nav aizsniegusi. Tā šobrīd neiedvesmo radīt pievienoto vērtību. Tāpēc man patīk galdniecības, ražotnes, lieli ražošanas uzņēmumi – tie man šķiet būtiskāki nekā jebkādas izstādes atklāšana. Mēs jau esam mākslas un teātra tauta, vajadzētu vēl pievilkt klāt rūpniecību un atjaunot banku sektora starptautisko darbību.


Atjaunota 19. gadsimta koka kāpņu telpa Vecrīgā. Pēc (foto: Reinis Hofmanis) un pirms

Kā jūs raksturotu to, ko šobrīd nozīmē būt arhitektam Latvijā?

Par visiem kopumā nevaru atbildēt, taču mēģināšu. Ir nosacīti “lielie” arhitektu biroji, tad ir nelielie un vēl – individuāli praktizējoši arhitekti. Pēdējie divi ir vairums. Un šeit arhitekta darba atmosfēra un sajūtas, kā jau daudzās radošās jomās, cieši saistītas ar cīņu par izdzīvošanu. Arhitekti ir nevienlīdzīgās pozīcijās sarunās par honorāru, bieži vien situācija iegriežas tā, ka tiek zīmēts pat zem pašizmaksas. Tā iemesls nereti ir sākumā neskaidrais uzdevums, papilddarbi, ilgā skaņošanas procedūra utt. Turklāt arhitektam jāuzņemas arī pilna civiltiesiskā atbildība par to, ko viņš zīmē, un jāievēro vēl virkne citu prasību. To nesen parādīja arī Arhitektu savienības veiktā aptauja – “Kā jūtas arhitekts?”. Ir nedrošības sajūta būvnieku priekšā, ir nedrošība pasūtītāja priekšā, ir vājums attiecībā pret finanšu situāciju. Tajā pašā laikā risinājums, no kura izriet investīcija, ir arhitekta rokās! Šobrīd tā pozīcija nav spēcīga, un arhitekts jūtas neaizsargāts. Arī tāda vienota koleģialitāte starp arhitektiem īsti nepastāv. Katrs ir pats par sevi. Taču ir biroji, kas iemācījušies no arhitektūras nopelnīt, un te svarīgs rādītājs ir ne tik daudz arhitektūras tēma, bet, kā jebkurā biznesā, – pakalpojuma ātrums, kvalitāte un naudas apgrozījuma lielums gada griezumā, kas ļauj šo lielo mehānismu uzturēt pie dzīvības.  

Latvijā arhitekti ir privātpersonas vai individuāli uzņēmēji, tāpat kā inženieri, būvnieki, galdnieki un pārējie, kas iesaistīti būvniecības procesā. Savukārt pilnīgi visas instances, kuras skaņo projektus vai dod atļaujas, ir valsts iestādes. Un šīs šobrīd Latvijā ir divas pavisam atšķirīgas dzīves filozofijas. No šīm attiecībām ir atkarīgs, vai tu varēsi pabarot ģimeni, nomaksāt algas un nodokļus. Savukārt pretējā puse bez tevis mierīgi var iztikt (smejas). Ierēdņu un privātuzņēmēju attiecībām ir kur augt. Te es runāju ne tikai par arhitektūras nozari, bet par valsts un privātpersonas attiecībām Latvijā vispār. Arī attiecībās ar būvniekiem arhitekts pastāvīgi ir tādā kā boksera pozīcijā, būvlaukumā aizstāvot risinājumus pret kāri ietaupīt.

Kā arhitekts jūtas attiecībā  pret sabiedrību?

Sabiedrība arhitektu redz stāvam melnās drēbēs pie vīna glāzes dažādos pasākumos. Vai ejot uz būvvaldi ar sējumiem. Sabiedrībai nav nojausmas, cik arhitekta darbs ir komplicēts. Katrs projekts paņem ļoti daudz enerģijas, turklāt katrs no tiem tiek iespiests ļoti īsos izpildes termiņos, bet arhitekta profesionālais pienākums kļūdas nepieļauj. 

Nesen žurnāla “IR” komentārā paudāt sašutumu par tukšajiem Rīgas centra namiem un nesamērīgo aktivitāti, kas notiek ārpus pilsētas centra esošajos lielveikalos, kuru paplašināšanas un jaunbūvniecības bums tikai turpinās. Kāds, jūsuprāt, būtu vēlamais samērīgas pilsētas attīstības scenārijs?

Pagājušā gadsimta sākumā Rīgā tika uzcelti aptuveni 800 īres nami. Šobrīd pilsētas centrs ir tukšs, arī daļa Pārdaugavas. Komercplatības ēku pirmajos stāvos netiek izmantotas. Vēl izteiktāka šī situācija ir mazpilsētās. Nesen biju Limbažos, kur nav neviena paša mazā veikaliņa. Ir tikai lielveikali. Kas no tā izriet? Veikalu telpas stāv tukšas un lokālie namīpašnieki par tām nesaņem īres maksu, kā rezultātā nevar nodrošināt ēkas komunālos maksājumus un attiecīgi paaugstina īres maksas dzīvokļos. Tikmēr aktīvi noris tirdzniecība lielveikalos, kuri pieder ļoti nelielai cilvēku grupai, un visa peļņa tad arī tiek viņiem. Šie cilvēki var diktēt īres maksas, diktēt cenas pārtikai, un iestājas pilnīgs monopols. Lielveikalu kustību redzu kā nacionālās intereses apdraudošu. Tas ir nopietnāk, kā var šķist.

Mainījušies ir cilvēku paradumi. Iepirkties ir ērtāk, ja veikli ir koncentrēti vienā ēkā ar visām atpūtas un izklaides iespējām. Vai cilvēki būtu gatavi savu iepirkšanos apvienot ar pilsētpastaigu...?

Paradumi ir nevis mainījušies, bet tie ir mainīti. Jo ir tāda iespēja. Ir ērtas autostāvvietas. Šāda situācija ir visur Eiropā, taču pie mums tā ir izteikta. Mums pat nav tās vienas vienīgās tirdzniecības ielas, kādas ir katrā Eiropas pilsētā. Ja būtu manā varā, es nogrieztu lielveikalu attīstību, līdz tiktu atrisināts Rīgas centrs.

Ja runājam par Rīgas centru, tā nami ir labi savā loģiskajā būvniecības izpildījumā – ķieģeļu sienas, koka sijas, plašas kāpņutelpas. Dzīvokļi tajos ir labi. Tas ir mūsu dzīvojamais fonds. Un ir industriālais fonds, kas šobrīd tiek pārveidots. Vienmēr būs cilvēki, kas vēlēsies būvēt ko jaunu. Tas ir labi, ka pilsētā būvē jaunas ēkas, taču apstākļos, kad eksistē tāds tukšo ēku īpatsvars, kāds ir tagad, – manuprāt, nacionālā līmenī ir jāpaceļ jautājums, kā stimulēt veco ēku restaurāciju. Ja notiek ēku restaurācija, ir nepieciešamība būvēt arī ko jaunu. Ja vajag  ko nojaukt – vajag nojaukt. Lai gan pārsvarā par nojaukšanu esošo dzīvojamo ēku kvartālu vidū pārliecināts neesmu, jo jaunu pamatu izveide ir saistīta ar lieliem riskiem blakus mājām. 


Kimmel Quarter
rekonstrukcijas priekšlikums. Zaha Hadid Architects / Sudraba arhitektūra. Jaunie biroju ēku apjomi pāri esošajiem alusdarītavas korpusiem

Šobrīd biroja “Sudraba arhitektūra” mājas lapā varam aplūkot kādu ambiciozu projektu pašā pilsētas centrā, kura projekts tapis sadarbībā ar pasaulslaveno Zaha Hadid Architects biroju.

Tas ir Kimmel alusdarītavas kvartāls – viena no 18. gadsimta beigu rūpnieciskajām būvēm Rīgā, kas pārtaps par mūsdienīgu biroju un viesnīcas centru. Zaha Hadid birojs ir izveidojis ekspresīvu tēlu sev raksturīgajā plūdlīnijas veidolā, kas aizņem Valdemāra un Stabu ielas stūri.


Kimmel Quarter
rekonstrukcijas priekšlikums. Kvartāla vidū esošā bijusī graudu kalte kalpo kā savienojums/tilts starp veco un jauno arhitektūru. Zaha Hadid Architects jaunais apjoms redzams labajā pusē uz esošas ēkas jumta.  Pēc / pirms

Mēs savukārt strādājam pie vecās daļas, kas aizņem Valdemāra un Bruņinieku ielas stūri. Tajā bija pirmie ledus pagrabi – ļoti iespaidīgas vairāklīmeņu industriālas struktūras. Sākotnēji tur tika turēts alus, tad izveidota arī pati ražotne. Lielajā ēkā, ko redzam pretī slimnīcai, ir tukša graudu kaltevisas ēkas augstumā. Tālāk ir raudzēšanas iekārtas, mucu uzpildīšana, mazgāšana, glabāšana – esošo ēku kopums attēlo visu vēsturisko alus ražošanas ciklu pilsētas centrā. Tā ir vērtība. Īpašnieks ir apvienojis spēkus un izsludinājis starptautisku konkursu, kurā piedalījāmies skopā ar Zaha Hadid biroju, kas mūs pieaicināja kā vēsturisko ēku arhitektus. Mums izveidojās pilnvērtīga sadarbība. Ieguvām trešo vietu, un šobrīd notiek sarunas ar īpašniekiem, kuriem par mūsu projektu ir interese.