Spānijas paviljons, balvas "Zelta lauva" ieguvējs 15. starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijas biennālē. Publicitātes attēls

Arhitektūra ar smaržu un smadzenēm 0

Recenzija par 15. starptautisko arhitektūras izstādi Venēcijas biennālē

Ieva Zībārte
10/06/2016

Tāpat kā no okeāna izķeksētiem plastikāta zvejas tīkliem var pagatavot jaunus sporta apavus, arī no vecas arhitektūras biennāles riģipša un alumīnija profilu starpsienām var izgatavot jaunu instalāciju, kā to 2016. gada starptautiskās arhitektūras izstādes Venēcijas biennālē ir izdarījis tās kurators, augstu vērtētais, sociāli aktīvais čīlietis Alehandro Aravena (Alejandro Aravena). Pasaules miskaste, tai skaitā arhitektūras atkritumi un jebkuru resursu jēgpilna izmantošana, ir viena no Aravenas tēmām, tāpat kā nekvalificēts darbaspēks un vienkārši, pat primitīvi, pirmatnēji būvniecības materiāli, masveida pulcēšanās, pārvietošanās un citi cilvēcīgi uzstādījumu, kuriem mūsdienās būtu jānodarbina arhitektu prāti.


Baltijas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Foto: Ansis Starks


Baltijas paviljona ekspozīcija. Foto: Ansis Starks


Baltijas paviljona ekspozīcija. Foto: Ansis Starks

Pievēršoties kā zemes, tā intelektuālajiem resursiem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, Aravenas uzstādījumā iekļaujas arī pirmais, kopīgais Baltijas paviljons, kurā mēģināts šķetināt kopīgo un atšķirīgo gaisā (autori piedāvā daudz skatu “no augšas”, ko ir viegli pārfrāzēt arī kā skatu no malas), virs zemes (piemēram, topošais Rail Baltica) un pazemē (piemēram, minerāli, ko autori mudina izmantot būvniecībā). Baltijas ekspozīcijas intensitāte, defragmentācija un jauniem, tikko no teorijā spēcīgu arhitektūras skolu soliem nākušiem autoriem bieži piemītoša nespēja izteikties literāri pievilcīgā veidā, iespējams, ir ekspozīcijas lielākais un pat vienīgais trūkums, jo piedāvāto tēmu loks ir saistošs un potenciāli interesantāks izstādes objekts pašai Baltijas publikai, ne tikai arhitektiem. Ir viegli iedomāties izstādes panākumus drūmā novembra svētdienā Rīgā, Tallinā vai Viļņā, kad mājās negribas palikt, bet uz ielas ir vēl sliktāk. Divas, pat trīs stundas šādā reģionam veltītā izstādē aizrautu gan savā pasaulē iestigušu politiķi, gan skolas puiku un mājsaimnieci, par erudītu, akadēmiski izglītotu modernu pilsoni ar interesi par arhitektūru un infrastruktūras jautājumiem nemaz nerunājot. Arī mākslinieciski izstāde ir pievilcīga. Iekārtota brutālisma arhitektūras pērlē – betona Palasport jeb sporta hallē –, eksponāti ir izvietoti dažādos līmeņos zem vienota, balta debesjuma viegla tenta formā, pilnībā apgūstot gan pašu zāli, gan tribīnes. Pieļauju, ka vairums apmeklētāju tāpat kā kritiķu paspēs novērtēt tieši poētiski vieglo izstādes kompozīciju un nejauši pievērsīsies dažiem eksponātiem, visam nav laika. Un tā ir klasiska lielo biennāļu problēma un autoru aizmiršanās attiecībā pret ekspozīcijas apmeklētāju.


Austrālijas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto

Ar vienu spēcīgu izstādes objektu un pavadošo tekstu rindkopas garumā arhitektūras biennālē ar jaunu paviljonu debitēja Austrālija (oficiāli paviljonu atklāja jau 2015. gada mākslas biennāles laikā). The Pool – baseins –, ir kā pati tālā Austrālija vienkārša tēma, kas lieliski turas arhitektūras rāmī. Publiskie ūdeņi, skolu un villu baseini, milzīgais lepnums par olimpiešiem – uz kopējā biennāles fona baseina tēma varētu šķist dekadentiska, ja vien nebūtu viena no valsts sociāli pieejamākajām arhitektūras formām. Ekspozīcijas kuratores – Aileen Sage Architects un Mišele Tabē (Michelle Tabet) pratušas Austrālijas lielo tēmu ielikt vienā izstādes objektā, visu pārējo no vēstures faktiem un sociālajām atmiņām līdz arhitektūras tipoloģijām un lieliskām fotogrāfijām apkopojot saistošā grāmatā.


Ieeja Arsenālā. Publicitātes foto

Tā kā katru gadu uz Venēciju kāds brauc pirmo reizi, ir vērts atgādināt, ka biennālei ir ne tikai divas galvenās adreses – Venēcijas Dārzi un Arsenāls –, bet arī divi galvenie izstāžu tipi. Vissvarīgākā ir galvenā izstāde, kurai katru gadu ir gan stingri definēta tēma, gan izraudzīts kurators, kurš, veidojot saturisko un vizuālo vīziju, sadarbojas ar paša izraudzītiem arhitektiem. Otrs tips ir nacionālās izstādes gan nacionālajos paviljonos, ja valstij tāds ir, gan citviet (Arsenālā un citās Venēcijas adresēs), un nacionālās izstādes, lai arī aicinātas, var tieši uz piedāvāto tēmu neatsaukties.


Vācijas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto

Paredzami, taču pietiekami interesanti vairākas nacionālās ekspozīcijas bija pievērsušās bēgļu, cilvēku pārvietošanās un apmetņu tēmai. Spēcīgu un arhitektoniski radikālu virzienu bija izvēlējušies Vācijas paviljona Making Heimat. Germany, Arrival Country autori – Vācijas Arhitektūras muzejs DAM (kurators Olivers Elsers (Oliver Elser)). Sadarbojoties ar Berlīnes biroju Something Fantastic, vēsturiskajās valsts paviljona ārsienās tika izsisti četri jauni atvērumi, slēgto ēku padarot par gandrīz telts tipa celtni un paziņojot – Vācijai nav robežu, Vācija ir atvērta. Ko bez lētu mājokļu un citiem ar bēgļu uzņemšanu saistītiem arhitektūras projektiem varēja dabūt Vācijas paviljonā? Pašu svarīgāko – airanu (austrumvalstīs iecienītu raudzētu skābpiena dzērienu), bezmaksas bezvadu internetu un elektrības slēdžus.


No Somijas paviljona ekspozīcijas 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto


Rietumsahāras paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto


Rietumsahāras paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto

Atrādot patvēruma meklētāju mājokļu problēmu risinājumu konkursa From Border to Home rezultātus par līdzīgām tēmām runāja Somijas paviljonā. Turpat blakus uzslieta ar sudrabainu krāsu nopūsta džutas bēgļu nometņu telts. Ieejot iekšā, apmeklētājs nokļūst Rietumsahārā – bijušajā Spānijas kolonijā, ko 1975. gadā okupēja Maroka un kuras iedzīvotāji bija spiesti pārcelties pāri robežai un apmesties Alžīrā. Lai arī jau 1976. gadā Rietumsahāra pasludināja neatkarību, tās oficiālā atzīšana nav notikusi, un 40 gadi bēgļu nometnes statusā ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai par to runātu jau arhitektūras kontekstā. Cita starpā Rietumsahāras ekspozīcija, kurā pazīstamā arhitektūras fotogrāfa Ivana Bāna (Iwan Baan) darbiem līdzās bija arī nometnē austi paklāji, nav vienīgā, kurā samanāmas krīzes laikos aktuālās sievišķīgās tēmas – pavards, zupa, rokdarbi.


Ķīnas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto


Kostīmi Ķīnas paviljona ekspozīcijā. Publicitātes foto

Arī Ķīna, ko pēdējā laikā pazīstam kā ambiciozu arhitektūras un mākslas valsti, šajā biennālē iet ezotērisku ceļu, iepazīstinot ar poētiskām modes un sadzīves priekšmetu instalācijām, kā arī arhitektūras projektiem, kas atbilst daoisma uzskatu sistēmai. Daily Design, Daily Tao. Back to the Ignored Front (kurators Jingyu Liang, Approach Architecture Studio) ir vairāku autoru ekspozīcija, kuras arhitektūras stāstu vēstījumus stiprina arī fascinējoši pazīstamās ķīniešu dizaineres Ma Ke kostīmi un pagalmā uzbūvēta bērnu rotaļu māja.


Bahreinas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto

Nacionālo izstāžu rindā gribas atzīmēt arī tās valstis, kas aktualizē savā valstī pieejamos būvniecības materiālus un to ietekmi uz arhitektūras formu, sociālu un estētisku problēmu risināšanai (arī Aravena savā izstādes daļā atļaujas runāt par skaistumu, izstādes instalācijas ir gan vizuāli pievilcīgas, gan smaržīgas, atgādinot vienkāršo patiesību, ka dabisks un vienkāršs ir arī skaists). Uzmanību piesaistīja Bahreinas izstāde un alumīnija ražotņu nosacītā reklāma, jo alumīnijs bija viens no populārākajiem biennāles materiāliem, biežāk atrādoties starpsienās izmantotā profila veidā. Krustāmlīmētā masīvkoka potenciālu izstādē The Forests of Venice savukārt prezentēja Zviedrija, kas, lai arī kopā ar citām Ziemeļvalstīm bija pārstāvēta kopīgajā Ziemeļvalstu paviljonā, veidoja savu atsevišķu izstādi nomaļākā Dārzu oranžērijā. Fakts, ka katra Ziemeļvalsts katru gadu tomēr mēģina kaut ko pateikt atsevišķi, ir jāatceras arī kopīga Baltijas paviljona advokātiem – kā jau citi vietējie kritiķi ir atzīmējuši, sadarbība ne vienmēr varētu būt tik veiksmīga un, iespējams, pat veidotos pārāk rēna un politkorekta.


Anupamas Kundū darbs 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Publicitātes foto


Annas Heringeres bambusa un kleķa skolu projekts. Publicitātes foto

Biennāles centrālajai izstādei, neraugoties uz tēmu nopietnību, piemita gaišums un mātišķa rūpju aura. Kā mājai, kas, lai tā būtu tīra, ir vienkārši jāiztīra, tā arī jebkurai sociālai problēmai pēc Aravenas domām ir risinājums. Nu, piemēram, jebkuru arhitektonisku struktūru var uzcelt no tuvākajā apkārtnē iegūstamajiem materiāliem, izmantojot tās pašas apkārtnes rokas, lai cik nekvalificētas tās būtu. Turpat ekspozīcijā indiešu arhitekte Anupama Kundū (Anupama Kundoo) demonstrē nākamo pakāpi – dzīvojamo namu, ko no armēta cementa blokiem saliek sešās dienās. Bambusa un kleķa skolu projekti Bangladešā (arhitekte Anna Heringere (Anna Heringer) ir tikai viens no piemēriem, kā organizēt izglītību pārapdzīvotās vai spontānās apmešanās vietās. Kā pretpols roku darbam savukārt ir arhitekta smadzeņu potenciāls, kas visprecīzāk definēts Forensic Architecture komandas darbā.


Forsenic Architecture projekts. Publicitātes foto

Ir skaidrs, ka pilnīgi visus arhitektūras biennāles līmeņus pieredzēt nav iespējams. Tie ir tikai fragmenti, kam pieskaras viens vai otrs kritiķis, vai apmeklētājs. Lielākā daļa elektronisko mediju pārpublicē preses relīzes, veikli uzmeistaro topus. Jāņem vērā, ka par līdzvērtīgu kritiku mūsdienās uzskatāms sociālajos tīklos izvietotas fotogrāfiju, video un teksta saturs, un pat par labāko nacionālo ekspozīciju piešķirtā Venēcijas Zelta lauva, ko šogad saņēma Spānijas paviljons, aktualizējot ekonomiskās krīzes laikā pamestos vai iesaldētos būvprojektus, un samērīgo arhitektūru, kas rodas pēc tam, ir tikai viens no vērtējumiem. Tāpat kā šīs recenzijas redzējums, kas pēc laika var mainīties, jo iespaidi tikai pamazām iegūst nozīmi, īpaši, kontekstā ar Latvijas aktīvo arhitektūras dzīvi, kad pēc rekonstrukcijas atklāts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un ir apskatāmi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja starptautiskā arhitektūras konkursa priekšlikumi.

labiennale.org