Foto: Andrejs Strokins

Oranžs, pārāk oranžs un daudzsološs. Lielais dzintars 0

Ar fotokameru un diktofonu Liepājas jaunās koncertzāles labirintos 

Rita K. Zumberga
23/10/2015

Foto: Andrejs Strokins 

Kādā pelēkā un rudenim visnotaļ raksturīgā rītā, bruņojoties ar gūzmu jautājumiem, fototehniku un ziņkārību, tuvojāmies Liepājas centram, kur drīz par sevi lika manīt jaunās koncertzāles “Lielais dzintars” apveidi – attālumam sarūkot, prāvā stikla fasāde, dienasgaismai akli pakļaujoties, nomainīja daudzējādas oranžās krāsas pakāpes un rimās vien savā brūnākajā paveidā. To vēlāk apstiprinās arī vietējie – ēka, pielāgojoties laikapstākļiem, savu toni maina vai ik dienu, gluži kā apliecinādama savus daudzpusīgos nolūkus.

Bija nepieciešami divpadsmit gadi un vairāk nekā 30 miljoni eiro, lai kurzemnieki īstenotu mūžseno ieceri par plašu koncertzāli, kas darbotos ne vien kā reģionāls kultūras un pasākumu norišu centrs, bet racionālu apsvērumu labad arī kā mājvieta Liepājas Simfoniskajam orķestrim un Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolai. Taču mokpilnās realitātes piegaršu notversiet, ja iepriekšminētajam pievienosiet sabiedrības neatslābstošo interesi, kas desmitgades garumā medijos viesa pretēju viedokļu un pārmetumu krustugunis – sajūsma par arhitekta Folkera Gīnkes (Volker Giencke) projektu nereti mijās ar ķildām par neracionālu un izšķērdīgu lēmumu pieņemšanu. 

Arhitektoniskais labirints

Austriešu arhitekts tālajā 2003. gadā skiču projektā koncertzāli tēlaini nodēvēja par “iedzintarotu mūziku” jeb laikā sastingušu mūziku un arhitektoniskā koncepta pamatā izcēla lokāli tik zināmo piejūras pilsētas simbolu – dzintaru, taču reizē nebijās uzsvērt topošā mākslas un kultūras centra globālos uzdevumus – strādāt ar virsvērtību un augstu kvalitāti, turklāt pievērst sev uzmanību ne tikai ar programmu, bet arī ar arhitektūru, un ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā mērogā. Uzvarot konkursā, būviecerei nosaukums šķita kā dāvināts – dzima “Lielais dzintars”.

Izlaižot neskaitāmās spekulācijas par tēmu, kas īsti radījis projekta gala versiju, jo Gīnkes birojam nav vedies ar tehniskajiem rasējumiem, vairākkārtēji pielaižot rupjas kļūdas izstrādes gaitā, finālā tomēr Eiropas Savienības struktūrfondu un valsts finansējums palīdzējis tikt pie astoņu stāvu ēkas, kas, sevī ietverot trīs koncertzāles un citas publisku pasākumu telpas, kopumā ļauj apdzīvot aptuveni 14000 kvadrātmetrus.

Ieejot ēkā, pirmās izjūtas ir acīm tīkamas – fasādes stiklu izmainītā gaisma no gurdi pelēkās pārtapusi silti oranžā un vietumis pat dzeltenā, raisot asociācijas par iekāpšanu citā pasaulē, kas nebūt netraucē koncertzāles pamatuzdevumam. Savukārt atvērtais plānojums, kas atklāti pasvītro vestibilu, kāpņu un stiklotās fasādes savstarpējo arhitektonisko saspēli, ļauj dziļāk ievilkt elpu un nomierina, ka plaši apmeklētos pasākumos klaustrofobiskas noskaņas nepiemeklēs.


Vienīgās telpas, kurās nebūs oranžā krāsā tonēti logi, atrodas mīnus pirmajā stāvā

Nedaudz šo pārliecību mazināja pāris starpgadījumi, kad pētnieciskās ekskursijas gaitā, noklīstot no ēkas pārstāvjiem, nācās attapties gaiteņos ar zemākiem griestiem, kas riņķveidā virzīja uz nepazīstamiem nostūriem, savādām mazām trepītēm, kas veda augšup vai lejup, tuvumā neatrodoties nevienai zīmei par lifta klātbūtni. Īsts labirints, – šaustīju savu iekšējo neprasmi orientēties telpā, līdz uzdūros vīram ar mūzikas instrumentu rokās. Uz jautājumu, kurā virzienā doties, lai atrastu ēkas galveno vestibilu, viņš noraustīja plecus un klusi atzina, ka, pat spēlēdams Liepājas Simfoniskajā orķestrī, tādējādi šeit nebūdams pirmoreiz, joprojām mēdzot apmaldīties. Tikai vēlāk uzzināšu, ka arī “Lielā dzintara” vadītāja Baiba Bože un pārējie iesaistītie pie ēkas īpatnā plānojuma pieraduši palēnām, līdz tam piedzīvojot arī pa kādam kreisam izgājienam. 

Taču, jāatzīst, aktuāls kļūst jautājums – kas bijis prātā arhitektam Gīnkem, lai taptu šāds plānojums; turklāt nenāk par skādi atgādināt, ka ikdienā šajās telpās mācīsies arī bērni? Lai ilustrētu maldīšanās pieredzi un atrastu salīdzinājumu, izsvēru dažādās valstīs apmeklētās sabiedriskās ēkas, taču līdz konkrētam piemēram tā arī nenonācu. Ja interneta arhīvos nogūlusī informācija nemelo, “Lielais dzintars” samocīto iekštelpu režģi ieguvis vien tad, kad pasūtītājs projekta izstrādes gaitā mainījis nosacījumus un palūdzis integrēt ēkā mūzikas skolu. Tikmēr viesiem jānodrošinās ar vērīgumu un jāseko līdzi navigācijas zīmēm, kas tiks uzstādītas visiem redzamās vietās, vai pasākumos vienkārši jāvēršas pēc palīdzības pie garderobistiem un vietu ierādītājiem. 

Oranžā gaisma iekštelpās – apzināts simbolisms vai sekas?

Koncertzāles oranžā stikla fasāde neapstrīdami jau kļuvusi par ēkas redzamāko simbolu, tādējādi tikai loģiska šķiet iekštelpu siltā gaisotne, taču tad būtu jāatgādina, ka savulaik arhitekta Gīnkes projekta pirmajās vizualizācijās tika radīts cits iespaids – lai gan dzintarainais eksterjers tur skaidri paredzēts no sākta gala, interjers tomēr attēlots caurcaurēm gaišos toņos, ļaujot noprast, ka pamatā bija plānota gluži normāla dienasgaisma. Par to, kā ēka tikusi pie pašreizējā risinājuma un mūzikas skolas audzēkņi pie oranžām klasēm, nekur nav rodamas ziņas. Un, pat atrodoties pašā koncertzālē, neviens no uzrunātajiem skaidru atbildi sniegt nevarēja, tostarp arī Gīnkes Latvijas partneris – arhitekts Juris Poga, kurš atļāvās vien norādīt, ka oranžie stikla paneļi bija pasaulslavenā gaismas dizainera Kristiāna Bartenbaha ideja (uzņēmums Bartenbach), kura vadībā izstrādāts pilnīgi viss “Lielā dzintara” apgaismojuma projekts.


Pelēkie aizkari ļaus paregulēt mācību klases vēlamo noskaņu

“Trīs izgatavotos stikla paraugus speciāli veda uz Austriju un tur profesionāļi analizēja, līdz vienu no tiem akceptēja. Tas nebija tik vienkārši – nolikt pret gaismu un paskatīties, – viss notika tiešā saiknē ar arhitektiem. Taču sīkāk man nekas nav zināms; turklāt neesmu atradis normatīvus, kas regulē oranžumu. Varu atklāt tikai savas emocijas – izstaigājot klases, efekts ir ļoti mainīgs, viss saistīts ar slīdošo un tiešo gaismu. Ēnainās telpās tas oranžums, manuprāt, pat ir par vāju – stikli paliek pelēcīgi. Bet telpās, kur saulīte iespīd, pilnīgi parādās terapeitiska sajūta – uz tām jādodas tiem, kam ir depresija,” Poga kliedē raizes un norāda par labu blakusparādību, “patiesībā šie stikla paneļi ir ļoti labi saules ekrāni – telpa nepiekarst. Līdz šim līdzīgos gadījumos nākas izlīdzēties ar žalūziju pielikšanu. Un nebaidos to apgalvot, jo šajās telpās sēžu caurām dienām, kopš brīža, kad te sāka būvēt.” 

Arī koncertzāles vadītāja Baiba Bože pastaigas gaitā klātesošajiem pauž pozitīvo novērtējumu oranžajai gaismai: “Pusotru mēnesi strādājot šajās telpās, mums ir gluži vienalga, kāds laiks ir ārā – apmācies vai lietains, iekšpusē ir dienvidniecisks siltums, kas uzlādē visnotaļ radoši un optimistiski, ikdienā neliedzot šeit justies ļoti labi un ērti. Taču augšējos stāvos, arī mācību klasēs, redzami piemēri ar pelēkajiem aizkariem, kas ļaus regulēt vēlamo noskaņu.”


“Vestibilā saulainās dienās vērojama interesanta gaismas spēle, kas rodas blakuspastāvot oranžajam stiklam un baltajām starpstiklu spraugām,” atklāj arhitekts Juris Poga

Tāpat arhitekts Poga smejas, ka būvniecības gaitā saskārušies ar netradicionālu risinājumu virkni, kas reizēm liek brīnīties, kā celtnieki ēku vispār salikuši kopā: “Te nav neviena taisna stūra, turklāt katrs stikla panelis ir unikāls jeb oriģinālā izmērā – iedomājieties, visapkārt ēkai nevienam no šiem stikliem nesakrīt gabarīti! Kad tos atveda uz būvi, nesapratām, kur tos pareizi jāliek? Ar parastu numurēšanu viss te ātri nojuktu, stiklus piegādāja ar svītrkodiem, kurus būvnieki nolasīja, tādējādi atrodot precīzu vietu, kur katrs jāievieto. Ja kāds no šiem stikliem nākotnē tiks izgāzts, tad to vēlreiz varētu pasūtīt tikai ar specifiska koda palīdzību, jo precīzi nomērīt nevienu no tiem nav iespējams...”

Lai pavisam sarežģītu situāciju, Gīnke bija atteicies no ikdienā bieži izmantotajām šuko (Schüco) konstrukcijām, bet radījis pilnīgi individuālu sistēmu, kurai savu izturību nācās pierādīt ilgos testos, lai noskaidrotu, vai ēka vispār spēs turēt dažādus vēja spiedienus.

“Lielais dzintars” atgūstas detaļās

Domājot par pamatīgajām slodzēm, kam pakļautas šāda tipa publisko telpu grīdas, arhitekti ilgtspējīgumu plānojuši nodrošināt ar Indonēzijas koka merbau parketu – tas jau izsenis pasaulē lielīts savas izturības dēļ, tādējādi kļūstot par gana populāru izvēli plaši apmeklētiem kultūras centriem. Jautāts, kāpēc lokālajās būvēs priekšroka tomēr netiek dota pašmāju koksnei, piemēram, ozolam, Poga atsaucas uz lietošanas parametriem, kuros ozols tomēr iepaliek, savukārt cenu ziņā atšķirības gandrīz neesot. “Izvēloties materiālu, kas vidēji maksā 54 eiro kvadrātmetrā, merbau uzvar visās kategorijās, tā spējas ir fantastiskas. Parkets ir aptuveni 25 milimetrus biezs, kas nozīmē, ka reizi piecos vai desmit gados – kā saka, kad galīgi kauns paliek par tā izskatu – var pieķerties un noslīpēt vienu milimetru, lai atgūtu iepriekšējo stāvokli. Visi stāvi un kāpnes izklāti tieši ar šādu parketu, jo tas mierīgi stāvēs pat simtgadi.” 

Taču to, ka detaļās ļaudis radīs mieru, pamato nejauši pamanītie garderobes risinājumi – slīpā leņķī izvietotās trīs āķīšu kārtas racionāli palielina apģērbu daudzuma saprātīgu novietošanu, kas īpaši noder telpās ar ierobežotu platību. To apstiprina arī Juris Poga, sakot, ka nekur tik kompaktas garderobes neesot redzējis, bet, kamēr koncertzālē nebija ieviests šis jaunums, esot bijis pat satraukums, kur visi mūzikas skolas audzēkņi novietos savas virsdrēbes, līdz atrasta šī iepriekš neredzētā metode.

Tāpat koncertzāles projektētāji aizdomājušies par personām ar kustību traucējumiem un labierīcībās izvairījušies no ierasti veramajām durvīm, to vietā ierīkojot sienā iebīdāmās, kas ratiņkrēslu lietotājiem ir stipri vien ērtākas. Tostarp labi izdevies atšķetināt jautājumu, kā vidi padarīt draudzīgāku vājredzīgiem cilvēkiem, – lielākoties visu publisko durvju malās iezīmētas spilgti dzeltenzaļas svītras, kas pēc zinātnieku pētījumiem esot vislabāk saskatāmā krāsa. 

Izcilie akustiskie mērījumi koncertzāli iekļauj pasaules labāko vidū

Kā liecina galējās akustikas pārbaudes Lielajā zālē un Kamerzālē, sasniegts maksimālais rezultāts no cerētā, apstiprinot un garantējot izcilu apskaņošanu ikvienam simfoniskā orķestra koncertam, kas jebkad varētu “Lielajā dzintarā” norisināties. Šādu iznākumu ar savu profesionalitāti sarūpējis viens no pasaules ievērojamākajiem akustiķiem Karlheincs Millers (uzņēmums Müller-BBM), kurš jau medijos izteicis viedokli, ka Liepājas koncertzāle viennozīmīgi iekļaujama pasaules labāko koncertzāļu sarakstā.

Par teicamu skaņas piedzīvojumu pārliecinājāmies arī klātienē ­– Liepājas Simfoniskais orķestris mēģinājumu starplaikā, Lielajā zālē nospēlējot nelielu muzikālu etīdi, ļāva piekrist iepriekš dzirdētam apgalvojumam, ka šeit nebūs labākas un sliktākas sēdvietas, kā esam saraduši citos koncertapmeklējumos, – Millers ir panācis neticamo, jo, neatkarīgi no atrašanās vietas zālē, klausītāji līdzvērtīgi spēja baudīt augstākās akustiskās kvalitātes koncertu. 


Lielā zāle ik koncertu solās uzņemt ap 1000 skatītājiem

Īpašu prieku par jaunajām iespējām pauda Liepājas Simfoniskā orķestra vadītājs Uldis Lipskis, darot zināmu, ka mūziķiem uz skatuves vienmēr bijis svarīgi vienam otru labi saklausīt, lai paši precīzāk atskaņotu savas partijas: “Kad ir pilns orķestris, mūziķi sēž no vienas skatuves gala līdz otram, tāpēc bieži vien savus kolēģus nedzird. Ideālā gadījumā mūziķiem no abām pretējām malām jājūtas tā, it kā stāvētu blakus. Pat simts cilvēku orķestrī visiem jādzird, kas notiek skatuves otrajā malā. Šī koncertzāle beidzot nodrošina parādību, kas līdz šim Latvijā nav bijusi.” 

Juris Poga lieliskos mērījumu rezultātus skaidro ar labo arhitekta un akustiķa sadarbību, kas pēc kopīgi izveidota koncepta, strikti pieturoties pie vienošanās, aukstasinīgi nodevās ieceres realizācijai. “Pēc akustiskā modeļa izveides akustiķis arhitektam parasti norāda uz vājajām vietām – kur vajadzētu kaut ko piegriezt, kaut kur nogriezt, kaut kur noslīpināt, kaut kur uzlikt virspusē mīkstāku vai cietāku materiālu.” Galvenais – nekad nedrīkst sākt šaubīties un atkāpties ne pa labi, ne pa kreisi. 


Lielās koncertzāles griestos ir atveramas lūkas, caur kurām iekštelpās iekļūst dienasgaisma

Lai gan Lielās zāles pamatuzdevums ir pakļauts simfoniskajam orķestrim un reverberācijas laiks ir tik ļoti kārotās divas sekundes, vadība, domājot par zāles biežāku noslodzi, telpu akustiski pielāgojusi arī mākslīgi apskaņotiem pasākumiem, kas uzstāda pavisam citas prasības. “Tikko parādīsies elektromūzikas instrumenti, tikko būs jāslēdz iekšā tumbas, – tā uzreiz labā skaņa pārvērtīsies par sliktu skaņu. Labā akustika ar mākslīgiem paņēmieniem ir vienkārši jānojauc,” nianses klāsta Poga, atklājot, ka akustiķis Liepājā izmantojis aizkarus. Tie ir gan redzami, gan noslēpti, turklāt izlaižami gan sānos, gan aizmugurē, ļaujot absorbēt skaņu tādā mērā, lai klausītāji varētu dzirdēt tikai skandas. 

Telpu daudzveidība un paplašinātās iespējas

Ja Lielā zāle un Kamerzāle savas jēgpilnības apstiprinājumu gūst jau mērķtiecīgi izvēlētajos nosaukumos, tad brīnumainā kārtā par trešo koncertzāli liepājnieki dēvē Eksperimentālās skatuves zāli, kurai, izrādās, ne tikai piestāv konferences, semināri, mākslinieciska jaunrade vai maza formāta teātra izrādes, bet transformējamais sienu formāts un maināmais sēdvietu izkārtojums sniedz iespēju izvietot līdz 150 skatītāju vietām vismaz četros dažādos veidos, ļaujot nodoties arī muzikālām performancēm un citiem pasākumiem. 


Nule kā Eksperimentālā skatuve (attēlā) pārsaukta Silvas Goldes vārdā, savukārt Kamerzāle - Dzintara Jurgelaiša vārdā


No aizmugures labi novērojams transformējamais sienu formāts

Tāpat būs pieejamas publisku pasākumu telpas ar nosaukumu Civita nova, no kurām viena bāzējas pirmajā stāvā, kamēr otra lepojas ar skaistiem saulrietu skatiem no augstākā – 5. stāva. “Šeit var nākt iedvesmoties, kad darbu par daudz,” smejas “Lielā dzintara” vadītāja Bože un vērš uzmanību, ka, lai gan ikdienā šajā telpā paredzētas baleta nodarbības, brīvdienās, koncertos un pasākumos viesi šeit pulcējas ar citiem nolūkiem – organizē saviesīgus vakarus, kuros bauda vīnu, kafiju un Liepājas ainaviskos skatus. Piedevām griestos iestrādātie gaismas reflektori – starp citu, gaužām līdzīgi margrietiņām – izkliedētā un maigā veidā izgaismo telpu, kas citkārt ļauj noskaņu tehniski pamainīt, staru kūļiem ar filtriem piešķirot vēlamo toni.


Civita nova 5. stāvā. Labajā malā spogulis, kas ikdienā noderēs topošajām balerīnām


Savukārt, kamēr “Lielā dzintara” atklāšanas maratons nepagurstoši ieskandina katru no ēkas zālēm, pianists Vents Zilberts un skaņotājs Valts Eglītis devušies uz Steinway ražotni Hamburgā, lai Liepājas jaunajai koncertzālei izmeklētu divus pašus labākos flīģeļus, no kuriem viens vietu radīs Lielajā zālē, bet otrs Kamerzālē. “Tie, kas saistīti ar mūziku un mākslu, zina, ka šis process ir ļoti īpašs un pat mazliet kutelīgs, jo ražotāji ne vienmēr piedāvā pašus labākos instrumentus,” situāciju komentē Bože un vaļsirdīgi atzīst, ka tas nav vienīgais darbs, kas joprojām ir procesā. 

www.greatamber.lv