Santa Meikulāne. Foto no personīgā arhīva

Visa fundaments ir komunikācija 0

Intervija ar interjera dizaineri Santu Meikulāni

Una Meistere
25/07/2017

Amerikāņu mediju kompānija Architizer, kuru 2009. gadā dibinājis arhitekts Marks Kušners, arhitektu aprindās idejiski tiek pielīdzināta tādiem tiešsaistes uzņēmumiem kā Airbnb un Uber. Tā iesaukta arī par arhitektu feisbuku – šobrīd datu bāzē piedāvājot vairāk nekā 120 000 arhitektu un dizaina biroju projektu. 2013. gadā kompānija ieviesa arī starptautisku balvu A+Awards, kas izceļ un popularizē gada labākos arhitektūras un interjera dizaina projektus. Balva tiek piešķirta vairāk nekā 100 kategorijās un šobrīd savā nišā ir lielākā pasaulē, kopumā uzvarētājiem nodrošinot vairāk nekā 400 miljonu lielu auditoriju.

Šogad kategorijā “Dzīvojamās ēkas interjera dizains” to ieguva arī interjera dizainere Santa Meikulāne. Mūsu saruna notiek vairākas nedēļas pēc Santas atgriešanās no balvas pasniegšanas ceremonijas Ņujorkā – mirklī, kad iespaidi no pirmās eiforijas jau ir ieguvuši racionāli izvērtējošu raksturu.


Villa A
 (Cēsis) / lolot design + OUTOFBOX architecture. Archtiezer Awards+A Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Dzīvojamās ēkas interjera dizains”. Foto: architizer.com

Ko šāda statusa balva tev kā dizainerei reāli dod, izņemot, protams, profesionālu gandarījumu?

To, ko tā dod konkrēti man, rādīs laiks, taču Architizer nenoliedzami ir apjomīgākā profesionālajā vidē līdz šim radītā informācijas platforma. Balvai vien šogad tika iesniegti vairāk nekā 5000 projekti. No visas pasaules. Un nebūt nav tā, ka pasaulē būtu ļoti daudz vietu, kur vienkopus var sastapt tik daudz nozares profesionāļu. Ne visi brauc uz Milānas dizaina mesi, un es nezinu vai, piemēram, Tasmānijas arhitekti dodas uz Venēcijas arhitektūras biennāli, bet balvas pasniegšanas ceremonijā Ņujorkā viņi bija. Katrā no 100 balvas kategorijām tiek izvēlēti pieci finālisti, un viņus visus tur varēja sastapt. Tas, ko Architizer postulē un kam var piekrist, – uzvarētāji kaut kādā mērā atspoguļo arī konkrētā gada arhitektūras un dizaina tendences pasaulē.

Kādas tās šobrīd ir?

Tas, ko tur varēja redzēt, un ko iezīmē arī mūsu projekts, tie ir tīri pamatmateriāli – betons arhitektūrā un interjerā vienlaicīgi, nākamais ir koks, tam seko metāls, dažādi kompozītmateriāli. Konstrukcijās aizvien vairāk pamanāmas dabas formu struktūras – konstrukcijas atgādina sausu augu “karkasus”. Vēl viena tendence – pasaule ir kļuvusi savstarpēji ļoti pieejama caur internetu un medijiem, mēs redzam viens otru un ietekmējamies viens no otra. Tas nozīmē, ka pasaule arī kļūst “vienādāka,” tomēr etniski nacionālā estētika saglabājas gan arhitektūrā, gan dizainā, domāju, tieši pateicoties amatnieciskām prasmēm un katrā reģionā vēl pieejamajiem dabiskajiem materiāliem. Pamānāmi un varbūt netipiski man likās vairāki tējas paviljoni – tendence, kas nāk no Ķīnas. Piemēram, DeHui Tea Space (Space Modification Unit), Pekinā vai Choui Fong Tea Cafe (Idin Architects).


DeHui Tea Space (Pekina) / Space Modification Unit. 2016. Archtiezer Awards+A žūrijas balvas un Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Bāri un naktsklubi”. Foto: architizer.com


Choui Fong Tea Cafe (Maičana, Taizeme) / IDIN Architects. Archtiezer Awards+A žūrijas balvas ieguvējs kategorijā “Restorāni”. © Foto: Spaceshift Studio

Šobrīd pamanāma ir vizuāli kvalitatīva Ķīnas arhitektūra un dizains – gan iekštelpā, gan ārtelpā. Protams, ir pārstāvēti visi “lielie vārdi” – sākot ar Pētera Cumtora Cinka raktuvju muzeju Norvēģijā, Zaha Hadid Architects projektēto Jūrniecības termināli Itālijā, Studio Gang’s Rakstnieku teātri Ilinoisā, MVRDV “Kristāla mājām” Amsterdamā utt.

Tasmānija – vai mēs zinām bez brīnišķīgajiem Tasmānijas vīniem vēl kaut ko par šo tālo pasaules malu? Devil's Corner – vīna darītava, ko izstrādājusi Austrālijas Cumulus Studio un kas atrodas Tasmānijas austrumu krastā, – ieguva balvu kategorijā “Komerciāla vai jaukta izmantojuma ēkas”. Tā ir no konteineriem veidots apjoms, kas eleganti izskatītos tikpat labi arī Pāvilostā vai Saulkrastos. Tāda estētiska miniatūra arhitektūra.


Devil’s Corner (Tasmānija) / Cumulus Studio. 2015 Archtiezer Awards+A žūrijas balvas ieguvējs kategorijā “Komerciāla vai jaukta izmantojuma ēkas”. Foto: cumulus.studio


Devil’s Corner (Tasmānija) / Cumulus Studio. 2015 Archtiezer Awards+A žūrijas balvas ieguvējs kategorijā “Komerciāla vai jaukta izmantojuma ēkas”. Foto: cumulus.studio

Austrālieši, meksikāņi, latīņamerikāņi, tur vienmēr ir bijusi jaudīga arhitektūra, iespējams, ka modernisti, bauhaus skola, kas pagājušā gadsimta sākumā aizbēga uz Dienvidameriku, saglabāja tīrākus sākotnējos modernisma principus.

Spilgts paraugs ir arī Wave biroju ēka Beirūtā (autori SOMA / Michel Abboud) – ar ažūri plastiskām viļņu jeb origami līnijām fasādē. Zahas Hadidas iesākts plastisku līniju rokraksts, kuru viņa iemācījās realizēt ilgmūžīgā materiālā. Katru gadu rodas jauni rūpnieciski ražoti kompozītmateriāli, kas pieļauj dažādu plastisku formu veidošanu gan arhitektūrā, gan dizainā.

Savukārt vēl tālākā nākotnē raugoties – aizvien mazāk paliek būvniecībā izmantojamu masīvu koku un arī dabīgo akmeņu. Pasaules patēriņš ir milzīgs, ne velti rodas daudz mākslīgu materiālu. Līdz ar to viss, kas ir dabīgs, ir aizvien mazāk sastopams un kļūs aizvien dārgāks. Domāju, ka viena no tendencēm būs tā pa īstam novērtēt visu dabisko, ko daba mums dod un ko mēs uztveram pārāk pašsaprotami. 


WAVE (Beiruta) / SOMA + Michel Abboud. 2017. Archtiezer Awards+A Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Biroju arhitektūra” (5 – 15 stāvi). Foto: architizer.com

Kā intervijā Arterritory reiz teica arhitekte Sintija Vaivade – katra jauna māja patiesībā ir maza ekoloģiska katastrofa.

Reiz braucām ar laivu gar Valensijas krastu. Kad esi dziļāk jūrā – distancē no krasta –, lieliski redzama lietu kārtība. Krastā ir dabas veidotas klintis – un tām blakus tieši tādas pašas “klintis,” kuras cilvēks vienkārši ir sašķērējis taisnstūra gabaliņos un adaptējis savām vajadzībām. Evolūcijas gaitā vienīgi kādreizējās alas nomainījušas telpas ar vairāk kvadrātmetriem, taču no attāluma tas viss izskatās identiski.

Pasaules kopējais patēriņš tikai pieaug, un, globāli domājot, pasaulē eksistē ekonomiskas intereses, un reizēm labu arhitektūru un kvalitatīvu dizainu, ko rada Rietumos, pārsvarā ražo Austrumos un pārdod visai pasaulei no Rietumiem. Rietumiem ir izdevīgi vāji Tuvie Austrumi, ir izdevīgi tos nograut. Kāpēc? Ķīnā ir milzīgas celtniecības kompānijas, kas ražo celtniecības materiālus gigantiskos apjomos (laminātu grīdai, lamināta palodzes, ar kurām, starp citu, ir pilna Baltija). Viņiem tie kaut kur ir jāpārdod. Amerikāņiem atkal ir savi “loriņi”, kurus vajag pārdot. Tam visam pa vidu kaut kur esam mēs – radošie, kas zīmē un taisa, sajūsminās par kādu īpašu ozola gabaliņu, par tā īstumu un 150 gadiem, un gribas to tā dabiski mūsdienīgi tīrā formā novietot telpā un vidē, lai tas rada prieku joprojām un ilgtermiņā. 

Lielisks piemērs, kas augšminētos procesus ilustrē, ir 20. gadsimta 50. un 60. gadu plastikas un sintētisko materiālu revolūcija. Tika radīts polikarbonāts – izdomāta plastmasas formula – radās materiāls, kas ir lēti tiražējams. Proti, lielākais ieguldījums bija plastmasas rūpnieciskā ražošana, mākslinieku/dizaineru piesaiste produktu dizainā, un viss šajā jomā sāka notikt.

Itāļi sāka ražot kosmiskās mēbeles, amerikāņi – kosmiskās filmas, krievi un amerikāņi uzbrauca kosmosā utt. Mūsdienu tehnoloģiskais progress ievērojami paplašināja konstrukciju materiālu sarakstu. Nozīmīgu vietu to vidū sāka ieņemt anizotropie kompozītmateriāli, un jo īpaši stiklplasti, kas tika izmantoti gan kosmosa izpētes industrijā, gan laivu un kuģu ražošanā. Un līdzko pasaule atklāja polikarbonāta formulu, dizaina ražojošā industrija varēja burtiski sākt štancēt mēbeles. Pašizmaksa plastmasas krēslam ir ļoti niecīga, savukārt tirgū to var pārdot ar 5 un 10 reizes lielāku uzcenojumu. Pievienotā vērtība šeit ir kvalitatīvs sākotnējais darbs – izveidojot ērtu šo sākumā lēto krēslu.


Ribbon Chapel / Hiroshi Nakamura + NAP. Archtiezer Awards+A žūrijas balvas ieguvējs kategorijā “Kultūrreliģiskās celtnes un memoriāli”. Foto: Nacasa and Partners 

Kurš no godalgotajiem Architizer projektiem šogad uz tevi atstāja vislielāko iespaidu, arī inovatīvākā risinājuma, idejas ziņā?

Japāņu arhitektu biroja Hiroshi Nakamura + NAP radītā sakrālā celtne/kapela, kas izskatās kā gaisīga, kustībā joprojām plīvojoša savīta lente. Tajā jūtama gan japāņu kultūras iekšējā estētika, gan izteikts mūsdienīgums. Tur ir viss, kas japāņiem asinīs jau no laika gala – īpašā koka sajūta, formas tīrā un plastiskā estētika utt. Manuprāt, tāpēc mēs arī tik labi ar viņiem saprotamies, jo estētisko sajūtu līmenī mūsu vērtības ir ļoti līdzīgas. Mums ir izcila gaume, lieliskas amatniecības prasmes un meistari. Vienīgais – kā mācēt ar to visu iziet ārpus sava pagalma?

Vai Architizer varētu būs viens no ceļiem?

Jā, tas ir viens ceļš, taču visa fundaments ir komunikācija. Cita ceļa nav. Nav ko lolot ilūzijas - neviens neatnāks un nepiezvanīs pie ārdurvīm sakot: “Dzirdēju, ka tu gaidi zeltu, man te mazliet ir, varbūt gribi pastrādāt?”. Es pati sevi uzskatu par diezgan komunikablu draugu lokā, bet, kā pārliecinājos Ņujorkā, – man vēl ir kur augt un augt. Turklāt vienam pašam cīnītājam to ir gandrīz neiespējami izdarīt. Būtiski, lai arī šis radošais potenciāls – jau eksporta preces statusā – tiek atbalstīts. 

Tātad tu domā, ka galvenais vietējās radošās vides trūkums ir nevis konkurētspējas vai ideju vājums, bet gan komunikāciju prasmes? 

Lielākajai daļai. Viennozīmīgi. Tas attiecas arī uz dizaina projektiem. Un, protams, pasaulē konkurence ir milzīga, bet mēs radošumā esam līdzvērtīgi spēlētāji un savā mazliet mežonīgi nesabojātajā dabisko lietu uztverē – pat pārāki.

Kā, tavuprāt, politiskais fons pasaulē ietekmē arhitektūru un dizainu? Modē tas vienmēr rezultējies sava veida eskeipismā, kas spilgti samanāms arī aktuālajās tendencēs – izteiktajā krāsainībā, rakstos un spožumā.

Dizainā vienas sezonas trends reaģē diezgan līdzīgi. Taču plašāk runājot – tās ir dabas struktūras, ko mūsdienu cilvēks atkārto ar visiem jaunajiem materiāliem. Sākumā tās bija akmens mājas, pēc tam tās pārtapa betona būvēs, jo betona izmaksas ir lētākas, tālāk sekos sintētiski inovatīvi materiāli, iekštelpa būs ļoti vienota ar ārtelpu.

Vai cilvēks to atkārto intuitīvi?

Domāju, ka jā. Tas iet kopsolī ar attīstības procesu un izmaksām. Šobrīd uzbūvēt, teiksim, grieķu templi ar marmora kolonnām izmaksu ziņā ir tuvu utopijai – vieglāk ir pāris raķetes aizlaist kosmosā. Barokālas pilis ar dekoratīvām riģipša sienām un sintētiskām karnīzēm gan ir iespējams būvēt. Un tādas tiek būvētas.

Dabisko materiālu pasaulē kļūst mazāk, cilvēks joprojām klumburē līdzi un neapjēdz, cik ātrā tempā viņš vienkārši izšķiež un iznīcina resursus. Lai izveidotos akmens, ir nepieciešami tūkstošiem gadu, tāpēc labi, ka ir izdomāta alternatīva – mākslīgi kompozītmateriāli, kas joprojām vēl mēdz būt no samalta akmens. Un no tiem var veidot šīs dabas struktūrām līdzīgās plastiskās formas. Turklāt, ja jau šodien medicīnas operācijās izmanto mākslīgos augstā temperatūrā kausētus keramiskos kaulus, pieļauju, ka arī arhitektūrā un dizainā ar laiku nonāksim līdz līdzīga veida materiāliem. Jautājums ir tikai par to ilgtspēju.


The High Line parks (Ņujorka). 2009. Foto: Friends of the High Line / Ched

Stefano Boeri “Vertikālā meža” debesskrāpji Milānā, Foster+Partners projektētais Apple veikals Londonā ar zaļajiem kokiem starp planšetdatoru plauktiem, sulu bārs ar koku vidū Amsterdamā – kā tev šķiet, cik lielā mērā šī pilsētas-lauku robežu nojaukšana uzskatāma par tendenci? Jeb mūsdienās tā jau iemantojusi stratēģiskas pilsētplānošanas statusu?

Tā nenoliedzami ir aktuāla tendence. Atkārtošos, bet tas ir tikai vēl viens apliecinājums, ka nekur tālu no tā kalna, kas sašķērēts pie Valensijas, neesam tikuši. Spilgts piemērs ir The High Line parks Čelsijā, Ņujorkā, kas izveidots uz kādreizējās dzelzceļa līnijas, netālu no Volstrītas.
Turklāt tam ir arī izglītojoša funkcija. Lai cik absurdi tas neizklausītos, ir bērni, kas domā, ka piens “aug” pakās, un nav nemaz vairs tik daudz to, kas redzējuši autentisku govs pupu, jo slaukšanai jau sen tiek izmantoti aparāti. Lai atjaunotu šo sasaiti, bērniem tur ir izveidots savs dārziņš, kur var redzēt, kā aug bietes un salāti. Savulaik LIAA rīkotā biznesa foruma ietvaros Rīgā viesojās kāds itāļu izcelsmes brazīliešu pilsētplānotājs, kurš savā lekcijā apgalvoja, ka nākotnē cilvēki mitināsies tikai pilsētās, laukus apstrādās roboti un būs perfektas transporta struktūras, kas spēs pārvietoties starp metropolēm neprātīgā ātrumā. Un ka pilsētas būs ļoti zaļas, savukārt tādos klasiskos laukos dzīvos vairs tikai frīki.

Ņemot vērā, ka cilvēku skaits pasaulē tikai palielinās, lai kā negribētos domāt modificētās lauksaimniecības virzienā, iespējams, reti kur izdosies no tās izvairīties. Līdz ar to tas, ko tu audzē uz sava balkona vai uz sava jumta, ir viena no indivīda iespējām sevi pasargāt. Pirms vairākiem gadiem kādā izstādē Londonā, kur tika prezentēta nākotnes pilsētu vīzija, maketā bija daudzstāvu mājas, kur vienā stāvā – uz lielā balkona, dzīvo govis, otrā – cūkas, bet trešajā tiek audzēti kartupeļi.

Es domāju, ka Milānas gadījumā “Vertikālā meža” projekts ir daļa no stratēģiska pilsētplāna. Uz balkona var audzēt visu ko – sākot ar baziliku un beidzot ar tomātiem, un caur to pati pilsēta tikai kļūst foršāka. Cita lieta, protams, ja 12 vai 20 stāvu mājas balkonos tiek sastādīti koki, inženieriem ir jāizrēķina, kas ar tiem un arī pašu māju notiks pēc 70 vai 100 gadiem. Kādai teorētiski vajadzētu būt tās ilgtspējai. Es, piemēram, labi zinu, kāds izskatās vecmammas iestādīts ozols pēc 70 un kāds pēc 100 gadiem.
Visādi citādi koki uz mājām un pļavas uz ēku jumtiem ar ligzdojošiem gājputniem šķiet brīnišķīga ideja.


Romsdal Folk Museum (Molde, Norvēģija) / Reiulf Ramstad Architects. 2016. Archtiezer Awards+A žūrijas balvas un Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Muzeji”. Foto: architizer.com

Viena lieta ir daba, bet cik liela nepieciešamība – kaut vai taviem klientiem – ir pēc tā, lai interjerā ienāktu māksla?

Kad cilvēks ir sasniedzis zināmu materiālu un arī intelektuālu briedumu, krustu šķērsu izbraukājis pasauli, viņš vēlas savu pieredzi ienest savā vidē. Daļa pievēršas vēsturiskajam virzienam – relikvijām,  oriģināliem, kopijām vai kādai konkrēti izturētai vēstures stilistikai. Savukārt citi sev apkārt izvēlas šodienas laikmetu raksturojošas lietas.
Māksla tiek ļoti novērtēta – turklāt cilvēks, kurš sasniedzis dzīves praktiskos mērķus, diezgan precīzi zina, ko vēlas. Varbūt ne vienmēr konkrēta mākslinieka uzvārdu, bet sajūtu līmenī.

Tikko kāda klienta mājai, piemēram, atlasījām fantastisku mūsdienīgu Latvijas zināmāko autoru gleznu kolekciju. Tiesa, lielāka interese par mākslu jūtama tieši pēdējo gadu laikā. Protams, vienmēr ir bijuši kolekcionāri, taču tas jau ir cits stāsts.

Manuprāt, lielisks rādītājs ir arī Mākslas akadēmijas gadskārtējā “Jarmarka” – kā tāda mazā starta pozīcija. Tās apmeklētība kopš pirmās reizes ir nereāli pieaugusi. Konkrētā ienākumu/darbu cenu līmenī tā tiek, tā teikt, gandrīz izpirkta tukša.

Kad mums kāds uzdod jautājumu par īsto kolekcionāru skaitu Latvijā, mēs parasti smejoties sakām 2,5. Tas, ka arhitektu pasūtītājs līdz investīcijām mākslā vēl īsti nav izaudzis, izkristalizējās arī Arterritory nesen rīkotajā diskusijā par mākslu interjerā. Kāds ir tavs viedoklis par reālo ainu?

Ar finanšu jomu saistītas kompānijas, piemēram, vienu savas peļņas daļu iegulda citos aktīvajos biznesos, taču ir tādas, kas sāk apsvērt domu iegādāties arī mākslu, īpaši mūsdienu mākslu, jo tas ir ļoti labs ieguldījums pamatlīdzekļos. To saviem klientiem arī parasti saku – gleznas ir ieguldījums. Daļa to apzinās, bet šādu cilvēku, protams, joprojām ir maz. Cik tad mums vispār ir cilvēku? Un cik apmierinātas ir viņu pamatvajadzības, kas vienmēr ir materiāla rakstura? Estētika, māksla aktuāla kļūst tikai pēc tam.

Agrāk cilvēki, piemēram, gribēja televizoru katrā istabā. Tas taču ir izslimots?

Tagad televizori vienkārši tiek mesti ārā. Ģeometriskā progresijā. Labi ja paliek vienā, varbūt vēl divās telpās.

Būtībā tas ir priekšmets, kas pamazām aiziet?

Jā, tas atstāj telpas.


Villa A (Cēsis) / lolot design + OUTOFBOX architecture. Archtiezer Awards+A Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Dzīvojamās ēkas interjera dizains”. Foto: architizer.com 

Vai ir vēl kādas lietas, kas atstāj interjeru?

Lampas – tādā klasiskā izpausmē. Gaismas ķermeņi ir joma, kurā šobrīd notiek vislielākās inovācijas. Cik vien iespējams, saviem klientiem iesaku iebūvētu slēptu apgaismojumu.  Uzskatu, ka mājā ir jābūt vienam vai diviem pamanāmiem gaismas ķermeņiem, un, ja ir lampa, tad tai jābūt tādai, lai, katru reizi ienākot, tā tev sagādātu prieku. Vispār lietām ir jābūt maz, taču tādām, lai, skatoties uz tām, tu zinātu, kāpēc tās tur ir. Un lai tās tevi iepriecinātu.
Nu, labi, protams, “materiālās lietās” vienmēr pastāv arī kaut kāds statusa jautājums – dizaina ikonas, dārgi materiāli, unikāli inovatīvi risinājumi, bet tam visam jēga ir vienīgi tad, ja “lieta” tās lietotāju iepriecina.

Vai dizaina ikonu statuss joprojām ir nemainīgs?

Tas joprojām pastāv, bet varbūt vairs ne tik izteikti – tādā nozīmē, ka man obligāti vajag tieši to  Grejas galdiņu vai to Rona Arada vai Marsela Vendersa krēslu. Taču šis statuss saglabājas, jo ir tās atsevišķās lietas, kas jebkurā gadījumā būs pārlaicīgas. Ne velti visi Īmsu krēsli dzīvo pāri laikam.
Reizēm ir tā, ka zini konkrētu lietu un sāc meklēt tai analogu. Atrodi apmēram 20 vai 30 līdzīgu lietu, bet tās visas ir sliktākas. Man liekas, ka kopējā tendence arvien vairāk būs tāda – mājas kopējo piepildījumu veidos saprātīgas izmaksas, bet būs kādas atsevišķas lietas – ļoti kvalitatīvas un ērtas, par kurām būs skaidrs, kāpēc tās ir dārgas.

Bet kas notiek, piemēram, ar grāmatplauktu?

Grāmatplaukts joprojām ir savā vietā. Vismaz latviešu mājās noteikti. Taču tas bija klātesošs arī visās tajās mājās, kas bija pieteiktas konkursam. Neraugoties uz vispārējo digitalizāciju, drukātais izdevums aizvien ir svarīgs. Man pašai ļoti patīk beļģu izdevniecība Beta-Plus, kur pa laikam mēdzu iepirkt kaudzi dažādu arhitektūras un dizaina grāmatu. Tās ir estētiski ļoti skaistas. Tiesa, darba formātā es tās daudz nelietoju, jo internetā viss notiek ātrāk. Esmu pamanījusi, ka grāmatas ir vairāk mājai – tur tu to paņem, atver, šķirsti. Būtībā grāmata mūsdienās vairāk ir meditatīvam procesam. Tā aizved projām no darba. Darba process ir temps.

“Rīgas Laikā” nesen bija intervija ar māksliniekiem brāļiem Zariņiem, kur viņi izteicās, ka jaunā arhitektūra – daudzās stikla sienas un tamlīdzīgi – ir nedraudzīga mākslai, īpaši glezniecībai. Proti, gleznas vairs neesot kur likt, varbūt vienīgi kādus milzu objektus.

Es gan teiktu, ka pārdomāta jaunā arhitektūra ir pat ļoti paredzēta mākslai un jo īpaši draudzīga glezniecībai. Ņemot vēl vērā, ka televizors tiešām pamazām atstāj telpu, un līdz ar to atbrīvojas plaknes. Parasti klientiem saku, ka glezna – tas ir logs uz pasauli. Jo tu jau vari nokrāsot to sienu jebkādā krāsā, bet tieši glezna ir tā, kas to padara ne-plakanu. Un tā tas ir visur – arī biroju formātos. Taču tas, protams, ir sabiedrības estētiskās pieaugšanas jautājums.


Villa A (Cēsis) / lolot design + OUTOFBOX architecture. Archtiezer Awards+A Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Dzīvojamās ēkas interjera dizains”. Foto: architizer.com

Pirms kādā laika intervēju kādu beļģu kolekcionāri, kura visa cita starpā kolekcionē arī krēslus. Jeb, precīzāk, visdažādākos objektus, kam vien iespējams piemērot šo apzīmējumu. Piemēram, kādam māksliniekam viņa bija pasūtījusi izveidot krēslu no sapresētām drēbēm, kuras viņa vairs nevalkāja. It kā krēsls ir absolūti funkcionāls priekšmets, kura dizainā lielākā daļa ergonomisko jautājumu, šķiet, jau sen ir atrisināti, bet katru gadu tiek ražoti arvien jauni un jauni krēslu modeļi. Vai šajā jomā iespējams vēl kaut ko sasniegt?

Tas viss ir par ergonomiku. Viens virziens ir mēs un šī brīža pasaule, kas ir diezgan liela katastrofa. Mēs visi sēža – pie datora, planšetēs. Sēdēšana neglābjami kropļo muguru, labi – viena daļa ies vingrot, skriet utt. Otri to vispār nedarīs. Skatījos, kā labs draugs brauc uz darbu ar Teslu, un biju visai pārsteigta. Ceļā esot, viņš izlasa visus darba e-pastus, un ir tikai dažas reizes, kad viņš rokas pieliek pie stūres. Tā mašīna ir varbūt “pārāk ērta”, bet labā ziņa – viņš sporto.

Atceries, bija tāda multenīte par robotiņu, kur ļoti lieli cilvēki – būtībā jau burbuļcilvēki – pārvietojās ar tādiem kā lidojošiem “riņķiem” jeb ļoti ērtiem ergonomiskiem krēsliem. Tā ir nākotnes tendence – viena daļa cilvēces lielāko daļu savas dzīves paliks sēžot, šajā sakarā jau tagad tiek veikti dažnedažādi pētījumi, kā šim dzīvesveidam pielāgot dizainu.

Būtībā krēsls aizvien vairāk ergonomiski pielāgosies mūsu potenciālajai kroplībai?

Arī. Viena tendence – tas varētu būt ārstniecisks, kas savukārt ir labā lieta. Otra – tas kļūs tikai komfortablāks un komfortablāks, lai principā mēs paliktu aizvien tizlāki un tizlāki. Joprojām ir cilvēki, kas var bez jebkādām problēmām nakti mierīgi gulēt uz jogas paklājiņa, bet lielākā daļa rietumnieku to vairs nevar, visiem ir sačakarētas muguras. Un tas tikai turpināsies, līdz ar to krēslu ražotājiem ir megaplašs spektrs, kur izvērsties.

Reiz kādā mēbeļu izstādē totāli pārgurusi ieraudzīju masāžas krēslu, par kuriem vienmēr pasmīnu. Taču nogurums bija tāds, ka nolēmu – gribu vienkārši pasēdēt, kamēr kolēģi runājas. Iesēdos tai krēslā, meitene visu saslēdza, un es domāju... cik labi. Tajā pašā laikā es joprojām piederu pie tiem, kas var gulēt uz jogas paklājiņa. Jautājums vienmēr ir un arī nākotnē būs par cilvēku izvēli. Aktuālas būs abas tendences – gan cilvēkus tizlojošā, gan ārstējošā. Turklāt abas ir lieliska iespēja nopelnīt naudu.

Nesen saskaitīju, ka kādam projektam, zinot konkrētā cilvēka vajadzības vai vēlmes, izskatīju gandrīz trīs tūkstošus krēslu un beigās atlasīju apmēram septiņus, no kuriem trīs bija vērā ņemami, un vienu virzienu mēs izvēlējāmies. Katru reizi šis process sākas no jauna. Tā tas vienkārši ir. Atrast īsto krēslu ir tikpat sarežģīti kā atrast ļoti ērtas kurpes.


The Bahá’í Temple (Santjago) / Hariri Pontarini Architects. 2016. Archtiezer Awards+A Popular Choice balvas ieguvējs kategorijā “Kultūrreliģiskās celtnes un memoriāli”. Foto: architizer.com

Man šķita interesanti, kas sakrālās celtnes Archtiezer Awards+A bija izdalītas kā atsevišķa kategorija, un arī tu mūsu sarunas sākumā kā vienu no projektiem, kas tevi laureātu vidū visvairāk pārsteidza, minēji tieši baznīcu. Kā tu skaidro šo nepieciešamību pēc aizvien jaunām sakrālām celtnēm?

Jā, tās joprojām top, bet, ja tā paraugāmies, visā Latīņamerikā joprojām valda ļoti spēcīga katoļticība. Arī Japānā, kur sakrālo celtņu vēsture ir ļoti sena, meditatīvi svētnami nestāv tukši, tajos vienmēr ir cilvēki.
Turklāt domāju, ka arī laikmetīgā sakrālā arhitektūra var būt pietiekami spēcīga. Piemēram, Lotosa templis Deli. Man par to stāstīja, paskatījos internetā – kaut kāds betona brīnums. Bet kad tur nokļuvu, nezinu, ko viņi ir izdarījuši pareizi, vai viņi to ir uzcēluši uz kaut kādas īstās āderes, bet mani no turienes nevarēja dabūt projām. Un nav tā, ka man patīk ilgi sēdēt. Reizēm kādās ļoti senās vietās var runāt par īpašām sajūtām, bet Lotosa templis ir klasiska 70. gadu betona arhitektūra. Taču kaut kas tur ir, tāpat kā mūsu Nacionālajā bibliotēkā. Var diskutēt un strīdēties, vai tā ir tā vai šitā uzcelta, pareizs materiāls vai nepareizs materiāls, visas tās intrigas, kas tur ir fonā un tā tālāk, bet tik un tā tai ēkā kaut kas ir.


Santa Meikulāne. Foto no personīgā arhīva

Kas ir tas, kas mājai piešķir šo īpašo “kaut kas ir”?

Tas ir tas, ko jums Arterritory intervijā teica Jans Fabrs – tas ir viņa rokas pieskāriens, kas darbiem piešķir dvēseli, personiskumu. Tajā ir kaut kāda maģija. Arī man reizēm ir ļoti svarīgi aizbraukt un parādīt, ka izvēlēsimies tieši šo finierējumu nevis citu, jo tas otrs izskatās pārāk nedabiski, kā no lamināta. Kaut kas ir pašā redzēšanas atšķirīgumā. Kad tu kaut ko fotogrāfē, tev ir savs skata leņķis, bet, kad to daru es, – nofotografēta it kā ir tieši tā pati vieta, bet kaut kā savādāk. Tie nekad nebūs divi identiski kadri. Reiz piecos no rīta braucu no kādas ballītes, iekāpu Taxify taksometrā, tur sēž tāds liels, apaļīgs vīrs, pēc skata mazliet drūms, bet mašīnā skan foršs acid jazz lounge. Pēc mirkļa viņš pēkšņi saka: “Vai jūs zināt, ka no Nacionālās bibliotēkas spices 4. vai 5. maijā piecos no rīta ārā spīd taisns gaismas stars. Kad saule lec, tas stars it kā atsitas pret ēku un iet pilnīgi vertikāli debesīs. Iespējams, arhitekts to bija speciāli iecerējis, lai tas vienmēr tā notiek tieši 4. maijā. Pašā sākumā tas bija pat kaut kur rakstīts, bet neviens to nepamanīja. Es arī tikai otrajā gadā noķēru, speciāli piecos no rīta sēdēju un gaidīju. Man ir tās bildes...”
Un tad es domāju, vairāk šādu cilvēku... Man arī pašai tagad ir iekāriens piecelties kādurīt tā riktīgi pirms saullēkta, pārbraukt Daugavas otrā pusē un sagaidīt to staru. Tas ir konkrētā šo ēku/objektu izdomājušā cilvēka pieskāriens.