Arhitekts Austris Mailītis

Vai strādājot pie projektu plānošanas, vēl izmantojat papīru un zīmuli?

Es strādāju ar roku un mērķis ir to darīt arvien vairāk un vairāk. Precīza detaļu izzīmēšana un kalkulēšana ir pārnesta uz datoru, taču zīmulis un papīrs ir tiešākais veids, kā no iztēles ideju “izzīmēt ārā”. Tas ir kā domāšanas un ideju radīšanas process. Ir arī programmas, ar kurām iespējams “domāt” datorā, taču dažkārt dators apgrūtina radošo procesu – datorā var iestrēgt un apstāties. Šim mehānismam ir atšķirīga domāšanas sistēma un cilvēkam radošajā procesā grūti tai pielāgoties. Un tas nav ne labi, ne slikti. Ir lietas, ko radošajā procesā dators var izprovocēt, piemēram, agrāk veidojot vizualizācijas, datoram nepietika jaudas, lai tiktu galā ar faktūrām, un, kā kļūda, no mazām flīzītēm tika radīts raksts, kas atkārtojas. Vēlāk dažās māju fasādes tiešā veidā to izmantoja kā tehniku. Interesants datora fenomens.

Kuri arhitektūras attīstības periodi Jums šķiet iedvesmojošākie?

Man arhitektūrā šķiet saistoša racionālā puse un reizē tiekšanās pēc dabas, cilvēku emocionālās pasaules uzrunāšana, tāpēc negribas minēt noteiktus periodus un lietas.

Interesants ir laiks, kad līdz ar rūpniecisko revolūciju tika apgūti jauni celtniecības materiāli – metāls, dzelzsbetons un stikls, bet reizē tika domāts par formām, kas saistītas ar dabu un cilvēku, piemēram, jūgendstilā. Eifeļa torņa piemērs ir interesants – tā racionālā, asprātīgā pieeja dabiskajam, reizē tajā ir arī atslēga uz cilvēku emociju pasauli.

Modernisms sevi ir apliecinājis kā labu un vērtīgu. Taču, man patīk tas, kas notiek mūsdienās, visi šie meklējumi. Interesanti, kad notiekošais vēl nav nosaukts vārdā.

Un autoritātes arhitektūrā?

Tie ir vairāki Japānas un Eiropas arhitekti. Japāņu arhitekta Ryue Nishizawa Teshima Art Museum – it kā ir vienkāršs, bet poētisks un stāstošs, filozofiski piepildīts ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem. Tas atspoguļo japāņu smalko piegājienu vienkāršām lietām, kas rezultāta izsaka daudz – gluži kā haikas.

Es apbrīnoju, ka japāņi daudz ko mācās no dabas, un, šķiet, arī latviešiem ir iespējas to darīt. Vienkāršība ir tas virziens, kurā var iet un meklēt. Skatīties mūsu bijušajā, esošajā un radīt ko jaunu – turpinot veidot savu identitāti.

Nesen redzēju kolosālu arhitekta Kengo Kuma projektētu namu Japānā – Prostho Museum Research Center. Tas būvēts no vienkāršiem koka bomjiem un izskatās kolosāli – nedaudz mistiski, it kā vienkārši un vecmodīgi, bet reizē ļoti smalki. Pārsteidz efekts, ko var panākt ar šādu it kā vienkāršu telpisku ideju. Man ļoti patīk, kad lietām piemīt pārlaicīgums. Ierasti runā, ka arhitektūrai ir jāatspoguļo laiks, manuprāt, ja pieņemam to kā dogmu, nevar sasniegt attīstību.


Latvia Pavilion Expo 2010 / Kinetic facade EXT .  Austris Mailitis

Kurš, Jūsuprāt, ir izcilākais arhitektūrā izmantojamais materiāls?

Jebkurš materiāls, atkarībā no idejas, ko ar to vēlas izdarīt, ir izcils.

Piemēram, EXPO fasādes idejas pamatā bija panākt dabas sajūtu, gaismu un ēnu spēles, it kā gaismas laušanos mežā caur koku lapotni, taču veidojām to no plastmasas. Izklausās dīvaini, bet tas arī ir ekoloģisks materiāls, kas prasa mazāk enerģijas kā metāls un ir viegli pārkausējams. Plastmasa pakļaujas radošam manipulācijām - tajā var jaukt krāsas, ielikt pērļu pulveri, padarīt to caurspīdīgu... >>