Galvenā štāba austrumu spārnā. Autora foto

Vadmalas šinelis no Galvenā štāba 0

Ermitāžas jaunās zāles

Pāvels Gerasimenko
04/01/2012 

Ermitāža pēc rekonstrukcijas publikai atvērusi Galvenā štāba piekto pagalmu, kas atrodas vistuvāk arkai, un kur pašlaik notiek Herkulānas un Pompeju izstāde. Īslaicīgā kaimiņu būšana ar Pompeju freskām uz jaunuzceltās arhitektūras fona rada savdabīgas jēdzieniskas refleksijas – tā mainījusi ēkas uztveres kontekstu. Iekšpagalmi ir Galvenā štāba, kuru projektējis Karlo Rastrelli (1775–1849), iekšpuse, varētu teikt, impērijas aizkulises. Uz Pompeju freskām iluzionistiskā manierē atainotā arhitektūra un marmora plāksnes ar pilnām tiesībām var tikt uzskatītas par priekštecēm staļinistiskajam klasicismam, kas daudz ko aizguvis no Rosī, bet vēl vairāk no Kvarengi. Tieši šāda arhitektūrā kā Galvenajā štābā, proti, askētiska un bez dekoriem, kalpojusi par prototipu 20. gs. 40. un 50. gados.


Izstādē “Herkulānas senlietas”. Foto: Sergejs Tjagins

2002. gada arhitektu konkurss rezultējās ar strīdīgo Pēterburgas Ņikitas Javeina darbnīcas “Studija 44” uzvaru. Arhitektu galvenais uzdevums bija izveidot mūsdienīgu muzeju, radīt skatītājam atvērta muzeja tēlu. Jaunu telpu izveide, pārsedzot lielos iekšpagalmus (tādi Galvenā štāba daļā ir pieci), kļuva par vienu no pievilcīgākajām šī projekta idejām. Pirms dažiem gadiem Normans Fosters pārsedza Britu muzeja iekšpagalmu (1994–2002), kas kļuva par paraugu un orientieri arī Pēterburgai.

Tas, ko ar pagalmiem cenšas izdarīt Javeins, protams, ieļaujas pasaules tendenču gultnē – vēlme radīt humānistisku sabiedrisku telpu, izcelt arhitektūru un padarīt to ļaudīm saprotamāku, parādīt no iekšpuses. Tomēr pagaidām nevar teikt, ka tas izdevies. Runa pat nav par to, ka pašreizējo publisko telpu, kas vienmēr rodas un pašorganizējas pēc saviem likumiem, ir grūti iztēloties mūsu klimatā un sociālajā situācijā, - šajā ziņā pieaugošā katastrofālā publisko telpu samazināšanās Pēterburgā ir reakcija un atbilde uz sabiedrības noskaņojumu ar dažu gadu nobīdi.

 
Galvenā štāba Austrumu spārns rekonstrukcijas laikā. Foto: “Trend”/Aleksandrs Drozdovs

Atbildību par rezultātu ar arhitektu biroju dala arī būvuzņēmējs – darbus Galvenajā štābā veic, kā norādīts Ermitāžas mājas lapā, kompāniju grupa “Intarsija”, kuras darbu saraksts sākas 1995– 1997. gadā ar Lielās Kremļa pils restaurāciju un Kristus Glābēja katedrāles atjaunošanu Maskavā. Iespējams, tieši te arī slēpjas galvenais neveiksmes cēlonis: paveiktajā jūtams smagsvara arhitektūras un detaļu raupjuma nospiedums, toties spilgti izceļas tas, ko mēdz dēvēt par valsts visvarenību. Šķiet, uz “Intarsiju” varētu attiecināt veco anekdoti par kara rūpnīcas strādnieku: “Lai ko es taisītu – ložmetēji vien sanāk.” “Studija 44” kā pieredzējuši arhitekti vienmēr samēra vēlamo ar esošo. Arhitektam jāpakļaujas standartizētās ražošanas diktātam un bieži vien jāminimizē un jāvienkāršo tehnoloģiskie procesi, piemēram, dārgi un lietošanā sarežģīti materiāli jāaizstāj ar lētākiem un pieticīgākiem analogiem. Tā par vienu no ievērojamākajiem pēdējo gadu projektiem kļuvusi Ladogas stacija – acīmredzot arhitekti līdzīgi rīkojušies arī Ermitāžā. Pagalma stikla jumts, kas projektā solīts kā galvenais efekts – nebijis skaistums, no kā aizraujas elpa, pārvērties par neizteiksmīgu pārsegumu ar raupju ribu režģi, atgādinot ziemas dārzu. Pilnīgi iespējams, ka šāda mēroga projektos un, droši vien, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, visu nevar izdarīt ideāli, tomēr redzētais liek vilties. Ik uz soļa saskatāma celtnieku neizdarība: sienas nošpaktelētas nelīdzeni, šuves – līkas, marmora grīdas flīzes neveido dabisko zīmējumu, betona stūri drūp, – un tas viss dažas dienas pēc atklāšanas! Nav grūti iedomāties, kādā kvalitātē paveikti darbi, kas skatītāju acīm nav redzami, bet ir ne mazāk, ja ne vairāk nozīmīgi normālai muzeja funkcionēšanai. Dmitrijs Ozerkovs, muzeja mūsdienu mākslas projekta “Ermitāža 20/21” vadītājs, saņemot daudz jaunu telpu Galvenajā štābā, ir priecīgs par gaidāmo paplašināšanos, lai arī burtiski katru dienu atklāj arvien jaunas celtnieku paviršības un kļūdas.


Valsts Ermitāža, jaunā Lielā Anfilāde Galvenā štāba austrumu spārnā (“Studijas 44” projekts)

Pagaidām ir atklāts tikai piektais iekšpagalms – visiem pagalmiem kopā, izkārtotiem vienā līnijā, tuvā nākotnē jāizveido anfilādu sistēma. Visas telpas nodalītas ar gigantiskām durvīm, un katrs tāds portāls raisa asociācijas ne īsti ar templi Luksorā, ne Špēra Berlīnes reihstāga kanceleju... Pagaidām durvis, kas piekto iekšpagalmu šķir no nākamā, ir ciet, bet redzams, ka koka dēlīši tajās pēc krāsas un toņa izvēlēti ļoti nevērīgi. Aiz durvīm – Iļjas Kabakova instalācija “Sarkanais vagons”, kuras neliela daļa jau tagad redzama no ieejas. Kā zināms, citā savā instalācijā “Negadījums muzejā” Kabakovs atveidojis kāda provinces muzeja noplūdušās, appelējušās sienas ar nolupušu apmetumu. Cerēsim, ka Ermitāžu tāds liktenis nepiemeklēs.