Arhitekts Austris Mailītis
Mailīša levitācija 1

Intervē Agnese Čivle
08/02/2012

Austris Mailītis (1984) ir jauns vārds Latvijas arhitektūras vārdnīcā. Pērn ticis apbalvots ar Arhitektūras veicināšanas fonda balvu “Arhitekta pēda” par Latvijas paviljona arhitektonisko risinājumu vispasaules izstādē EXPO 2010 Šanhajā, daudzsološais arhitekts pēc asprātīgās, viegli trīsuļojošajās aerodinamikas tuneļa čaulas izveides Šanhajā, koncentrējas uz jaunu, vērienīgu “levitācijas” projektu Šaoliņā. Vēl nebijušā “Lidojošo Mūku Tempļa” arhitektūras koncepcijā stingri respektējot vietas vēsturisko un dabas kontekstu, arhitekts plāno sakārtot arī šī Ķīnas civilizācijas šūpuļa vidi līdzās objektam.

Austris Mailītis iedvesmu meklē dabā, arhitektūrā ciena racionalitātes un dabas formu apvienojumu, interesējas par fizikas un metafizikas mijiedarbību un savā darbā nevainojamai funkcionalitātei tiecas pievienot arī emociju pasauli.

Kā zināms, “Arhitekta pēdu” piešķir spilgtām personībām, kas, darbojoties profesijā, izcēlušās ar ievērojamām rakstura īpašībām, godprātīgu attieksmi un personisko ieguldījumu. Tāpēc pirms februārī Austris Mailītis dosies uz Ķīnu, lai virzītu projektu pretim realizācijai, sarunā par un ap darbu Arterritory.com cenšas ielūkoties Mailīša personībā aiz profesijas fasādes.

Jūs esat mākslinieku ģimenes atvase (Austra Mailīša vecāki Ivars un Inese Mailīši). Vai tas ir likumsakarīgi, ka bērnības radošā vide Jūs ievirzīja arhitektūras lauciņā?

Bērnībā tas bija tāds draivs! Man līdzās bija daudz interesantu cilvēku, tā bija skaista un iedvesmojoša vide, un to, ka tā ir forša, es apzinājos jau tad. Mani vecāki ir saistīti gan ar mākslu, gan kino, gan dizainu un arhitektūru, un arī es vēlos sevi izpaust radošā ceļā. Nav svarīgi, vai tā būtu arhitektūra, māksla vai varbūt mūzika, svarīga ir ideja un emocijas, ko vēlos izsacīt. Jāatzīst, ka tā līdz galam es nejūtos kā arhitekts. Arhitektūra ir tikai viens no ceļiem, kādā realizēt idejas.

Pagājušā gadā saņēmāt Arhitektūras veicināšanas fonda balvu “Arhitekta pēda”. Ir īstenots veiksmīgs arhitektonisks risinājums Latvija paviljonam EXPO 2010 un pieņemts jauns sadarbības piedāvājums Āzijā. Esot atzītam savas radošās darbības pašā sākumposmā, nepiezogas bailes par to, ka varētu izsīkt idejas sevis turpmākai attaisnošanai?

Negribu sacīt, ka man būtu bail, taču pārdomas un sajūtas par to ir visai iespaidīgas. Tā kā šo pārdomu ceļā esmu nonācis pie tā, ka radoši izpausties man ir svarīgi, tad saprotu, ka viss būs kārtībā. Sajūta ir laba.

Vai atzinība Jums nav svarīga?

Domāju, tā ir svarīga katram cilvēkam kā sociālai būtnei. Atzinība ir kas tāds, kas palīdz sasniegt gandarījumu.

Kā ir ar nereti radošo personību vidū pausto nostādni par darbošanos “pašam priekš sevis”?

Tas ir viltīgs uzstādījums. Manuprāt, tā ir poza. Viena lieta ir mājās uzspēlēt mūziku savam priekam, taču pavisam cita – radīt kādas publiskas lietas, piemēram, ēkas. Tad ir svarīgi, lai tās būtu labas cilvēkiem. Man tas ir svarīgi.

Kāds ir Jūsu radītās arhitektūras kods?

Plānojot ēkas, tikpat lielā mērā kā vēršu uzmanību uz to, lai tajās viss nevainojami darbotos, es tiecos uzrunāt cilvēku emocionālo pasauli. Mani interesē instinkti, emocijas un zemapziņas līmenis un pat vēl kāda pasaule zem tā. Tur ir ko “rakt” un ir ko meklēt.


Dziesmu svētku estrādes pārbūves projekts Mežaparkā

Vai ir kas tāds, ko Jūs vēlētos uzbūvēt Rīgai, Latvijai?

Pavisam droši zinu, ka gribu būvēt un radīt Latvijai. Es jūtos tai piederīgs. Atbildot uz šo jautājumu, gribu minēt projektu, kas jau ir aizsākts, proti, Dziesmu svētku estrāde. Tās idejas pamatā sasaucas zemapziņas un kolektīvās apziņas aspekts, kas mani ļoti interesē. Dziesmu svētku kustība ir tautas apziņas kustība, estrāde ir tās kulminācijas vieta – tāda, kā svētvieta. Rezonējot ar tautas apziņu, taču arhitektūrā nereflektējot tikai to, kas jau ir bijis, ir jāpiedāvā kas pavisam jauns.

Projekts ir interesants arī no arhitektoniskā un funkcionālā viedokļa, jo akustikas ziņā lielā estrāde ir ļoti unikāla vieta. Pasaulē šādas būves ir tikai Baltijas valstīs – igauņiem tā ir zinātniski ļoti pareiza un izrēķināta, lietuviešiem – liela, un tagad arī mēs cenšamies to paplašināt. Paplašināšanas projekts akustikas ziņā ir milzīgs izaicinājums – lai nodrošinātu līdz 10 000 cilvēku liela kora perfektu skanējumu, ir jāpievēršas metafizikai un tad tā jātransformē par fiziku. Tas ir interesants uzdevums un savā ziņā piedzīvojums.

Projekts par esošās estrādes tehnisku pārbūvi un jauna tēla piešķiršanu aizsākās krīzes apstākļos, tāpēc uz laiku tika iesaldēts. Bibliotēku būvē jau vairāk kā 20 gadus un tomēr beidzot tā taps gatava, tāpēc es ceru, ka agrāk vai vēlāk izdosies realizēt arī šo. Šī lieta priekš manis ir ļoti īpaša un aizraujoša.

Bet tas, ko es varētu radīt Latvijai, varētu arī nebūt ēka. Varbūt – mūzika...

Ko Jums nozīmē mūzika?

Man patīk spēlēt instrumentus.

Radošajās sfēras ir daudzas vienojošas lietas, piemēram, kompozīcija. Kad iedziļinies vienā, iespējams kaut ko vairāk saprast par kādu citu.

Līdzīgi ir ar dažādu kultūru apzināšanu. Strādājot Ķīnā, iedziļinoties tās kultūrā, pavisam no cita skatu punkta iespējams ieraudzīt Latviju. Šie dažādie skatu punkti lieliski darbojas, tāpēc ceļošanas pieredze ir ārkārtīgi vērtīga.

Un kādu Jūs redzat latviešu identitāti?

Cenšoties saprast, kas tad ir tā “mūsu lieta” un rokraksts, man kļūst skaidrs, ka identitāte rodas tieši radošajā procesā. Tikai tad, kad mēs sevi izsakām, mēs topam un topam par kaut ko atšķirīgu no citiem.

Tas identitātes moments noteikti ir, bet varbūt tas vēl tikai taps.

Mēs skatāmies apkārt, un tas ir forši un vajadzīgi, jo esam maza nācija un nevaram dzīvot noslēgti, taču, manuprāt, nākošais solis būtu jāsper pašpārliecinātības virzienā. Ja nebaidīsimies no tā, ka esam mazdrusciņ savādāki – varbūt pat autsaideri, būsim pārliecināti, par to, ka tas, ko darām ir labi un vajadzīgi pašiem un pasaulei, tad radīsies identitāte un kļūsim par pilntiesīgiem pasaules dalībniekiem. >>