“Krasnoje znamja”

Mūsdienu māksla bijušajās fabrikās 0

Starp “darbu” un “kapitālu”

Pāvels Gerasimenko
02/01/2012 

Loftu un bijušo ražošanas telpu pielāgošanas mode izstāžu zāļu un mākslas centru vajadzībām Krievijā ienāca mazliet vēlāk nekā citviet Eiropā. Rodas kārdinājums piesaukt politekonomiju, kas robežojas ar tādu kā rūpniecisko spiegošanu, un paust tālejošus secinājumus no vienkāršiem novērojumiem: teiksim, Londonā mūsdienu māksla saimnieko bijušajā elektrostacijā, Helsinkos – kabeļu fabrikā, Maskavā – bijušajos vīna cehos, kā arī pagrabos, bet Sanktpēterburgā loftu kustība pārstāv gandrīz visas ražošanas nozares, kas sabruka kopā ar Padomju Savienību 90. gados. Tagad populāru Sanktpēterburgas izstāžu telpu vietā vēl pirms diviem gadu desmitiem cepa maizi, auda trikotāžu, izgatavoja bloknotus un burtnīcas. Pazīstamais Sanktpēterburgas intelektuālis, mākslas zinātnieks Ivans Čečots uz žurnālista jautājumu – ko viņš vēlētos redzēt fabriku telpās, kas ieguvušas jaunu funkcionalitāti, – atbildēja: atkal tajās ieviestu ražošanu! Jo tālāk, jo arvien nereālāki šķiet šādi plāni: rūpnīcas masveidā tiek izvāktas ārpus pilsētas, bet – vai  Ligovskij prospekta maizes kombināta, Krasnoe znamja, Krasnij treugoļņik, Svetoč un citu fabriku bijušajos cehos iemājojusi patiešām nozīmīga un vērtīga intelektuālā ražošana? Pagaidām vēl grūti par to runāt, tomēr jau redzamas šejienes redevelopmenta atšķirības no Maskavas modeļa: pirmām kārtām ir kļuvis skaidrs, ka tik daudz loftu vienai pilsētai nemaz nevajag. Nelielajā – ne tikai simboliskās ekonomikas, bet galvenokārt tās finanšu komponentes – segmentā veiksmīgākās pozīcijās ir paši pirmie projekti. Tomēr arī tiem paveiktais izdevies atšķirīgā veidā un mērā.


Viena no Loft Project Etagi zālēm

Pirmie bija “Etaži” (Loft Project Etagi), kas atklāti 2007. gadā. Arhitektu biroja īpašnieki brāļi Arhipenko spēja paņemt nomā maizes kombināta korpusu, kas celts 20. gadsimta 30. gadu vidū. Brutālā ēkas neorenesanses stila fasāde iziet uz ielu (Ligovskij prospekt). Pirmā galerija, kas tika atvērta Loft Project Etagi, bija ekspozīciju zāle ar īsteni šekspīrisku nosaukumu Globus. Jau ar pirmajām izstādēm atklājās grūtības un funkcionēšanas īpatnības, kas raksturīgas šādām jauna veida ekspozīciju telpām: mākslinieki un skatītāji uzreiz saskārās ar bijušo ražošanas telpu estētiskā izteiksmīguma enerģētisko lādiņu. Viss, kas pirms vairāk nekā pusgadsimta tika izmantots ražošanai, arī rūpnīcas sienu faktūra, pārpalikušie mehānismi, pauda savu funkcionalitāti un stāstīja par darbu, tam reāli klātneesot. Un ne tuvu ne visa mūsdienu māksla bija gatava aizpildīt šo lakūnu, atrast šai emocionālajai intonācijai kādu vietu vai sākt dialogu ar to. Vēl viena iezīme bija mērogs, vērienīgie izmēri, kas raksturīgi gandrīz visiem rūpnīcu cehiem – šķiet, nemainīgiem kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem. Neierastajā jauno izstāžu zāļu plašumā bija neliels ekspozīciju laukumu daudzums. Nākamā lapa >>