Kadrs no topošās dokumentālās filmas “Lidojošo Mūku Templis”. Režisore – Žanete Skarule, VFS Films

Arhitektūra, ko nevar nobildēt, bet var sajust 0

Intervija ar arhitektu Austri Mailīti

Kristīne Budže
04/04/2017

Atgriezies no Expo Šanhajā, Latvijas paviljona arhitekts Austris Mailītis intervijās stāstīja par nākošo projektu Ķīnā, ko pats sauca par Šaoliņas lidojošo mūku templi. Vēja tunelis ar to ietverošu amfiteātri gaisa akrobātu vērošanai Ķīnas svētā Sunšaņa kalna pakājē šķita kā viena no austrumu brīnumu pasakām, kā viens no tiem projektiem, kas skaisti izskatās datora vizualizācijās, bet nekad netiks īstenots. Taču sešus gadus vēlāk vizualizācijas nomainījušas Šaoliņas teātra fotogrāfijas, ko publicē pasaules arhitektūras portāli. Šaoliņas lidojošo mūku teātra būve ir arī pieteikta šī gada Latvijas Arhitektūras gada balvai.

Tagad Austra Mailīša biroja sienas klāj Dziesmu svētku estrādes projekta izdrukas. 2007. gadā rīkotajā metu konkursā par Mežaparka Dziesmu svētku estrādes pārbūvi uzvarēja Mailīšu ģimenes priekšlikums, kas tapa sadarbībā ar arhitekta Jura Pogas biroju. Divus gadus pēc uzvarētāju paziņošanas estrādes pārbūves projekts tika iesaldēts, bet, tuvojoties Latvijas simtgades svinībām, aktualizēts. Līdz 2018. gadam paredzēts realizēt projekta pirmo kārtu – skatītāju daļas pārbūvi, bet līdz 2020. gadam izbūvēt arī pašas estrādes daļu. Austris ar komandu ir pabeiguši pirmās kārtas projektēšanu, gaida būvniecības uzsākšanu un strādā pie estrādes koristu daļas projekta.


Latvijas paviljons izstādē EXPO 2010 Šanhajā

Ar latviešu arhitektiem ir diezgan grūti sarunāties. Jūs izteiksmē esat tik diplomātiski...

Es arī noteikti piederu šiem diplomātiskajiem, bet diplomātija jau pati par sevi nav nekas slikts. Cenšos saprast citādi domājošos un nenosodīt. Mēs esam maza sabiedrība. Viens otru pazīstam. Iespējams, ka tā ir arī mūsu tradīcija. Vienkāršāk ir paklusēt. Tā visiem ir mierīgāk. Piekrītu, ka arhitektu vidū pietrūkst konstruktīvas kritikas, viedokļu apmaiņas. Mākslas vēsturē ir zināmas draugu kopas, kas sēdēja krogā, runāja un domu apmaiņa bija tik spēcīga, ka radās pat jauni mākslas virzieni. Katrs cenšas savu domu izdomāt pats, taču to skaidrāk noformulēt un attīstīt tālāk noteikti palīdz viedokļu apmaiņa. Man ir paveicies ar domubiedriem. Starp tiem ir arī  arhitektūras starptautiskās vasaras skolas dibinātāji Toms Kokins un Evelīna Ozola, skolas līdzveidotāji Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga, Tomass Randels-Peidžs (Thomas Randall-Page) un Teodors Molojs (Theodore Molloy) no Londonas. Man arī paveicies, ka es jau trešo reizi strādāju kopā ar māksliniekiem, kuri Latviju pārstāv Venēcijas mākslas biennālē (Austris ir strādājis kopā ar Krišu Salmani un Kasparu Podnieku, Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti, bet šogad – ar Miķeli Fišeru – red.). Saprotu, ka Venēcijā svarīgākais ir šo mākslinieku darbi, bet mūsu sadarbības ir bijušas tik veiksmīgas, ka arī es varu radoši strādāt ar telpu, palīdzēt, lai mākslas darbi būtu iedarbīgāki.


Kadrs no topošās dokumentālās filmas “Lidojošo Mūku Templis”. Režisore – Žanete Skarule, VFS Films

Sanāk tāda neredzamā arhitektūra.

Jā, arhitektūra, ko nevar nobildēt, bet ko var sajust, mani ļoti interesē. Nav jau nemaz tik viegli novilkt robežu starp visiem skaidri uztveramu jaunu apjomu pilsētvidē un arhitektūru, kas ir it kā neredzama. Un nav jau tā, ka viena arhitektūra ir labāka nekā otra. Abi arhitektūras veidi var lieliski pastāvēt viens otram līdzās. Man gan liekas, ka dažreiz neredzamā arhitektūra var būt iedarbīgāka nekā jauns, izteiksmīgs objekts. 

Vai arhitektam nav sev jāsit pa pirkstiem, lai viņa ego neparādītos jaunos apjomos un sarežģītās fasādēs?

Man nav tik svarīgi, lai mans darbs visiem ir pamanāms uzreiz. Viens no projektiem, pie kura pašlaik strādājam, ir Cēsu vecā alus brūža pārveide par mākslas un zinātnes centru. Brūzis ir 19. gadsimta industriālās arhitektūras piemērs, kuram ir 20. gadsimta 20.–30. gadu piebūves un arī vēlākas padomju laika pārbūves. Tā ir ļoti interesanta dažādu laiku telpas kolāža, kuru negribētos piesārņot ar jaunu, vēsturiskajam kontrastā esošu piebūvi. Gadu strādājām pie šī projekta idejas un nonācām pie neredzamās arhitektūras koncepcijas. Būs tikai funkcionāli nepieciešamās pārmaiņas, turklāt galvenokārt tās tiks izdarītas nevis kaut ko liekot klāt, bet gan ņemot nost, izlaužot sienas, savienojot telpas tā, kā tas nekad nav ticis darīts. Mēs neliksim klāt jaunu materialitāti, bet gan tukšumu. Tā veidosies jauna telpiskā situācija, kas ir jauna arhitektūra. Arī tukšums spēj radīt arhitektūru.


Cēsu vecā alus brūža pārveides instalācija. Foto: Ansis Starks

Šī ir arī lēnā jeb pārbūves arhitektūra, jo brūzi nav iespējams atjaunot vienā paņēmienā, nav milzu investīciju. Mākslas un zinātnes centrs top lēnām, pamazām, visu vēl un vēlreiz pārdomājot, tāpēc ēkas konservācija, nostiprināšana notiek publiski. Konstrukciju balsti, sastatnes ir ne tikai pagaidu praktiskie risinājumi, bet arī publiski pieejama telpa. Tā ir iespēja brūža telpu redzēt no neparastiem skatu punktiem, piemēram, griestu remontam paredzētajām sastatnēm. Tā ir iespēja nokļūt nebijušā telpiskā situācijā. Man šķiet, ka sastatnes, palīgkonstrukcijas un, piemēram, veidņi jaunas grīdas ieklāšanai ir arhitektūras sastāvdaļa. Šajā gadījumā pats process ir arī rezultāts. Mēs nedomājam, vai vispār brūzis kādreiz tiks pabeigts. Vienkārši lēnām pārveidojam telpu. Turklāt pārbūves laikā tā būs publikai pieejama.

Man jautā, cik es varu ņemties ar tām sastatnēm. Domāju, ka sastatnes dažreiz ir īstais risinājums. Es tās uztveru kā tādu pašu materiālu kā ķieģeli vai betonu. Man ir ideja, ka eksperimentus ar dažādiem konstruktīvajiem risinājumiem, to modeļus, prototipus varētu izstādīt kā skulptūras. Pirmais mēģinājums notika pagājušajā vasarā Cēsīs. To nosaucām par Prototipu laukumu un šis objekts vienlaikus bija arī āra kafejnīca. Man šie eksperimentālie risinājumi šķiet ne tikai funkcionāli, bet arī dekoratīvi interesanti.


Dziesmu svētku estrādes skice

Tu esi daudz strādājis ar īslaicīgām konstrukcijām. Ekonomiskās krīzes un citu apstākļu dēļ tās ir kļuvušas par tavas paaudzes arhitektūru raksturojošu lietu.

Viena no mūsdienu tendencēm ir tāda, ka būves kļūst arvien īslaicīgākas. Pasaules doma kopumā ir vērsta uz šodienu, nevis uz mūžību, kā tas bija agrāk. Tomēr īslaicīgas būves ir bijušas visos laikos, piemēram, pasākumu arhitektūra. No 1873. gada līdz 1956. gadam arī mūsu Dziesmu svētkiem nebija pastāvīgas estrādes. Katru reizi tika būvēta pagaidu skatuves konstrukcija.

Dziesmu svētku pop-up arhitektūra.

Negribu lietot vārdu “pop-up”, kas ir izgājis no modes, bet jā – estrādes tika celtas vieniem svētkiem un pēc tam Dziesmu svētku skatuvju konstrukcijas materiāli tika izmantoti citur, iespējams, pat laivu būvniecībā un jaunu pastāvīgo koka ēku celtniecībā. Man patīk iedomāties, ka daļa no Rīgas koka ēkām ir celtas no materiāliem, kas reiz tika izmantoti Dziesmu svētku skatuvju konstrukcijās. 

Turklāt jebkura ēka laika gaitā mainās. Piemēram, senie japāņu tempļi mūsdienās izskatās gluži tāpat kā senos laikos, bet to materiāli un konstrukcijas pa vienam vien ir jau daudzkārt nomainīti. Ēkas atjaunojas gluži kā cilvēkam šūnas. Man vispār patīk domāt par laika un telpas attiecībām, par tās mūžīgumu un īslaicīgumu. Patīk doma, ka lietas pārveidojas, sairst, pārtop par kaut ko citu, ka vienas ēkas materiālus var izmantot citas būvniecībā, ka kaut kas izzūd un tā pēdas paliek tikai atmiņā. Tā jau tikai liekas, ka Ēģiptes piramīdas ir mūžīgas. Arī tās laika gaitā sadrūp, to nozīme un vērtība mainās. Tikai laika nogrieznis ir daudz garāks.


Kadrs no topošās dokumentālās filmas “Lidojošo Mūku Templis”. Režisore – Žanete Skarule, VFS Films

Pagājušā gada Latvijas Arhitektūras balvas viesis OMA arhitekts Tanners Merkelejs teica, ka viņam patīk Latvijas Nacionālā muzeja pārbūve tāpēc, ka arhitektiem ir izdevies to nepārdizainēt. Arhitekti bieži vien, cenšoties sasniegt perfekciju, pārdizainē telpas.

Man, saglabājot diplomātiskumu, negribētos teikt, ka stilistiski ļoti pabeigtas telpas ir kaut kas slikts, bet taisnība ir, ka perfekcija dažreiz rada stīvuma iespaidu. Dažreiz ļoti nostrādāta dizaina telpās ir sajūta, ka man mēģina uzspiest to, ko vajadzētu redzēt, kā vajadzētu justies. Man patīk, ka ir vieta gaisam un telpai, kur vari domāt, ko gribi. Tāda brīvības sajūta, ko cenšos saglabāt arī savā arhitektūrā. Japāņu kultūrā neperfekcijai ir īpaša nozīme. Viņu keramikas īpašais skaistums ir tieši trauku neperfekcijā, kas ir dzīva un atvērta. Pat atomā, tiklīdz to atver un kaut nelielu daļiņu atņem, atklājas milzīga enerģija, atombumba. Sanāca traks piemērs, bet neperfekcija tiešām izraisa kādu ķīmisku reakciju.

Tavai arhitektūrai ir raksturīgs netverams vieglums

Gravitācija ir interesanta lieta. Pašlaik mani interesē pamatīgums, zeme un akmens. Man vispār interesē nevis vienas lietas novešana līdz perfekcijai, bet gan jauni atklājumi. Aizrauj mistiskais, iracionālais un nezināmais. Patīk meklēt un atklāt kaut ko jaunu.


Šaoliņas apkārtne. Foto: Ansis Starks

Šaoliņas lidojošo mūku teātris ir viens no taviem meklējumiem?

Tai vietai un vēsturei ir tik daudz slāņu un nozīmju. Šaoliņas teātra apkārtne ar Šaoliņas klosteri, Sunšaņa kalnu un Denfengas pilsētu Ķīnā Henaņas provincē veido nozīmīgu reliģisko centru ar jaudīgu kultūrvēsturi. Tiek uzskatīts, ka tur varētu būt radusies Ķīnas civilizācija, reiz atradās viena no senās Ķīnas galvaspilsētām. Tur izvietoti nozīmīgi tempļi, piemēram, nozīmīgs daoistu templis un arī Konfūcija universitāte. Šo apkārtni 2010. gadā iekļāva UNESCO kultūras mantojuma sarakstā ar nosaukumu “Debesu un zemes centrs”. Šaoliņas klostera paspārnē izveidotajās skolās ir apmēram 30 000 mācekļu, kuri katru dienu trenējas kung-fu cīņas mākslā. Defengas pilsētā ir daudzas internātskolas, kurās ķīniešu bērni jau no agras bērnības ir prom no vecākiem un apgūst cīņas mākslu. Šķiet, ka viņi ir mūsdienu Ķīnas īstie mūki. Šaoliņa ir vieta, kur ir radies dzenbudisms, kas savulaik ietekmēja Ņujorkas mākslas vidi, piemēram, Džima Džārmuša filmas. No Šaoliņas nāk mīts par lidojošiem mūkiem, kas ir pārvērties Honkongas filmu popkultūrā. Lidojošie un karojošie mūki no Honkongā ražotām filmām ir pārcēlušies uz Rietumiem. Šī kultūra ir nokļuvusi pat līdz vienai no zināmākajām hiphopa grupām Wu Tang Clan, kuras dalībnieki arī aizraujas ar Šaoliņas lidojošajiem un karojošajiem mūkiem. Ar Šaoliņu ir saistīti tik daudzi un dažādi kultūras līmeņi. Un tagad tur ir Lidojošo mūku teātris. Viena tā funkcija ir amfiteātris, no kura vērot gaisa akrobātu performances virs vēja tuneļa. Otra lieta, ka cilvēki tur var nākt paši palidot. Šaoliņas lidojošo mūku teātri var uztvert gan kā izklaidi, gan kā mākslas performanci, gan kā mūku treniņu vietu.


Šaoliņas lidojošo mūku teātris. Foto: Ansis Starks

Nosaukumā Lidojošo mūku teātris taču ir sava daļa ironijas?

Tur ir arī ironija. Tas taču ir paradoksāli, ka vietā, no kurienes cēlušies levitējošie mūki, tagad atrodas vēja tunelis, kurā lieli ventilatori palīdz lidot. Bet man liekas, ka paradokss dzenbudismā ir ļoti klātesošs. Paradokss ir dzīves sastāvdaļa, kas spēj mūs izsist no ierastajām sliedēm. Tas ir pasaules paplašinājums, pēc kā es tiecos. Mani dzenbudisms interesēja jau labu laiku pirms es nokļuvu Ķīnā. Es toreiz sapņoju, ka kādreiz braukšu uz kādu tālu zemi un tur projektēšu kādu neparastu būvi. Un tad nāca Šaoliņas teātra pasūtījums. Vai tas nav paradokss? Man Šaoliņas lidojošo mūku teātris ir ne tikai arhitektūra, bet arī mākslas akcija, kurā pētu, kas notiek, kad savienojas Šaoliņas senā kultūra, mūsdienu popkultūra un motori. Es galvā radu fantāziju, stāstu, ko pēc tam pārnesu uz arhitektūru. Ja manā galvā nebūtu mīts par lidojošiem mūkiem, bet gan racionāli aprēķini par vēja turbīnu kalna galā, tad noteikti arī gala rezultāts – arhitektūra būtu pavisam citādāka. Es ironijas klātbūtni laikam neesmu tā skaļi vārdā nosaucis un tāpēc cilvēki domā, ka esmu jucis.


Šaoliņas lidojošo mūku teātris. Foto: Ansis Starks

Gribas meklēt paralēles ar, piemēram, Miķeļa Fišera darbiem...

Jā, tikai par māksliniekiem visiem ir skaidrs, ka viņi ir traki, bet arhitektiem jābūt pie pilna prāta.  Arhitektūrā ir gan racionālais, gan pasakas un spēles moments. Man iztēles pasaule ir tikpat svarīga kā ikdienas realitāte. Jautājums, vai mēs vispār dzīvojam kaut kādā objektīvā realitātē? Varbūt mēs atrodamies savā iedomu pasaulē? Viss taču ir nosacīts un nenoteikts. Man, piemēram, ļoti patīk filmas, kurās dokumentalitāte un fantāzija ir savienota vienā stāstā, kur šīs abas lietas nevar nodalīt.

Arhitektiem ir ļoti skaidrs paštēls.

Es laikam nejūtos kā tipisks arhitekts. Man arhitektūra ir tikai viena no lietām, kas mani interesē. Es varētu tikpat daudz aizrauties ar mūziku, mākslu vai kino. Kad vajadzēja domāt, ko dzīvē darīt, es biju neizpratnē, ka jāizvēlas tikai viens studiju virziens. Arhitektūra ir tikai viens no veidiem, kā darīt mani interesējošas lietas. Tā man nav kulta profesija.

Mani ļoti interesē laika faktors arhitektūrā. Es par to domāju, gan būvējot kādu īslaicīgu paviljonu, gan arī Šaoliņas teātri. Šaoliņā tur visapkārt ir tāda pārlaicīga ainava. Apkārtnes kalni droši vien tieši tāpat izskatījās arī pirms tūkstošiem gadu. Un tad esmu īslaicīgais es, kas šajā pārlaicīgajā ainavā mēģinu uzcelt teātri, kura projektēšanā izmantojām šī brīža tehnoloģijas – digitālo uzmērīšanu un 3D skanēšanu, detaļas griezām ar lāzeru. Bet amfiteātrim lietojām arī akmeni no vietējām akmens lauztuvēm kalna otrā pusē. Kad nokļuvu tur, iedomājos, ka no šī paša akmens iespējams cēla klosterus pirms daudziem gadsimtiem. Ir šis mūžīgais akmens, pārlaicīgā ainava un viens mirklis, kurā esmu es un teātra pasūtītājs. Šaoliņā šķiet, ka laiks nav lineārs, bet gan tāds viens lauks.


Šaoliņas lidojošo mūku teātris. Foto: Ansis Starks

Šķiet, ka tev svarīga dabas klātbūtne. Dabas motīvi izmantoti arī Dziesmu svētku estrādes arhitektūrā.

Esmu ar vienu kāju Rīgā, ar otru – laukos. Esmu uzaudzis Mežaparkā, kas nav īsti pilsēta, bet parks. Mežaparks ir komūna ar kaimiņiem māksliniekiem, vēsturniekiem un fotogrāfiem. Tā bohēma. Rīgas centrā tā līdz galam neesmu iedzīvojies, kaut gan man ļoti patīk arī lielās pilsētas. Bērnībā pavadīju daudz laika, īpaši vasarās, laukos. Mani senči ir latgaliešu zemnieki. Atceros, kā vectēvs, kurš bija liels bitenieks, stāstīja par bitēm. Mēs kopā gājām pēc medus un vaska. Viņa attieksmē pret dabu bija ļoti daudz poēzijas. Mani interesē daba plašākā nozīmē, kā saules gaisma krīt uz viena zāles stiebra, kā tas fotons ir savienots ar sauli un varbūt ar kādu citu fotonu, kas krīt uz citas planētas.


Šaoliņas apkārtne. Foto: Ansis Starks

Kā dabas tēlu transformēt tai šķietami tik pretējā lietā kā arhitektūra?

Es neuztveru arhitektūru kā kaut ko pretēju dabai. Man arhitektūra ir dabas turpinājums. Dabā valdošos principus pastarpinātā veidā pārnesu uz arhitektūru. Tas, kā krīt gaisma, kā konstrukcijas met ēnu, kā aug koki, kāds ir jūras plašais horizonts, ir mans iedvesmas avots. Šajā iedvesmā ir gan racionālais, gan emocionālais faktors. Ja mēs būtu auguši kalnos, noteikti arī mūsu telpas izpratne un arhitektūra būtu citādāka.
Mani interesē arī dabas tēli un metaforas. Arhitekti diskutē, vai arhitektūrā metaforas ir nepieciešamas. Tas pašas par sevi nav ne sliktas, ne labas, tas ir viens no izteiksmes instrumentiem. Tas ir viens no veidiem, kā strādā mūsu domāšana. Tēlainas līdzības ir viens no veidiem, kā izskaidrot to, ko esmu iecerējis. Manuprāt, ir tādi projekti, kuru izteiksmē metaforas noder. Ja man izdotos noteiktus tēlus inteliģentā veidā transformēt arhitektūrā, es vēlētos ar tiem strādāt.