Arhitekts Deivids Čiperfīlds. Preses foto

Prasīgais Deivids Čiperfīlds 0

Kristīne Budže, “Pastaiga”
18/01/2012

Par Venēcijas biennāles 13. starptautiskās arhitektūras izstādes kuratoru biennāles administrācija ir izvēlējusies britu arhitektu Deividu Čiperfīldu (David Chipperfield, 1953). Biennāle šogad notiek no 29. augusta līdz 25. novembrim.

Otro reizi pēc kārtas par izstāžu idejisko vadītāju Arsenāla telpās un biennāles dārzu Itālijas paviljonā tiek nosaukts praktizējošs arhitekts, nevis kāds jomas teorētiķis vai pētnieks. Venēcijas biennāle tiek devēta ne tikai par nozīmīgāko, bet arī par glamūrāko arhitektūras pasākumu, kura apmeklētāji vēlas atpūsties un ballēties, nevis iedziļināties arhitektūras teorijas sarežģītos pārspriedumos, detalizētos pētījumos vai pesimistiskās nākotnes vīzijās.

Arhitektūras biennāles pastāvīgo apmeklētāju prātos vēl saglabājušās spilgtas atmiņas par urbānista Riharda Bardeta (Richard Burdett, 1956) uzburto apokaliptisko un drūmo planētas pilsētu ainu, kas balstījās socioloģijas skaitļos un draudīgi paziņoja, ka nu uz zemeslodes pilsētās dzīvo vairāk nekā puse planētas iedzīvotāju. Pēc skaitļu un prognožu biennāles sekoja tveršanās pie arhitektūras viņpus ēkām teorētiķa Ārona Betska (Aaron Betsky, 1958) vadībā, kas arhitektūras izstādi pietuvināja mākslas skatēm, ļaujot arhitektiem radīt savas vīzijas par arhitektūru, ja tai nebūtu nekādas piesaistes funkcionālajiem un citiem nosacījumiem. Vēlāk izstādes dalībnieki-arhitekti tika apsūdzēti par sliktas mākslas radīšanu. 

Šīs abas biennāles, kas to apmeklētājiem pārāk uzstājīgi lika domāt, bija viens no iemesliem, kāpēc par pagājušās arhitektūras biennāles izstādes kuratori lika izvēlēties praktizējošu arhitekti – tāgada Prickera prēmijas laureāti Kadzujo Sedzimu (Kazuyo Sejima, 1956) no SANAA. Viņa prasmīgi rotaļājās ar Arsenāla telpu, radot biennāles apmeklētājos viegluma un nepiespiestības sajūtu. Nekādu smagnēju teoriju un drūmu nākotnes vīziju, vien skaisti eksperimenti ar telpu. Apmeklētājiem tas viss patika. Biennāles administrācijai arī, tāpēc šogad pavisam neslēpti tiek teikts, ka par biennāles kuratoru tika izvēlēts praktizējošs arhitekts, lai pasākumam piesaistīti vairāk apmeklētāju un paietu soli pretī arhitektūras interesentiem biennāles demokratizācijas virzienā.

Augusta beigās redzēsim, kā intelektuālais Čiperfīlds būs ticis galā ar šo uzdevumu. Pašlaik viņš sola arhitektūras izstādēs pievērst uzmanību pieredzējušu arhitektu sadarbībai ar jauno paaudzi. Paredzēts vēl plašāk izkopt biennālē jau praktizēto sadarbību ar universitātēm. Čiperfīlds savu kārti likšot uz dialogu, kas varot būt arī provokatīvs, bet noteikti balstīts savstarpēji ieinteresētā sarunā starp arhitektūras profesionāļiem, viņu darbiem un citām jomām.

Ar biennāles administrāciju gan Čiperfīlda dialogs nebija pārāk gluds, un kādu laiku, lai arī bija zināms, ka britu arhitekts ir izvēlēts par šīgada kuratoru, tas netika oficiāli apstiprināts. Čiperfīlds uzstādīja savus noteikumus, kam būtu jābūt biennāles administrācijas galvgalī. Ekscentriskais Itālijas premjerministrs Berluskoni Venēcijas biennāles direktora amatu bija noskatījis sev tuvajam pārtikas importētājam Džulio Malgaram (Giulio Malgara, 1938) un vēlējās no šīs vietas izspiest ilggadējo direktoru Paolo Baratu. Čiperfīlds atteicās piekrist kuratora pienākumiem, ja biennāles vadībā nebūs Barata. Tā kā krita pats Berluskoni, biennāles administrācijā visi palika savās vietās, un Čiperfīlds nu ir oficiāli apstiprināts kurators. 


San Mikēlas kapsēta Venēcijā

Čiperfīlda saistība ar Venēciju nerobežojas vien ar biennāles dārziem un Arsenālu. Viens no arhitekta aktuālajiem projektiem ir Venēcijas San Mikēlas kapsētas renovācija un paplašināšana. Pie šī projekta tiek aktīvi strādāts Čiperfīlda biroja Milānas filiālē. (Kopumā arhitekta birojā ar centrālo ofisu Londonā un filiālēm Milānā, Berlīnē un Šanhajā strādā aptuveni 250 darbinieku.) Kapsētas renovācijas pirmais posms tika pabeigts un publikai atvērts 2007. gadā. Tas ietver jaunu kapavietu izvietojumu un kapelu. Nākošais posms paredz radikālākas izmaiņas vienā no pasaules slavenākajām kapsētām. Blakus San Mikeles salai tiek paredzēta jaunas salas izveide, kuru no galvenās kapsētas daļas šķirs kanāls. Te būs lakoniski skulpturālu formu ēku bloki jaunām kapavietām un dārzi ūdens malā. Atšķirībā no San Mikēlas kapsētas, kas paceļas augstu virs ūdens līmeņa un no apkārtnes norobežojas ar mūra sienu, jauno salu paredzēts veidot daudz atvērtāku pret lagūnu, radot saikni ar apkārtējās ainavas kontekstu un pilsētas garu.

Lai arī Čiperfīlds saņēmis teju visus iespējamos britu apbalvojumus un atzinības, līdz pat 2011. gadam bija saglabājies mīts par arhitekta neatzīšanu paša mājās. Rūgtuma iemesls bija nedaudzie realizētie projekti britu salās. 2011. gadam šo situāciju vajadzēja mainīt. Pēc sajūsmas vispārākajā pakāpē par Čiperfīlda veikto Neues Museum rekonstrukciju Berlīnes muzeju salā ar lielām cerībām un nepacietību tika gaidīta divu arhitekta projektēto galeriju realizācijas pabeigšana un atvēršana Lielbritānijā.

Tās ir pavasarī atklātās Tērnera laikmetīgā galerija Margeitā un tēlnieces Barbaras Hepvortas galerija Veikfīldā. No abām tika gaidīts daudz, pat pārāk daudz. Tām bija jāpārvērš panīkušas britu pilsētas par optimistiskām un ekonomiski plaukstošām vietām, uz kurām Čiperfīlda arhitektūru un galerijās notiekošās izstādes dotos baudīt tūristu tūkstoši. Turklāt arhitekts interesentu pūļus vēlējās piesaistīt ar sev raksturīgo diskrēto, lakonisko arhitektūru, nevis ekspresīviem formas izlēcieniem Frenka Gērija garā. Izmaiņas pilsētās ir jūtamas. Cerībā uz drīzo uzplaukumu Margeitas centrā nelieli veikaliņi, kafejnīcas un galerijas tika vērtas vaļā jau labu laiku pirms Tērnera galerijas atklāšanas. Pilsētā cerību pilni atgriežas tās kādreizējie iedzīvotāji.


Tērnera galerija Margeitā

Taču ūdens mala, kur atrodas arī Tērnera galerija, joprojām stingst stagnācijā. Vietējie jauno arhitektūru neuzņem ar vienbalsīgām ovācijām. Tiek saņemta arī kritika par neiekļaušanos apkārtnes kontekstā, un tautas acīs celtnei ir pārlieku liela līdzība zivju pārstrādes ceham. Pats Čiperfīlds gan uzskata, ka Tērnera mūsdienu galerija ir veltījums gaismai. Viņam ir izdevies ēkā noķert un pārraidīt to tikai Margeitai raksturīgo dienas gaismu, ko gleznotājs Tērners esot dēvējis par viskaistāko visā Eiropā. 


Hepvortas galerija Veikfīldā

Ja Tērnera galerija ir oda gaismai, tad Hepvortas galerija ir slavas dziesma mākslai. Tā tiek pasludināta par Lielbritānijā lielāko tieši šim nolūkam būvēto izstāžu telpu ārpus Londonas. Galeriju veido neregulāra desmit paviljonu kompozīja, kas visi atvēlēti tēlniecības darbu eksponēšanai. Galerijas silueta līnijas sasaucas ar to ieskaujošo Veikfīldas rūpniecisko ēku jumtu ainavu. Jā, iekļaušanās apkārtējā ainavā Hepvortas galerijai ir izdevusies veiksmīgāk.

Lai arī abas jaunās galerijas tiek uzņemtas atsaucīgi un Hepvortas galerija pat dažādos sarakstos tiek ierindota starp 2011. gada nozīmīgākajām arhitektūras būvēm, tomēr nepamet sajūta, ka no Čiperfīlda tika gaidīts vairāk. Varbūt prasīgās gaidas tiks piepildītas kādā no nākošajām arhitekta ēkām Londonā. Viņš strādā pie vērienīgiem projektiem Vaterlo stacijas un Bekingemas pils tuvumā, kā arī pie dzīvojamās ēkas Kensingtonā.

Viens no iemesliem, kāpēc Čiperfīlda radīto īpaši skrupulozi vērtē briti, ir viņa asie izteikumi par angļu mūsdienu arhitektūru. Jā, arhitekts, kurš neizceļas ar ekspresīvu formu ēkām vai izsmalcinātu japāņu dizaineru apģērbu, neaicina Holivudas filmu zvaigznes uz savu biroju, nekad nav piedalījies Opras šovā, kuram nepiemīt teju neviena strārhitektiem raksturīga īpašība un kurš dzīvo klusā Londonas centra dzīvoklī ar čellu, saksofonu, grāmatām un DVD kolekciju vairākās valodās, kā vienīgo publisko ekstravaganci atļaujas nesaudzīgu britu arhitektūras kritiku. Viņš apsūdz tautiešus par arhitektūras kā šova uztveršanu, kurā visu nosaka nauda un mārketings, par slikto publisko arhitektūras konkursu sistēmu. Visam sliktajam Lielbritānijā pretim tiek likts viss labais, kas piemīt Vācijai.


Neues Museum Berlīnē

Vācijā ir tapušas Čiperfīlda skaistākās un atzītākās ēkas – Modernās literatūras muzejs Marbahā, Folkvangas muzejs Esenē un, protams, Neues Museum Berlīnē. Neues Museum rekonstrukciju var uzskatīt par Čiperfīlda līdzšinējās karjeras virsotni. Viņš pats ir teicis, ka labu arhitektūru no sliktas atšķir laika daudzums, kas pavadīts to radot. Pagāja 12 gadi no Čiperfīlda pasludināšanas par muzeja rekonstrukcijas konkursa uzvarētāju līdz ēkas atvēršanai publikai. Tik iejūtīgu senā un jaunā savienojumu, kas nav kopija, kas nav pretstats, bet gan pagātnes atbalss mūsdienās, pasaule vēl nebija piedzīvojusi.

Kanclere Angela Merkele, kas no sākuma pret Čiperfīlda projektu izturējusies atturīgi, tā atklāšanā Neues Museum pasludināja par vienu no svarīgākajām muzeja ēkām visā Eiropas kultūras vēsturē. Nerunājot par arhitektūru, arī ēkas būvniecības kvalitāte pat Vācijas prasīgajiem standartiem ir neredzēti augsta. Berlīnieši muzeja atklāšanas nedēļas nogalē stāvēja rindās vairāk nekā trīs stundu garumā un ne jau lai redzētu Neues Museum slavenāko eksponātu – Ēģiptes valdnieces Nefretītes krūšutēlu, bet gan, lai baudītu Čiperfīlda arhitektūru. Redzēs, kā būs rudenī pie Venēcijas dārzu un Arsenāla ieejām. 

www.davidchipperfield.co.uk