Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas vizualizācija. © DGT Architects

Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas projekts “Atmiņu lauks” 0

– spēle starp izzūdošo un pastāvošo

Agnese Čivle
06/09/2015

Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka šobrīd top Tartu piepilsētā – vēsturiskās lauku muižas Rādi (Raadi) apkaimē. Vide šeit nekādi nav raksturojama kā gleznaina – padomju laikā šeit atradās militārais lidlauks. 2005. gadā tika izsludināts starptautisks konkurss par 34 000 kvadrātmetru plašās jaunās muzeja ēkas projektēšanu un izpildi šajā teritorijā. Tajā uzvarēja arhitektu apvienība – DGT Architects, kuru projekts tiks nodots ekspluatācijā jau 2016. gadā.

Tā kā visai neiespējami ir ignorēt šīs teritorijas agresīvās pagātnes paliekas, arhitektūras konkursa uzvarētāji projektu trāpīgi nodēvēja par “Atmiņu lauku” (Memory Field) un nevairījās muzeja arhitektūras konceptā cieši pieturēties pie pagātnes konteksta materiāla.
Projekta veidols paredz 350 metru garu stikla ēku ar kilometru garu ārtelpas pagarinājumu uz vecā skrejceļa platformas. Apmeklētāju plūsma caur pelēkajos toņos ieturēto vienstāva ēku tiks virzīta ārā uz lidlauku pretim “bezgalībai” – “atmiņu laukam”, kas ir plaša publiskā telpa, kurā plānots izvietot lielformāta brīvdabas skulptūras un organizēt pasākumus.

„Lai pārveidotu militārā lidlauka jēgu un vēsturi un pielāgotu to valsts muzeja vajadzībām, nepietiek vienkārši uz tā uzsēdināt jaunu muzeja ēku. Saiknei ir jābūt spēcīgākai, tai jārada sajūta, ka muzejs ir skrejceļa paplašinājums. Tāpēc mūsu radītajā projektā jumts aizvietos agrākā lidlauka platformu. Aktivitātes, kas notiks uz šīs platformas būs saistītas ar muzeja funkciju un lidlauks tiks zonēts vairākās daļās: Pirmie 150 metri tiks izmantoti izstādēm un performancēm, kas vistiešāk attiecas uz muzeja tematiku. Tie piedāvās patīkamu publisko telpu vasarā un pavasarī, kā arī mākslas notikumu platformu visam gadam. Pārējie 280 lidlauka metri tiks nodoti mākslinieku ziņā. Tie tiks sadalīti 7 x 70 metru lielos blokos. Katru gadu katrā no blokiem tiks nozīmēts viens mākslinieks, lai tas prezentētu sevi turpmākā gada ietvaros. Tas veidos publisko telpu un nodrošinās muzeja konceptuālu kontinuitāti,” skaidro projekta komanda, arhitekti Dens Dorels (Dan Dorell), Lina Gotme (Lina Ghotmeh) un Tsujoši Tane (Tsuyoshi Tane) – DGT Architects.


Muzeja topošās ēkas teritorija un apkārtne. © DGT Architects

Kas ir DGT Architects? Kā jūs īsumā iepazīstinātu ar sevi un savu filozofiju?

Mēs ticam, ka radošais process ietver sevī projekta vietas fizisko, vēsturisko un sociālo liecību arheoloģiju. Šis arheoloģiskais process ietver vietas konteksta dziļo pētniecību. Tāpat mums būtiska ir arī klienta vīzija un projekta lietotāju vajadzības. Šie komponenti ir mūsu darba būtiski instrumenti un katra projekta neatņemama sastāvdaļa.
Turklāt mēs esam pārliecināti, ka arhitektūras bagātība izriet no fakta, ka tā ir atkarīga un cieši saistīta ar citām disciplīnām. Mēs konsekventi tiecamies sadarboties ar citu disciplīnu pārstāvjiem – inovāciju inženieriem, māksliniekiem, dizaineriem, zinātniekiem un sociologiem. Tajā pašā laikā starpdisciplīnu meklējumos, mēs pieturamies pie postulāta – klients spēlē primāro lomu projektēšanas procesā.

Kā darbs pie muzeja ēkas izveides atšķiras no jebkuras citas ēkas arhitektūras projekta izstrādes?

Kā reiz izteicās šī konkursa žūrijas loceklis Vinijs Māss (Winy Maas) no holandiešu arhitektu biroja MVRDV: „Tas negadās bieži, kad kāds saņem iespēju izstrādāt un īstenot jaunas kultūras institūcijas projektu. Tādas institūcijas, kas pārstāv tautas identitāti. Etniskā mantojuma muzejs reflektē par tautas dzīvi un kultūru saskaņā un pretstatā ar jauno moderno kultūru, kas mūsdienās izpaužas caur vizuāliem līdzekļiem: medijiem, modi, ceļojumiem un dzīvesveidu. Žūrija meklēja dizainu, kas nodrošinātu jaunā muzeja kompleksam aktīvu lomu jaunajā globālajā modernajā kultūrā. Dizainu, kas spētu  pārvarēt valstu robežas un pārveidot reizēm visai pasīvo un noputējušo attieksmi pret šāda veida institūcijām, piesaistītu jauno paaudzi, būtu funkcionāls un konkurētspējīgs starptautiskajā kontekstā.”


Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas vizualizācija. © DGT Architects

Kāda ir jūsu vīzija – kā šī ēka spēs piesaistīt publiku muzejam kā kultūras institūcijai? Kāds ir tās potenciāls aizraut un radīt interesi?

Mūsu priekšlikums par šī muzeja būvniecību konkursa nolikumu zināmā mērā izaicināja. Tā vietā, lai muzeja ēkas izvietotu to paredzētajā lokācijā, mēs izvēlējāmies apgūt tuvumā esošo bijušo padomju militāro bāzi, kuras drupas aizvien prezentē tautas sāpīgo vēsturi.
Mēs uzskatām, ka jaunajam muzejam ir jāspēlē būtiska loma apkaimes reģenerācijā, un, lai to realizētu, bija jāsāk ar šo smagi uzlādēto, taču telpiski unikālo vietu. Nacionālais muzejs savā ziņā var turpināt savu lidlauka funkciju – tā jumts atveras pret bezgalīgo gaisa telpu, aicinot apmeklētājus ienākt muzeja sirdī.
Mūsu dizains veidots tā, lai dotu vietu plašam publisko aktivitāšu spektram – izstādēm, performancēm, mācībām. Muzeja teritorija kļūs par pulcēšanās un mijiedarbību vietu, kas apvienos cilvēkus, lai tie svinētu tautas bagāto, kaut sāpīgo, vēsturi.


Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas vizualizācija. © DGT Architects

Kuras būtu tās ēkas komponentes, kam būtu jāpievērš uzmanība katram laikmetīgās arhitektūras mīļotājam?

Mūsu ziņā ir 73 metrus platais un 1 kilometru garais lidlauka skrejceļa posms. Tā telpiskā kvalitāte un proporcijas ļaus šo platformu izmantot kā vietu dažādu pasākumu organizēšanai un lielformātu objektu ekspozīcijai. Tikmēr ziemeļrietumu daļa tikts izmantota kultūras un izglītības attīstībai, platība līdzās muzejam tiks saglabāta kā zaļā zona.
Jaunais Nacionālais muzejs tiek būvēts tā vēsturiskajā kontekstā, tas asimilē vietas leģendu – jumts aizvietos agrākā lidlauka platformu. Dažādos pilsētvides mērogos jaunais muzejs spēlēs pastāvēšanas/izzušanas spēli. No Vahti ielas puses tas šķiet kā blakus pagrabu pagarinājums – muzejs atklājas kā liela nojume, kas pārsedz publisko telpu. Divas sakrustotas plaknes iezīmē ieeju muzejā. Tur jumts pēkšņi izgaist un iestājas klusums – paveras skats pāri ezeram. Šis pagrieziens, kur koku faktūra kļūst par muzeja daļu, iezīmē pārejas punktu mūsu apziņā. Vērts vērst uzmanību arī kontemplācijas punktam ar saktu pret veco Igaunijas Nacionālo muzeju, spirta rūpnīcu un dažādām drupām, kas veido Rādi muižas vēsturi...


Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas vizualizācija. © DGT Architects

Kam būtu vērts pievērst uzmanību attiecībā uz inovāciju un tehnoloģiju risinājumiem?

Ēka ir pasīva enerģijas patēriņa ziņā.
Muzeja kolekcijas uzglabāšanai ir nepieciešams īpašs klimats. Lai to nodrošinātu, parasti muzeji patērē ievērojamu enerģijas daudzumu. Ierasti krātuvēs tiek uzturēta pastāvīga temperatūra un gaisa relatīvais mitrums ir 40–60 procenti. Lai ievērojami samazinātu summu par patērēto enerģiju, muzejam izvēlēta diezgan pasīva sistēma artefaktu saglabāšanai: pirmkārt, krātuves tiks izvietotas pagrabstāvā ar ļoti labi izolētām sienām, kas nodrošina ļoti minimālu siltumapmaiņu. Tā kā mitrums ir galvenā problēma, kas varētu ietekmēt artefaktus, pagrabs tiek būvēts no autoklāva betona, kas ir porains materiāls, kas saglabā lieko mitrumu, bet atbrīvo to, kad telpai tas nepieciešams. Šis materiāls ļauj muzejam ievērojami ietaupīt enerģiju, kas ir nepieciešams, lai aklimatizētu telpu. 


Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas makets. © DGT Architects


www.dgtarchitects.com