Arhitekts Vītauts Biekša (Processoffice UAB). Foto: Andrejs Strokins

Reportāža: Latvijas Arhitektūras gada balvas 2016 pasniegšana 0

Ekspresintervija ar žūrijas pārstāvi Evu Kurloviču un galvenās balvas saņēmēju – Processoffice UAB arhitektu Vītautu Biekšu

Odrija Fišere, Paula Lūse
23/05/2016

Foto: Andrejs Strokins

19. maija pievakarē kinoteātrī Splendid Palace, pulcējoties vietējās arhitektūras vides pārstāvjiem, starptautiskajai žūrijai un citiem interesentiem, tika noskaidroti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2016 ieguvēji. Galveno balvu – Zelta ananasu – šogad ieguva Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija, restaurācija un jaunbūve (autori: Processoffice UAB, Andrius Skiezgelas Architecture, SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”).

Latvijas Arhitektūras gada balvas saņēma arī Liepājas daudzfunkcionālais kultūras centrs “Lielais dzintars” (autors Folkers Gīnke), Dzintaru koncertzāle (autors SIA “Arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele”) un Maltas vidusskolu rekonstrukcijai (autors SIA “SAALS”).

Finālistu diplomi tika piešķirti arhitektūras darbiem “Villa Rota” (rekonstrukcijas autors SIA “Vincents”), apartamentu kompleksam “Kado Karim” (autors “SZK un Partneri”), Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centra jaunbūvei (autors SIA “Sestais stils”) un TV raidījumam “Adreses” (autors Mārtiņš Ķibilds, “VFS Films”, “Ziemeļu puse”).


Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Foto: Kristīne Madjare

ARHĪVS
Fotoreportāža: Mākslas muzejs atgriežas mājās!

Starptautiskās žūrijas pārstāve Eva Kuriloviča (Ewa Maria Kuryłowicz), jautāta par šā gada balvas pretendentu piedāvājumu, atzina, ka iesniegtie projekti bijuši ļoti augstvērtīgi un radies arī priekšstats, ka arhitektiem Latvijā tiek dota diezgan liela brīvība. “Šī gada balvai tika iesniegti daudz ēku restaurācijas projekti, bet uzskatu, ka tas arī ir viens no galvenajiem arhitektu uzdevumiem, vismaz Eiropā noteikti, jo jaunās arhitektūras būvniecības tirgus ir Āzijā. Mums Eiropā ir iespējas restaurēt un rekonstruēt neskaitāmas vēsturiskās ēkas, par kurām mums būtu īpaši jārūpējas un tās jāsaglabā.”

Eva Kuriloviča atklāja, ka finālā esot bijuši vairāki favorīti, un žūrijas izvēli piešķirt galveno balvu par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, restaurāciju un jaunbūvi komentē šādi: “Mēs galveno balvu nedevām tikai par vizuāli veiksmīgu rezultātu, bet arī par ēkas pielāgošanu vadošajām Eiropas muzeju tendencēm, par materiālu izvēli, par centieniem, kādi ieguldīti konkrētā projekta izstrādē. Personīgi neuzskatu, ka LNMM oriģinālais interjers ir glīts, bet tas ir autentisks, rekonstrukcija to nav sabojājusi, līdz ar to tam ir augsta pašvērtība. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai, manuprāt, lieliski tika veikts pazemes izstāžu telpas risinājums, kas ieinteresē un piesaista apmeklētājus no parka puses. Lai arī cilvēki zina, ka tas ir sen zināmais un pazīstamais mākslas muzejs, viņi, ziņkārības vadīti, ieskatās bedrē un redz, ka tomēr ir kaut kas jauns, un vēlas doties to apskatīt. Interesants ir arī vēsturiskās ieejas halles risinājums, kas tika papildināts ar zelta kāpnēm. Protams, var diskutēt, vai zelta krāsa ir vispiemērotākā, bet tā noteikti aicina apmeklētājus doties apskatīt pazemes stāvu, liekot saprast, ka tur kaut kas ir. Vēl simpātijas izraisīja tas, ka apmeklētājiem ir iespēja apskatīt muzeja kupolu, kā arī kupolā izņemto koka siju detaļas tika izmantotas solu risinājumiem pazemes stāvā.”


Kurš no balvai izvirzītajiem arhitektūras objektiem patīk vislabāk tautai? Arhitektūras gada balvas pasākuma video

Pēc Latvijas Arhitektūras gada balvas apbalvošanas Arterritory.com uzdeva dažus jautājumus arī galvenās balvas saņēmējam – arhitektam Vītautam Biekšam (Vytautas Biekša) no Processoffice UAB.

Šovakar Latvijas Arhitektūras lielās balvas pieteikumā uz skatuves izskanēja vārdi – “forma seko funkcijai”. Vai piekrītat?

Savā ziņā seko, bet ne burtiskā nozīmē – šajā gadījumā muzejs pats ir telpa ar funkciju. Es teiktu, ka vairāk uz funkciju ir vērsta muzeja jaunā piebūve – mēs vēlējāmies parādīt gan to, kā muzejs darbojas, gan arī dažus negaidītus savienojumus – ne tikai vizuālus, bet arī fiziskus telpas savienojumus. Piemēram, muzeja mansarda daļā ienesot dabisko dienas gaismu vai atsedzot muzeja arhīvus jaunajā celtnē. Šādā nozīmē mēs diezgan daudz spēlējāmies ar funkcionalitāti.

Ja raugāmies uz formu, jaunās ēkas izskatu pilnībā diktēja esošā vēsturiskā situācija. Mēs neveidojām ēkas apveidu, tas jau tur bija – teritorija starp ielu, parku un vēsturisko muzeja ēku veidoja šo grand piano formu. Tas bija gandrīz vienīgais iespējamais risinājums. Līdz ar to, tā gluži nebija funkcija, bet gan vēsturiskais konteksts, kas piešķīra ēkai formu.

Kādi bija lielākie izaicinājumi, strādājot pie šī projekta?

Iespējams, lielākais izaicinājums bija komunikācija – vārda visplašākajā nozīmē – starp arhitektu komandu, klientu un projekta publisko prezentāciju, kas arī bija svarīga. Kā tas notiek ar šāda apjoma projektiem, tajos parasti ir iesaistīts liels cilvēku skaits, un katram no viņiem ir savs viedoklis, katrs mēģina dot padomu, ieteikumu, kas jums nenovēršami ir stingri jānoraida, lai saglabātu sākotnējo ideju. Tas patiešām bija grūti. Plūstošās situācijās, kad patiešām viss kaut kas varēja notikt, mums bija ilgas diskusijas, lai beigu beigās vēl aizvien būtu nolasāms sākotnējais koncepts.

Šobrīd es esmu priecīgs par projektu, lai arī ir palikušas dažas nepabeigtas detaļas. Arhitekti, īpaši tie, kas ir gados jauni, vienmēr vēlas vispārēju kontroli pār projektu – darīt visu tā, kā bijis iecerēts, bet dzīve tomēr ievieš savas korekcijas, dažkārt no tās puses, kur vismazāk to gaidi. Ir grūti pieņemt šāda veida realitāti, ka nevari kontrolēt katru aspektu, katru projekta detaļu. Izmaiņas notiek bez jūsu kontroles.

Piemēram?

Piemēram, sarkanais paklājs... Es to ienīstu!

Vai redzējāt citus arhitektūras balvas konkursa projektus? Kā tos vērtējat?

Visos objektos neesmu bijis, bet tos zinu. Dzintaru koncertzāle ir ļoti labs projekts, man tas patiešām patīk. Rēzeknes Zaļā sinagoga [autori: Artūrs Lapiņš, “Arhitektoniskās izpētes grupa” – O. F.], dabas koncertzāle Dikļos [arhitekts: Uģis Šēnbergs – O. F.] ir jauki veidotas. Un arī televīzijas programma “Adreses” patiešām ir pelnījusi balvu. It īpaši salīdzinot ar kultūras programmām manā valstī, kuras, iespējams, piedāvā interesantu informāciju un veido saikni ar esošo kultūrlauka diskursu, bet to izpildījuma kvalitāte un vizuālais izskats pilnībā nav savienojami ar tēmu, ko tās atspoguļo. Domāju, ka stāstīt par telpu un arhitektūru plašākai sabiedrībai ir ļoti sarežģīti – jums jāaizved līdz skatītājam, klausītājam diskusija, kas parasti notiek starp arhitektiem, jāizskaidro kultūras aspekti saistībā ar jaunām celtnēm publiskajā telpā, jārunā par problēmām, kas ir aktuālas kultūras laukam, bet vispārējai sabiedrības daļai – nē. Ir tāds teiciens: “Uzbūvēt var tikai tādā līmenī, kādā atrodas sabiedrība.” Ja palūkosieties uz labas arhitektūras līmeni, to var skaidri redzēt.

Pie kādiem citiem projektiem šobrīd strādājat? Kā jums šķiet, vai šī balva varētu būt solis tuvāk jauniem šāda apjoma projektiem arī nākotnē?

Mēs ticam, ka katrs darbs, pat mazākais, ir solis uz priekšu. Visinteresantākā daļa ir tā, kad, strādājot pie projekta, jūs jau jūtat kā varētu virzīties tālāk. Varbūt ne tajā pašā mērogā (jo ne vienmēr var uzvarēt konkursā), bet iegūstot jaunu iedvesmu no arhitektūras radīšanas un būvniecības procesa.

Martā mēs pabeidzām vēl kādu nozīmīgu projektu – Valsts izglītības centru Viļņā, kur mēs veidojām izstāžu un telpu dizainu 1000 kvadrātmetru lielai ēkai. Tas ir izglītības centrs / muzejs, kas skaidro to, kas ir pilsonību, kas ir konstitūcija, kas ir demokrātija utt. Pie tā strādājot, mēs jutām, ka ir sarežģīti stingros terminos ielikt un izklāstīt tādas tēmas kā mantojums, identitāte u.c., tāpēc nolēmām to izdarīt ar mākslas palīdzību. Mākslas lauks mums ir ļoti plaša teritorija – realizējam dažāda veida nelielus projektus, bet tie visi vienmēr ir nedaudz saistīti ar vienu un to pašu tēmu. Arī šobrīd strādājam pie dažiem šādiem objektiem, bet neviens no tiem nav salīdzināms ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja projekta apmēriem. Plānojam arī nākotnē piedalīties konkursos un ceram uz veiksmi.


Māris Gailis


Arhitektūras gada balvas žūrijas pārstāvis tēlnieks Gļebs Panteļejevs, māksliniece Barbara Ābele


Arhitektūras un dizaina kritiķe Ieva Zībārte


No kreisās: Arhitektūras gada balvas žūrijas pārstāvji Evelīna Ozola, Edgars Zvirgzdiņš, Viesturs Celmiņš


No kreisās: arhitekts Andis Sīlis, dizainers Edgars Zvirgzdiņš.
Finālista diploms tika piešķirts apartamentu kompleksam Kado Karim (autors: „SZK un Partneri“)


Finālista diploms tika piešķirts Villa Rota rekonstrukcijai (autors: SIA „Vincents“)


Arhitekte Rasa Kleina
Latvijas Arhitektūras gada balvu saņēma Maltas vidusskolas rekonstrukcija (autors: SIA „SAALS“)


Arhitekti Māra Ābele un Mārtiņš Jaunromāns
Latvijas Arhitektūras gada balvu saņēma Dzintaru koncertzāle (autors: SIA „Arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele“)


Arhitektūras gada balvas žūrijas pārstāve Sintija Vaivade, arhitekts Juris Poga
Latvijas Arhitektūras gada balvu saņēma Liepājas daudzfunkcionālais kultūras centrs „Lielais dzintars“ (autors: Folkers Gīnke)


Arhitekti Zaiga Gaile, Didzis Jaunzems


No kreisās: LNMM direktore Māra Lāce, arhitekts Vītauts Biekša (Processoffice UAB), Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs


Arhitekts Uģis Šēnbergs, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone