Paradīzes ābols – utopiskā pilsēta 0

No Gulivera apciemotās liliputu zemes līdz Demjenam Hērstam 

Anna Iltnere
12/08/2014

Ja jums būtu iespēja uzbūvēt pilsētu – kāda tā būtu? Visticamāk labāka nekā visas citas. Vīzija par ideālu pilsētu allaž iemieso vīziju par laimīgiem pilsētas iedzīvotājiem. Vienus sargā lielisks plānojums, citus – Mēness dievi kā pirmajās pilsētās, kuras dibināja šumeri. Tieši šī cēloņsakarību ķēdīte pretim laimei, mieram un labklājībai mudinājusi valdniekus, filozofus, arhitektus un māksliniekus gadsimtu no gadsimta izsapņot arvien jaunas utopijas. Gan galvu reibinošas, gan pieticīgākas.

Utopiskā Rīga esot pilsēta ar Laikmetīgās mākslas muzeju un koncertzāli, uzskata Solvita Krese, kura vada Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un ir mākslas festivāla Survival Kit kuratore. Šīgada festivāls notiks no 4. līdz 27. septembrim tukšās un neizmantotās telpās – bijušajā tekstilrūpnīcā “Boļševička” Ganību dambī 30 un Vāgnera zālē Vecrīgā. Festivāla tēma ir “Utopiskā pilsēta”, kuru risinās vairāk nekā 50 mākslinieki. Paralēli apjomīgajai izstādei no 12. līdz 14. septembrim notiks starptautisks simpozijs “Urbānā utopija: māksla un kultūra kā rīks pilsētas apzināšanai un izpētei”. 

Īpaši pamatotas aizdomas par utopijas klātbūtni rodas brīdī, kad viena cilvēka rokās tiek dota vara no pamatiem uzbūvēt pilnīgi jaunu pilsētu. Patlaban virkne acu pāru ir pievērsti pasaulē vislabāk apmaksātajam dzīvajam māksliniekam Demjenam Hērstam. Daļa acu tika ieplestas, daļa – nobolītas, vēl daļa, it kā bēgot no realitātes, aizvērtas – brīdī, kad medijus pāršalca ziņa, ka Hērsts saņēmis atļauju būvēt savu pilsētu – Hērstvillu, kas tika izplānota jau pirms diviem gadiem. 750 dzīvojamās mājas, skola, veikali, biroju ēkas un veselības centrs, kas virs zemes izsprauksies Devonšīras grāfistes dienvidu piekrastē – Ilfrakombes pilsētas nomalē. Arhitektonisko vīziju Hērsts raksturo ar vārdiem “mājas, kurās es pats gribētu dzīvot”, atklājot savu riebumu pret vienveidīgu un anonīmu arhitektūru. Kāds kritiķis gan jau paguvis presē iedzelt, nosaucot mākslinieka vīziju par Harija Potera ciematu.


Demjena Hērsta skulptūra Verity Ilfrakombes ostā Apvienotajā Karalistē

Ir skaidrs, ka diez vai ambiciozajam britu māksliniekam pietiktu vien ar nule klajā laistā un arhitektiem paredzētā LEGO apgūšanu. Sekojot Demjena rībošajiem soļiem pa mākslas pasaules mēli (kuras gaumes garšas kārpiņas atsevišķos mirkļos šķiet nomīdītas), kā labvēļiem, tā nīdējiem joprojām nezūd azartiskā interese – ko gan Hērsts darīs tālāk? Kāds būs viņa nākamais iznāciens? Kaut ķecerīgs kārdinājums ir iztēloties nākotnes ziņu virsrakstu, kas skanētu – “Septītajā dienā viņš atpūtās”, tomēr radošu cilvēku mešanās nekustamo īpašumu biznesā patiesībā jau nav nekas jauns vai nosodāms. Jo īpaši, ja pieder teju puse Ilfrakombes pilsētas zemes, savs restorāns, top milzīga studija un sava galerija. Un par “bīstami monstrozu” (The Guardian) nokristītā skulptūra Verity, kas sveicina ikvienu iebraucēju Ilfrakombes ostā. Jā, vesela pilsēta šķiet teju loģisks nākamais solis, kaut visnotaļ alkatīgs. Atmiņā ataust, ka 2012. gadā britu mākslas kritiķis Džonatans Džounss Hērstu nosauca par maldu pārņemtu diktatoru.

Tomēr ir aizdomas, ka Hērsts lolo utopiju, kas jau kopš Tomasa Mora laikiem pēc definīcijas ir fēlers – kolīdz pārnesta uz realitāti, tā draud kļūt par distopijas murgu. Renesanses humānists, britu filozofs un valsts darbinieks Mors, 1516. gada grāmatā aprakstot ideālu sabiedrību uz tāltālas salas, ir vārda “utopija” tēvs. No grieķu valodas “utopija” tulkojama kā “vieta, kuras nav”. Bet angļu izrunā eutopia grieķiski sanāk “labā vieta”. Ideālā pilsēta, kura neeksistē, kaut arvien ir bijuši centieni pierādīt pretējo.

VEĢETĀRIEŠU, DZĒRĀJU, SITUACIONISTU UN IZCILU ARHITEKTU UTOPIJAS

Utopisku pilsētu vārdā Broadacre City līdz pat savai nāves stundai izsapņoja, bet līdzekļu un atbalsta trūkuma dēļ tā arī nekad nerealizēja amerikāņu arhitekts Frenks Loids Raits. Ideja viņam bija radusies jau 1928. gadā un kļuvusi par apsēstību turpmāko 31 gadu. Utopiskās pilsētas plānojums bijis tik izšķērdīgs (tās mērogs – nevis cilvēks, bet cilvēks automašīnā, turklāt Loids Raits uzskatīja, ka ikkatram vajadzētu arī savu helikopteri), ka to kritizējuši jau laikabiedri, prognozējot pārapdzīvotības problēmas, kurām šāds pilsētas modelis nebūtu risinājums. Tomēr arhitekta dzinulis bija alkas pēc lauku plašumu ainavas un pretīgums pret saspiesto pilsētas dzīvi. Ne par velti 1932. gadā publicēto grāmatiņu Loids Raits nosauca par “Izzūdošo pilsētu” (The Disappearing City), kurā viņš uzsvēra, ka cilvēkam esot nepieciešams “vairāk gaismas, vairāk kustību brīvības un vairāk vispārējās telpiskās brīvības”. 


Lekorbizjē Plan Voison, kas paredzēja ar buldozeri nojaukt daļu Parīzes centra

*** 

Pavisam pretēju vīziju, kas cita starpā bija sākotnējais dzinulis Loidam Raitam nikni projektēt savu versiju, auklēja franču/šveicieču arhitekts un modernisma pionieris Lekorbizjē. Viņš bija pārliecināts, ka arhitektūrai ir jābūt tik vienkāršai un efektīvai, cik nu vien iespējams – gluži kā mašīnai. Pārliecības spārnots viņš izplānoja divas pilsētas: Ville Radieuse un Ville Contemporaine. Abās slietos milzīgi debesskrāpji, kas spētu izmitināt miljoniem cilvēku – kā bagātos, tā nabagos. Parki un apzaļumoti laukumi kalpotu par robežlīnijām, kas pilsētu sadalītu atpūtas, darba un citās zonās. Kaut arhitektūras projektos Lekorbizjē turpināja īstenot savus dzelžainos uzskatus, tomēr neviena no abām pilsētām netika uzcelta. Jāpiemin arī Lekorbizjē 1925. gadā prezentētais Plan Voison – iecere ar buldozeri nojaukt Parīzes centru Sēnas ziemeļu krastā, lai uzslietu sešdesmitstāvīgas augstceltnes, kuras uzrasējis jau Ville Contemporaine jeb “Laikmetīgās pilsētas” projektā. Par laimi arī tas neīstenojās.


Situacionistu idejas iemiesoja Konstanta Nīvenhuisa utopiskā pilsēta Jaunā Babilona

*** 

Lekorbizjē idejas sunīja situacionistu kustība, kas augstāk par visu lika alternatīvu dzīves pieredžu jeb “situāciju” meklējumus un kuras aizmetņi meklējami 1950. gadu sākumā mākslinieku un literātu grupā, kas pulcējās ap franču radikālo izdevumu Internationale lettrist, un “Starptautiskajā kustībā par tēlaino Bauhaus” (International Movement for an Imaginist Bauhaus), kuras kodolu veidoja Asgers Jorns un citi pārnācēji no mākslas grupas COBRA, kas atbilstoši nosaukuma atšifrējumam darbojās Kopenhāgenā, Briselē un Amsterdamā. Abas domubiedru grupas vienoja kopīgā interese par urbānismu kā ideoloģiju. “Agrīnajos manifestos letristi Gijs Debors, Ivans Ščeglovs, Žils Volmans stāsta par pašu piekopto “psihoģeogrāfiskās pētniecības metodi”. Tās ir savādas pastaigas bez noteikta maršruta un galamērķa, vienatnē vai grupās, lai pētītu “ar nodomu vai neapzināti ieviestās pilsētvides likumības un to iespaidu uz indivīda emocijām un uzvedību”, tādējādi izzinot veidus, kā tiek modelēta un pakļauta kontrolei ikdienas dzīve,” savulaik par situacionistiem žurnālā “Studija” rakstīja Kaspars Vanags. 

“Talkā tiek ņemtas īpašas psihoģeogrāfiskās kartes. Tajās viņi atzīmē novērojumus par savā starpā attālu kvartālu psiholoģisko saderību un novelk robežlīnijas vietās, kur negaidīti noskaņu pretmeti riesuši sajūtu par personības dalīšanos. Sekojot atzīmēm, pilsētas rajoni tad tiek bīdīti šurpu un turpu gluži kā ģeogrāfiskie kontinenti teorijā par to izcelsmi no laika gaitā sašķīduša veseluma. Tikpat lieti ceļojumā var noderēt arī jebkura cita karte, un draugus, kas klaiņojuši pa Harcas novadu Vācijā, izmantojot Londonas plānu, viņi uzslavē, sakot, ka “dzīve nekad nevar būt pārlieku dezorientēta”.”

Situacionisti jūsmoja par čigānu nepieķeršanos konkrētai vietai. Un bez atlīdzības to apmetnēm atvēlēja kāda biedra īpašumā esošo zemi, kad vietējā izpildvara, laužot senu tradīciju, caurbraucējiem liedza savējo. Trako Bavārijas ķēniņu Ludvigu dēvēja par psihoģeogrāfijas pionieri, jo viņa celtās pasaku pilis Neišvānšteinā, Herenhīmzē un Linderhofā klaji ignorēja praktiskā prāta noteikumus. Atklātā vēstulē avīzei The Times viņi iestājās par vecā ķīniešu kvartāla saglabāšanu Londonā un dievināja nakts pastaigas pa pamestām rūpnīcām vai graustu rajoniem, kas atšķirībā no funkcionālisma arhitektūras piedāvāja nevis aprēķināto, bet neaprēķināmo.

1998. gadā amerikāņu arhitektūras un urbānās vēstures pētnieks Saimons Sadlers izdeva grāmatu Stuationist City, kustības manifestos, traktātos un mākslas darbos mēģinot izlobīt un nodaļās sakārtot situacionistu vīziju par ideālo pilsētu. Viens no situacionistu pilsētas iemiesojumiem ir Jaunās Babilonas projekts, kuru kā utopisku antikapitālisma pilsētu no 1959. līdz 1974. gadam plānoja un maketos būvēja arhitekts un mākslinieks Konstants Nīvenhuiss. Pretēji tendencei pilsētas dzīvi sakārtot funkcionālās zonās, Jaunajā Babilonā ikkatrs varētu ēst, gulēt, atpūsties un strādāt tur, kur vien vēlētos. 1974. gadā sapņošanu noslēdza Konstanta Nīvenhuisa izstāde Hāgas pilsētas muzejā, kurā viņš izrādīja visus maketus un skices, lai tās pēcāk muzejam pārdotu, jo mājās gluži vienkārši vairs nebija, kur apgriezties. 


Veģetāriešu utopiskajā pilsētā Oktagonā, kas 19. gadsimta vidū uzslējās Kanzasā, ēkas bija astoņstūra

*** 

Iecere 1856. gadā izgāzās ambiciozu veģetāristu saimei Kanzasā, kuri no sirds vēlējās realizēt Oktagonas (Octagon) pilsētiņu, kurā dzīvotu tikai un vienīgi augu valsts piekritēji, tomēr interese bijusi tik maza, ka iedzīvotāju skaita nodrošināšanai nācies atļaut ieeju arī gaļēdājiem... Oktagons ir astoņstūris, un tas kalpojis par pilsētplānošanas struktūru, pat mājas tika būvētas astoņstūru formā. Uz dzīvi Oktagonā pārcēlās 16 ģimenes, tomēr ar laiku izžuvušais strauts, moskīti un slimības pielika punktu pilsētas pastāvēšanai, par vienīgo liecību šodien kalpojot dīvainajām mājelēm. 


Henrijs Fords Brazīlijas džungļos 1920. gados uzcēla Fordlandiju

***

Brazīlijas džungļos vēl šodien var atrast ASV transplantētās pilsētas – Fordlandijas paliekas. Veiksmīgajam auto rūpniekam Henrijam Fordam 1928. gadā radās visnotaļ utopiska ideja Amazones lietusmežu gumijkoku plantāciju ielokā uzcelt īstenu amerikāņu pilsētiņu, kurā dzīvotu amerikāņu strādnieku ģimenes un vadītu tādu pat ikdienu kā dzimtenē. Tomēr pilsētu iznīcināja divas kļūdas – darbs no 9 līdz 17 tādā klimatā bijis neciešams, kamēr vietējie piekopa saprātīgo ieražu strādāt tikai rītos un vakaros. Rezultātā notika amerikāņu strādnieku nemieri, kuru simbols bija fabrikas pulksteņu sadauzīšana. Otra kļūda bija zināšanu trūkums gumijkoku stādīšanā. Tos sastādot pārlieku tuvu, vesela plantācija tika aizlaista postā, un amerikāņi Fordlandiju pameta kā žurkas grimstošu kuģi.

***

1952. gadā Mels Džonsons investorus iepazīstināja ar savu lielisko ideju par pilsētu, kura pastāvētu, pateicoties alkoholam. Katra iela būtu kā atsauce uz konkrētu grādīgo dzērienu, piemēram, Džina līnija, Burbona bulvāris vai Skoča iela, un pilsētai būtu pašai sava valūta: ierasto dolāru jeb baksu vietā varētu norēķināties ar BoozeBucks. “Kārtību” uzraudzītu Ballīšu policisti (Party Police), kuri nevienu nearestētu, bet gan noreibušajiem pasniegtu aspirīnu un parūpētos par drošu nogādāšanu mājās. “Kūrorts, balstīts alkohola kultūrā,” tā savu ideju investoriem dedzīgi raksturojis Džonsons. Bāri, klubi un dzērienu veikali strādātu visu diennakti, bet bērni pilsētā, protams, netiktu ielaisti. Vecāki viņus varētu atstāt speciālā nometnē, turpat pilsētas pievārtē. Mela Džonsona utopiskā ideja gan netika atbalstīta, tomēr sapni par “Grēku pilsētu” ar pilnu jaudu iemieso Lasvegasa. Jāpiebilst, ka minētās ir vien dažas no utopiskajām pilsētām, jo vēsture glabā veselu klāstu gan realizētu, gan nerealizētu sapņu. 

UTOPIJA UN LAIKMETĪGĀ MĀKSLA 

“Līdz šim šķita, ka utopiskas, no pamatiem izgudrotas pilsētas laimīgā kārtā palikušas pagātnē. Bet šobrīd Eiropā ir modē atdzīvināt vēsturiski izgāzušās idejas,” man atraksta mākslinieks Krišs Salmanis, kad lūdzu viņu pasapņot un uzburt savu utopiskās pilsētas vīziju. “Es gribu, lai par manu ideālo pilsētu kļūtu Rīga,” viņš piebilst, teju vai sabalsojoties ar gaidāmā Survival Kit 6 koncepciju. 

Arī igauņu mākslinieks Marko Mētams pēc vairāku dienu apdomāšanās man raksta, ka laikam nemaz negribētu būvēt pilsētu. “Pasaulē ir jau tik daudz lielisku pilsētu, turklāt uzskatu, ka tās labākās rodas pašas no sevis – praktisku apsvērumu vadītas. Cilvēkiem rodas nepieciešamība kaut kur piestāt un sākt tur dzīvot. Utopiskai pilsētai paredzēto naudu es visticamāk iztērētu kam citam.” 

Kaut abi mākslinieki atgaiņājas, utopiju dzemdināšanai un laikmetīgajai mākslai tomēr ir daudz kopīga. Pirms diviem gadiem Hatje Cantz izdevniecībā iznāca grāmata, kas tā arī saucas – Utopia & Contemporary Art. Eseju apkopojumā tiek pieminēts Kopenhāgenas ARKEN muzeja “Utopijas projekts” – tēmai veltītas izstādes no 2008. līdz 2011. gadam. Ar utopiju šoreiz tika domāts nākotnes muzejs labākai dzīvei. Katru gadu tika uzaicināts viens mākslinieks, lai 12 mēnešu laikā īstenotu lielizmēra instalāciju, kas apdzīvotu 150 metru garo muzeja telpu, sauktu par “Mākslas asi” jeb Art Axis


Olafūra Eliasona instalācija “Tavs aklais pasažieris” ARKEN muzejā Kopenhāgenā

2010. gadā projektu noslēdza dāņu/islandiešu mākslinieks Olafūrs Eliasons, kurš ir utopisku situāciju lielmeistars, ja atminamies kaut vai mākslīgo sauli, kuru viņš uzbūra Tate muzeja Turbīnas zālē. “Mākslas asī” Eliasons uzcēla 96 metrus garu miglas tuneli “Tavs aklais pasažieris” (Din blinde passager), kurā redzamība bija vien pusotrs metrs, turklāt biezie vāli tika izgaismoti un iekrāsoti visdažādākajās varavīksnes krāsās. Tiesa, lai kādas utopijas cilvēce nelolotu, nākotnes paredzēšanā redzamība ir vāja. Varam vien taustīties pēc ceļa ar priekšā izstieptu roku. Cita starpā Luiziānas mākslas muzejā, kas atrodas ārpus Kopenhāgenas, jau nākamnedēļ Olafūrs Eliasons atklās jaunu izstādi RIVERBED, kas solās būt iespaidīga instalācija, muzeja dienvidu spārnā ienesot dabu, tādējādi apgriežot attiecības starp muzeja iekštelpu un ārtelpu, dabu un kultūru. 

Grāmatas Utopia & Contemporary Art ievada esejas autors Ričards Nobls atzīmē, ka utopiskus mākslas darbus raksturo divas vilkmes: pirmkārt, vīzija par labāku vietu nekā tā, ko apdzīvojam patlaban; un, otrkārt, sajūta, ka tumsa “elpo pakausī”, jeb pretrunas un ierobežojumi, kas mudina izrauties no šābrīža situācijas pretim kam gaišākam. Kā divus utopiskākos no mūslaiku māksliniekiem līdzās virknei vēl citu Ričards Nobls izceļ Entoniju Gormliju un Iļju Kabakovu. 

Vasaras sākumā Parīzes Grand Palais bija aplūkojams jaunākais mākslas darbu sērijas Monumenta projekts – krievu izcelsmes mākslinieku Iļjas un Emīlijas Kabakovu “Dīvainā pilsēta”. Zem stikla, nesošo konstrukciju pinuma apvītā telpā no baltām putuplasta sienām tika radīta pilsēta, uz kuru ceļu rādīja milzīgs skanošs kupols – gigantiska sfēriska skanda, kas visu laiku mazliet mainīja savu apgaismojumu un raidīja vienmērīgu, mazliet svinīgu mūziku. Pašā pilsētā bija iespēja apmeklēt Kosmosa enerģijas centru, pavērot cilvēka satikšanos ar eņģeli un apskatīt vienmēr atvērtos vārtus no gaisa uz gaisu. 


Iļjas un Emīlijas Kabakovu projekts Strange City vasaras sākumā Parīzes Grand Palais

“Mēs nevaram realizēt utopiju, tas ir acīmredzami, bet mēs varam turpināt sapņot par to un censties to radīt vismaz mākslā,” intervijā Arterritory.com pirms atklāšanas teica Emīlija Kabakova. Nudien – sapnis un sapņošana ir utopijas saldā serde, kura satrūd, kolīdz utopija tiek realizēta. Ja utopiju salīdzina ar paradīzes ābolu, kurā nedrīkst pa īstam iekosties, ja vien nevēlies palikt aiz paradīzes vārtiem, tad jāteic, ka tieši mākslas ir tā joma, kurā par utopijas ābolu ēšanu nevienu nekur nepadzen. Ne par velti virkne utopisku sabiedrību apdzīvo grāmatu lappuses. Jā, arī Demjens Hērsts ir mākslinieks, bet viņa brīnumzemes īstenošana grasās kļūt par realitāti, ne vairs mākslas lauciņu.

Sākotnēji Kabakovu darba nosaukums bijusi “Utopiskā pilsēta”, taču vārds “utopija”, kā uzskata Kabakovi, esot pārlieku novazāts jau Padomju Savienības – utopiskas lielvalsts – sabrukuma laikā, kad sākusies vispārēja eiforija par iztēloto brīvību un visiem nodrošinātu labāku dzīvi, tomēr jaunā utopija jau atkal nepiepildījās. “Šobrīd runāt par “utopisko” pilsētu ir vēl jo vairāk utopiski, vēl jo vairāk dīvaini.”

Pirms gada Sanktpēterburgas Ermitāžā notika izstāde “Utopija un realitāte. Els Ļisickis, Iļja un Emīlija Kabakovi”. Trīs mākslinieku – krievu avangarda un konceptuālisma klasiķa Ela Ļisicka un Kabakovu pāra apvienošana vienā izstādes projektā bija solis, lai atklātu padomju utopijas fenomenu visā tās dramatismā un pretrunu pārpilnajā veselumā no revolūcijas laikmeta līdz “sociālismam ar cilvēcisko seju”. “Utopija un realitāte” ir projekts, kas skaidri izgaismoja Kabakova daiļrades galveno ideju, īpaši pēdējos divdesmit gados, – reprezentēt ne vairāk un ne mazāk kā visu padomju civilizāciju kopumā. Jo, pēc Borisa Groisa, Maskavas romantiskā konceptuālisma teorētiķa domām, vienīgā civilizācija, kas izzuda nevis senatnē, bet mūsdienās, bija padomju civilizācija. Savukārt 2012. gadā Maskavā Kabakovi prezentēja muzeja projektu – savdabīgu padomju civilizācijas pieminekli gigantiskas labirintveida bumbu patvertnes veidolā ar daudziem nodalījumiem, tādu kā milzīgu komunālo dzīvokli. Varbūt tieši tāda pavisam burtiski varētu izskatīties utopiska pilsēta? 

AUKSTĀ KARA “RELIKVIJAS” – NĀKOTNES UTOPISKĀ PILSĒTA? 

“Aukstā kara laikā Zviedrija bija viena no pasaulē militarizētākajām valstīm. Tika izbūvēts ap tūkstoti pazemes bunkuru. Bija plānots, ka nepieciešamības gadījumā valdības autoritātes varētu pārcelties ārpus pilsētas uz pazemes telpām – zem mežiem klāta kalna,” feisbuka sarakstē man stāsta zviedru grafikas dizaineri RITATOR, kuru klientu vidū bijušas gan Zviedrijas valsts iestādes, tostarp valsts centrālā banka, gan muzeji, teātri un mākslas augstskola, kā arī uzņēmumi, piemēram, IKEA. Zinot RITATOR ideju lidojumu, kur spārnu apgriešana notiek reti, vēlējos dzirdēt, kāda būtu viņu būvētā utopiskā pilsēta. 

Gustavs Granstrēms un Oskars Laufersvailers turpina: “Zviedru valdība visu dokumentēja uz papīra, kas paģērēja ne vien lielu administratīvo aparātu, bet arī plašas darba telpas. Zem kalna tika izbūvēts milzīgs pazemes telpu puduris, saukts the zone. Savas telpas bija atvēlētas nacionālajam arhīvam, sabiedriskajai televīzijai un radio, slimnīcām, pazemes vilcienam un nozīmīgākajiem uzņēmumiem. Militāriem mērķiem, protams, tika piešķirta vislielākā kvadratūra – kazarmām, komunikāciju centram, ieroču rūpnīcām, nocietinājumiem, gaisa spēku kontroles centriem, flotei un armijai.”

Zviedrijas konstitūcijā esot ierakstīts, ka valsts lēmumiem jābūt pieņemtiem uz Zviedrijas zemes, līdz ar ko, ja galvaspilsētai Stokholmai uzbruktu, tad parlamentam, valdībai un karaliskajai ģimenei (kurai līdz 1974. gadam piederēja reāla vara), būtu jāpārceļas citviet Zviedrijas teritorijā, lai nezaudētu vadības funkciju, saka RITATOR


Mežiem klātā Zviedrijas pazemes bunkuru teritorija the zone . Foto: Anders Karlén

“Par šo potenciālo slēpni kļuva the zone teritorijas lielākais kalns. Tajā bija iekārtota parlamenta kamera un viss cits, kas dzīvi un darbu zem zemes padarītu iespējamu ap 4000 personām. Kad Padomju savienība sabruka, Zviedrija tika atbruņota un kalnu alas tika vai nu aizzīmogotas vai izmantotas kam citam, piemēram, īpaši aizsargātām serveru telpām vai viskiju noliktavām.” Gustavs un Oskars uzskata, ka tieši šī varētu kļūt par lielisku vietu utopiskas pilsētas īstenošanai. 

“Tā vietā, lai ņemtu neskartu zemi, būtu jau gatava pamatstruktūra, kuru izmantot no jauna. Pazemes alām ir valstī labākais interneta pieslēgums, ņemot vērā, ka patlaban tie izmitina nozīmīgus mezglpunktus. Bunkurus varētu pārvērst ražošanas telpās un darbnīcās, kur iedzīvotāji nāktu un būvētu jaunas lietas. Pati pilsētu varētu līdzināties blīvam Zviedrijas lauku ciemam – ar mazām mājelēm turpat virszemē, kur atvēlēta liela teritorija, ņemot vērā, ka meži aizņem milzu platību. Mežs un rūda, kuras raktuves atrodas the zone, būtu lieliski izejmateriāli, bet ūdens plūsmas izmantotu elektrības ieguvei. Starp alām varētu tikt izbūvēta pazemes tramvaju vai metro sistēma. Vietējās virszemes fermas rūpētos par pārtiku, un klāt tiktu uzceltas jaunas,” skrupulozu vīziju atklāj RITATOR. “Utopiskā pilsēta laukos, kur lielākā daļa industrijas un komunikāciju būtu paslēptas zem zemes, atvēlot virszemi cilvēkiem, agrikultūrai, fermām, zvejai un medībām.” 

Ja nupat aizmirsāties, iztēlojoties dzīvi tādā utopiskā pilsētā, jo īpaši uz patlaban draudīgās politiskās situācijas fona, atelpai der atcerēties Džonatanu Sviftu, kurš grāmatā “Gulivera ceļojumi” uzbūra vairākas utopiskas sabiedrības, tostarp liliputu zemi. Vai atminaties, par ko divas liliputu frontes saķildojās? Par to, kā pareizi lobīt vārītu olu – nošķeļot olas šaurāko vai platāko galu. Tas bija valstiska mēroga konflikts. Bet ja gribas palasīt ko jaunu, šovasar klajā nācis Džonatana Gibsa romāns Randall. Autors aicina lasītājus iztēloties mūsdienu mākslas scenāriju, ja Demjens Hērsts 1989. gadā būtu nomiris. Pasaule bez Hērsta. Sarkastiska utopija.