Helsinku koncertzāle. Preses foto

Helsinku jaunā mūzikas māja 0

Orests Silabriedis
27/12/2011

Pavasarī Arterritory.com viesojās Reikjavīkas jaunuzceltajā koncertzālē Harpa. Rudenī bija iespēja izstaigāt Rēzeknes topošo koncertzāli, kas 6. janvārī svinēs spāru svētkus. Liepājā pieņemts lēmums, ka jaunajai koncertzālei jābūt gatavai 2015. gadā. Stāsta, ka nākošgad būs pabeigta sengaidītā Elbas filharmonija Hamburgā. Minhene ne bez Marisa Jansona uzstājīga spiediena beidzot izvēlējusies vietu jaunas koncertbūves celšanai. Nerunāsim par Igauniju, kur apmēram pēdējo desmit gadu laikā uzceltas vai atjaunotas zāles Pērnavā, Tartu un Jehvi. Pat Parīze, kas, tāpat kā Rīga, visu laiku bijusi bez sava koncertnama, 2014. gada sākumā cer nodot ekspluatācijā jauno filharmoniju slavenajā Mūzikas pilsētā jeb Cité de la musique. Šie ir tikai daži piemēri, līdzīga kustība vērojama daudzviet pasaulē, un turpmākais teksts būs nevis par to, ka Rīga cer tuvākajā laikā iztikt ar pārbūvētu Kongresu namu, bet gan par to, ka Rīgai tuvākā lielā koncertzāle kopš augusta atvērta Helsinkos. Tā ir Helsinku Mūzikas māja jeb Musiikkitalo, kurā nestrīdoties pastāvīgi uzturas un labi sadzīvo trīs vienības – Helsinku filharmoniskais orķestris, Somijas Radio simfoniskais orķestris un Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmija. Koncertnamam ir pašam sava idejiskā un saimnieciskā vadības komanda, taču tikai februārī būs zināms īstais kapteinis, kurš uzņemsies atbildību par Musiikkitalo māksliniecisko piepildījumu un ekonomisko atdevīgumu.

Ideja par jaunu koncertnamu Helsinkos bija aktuāla kopš 90. gadiem, jo sevišķi tādēļ, ka Alvara Ālto zīmētā un 1971. gadā uzceltā Finlandia Hall bija gan iespaidīga, taču simfoniskās mūzikas koncertiem no akustikas viedokļa pagalam nepiemērota būve. Viens no pirmajiem darbiem bija akustikas konsultanta nolīgšana un starptautiska arhitektu konkursa rīkošana. Konkurss notika pirms divpadsmit gadiem, un tajā uzvarēja somu arhitektu grupa no Turku. Pats svarīgākais noteikums arhitektiem bija obligāta sadarbība ar akustikas speciālistu Jasuhitu Tojotu, kas ir viens no pasaules prominentākajiem jomas speciālistiem, starp citu, savulaik viesojies Rīgā, lai eventuāli piedalītos mūsu jaunās koncertnama tapšanā, vismaz tā bija plānots. Konkursa uzvarētājiem nācās ievērot ēkas augstuma ierobežojumu un koptēla zināmu korespondenci ar pāri ielai esošo parlamenta ēku. Svarīgi bija arī tas, ka topošā celtne atradīsies vienā ainavas līnijā (ezera krastā) ar Finlandia un operu. Galu galā tapa astoņstāvu būve, kuras divas trešdaļas atrodas zem zemes. Ārējais veidols ir ārkārtīgi vienkāršs, jo galvenais akcents likts uz ēkas iekšieni, respektīvi, uz saturu. Šī veidola sastāvdaļa ir patinēta vara jumts, kas vispār raksturīgs Helsinku senākajai apbūvei. Savukārt apjomīgās stikla fasādes labi sader ar Somijas galvaspilsētas jaunāko laiku celtnēm, toskait kaimiņos esošo laikmetīgās mākslas templi Kiasma. Interesanti, ka tik daudzos stāvos zem zemes tomēr ir visai daudz gaismas, par to “rūpējas” liela stiklota it kā šahta, it kā ātrijs, kas ļauj ziemeļu dāsnajai dienasgaismai maksimāli izpausties.

16. decembrī mēs ar mūzikas žurnālisti Laumu Mellēnu stāvam Musiikkitalo foajē un uzklausām enerģisku jaunu dāmu, kas stāsta par Helsinku jauntapušo lepnumu. Citstarp tiek piesaukts Akvīnas Toms, kurš teicis, ka zāģis, kas darināts no stikla, neesot skaists. Kāds sakars ar stikla zāģi? Izrādās, tas ir dzejisks mājiens uz funkcionalitāti. Milzumplašajā koncertzālē nav nevienas (!) detaļas, kas nebūtu saskaņā ar akustikas prasībām. Tas attiecas gan uz ejām, pa kurām skatītāji nokļūst parterā, gan uz Somijas bērza paneļu pārklājumu, kas aizņem tieši tik un tik procentu virsmas un veicina skaņas tūlītēju rikošetu. Shēma vienkārša – akustiķis nosauc arhitektam procentus un attiecības, un tālāk jau tā ir arhitekta problēma, kā viņš risina savus jautājumus.

Skatuve darināta no Somijas priedes, un dēļos nav neviena māzera. Koksnes blīvums precīzi aprēķināts, jo skatuve ir lielākais un svarīgākais rezonējošais instruments šajā telpā. Virs skatuves 40 tērauda trosēs iekārts īpašs betona ķermenis, kas sver 27 tonnas. Šāda smaguma noturēšanai pietiktu arī ar četrām šāda stipruma trosēm, taču zāles būvētāji vēlējušies būt pavisam droši, lai orķestrantiem nevajadzētu ik pa brīdim pamest nervozu aci uz draudīgo ķermeni virs galvas. Betona klucis kalpo kā labākais monitors, lai mūziķi varētu kontrolēt skanējumu. Uzzinām arī, ka koncertnama jumts būvēts no cementa un virs šī cementa novietots plāns papīra slānis, kas “strādā” akustikas labā. Skanējuma kvalitāte nav atkarīga no cilvēku daudzuma zālē. “Viss, ko jūs redzat šajā zālē, te ir tādēļ, lai akustika būtu ideāla,” saka mūsu pavadone Marja Lēna Lehtimeki, mediju koordinētāja, “mūsu mērķis bija uzbūvēt pasaules klases koncertzāli.”
Nākamā lapa >>