Jošiharu Cukamoto. Foto: Didzis Grodzs

Pilsētas detektīvs 0

Intervija ar japāņu arhitektu Jošiharu Cukamoto

Kristīne Budže
21/06/2017

Japāņu arhitektu Jošiharu Cukamoto (Yoshiharu Tsukamoto) un viņa partneri gan dzīvē, gan kopīgi izveidotajā birojā Atelier Bow-Wow Momojo Kaidzimu (Momoyo Kaijima) mēdz dēvēt par pilsētas detektīviem. Viņi līdzīgi kā izmeklētāji dodas pa pēdām Tokijas arhitektūrai, kura parasti ceļvežos netiek minēta. Tās ir dažkārt pašu iedzīvotāju būvētas kuriozas un neparastas būves, kas atrodas uz tā sauktajiem pilsētvides atgriezumiem, kur nekas jēdzīgs un ilglaicīgs nevar tikt uzbūvēts. Šīs ēkas Jošiharu Cukamoto ir apkopojis grāmatās Made in Tokyo un Pet Architecture Guide Book. Otrajā īpaši izceltas supermazas būves, kuras arhitekts dēvē par mīļdzīvnieciņiem, jo šīs ēkas esot tikpat mīļas un kuriozas kā klēpju sunīši. Arī pašu Atelier Bow-Wow pirmie projekti ir izmēros pavisam nelieli un risina situācijas, kā būvēt tur, kur patiesībā gandrīz nav iespējams neko uzbūvēt. Taisnības labad jāpiebilst, ka arhitekti strādā arī ar izmēros lielākiem projektiem, no kuriem liela daļa atrodas Eiropā un ASV. 

Jošiharu Cukamoto ierindo līdzās Japānas slavenākajiem vidējās paaudzes arhitektiem Kazujo Sedzimam (Kazuyo Sejima) un Rjujo Nisidzavam (Ryue Nishizawa) no SANAA, taču vienmēr uzsverot šo arhitektu atšķirību – Cukamoto neestetizē arhitektūru, toties to padara apdzīvojamu. Viņu dēvē arī par vienu no intelektuālākajiem Japānas arhitektiem, kura nesaudzīgo un preparējošo pieeju mūsdienu arhitektūrai varētu salīdzināt ar Rema Kolhāsa teorētisko darbību.

Jošiharu ieguvis izglītību Tokijas Tehnoloģiju institūtā, bijis par viespasniedzēju Harvardā, Dānijas Karaliskās Mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā un citur, bet ar vieslekcijām uzstājies vēl vairākās pasaules prestižākajās arhitektūras skolās. Tagad gan viņa uzmanības radars šķiet novērsies no pilsētām un pievērsies sociāli būtiskiem projektiem. Jošiharu Cukamoto uzskata, ka 21. gadsimtā progress nenozīmē vairāk un ātrāk, bet gan sadarbību un attiecību kvalitāti starp dažādām jomām. Starp Atelier Bow-Wow jaunākajiem projektiem ir 2011. gadā cunami cietušo rajonu apbūves atjaunošana. Jošiharu Cukamoto ir galvenais konsultants izstādei “Japāņu māja. Arhitektūra un dzīve pēc 1945. gada”, kas vēl līdz 25. jūnijam apskatāma Barbican kultūras centrā Londonā.

Japāņu arhitekts bija viens no Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas, un viņa ierašanās Latvijā bija iespējama pateicoties Latvijas vēstniecībai Japānā. Saruna ar Jošiharu Cukamoto notika Latvijas Arhitektu savienībā tūlīt pēc Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas sēdes, kurā tika izlemts, kuri no balvas pretendentiem saņems starptautiskās žūrijas atzinību un Galveno balvu – Zelta ananasu. 


Treehouse
. Antiparosa. 2016. Atelier Bow-Wow sadarbībā ar Dionysis Zacharias Architects. Foto: oliaros. © Atelier Bow-Wow

Kāds iespaids jums ir par Latvijas arhitektūru?

Ir laba sajūta. Jūsu arhitektūra ir ļoti dažāda, bet mani īpaši iespaidoja brauciens uz Ludzu kopā ar arhitektu Pēteri Blūmu un Lielās sinagogas restaurācijas projekts šajā pilsētā. Prieks, ka arhitektūra Latvijā top ar tik lielu aizrautību un ļoti apzinātu risinājumu izvēli. Manuprāt, Latvijā ir lielisks kultūrvēsturiskais fons, lai šeit taptu laba arhitektūra.

Jūs pats pētat tā saukto ikdienas un neoficiālo arhitektūru, kura ļoti reti parādās starp balvu nominantiem vai to ieguvējiem.

Jā, man Latvijā neizdevās pabūt ēkās, kur jūtama ikdienas dzīve, bet es labprāt būtu apskatījis arī normālas mājas, ne tikai labāko no labākā. Arī Latvijas Arhitektūras gada balvai lielākoties bija pieteikta izņēmuma situāciju arhitektūra – viena no privātmājām bija ļoti bagātam cilvēkam, bet otrā, kas finansiālā ziņā bija pieejamāka arhitektūra, nebija pabeigts interjers, tāpēc šajā ēkā es nevarēju sajust dzīvi. 

Latvijas arhitekti balvai iesniedz līdz galam nepabeigtus darbus, jo baidās, ka pēc ievākšanās māju saimnieki sabojās arhitekta iecerēto.

Man arhitektu un māju lietotāju saskarsmes punkti šķiet ļoti interesanti. Īpaši privātajā arhitektūrā robežu starp saimnieka un arhitekta kompetences jomām ir grūti novilkt. Mūs, arhitektus, iedvesmo ne tikai vieta, laiks un mode, bet arī klienti, kuru vēlmes un domāšanu ne vienmēr ir viegli uzreiz saprast. Turklāt arī klienti savās izvēlēs nav totāli brīvi. Sabiedrība pastarpināti tās ietekmē dažādos veidos – kā sociālie apstākļi, sociālais fons, izglītība, materiālu piegādes iespējas, celtniecības tehnoloģiju un vietējo resursu pieejamība. Daudzus no šiem faktoriem klients nevar ietekmēt vai izvēlēties. Tā ka daudz ierobežojumu ir abās pusēs. Jo ilgāk arhitekts ar klientu sarunājas, jo labāk saprot, ka daudziem viņa vēlmju iemesliem ir racionāli apsvērumi. Tas dažkārt bremzē arhitekta iedvesmu un pārbauda arhitekta talantu un spējas, tāpēc privātā arhitektūra nonāk pozīcijā, kurā tā tiek daudz kritizēta. Man šķiet ļoti būtiski analizēt un runāt arī par dzīvojamo un ikdienas arhitektūru.


House Plateau
. Nagano. 2015. Atelier Bow-Wow. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow

Dokumentālajā filmā Inside Architecture: A Challenge to Japanese Society Tadao Ando, kurš arhitekta karjeru sāka tieši ar privātmāju projektēšanu, žēlojās, ka tās netiek ņemtas nopietni, ka privātmājas tiek uzskatīta par B kategorijas arhitektūru.

Man liekas, ka te arhitekti dalās divās daļās. Arhitektiem, kuriem darbā ir svarīgs radīšanas aspekts, privātā arhitektūra ļoti patīk, bet tiem, kuriem arhitektūra ir varas instruments, privātmājas šķiet pārāk nenozīmīgi projekti. Manuprāt, privātā arhitektūra no viena skatpunkta tiek uzskatīta par B kategorijai piederīgu, bet no cita – noteikti par hierarhiski augstāko arhitektūru. Taču publikai privātmājas parasti ļoti interesē. Viņi tām jūtas tuvāk, un privātmājas publikai šķiet saprotamāka arhitektūra nekā, piemēram, institūciju ēkas vai publiskas celtnes. Bet runājot par Tadao Ando, viņš runā no savas pozīcijas un cenšas sevi pasargāt no kritikas. Tadao Ando mazliet liekuļo, jo viņš pats Japānā tiek ļoti respektēts. Nevajadzētu ticēt katram viņa vārdam.

2011. gada cunami cietušajos rajonos jūs piedāvājat projektus privātmājām, ko laika gaitā īpašnieki paši varētu paplašināt. Līdzīgi projekti ir arī čīliešu arhitektam Alehandro Aravenam. Vai šādi arhitektu piedāvājumi īpašniekiem pašiem piedalīties mājas tapšanā ir mūsu laikam zīmīgi?

Jā, es uzskatu, ka šādā veidā var atrisināt vairākas problēmas. Lieta tāda, ka 20. gadsimts ar industrializāciju cilvēkiem atņēma prasmes un iespējas pašiem sev celt mājas. Tā vietā radās būvniecības industrija, kurai, protams, liela loma bija pēc Otrā pasaules kara, kad mums ekstrēmi trūka dzīvojamās platības. Māju masveida ražošana, industrializācija un standartizācija toreiz bija ļoti svarīga. Japānā pēc Otrā pasaules kara pēc iespējas ātrāk vajadzēja uzcelt apmēram 2,2 miljonus dzīvojamo ēku. Līdz 1974. gadam tas arī tika izdarīts. Tas nozīmē, ka nepieciešamais tika uzcelts apmēram 20 gados. Plāns tika izpildīts, bet šajā brīdī māju celtniecības industriju taču nevar apturēt. Tai, lai nopelnītu un izdzīvotu, jāturpina celt. Tas ir bizness. Tā sākās industrijas manipulācijas ar cilvēku vajadzībām vai patiesībā ar šķietamajām vajadzībām. Pār valsti vēlās industrializācijas otrais vilnis. Pirmajā reizē industrializācija bija gaidīta un apmierināja sabiedrības vajadzības, bet otrajā reizē tā bija zaudējusi sākotnējo veidolu un pati radīja jaunas šķietamas vajadzības, kuras balsta cilvēku vājības. Situācija ir sarežģīta, jo industrializācija sāka manipulēt ar cilvēkiem un kļuva savās izpausmēs neveselīga. Man šķiet, ka 21. gadsimtā esam totāli noguruši no tā, ka industrializācija valda pār mums. Arī valdības visu laiku ir iniciējušas likumus un noteikums, lai piesegtu un veicinātu būvniecības industrijas darbību. Par to visu maksā cilvēki. Mums pašiem ir ierobežota pieeja resursiem un prasmēm, jo tās visas pārņēmusi industrija. Lai tām piekļūtu, mums industrijai jāmaksā. Tā cilvēki jūtas no pasaules atsvešināti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsdienu sabiedrība jūtas nelaimīga. Tas, ko mēs, arhitekti, šajā situācijā varam darīt, ir atgriezt cilvēkiem atpakaļ iespēju māju sev uzcelt vismaz daļēji pašam.


House Plateau
. Nagano. 2015. Atelier Bow-Wow. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow


House Plateau
. Nagano. 2015. Atelier Bow-Wow. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow

Japānai vairākkārt – pēc Otrā pasaules kara, pēc 2011. gada cunami – bija viss jāsāk no sākuma, kā Rema Kolhāsa un Hansa Ulriha Obrista grāmatā Project Japan teikts – tabula rasa situācijā.

Patiesībā tās nebija tabula rasa situācijas. Kultūra ir ļoti vitāla, un tā izdzīvo arī pēc šķietami pilnīgas iznīcināšanas. Mums katram ir sava aizmugure un tradīcijas, ko nevar tik viegli noslaucīt no zemes virsmas kā ēkas. Bet īpaši Otrā pasaules kara radītais tukšums un iznīcība ļāva radīt jaunus rūpniecības veidus, lai uzceltu jaunas pilsētas, lai mājās radītu komfortablākus sadzīves apstākļus. Tukšums dod vietu rūpniecībai, iedrošina industrijas izaugsmi. Tā rezultātā mums, piemēram, Tokijā ir tikai noteikts zonējums un augsti ugunsdrošības standarti, bet plānošanas likumi nenosaka ēku attiecības savā starpā. Par šīm lietām pilsētā ir pilnībā aizmirsts, jo mēs kara laikā visu zaudējām.

Vai no mūsdienu skatpunkta pilsētai tas ir ieguvums vai zaudējums?

Man liekas, ka 20. gadsimtā tas bija ieguvums un iemesls, kāpēc tik daudzi Rietumu arhitekti apbrīnoja Tokiju, uzskatīja to par eksperimentu laboratoriju. Bet mūsdienās šāds pilsētplānošanas un būvniecības veids ir sasniedzis savus griestus. Mēs nezinām, kurā virzienā tālāk doties un tā ir problēma, jo tā kļūstam ļoti trausli un ievainojami, piemēram, attiecībā pret ekonomiku, kas ietekmē pilsētas attīstību. Ja mums būtu kaut kādi kultūras kanoni atbilstoši kuriem uzturēt pilsētu, tad mēs varētu drosmīgāk iebilst šiem ekonomiskajiem spēkiem. Tā kā mums šādu kanonu nav, tad investoriem ir ļoti viegli Tokijā nopelnīt, vienkārši nojaucot reiz uzcelto, un tā vietā būvēt kaut ko jaunu.


Roji Machiya
. Tokija. 2014. Atelier Bow-Wow. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow

Jūs esat teicis, ka vēl viens aspekts, kas atšķir mūsdienu arhitektūru no 20. gadsimta kolēģiem ir situācijas pieņemšana, ka pilsētas ir tādas, kādas tās ir. 20. gadsimtā arhitekti lielāko daļu uzmanības vērsa tikai tajā virzienā, kādām pilsētām vajadzētu būt.

Mūsdienās pilsētas kļuvušas taustāmākas. Vēl 20. gadsimta 50. un 60. gados Japānā pilsēta bija nākotne, kas tiek celta. Šādā situācijā pilsētas bija ideoloģiski uzstādījumi. Mūsdienās pilsētas ir tepat mums apkārt, tās ir taustāmas un reālas. Tajās var redzēt visas sabiedrības atspulgu. Arhitektūras attiecības ar pilsētu arī mainās, mēs sākam nevis ar ideoloģisko uzstādījumu, bet reālām lietām, kas jārisina – sociālajām pretrunām, sociālajiem mehānismiem, kas veido vidi. Ja tas viss ir neveselīgs, to var mainīt sākot ar pavisam konkrētām lietām.

Vai tāpēc jūs interesē tā sauktā mazā arhitektūra?

Jā, mazais ir reālais un taustāmais pilsētas aspekts. Bet paskatieties, kādi sadarbības modeļi un tīklveida struktūras aiz tā stāv. Tad izrādās, ka mazais nav tik mazs. Diskusija izplešas aiz izmēra nozīmes. Tam vairs nav nozīmes. Jā, man liekas svarīgi, ka mazais ir bezizmēra.

Vai jūsu pētniecības intereses laika gaitā ir mainījušās?

Jā, mani agrāk pilsētās vairāk interesēja neparastas un dīvainas lietas. Mani interesēja arhitektūru atgriezt atpakaļ pie cilvēka, pie mums saprotama mēroga un ēkām Tokijā. Mazais un neparastais bija labs iemesls, lai pateiktu, ka arhitektūra ir cilvēku pusē. Jā, tā ne vienmēr ir skaista un kultūras ziņā vērtīga, bet tā ir cilvēku pusē. Tā palīdz mums kādā vietā uzturēties. Es mēģināju šīs dīvainās būves padarīt vērtīgas. Es turpinu studēt pilsētas un arhitektūru, bet pašlaik mani vairāk interesē pagātne un tie spēki, fons, kas atrodas aiz ēkām, bet kas izskaidro, kāpēc tās ir iespējamas un tiek celtas. Mani interesē sadarbības modeļi un struktūras.

Šāda arhitektūra ir ārpus skaistā un neglītā vērtējuma. Vai jums estētiskais aspekts vispār nav būtisks?

Man liekas, ka arī tīklveida struktūrās var atrast skaistumu. Manuprāt, skaistums ir visur, bet mēs varam tam ļaut vai neļaut izspraukties un parādīties. Protams, man patīk arī skaista arhitektūra tādā nozīmē, kā to saprot lielākā daļa cilvēku. Es negribētu būt tās noliedzējs vai izpostītājs. Bet mani neinteresē skaistas ēkas, kas ignorē citus arhitektūras aspektus. Jā, es vienmēr esmu augstu vērtējis skaistas ēkas, kas sev līdzi nes vēl kaut ko daudz vairāk. Manuprāt, dizains un arhitektūra ir spēja un prasmes atrast līdzsvaru starp daudziem un dažādiem aspektiem. Un pats skaistākais ir tad, ja šāds līdzsvars izdodas. Bet ir skaista arhitektūra, kas ir glīta tikai no individuāla skatpunkta, bet, lūkojoties plašāk, kļūst pavisam neglīta. Man liekas, ka mediji pievērš pārāk lielu uzmanību šādi skaistām ēkām. Bet tā ir industrijas daļa, kuras sastāvā ir arī mediji. Šāda arhitektūra viņus baro, bet es to neatbalstu.


Tama Machiya
. Tokija. 2013. Atelier Bow-Wow. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow. Projekts saņēmis Good Design Award 2013

Rema Kolhāsa biroja OMA satelītorganizācija AMO izmanto moto – ja vien iespējams, nevajag celt. Šķiet, ka jūsu nostāja ir līdzīga, ka pirms kaut kā būvniecības derētu divreiz padomāt, vai tas ir nepieciešams un vai ir vērts.

Jā, manuprāt, mūsdienās svarīgākais arhitektu uzdevums ir būvniecības kontrole. Ja patiesi domājam par planētas ilgtspēju, tad ļoti būtiski būtu kontrolēt būvniecības apjomus. Mums nav noteikts, cik ēku gada laikā drīkst uzcelt, bet zvejniecībā ir ierobežojumi, cik liela nozveja gada laikā var būt. Tur kvotu sistēma ir ļoti stingra. Būvniecībā šādu ierobežojumu nav, jo nav izstrādāts teorētiskais pamatojums, kas autorizētu ideju par kvotu sistēmu celtniecībā. Pasaule vēl nekad nav bijusi tādā situācijā, kad būvniecības intensitāte apdraud tās pastāvēšanu un ka tā būtu jāierobežo. Neviena arhitektūras teorijas skola nav aplūkojusi jautājumu, ka celšana mazāk būtu arhitektūras ieguvums. Es cenšos šo situāciju mainīt un teorētiski paskaidrot šādu nepieciešamību.

Jūsu birojs izdod arī pētījumu un arhitektūras teorijas grāmatas. Cik būtisks ir jums arhitektūras teorijas aspekts?

Es strādāju universitātē un arhitektūras pētniecība ir daļa no mana darba. Mēs kopā ar studentiem izvirzām kādu teoriju, par to diskutējam un to cenšamies noformulēt. Kad tas ir izdarīts, publicējam grāmatu. Bet tiklīdz viena teorija ir saprasta un noformulēta, redzam iespēju jaunas teorijas dzimšanai, kas atkal ir jāizpēta un jādefinē. Manas publikācijas ir šādu teoriju ķēde, kurā katrs posms izriet no iepriekšējā. Man šis process ir ļoti svarīgs, jo arhitekts ir ne tikai zīmētājs-darītājs, bet arī domātājs. Protams, mēs zināšanas iegūstam no vēsturiskās pieredzes, bet kaut ko iemācāmies un saprotam, arī praktiski projektējot, un to ir būtiski teorētiski pamatot. No šāda aspekta manuprāt arhitekta darbs ir ļoti interesants. Oto Bismarks ir teicis, ka gudrie mācās no vēstures, bet muļķi no savas pieredzes. Manuprāt, arhitektiem jāmācās gan no vēstures, gan no savas pieredzes. 


Tama Loggia
. Tokija. 2013. Atelier Bow-Wow + TamaHome. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow. Projekts saņēmis Good Design Award 2013

Runājot par pieredzi, jūs lekcijā teicāt, ka cilvēkiem ir jāpiemīt noteiktām prasmēm un pieredzei lietot publisko telpu.

Jā, par publisku nevar uzskatīt jebkuru atvērtu telpu pilsētā. Publiska tā kļūst tikai tad, ja cilvēki to lieto. Piemēram, 20. gadsimta 50. un 60. gados daudzās japāņu pilsētās cēla jaunus rātsnamus, cerot, ka šīs pašvaldību ēkas stiprinās un reprezentēs demokrātiju. To priekšā parasti iekārtoja laukumus, bet neviens cilvēks tajos neuzturējās, jo neviens nezināja, kā lai rātsnama priekšā uzvedas. Šajos laukumos nebija kafejnīcu, veikalu un citu atrakciju, kas piesaistītu cilvēkus. Japānā cilvēki vispār publisko telpu uztver kā lineāru vienību, lai pārvietotos no punkta A uz punktu B bez apstāšanās, bez uzturēšanās un kopā būšanas. 

Viena no bīstamākajām tendencēm ir – pilsētās arvien vairāk ir semipublikās telpas, kura patiesībā ir privāta un tiek uzturēta komerciāliem nolūkiem.

Jā, tas pilnībā attiecas uz Tokijas Šibujas rajonu, kurā gandrīz viss ir kvazipubliska telpa. Bēdīgākais, ka jaunieši domā, ka tā ir publiska vide. Tur robeža starp privāto un publisko ir komercijas noteikta. Manuprāt, sākotnēji cilvēki paši uzturēja publisko telpu un jutās par to atbildīgi, bet pakāpeniski komercija to ir pārņēmusi un mainījusi paradumus. Privātīpašnieki to uztur un par to liek mums maksāt, bet mums ne par ko tur nav jāatbild. Šajā ziņā esmu pesimistiski noskaņots, jo šādi cilvēkiem tiek liegta iespēja augt kā indivīdiem un uzņemties par kaut ko atbildību, cilvēki aizmirst domāt par citiem. Publiskā telpa ir ētikas un morāles jautājums, nevis komerciālais izdevīgums. Ir ļoti vienkārši – ja mums nav iespējas izaugt kā indivīdiem un apgūt atbildību, tad nākotnē nebūs nekā auglīga.


Tama Loggia
. Tokija. 2013. Atelier Bow-Wow + TamaHome. Foto: Atelier Bow-Wow. © Atelier Bow-Wow. Projekts saņēmis Good Design Award 2013

bow-wow.jp

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu