Krišs Zilgalvis. Foto: Kristīne Madjare

Iemīlējies zinātkārē. Intervija ar arhitektu Krišu Zilgalvi 0

Intervē Rita Kaže-Zumberga
23/07/2014 

“Īsts daudzskaldnis,” nodomāju, kad kārtējo reizi jaunais arhitekts Krišs Zilgalvis (1985), aizņemtības mākts, pārcēlis intervijas laiku dažas dienas uz priekšu. Spēcīga rakstura skaldnes, neskaitāmu notikumu šķautnes un emocionālas virsotnes veido vienotu veselumu, tikai viņam raksturīgu un īpašu telpisku formu, uz kuru mums pārējiem vien atļauts noraudzīties. 

Plašākai sabiedrībai Krišs kļuva zināms pēc uzvaras Doma baznīcas un biedrības Ascendum vitrāžas konkursā, kurā pieteica sevi ar tik drosmīgu skici, ka pat šobrīd realizācijas procesā kopā jālauza labākie pieejamie pašmāju un starptautiskie prāti, kaut sākotnējais atklāšanas datums bija nosprausts aprīļa izskaņā. Septiņus metrus augstais stikla mākslas darbs mainīs izskatu ik reizi, kad saules gaisma trīsies debesjumā vai pats skatītājs, nelīdzeno bruģi mīņādams, paspers soli sāņus. Divi miljoni elementu savietojušies unikālā kompozīcijā, kuras trīs dimensijas ļaus paveikto nojaust arī neredzīgiem ļaudīm. We shape a better world – tā vienmēr apgalvojusi pasaulslavenā inženieru kompānija ARUP, kas atsaucās Zilgalvja aicinājumam pievienoties projekta  izstrādē, jo kaut ko tādu profesionāļi vēl nebija redzējuši. Lai gan pirms tam strādājuši pie Sidnejas opernama, Londonas Gherkin debesskrāpja un Pekinas olimpiskā kompleksa, šobrīd kopā ar “Vincents Arhitektūra” komandu inženieri aizrāvušies ar jaunradīto tehnisko risinājumu.

Sākotnēji piešāvis roku Kornela universitātē Ņujorkā (Cornell University), par ekstrēmo arhitektu Krišs Zilgalvis sevi godpilni sācis dēvēt, kopš ar izcilību ieguvis bakalaura diplomu Londonas Metropolitēna universitātē (London Metropolitan University). Iespēja apgūt dzīvošanai ne pārāk piemērotas teritorijas ir ekstrēmās arhitektūras pamatā; neparedzami laikapstākļi, tuksnešainas augsnes, gaismas trūkums vai tieši tās pārpilnība pēkšņi sāk pakļauties cilvēka rokai. Studiju gados topošais speciālists atstājis tik labu iespaidu, ka viens no pasniedzējiem uzņēmies mentora lomu un Zilgalvis bez pieredzes iekļauts komandā, kur strādājis pie ārkārtīgi interesantiem projektiem, tostarp Aniša Kapura studijas projektēšanas Bahamu salās, radījis koncepcijas un tehniskos risinājumus, pat piedalījies klientu sapulcēs. 

Un tomēr, lai uztveres sienas neiegultos uz palikšanu un sajūtu kolekcijās iekristu pa jaunai veltei, Krišs jau no agra vecuma pievērsies performances mākslai, kur eksperimentējot mēdz nekautrīgi nomest pēdējo apģērba gabalu, kakofonijā uzstāties simfoniskajā orķestrī, kurā neviens nelepojas ar instrumentu spēlētprasmi, vai tikpat labi, sēžot uz veca dzelzceļa tilta balsta Daugavā, vienkārši ražot auseklīšus. 


Foto: Kristīne Madjare

Izvētot puiša personības uzbūvi, nāktos secināt, ka dažas skaldnes pierīvējis tēvs Dzintars Zilgalvis, kurš reizē ir gleznotājs un peldošās mākslas galerijas “Noass” vadītājs, taču pie citām personības šķautnēm nostrādājis gadījums un piedzīvojumu kāre. Lai mazinātu saspringumu, intervijas laikā Krišs rokās ir paņēmis papīra saspraudīti no dzelzs, kuru sarunas gaitā virpina pirkstos, dažādi loka un pakšķina pret galda virsmu. Un tikai atvadoties ievēroju, ka tā salauzta neskaitāmos mazos gabaliņos un izvietota tikai viņam vien zināmā figūrā. 

Kā tas ir – uzaugt Zilgalvju ģimenē? Kādas ir atmiņas no bērnības?

Bērnība bija ļoti aizraujoša un, es pat teiktu, izteikti radoša. Vecāki nekad nenorādīja konkrētas nodarbības, nevedināja uz specifiskām interesēm, pulciņus un sporta nodarbības varēju izvēlēties pats. Tas ļāva daudz ko pamēģināt un brīvi veidot nākotnes profesijas izvēles. Līdz ar to pat rozentāļos iestājos pa kluso. 

Kāpēc pa kluso?

Tāpēc, ka tas bija iekšējais azarts. Kad izteicos, ka vēlētos sākt interesēties par mākslinieka karjeru, tēvs īpaši nepriecājās, jo gāju normālā vidusskolā, matemātikas klasē, cītīgi nodarbojos ar sportu… Pēcāk jau, protams, vairs neiebilda.

Tēvs vēlējās redzēt tevi dodamies citā virzienā? 

Domājams, ka tā noteikti bija tēvišķā gādība, jo mākslinieka profesija nav tā pati vieglākā. Ne tā stabila, ne finansiāli paredzama. Tas vairāk ir kā dzīves aicinājums un sava piepildījuma meklēšana ar mākslas palīdzību. Lai gan man mākslas vide liekas pašsaprotama – ikdienā, esot Rīgā, vienmēr laiku pavadu uz “Noasa”, kaut nav man šeit piespiedu kārtā jāstrādā, tas nav ģimenisks pienākums. 

Cik lielu lomu lēmumu pieņemšanā tomēr spēlē ģimenes locekļi? Vai tēvs un māte spēj ietekmēt tavas izvēles? 

Jāatklāj konteksts – pēc rozentāļiem, kurus noslēdzu ar videomākslinieka diplomu kabatā, loģisks turpinājums šķita solis mākslas virzienā. Iespējams, tā būtu bijusi performance vai gleznošana. Jāatzīstas, turpmākās profesijas meklējumi notika četrus gadus! Tieši tik ilgu laiku ieturēju pauzi izglītībā, un, paldies Dievam, vecāki neko neuzspieda, neietekmēja pāragru iestāšanos nepareizā skolā. Un es to ļoti, ļoti novērtēju. Pieļauju domu, ka arī viņi tagad ir priecīgi par manu profesijas izvēli – savos gandrīz 30 gados esmu pilnīgs zubris skolā, ar mugursomu plecos dodos uz lekcijām un apzinīgi mācos, jo es to no sirds vēlos darīt. Un vispār, kā gan 18 gadu vecumā vari zināt, ko nākotnē vēlies darīt?

Protams, starplaiks netika izniekots, aizpildīju to aizraujoši – piedalījos vorkšopos un citos mācību kursos, taču konkrēto izvēli studēt arhitektūru piedzīvoju tikai vēlāk. Reizēm gan iedomājos – būtu normāli, ja pēc rozentāļiem iestātos Mākslas akadēmijā, jo tieši tai skolēni tur tiek sagatavoti. Psiholoģiski būtu stabilitātes sajūta, konkrēts plāns uz vairākiem gadiem, mācies četrus gadus, tad maģistros un vēlāk varbūt arī doktorantūrā, bet – ko tad? Es šīs domas izdzīvoju pirms iestāšanās, vēlējos saprast, ko tieši gribu nākotnē pieredzēt, tā bija sava veida riskēšana. Kad uzsāku studijas, mani bijušie klasesbiedri jau bija pabeiguši bakalaurus.

Vai atpazīsti Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas atstātās iezīmes savā rokrakstā? 

Tieši šī skola iedeva spēcīgu aizmuguri arhitektūras studijām. Atskatoties uz Londonas universitātē iegūtajām zināšanām, kur man ir diploms ekstrēmajā arhitektūrā ar uzsvaru uz gaismu un tās pētniecību, noprotu, ka viss sākās tieši mākslas vidusskolā, kur zīmējām portretus un veidojām tēlnieciskus darbus, kas arī ir viena liela gaismas novērošana un izzināšana. Soli pa solim vēlāk neapzināti nonācu līdz arhitektoniskām formām. Taču ikdienas darbā joprojām palīdz toreizējie zīmēšanas un skicēšanas treniņi diendienā, bet zināšanas par gaismu un proporcijām devušas man instrumentus labāk izteikties un arī ātrāk nokļūt līdz rezultātam. 

Vai četru gadu starpposmā nebija viegli pazaudēt šo ietrenēto roku?

Aktīvā iesaistīšanās dažāda veida mākslas notikumos,  piedalīšanās pašizaugsmes un pašrealizācijas veicinošos kursos neļāva asumam nozust. Bet no otras puses – šie gadi man deva milzīgu plusu, iespēju distancēties no iemācītā. Spēju meklēt visā ko jaunu. Iespējams, tieši labo rezultātu deva četri gadi mākslas vidusskolā un četru gadu pauze starp skolām, sniedzot elastīgumu un plašāku skatu.

Taču, nerunājot par skolu un tās pamatīgajām slodzēm, es aizdomājos, kas tieši man audzināja raksturu, un jāsecina – tas ir sports! Strādājot pie vairākiem projektiem vienlaicīgi, vajag fizisku izturību, lai vispār spētu spētu, piemēram, trīs dienas nepārtraukti kvalitatīvi koncentrēties. To apņēmību, nonākot saskarsmē ar fizisko un garīgo izsīkumu, var iegūt jaunībā sportojot. Ir emocionālie pacēlumi un kritumi, bet šis stingrais nodoms palīdz distanci veikt līdz galam.


Kriša Zilgalvja zīmējums "Rozentāļu elektriķis". 2004

Izteicies, ka četrus gadus meklēji sevi, bet ko dēvē par pagrieziena punktu, lai nokļūtu Ņujorkā, pēcāk arī Londonā? Kā nonāci līdz vēlmei studēt arhitektūru? 

Lai gan mani tas pakāpeniski bija saistījis jau agrāk, domas es noformulēju tieši mirklī, kad izjutu sevis izsmelšanos, kad sāka zust idejas un šķita, ka smadzenes netiek pietiekami barotas. Nospēlēja jaunības maksimālisms – gribēju un vajadzēja darīt! Tāpēc izlēmu par labu skolai Ņujorkā, jo biju pārliecināts, ka Eiropa ir par tuvu, vēlējos aizbraukt pēc iespējas tālāk. Iekļuvu ļoti labā universitātē, kur ārzemniekiem studēšana izmaksā ļoti dārgi, ne par velti tur saņēmu jautājumus, kāpēc tu, Eiropas Savienības pilsoni, atrodies šeit, bet neesi savā kontinentā, kur mācīties var daudz lētāk, turklāt ļoti labās skolās? Pasniedzēja man ieteica tieši Londonas Metropolitēna universitāti, kas galu galā nospēlēja liktenīgu lomu, jo satiku sev īpašus cilvēkus. 

Tava stāsta vieglums par pāriešanu no Ņujorkas skolas uz otru Londonā maldina, jo mēs aizmirstam, ka šādās vietās ne katrs tiek pieņemts. Ir taču iestājpārbaudījumi, noteiktas prasības. Kas latviešu puisim ir jāizdara un jāprot, lai varētu studēt tik augstā līmenī? 

Jāatzīst, ka, noslēdzot mākslas vidusskolas posmu, nebiju apveltīts ar tehniskām zināšanām un sapratni par, piemēram, rasējumiem. Galvā bija nulle no vajadzīgās informācijas, kas nepavisam neder topošajam arhitektūras studentam. Gāju kursos, arī matemātikas, lai gan tobrīd pat nenojautu par nākotnes izvēlēm, vienkārši biju pārliecināts, ka man tas noderēs. Daudz laika pavadīju mājās mācoties, ko mēdzu arī šobrīd praktizēt – vienkārši stundām darbojos un apgūstu dažādas datorprogrammas, specifiskas matemātiskas zināšanas, kuras uztveru kā instrumentus, lai labāk spētu izteikties un realizēt idejas. Uztvēru visu azartiski un lielākoties apguvu tieši pašmācības ceļā. Piemēram, tev nav laika, tu strādā, sporto, bet draugi zvana un taujā: “Izejam kaut kur?” Un ir kādas aizbildināšanās ar laika trūkumu, līdz vienu dienu tu iemīlies! Vienmēr atradīsi laiku, noorganizēsi dienu, sakārtosi dzīvi, lai tikai satiktos ar savu mīlestību. Un tāpat man ir ar šo procesu – viss notiek pats no sevis. Esmu iemīlējies zinātkārē. 

Vai vēlies teikt, ka tiki prestižā universitātē Ņujorkā ar zināšanām, ko ieguvi pašmācības ceļā? Tas izklausās ārkārtīgi neticami. Tiešām nebija darba pieredzes vai vide, kur ieguvi kādas specifiskas un nozīmīgas iemaņas?

Arhitektūrā es nemaz nevarēju ne strādāt, ne praktizēties, jo zināšanu nebija vispār, pat ne mazākās izpratnes, kas tas īsti ir. Galvā bija salīdzinājums par it kā lielu tēlniecību, kuras pamatā ir telpiska forma. 

Manus uzskatus ļoti mainīja nākamie notikumi – studējot arhitektūru, piedzīvoju aizraujošas atklāsmes. Ņujorkā bija ļoti dažādu novirzienu kursabiedri, un visus mūs kopā apzināti miksēja, speciāli radīja apstākļus, lai ikdienā ķīmiķi satiktu programmētājus, fiziķus un tēlniekus, bet arhitekti – inženierus, mūziķus, gleznotājus. Pavadot laiku kopā, radās ļoti vibrējoša atmosfēra, īstenībā pat spridzeklis. Varēja iedvesmoties no kāda sev pilnīgi sveša lauciņa, tēmas un izmantot to savā darbā, vai pat, kopīgi sastrādājoties, radīt ko jaunu. 

Kā piemēru varu minēt līdzīgu notikumu mazliet agrākā laika posmā – mācoties performanču mākslu un video tieši šajā pašā lielpilsētā, mūs māksliniekus salaida kopā ar dažādiem tehnoloģiju izstrādātājiem. Pēc nedēļas un sajūsminošām darba stundām mēs dabūjām tanka mērķēšanas sistēmu, kuru pārprogrammējot izmantojām video projekcijās – varējām skriet pa zāli ar ekrānu rokās kā ar kustīgu mērķi, bet projekcija nemainīgi vienmēr uz tā bija virsū, jo šī sistēma pati visu nokārtoja. 

Kā īsti noritēja šis process, lai iestātos Kornela universitātē? Rasēji, izpildīji nosacījumus no attāluma, pēc tam sūtīji? 

Jā, visu darīju no attāluma, pastāvīgi komunicēju ar skolu, sūtīju viņiem nepieciešamos materiālus, jo aizbraukt tur, lai iestātos klātienē, būtu man par dārgu. Viņi gāja cauri maniem rasējumiem, zīmējumiem, izpildītajiem iestājeksāmenu uzdevumiem, izvērtēja manu darbu kopsavilkumu jeb portfolio. Lai gan sākotnēji kautrējos tur ievietot kaut ko no savām performancēm, kur esam bieži vien pliki, jo baidījos būt nesaprasts, tikai vēlāk atklājās, ka tieši tāpēc viņiem esmu paticis – tas bijis atšķirīgais, ko komisija pozitīvi novērtējusi. Un man pat nebija izvēles iespējas, nebija daudz nekā cita, ko rādīt. Vienīgi paturēju prātā un pacentos sagatavot visu kontekstam, ka tās tomēr ir arhitektūras studijas.

Kā ar Londonu? Tur iestājies ar to pašu portfolio?

Jā, ar to pašu portfolio, kurš jau bija papildināts ar Ņujorkas bāzi. Pievienoju materiālus, kas deva spēcīgu arhitektūras sadaļu, bet atkal ļāvu nospēlēt atšķirīgajam – pieliku klāt atlasītus gleznojumus. Izvēlējos tos robustākos, cerot, ka tur kāds spēs saskatīt arhitektoniskas formas. (Smejas

Ko tas nozīmē – studēt ārpus Latvijas, labākajās pasaules universitātēs? 

Tas ir aizraujoši līdz pat pēdējais dienai. Bet, teiktais “Es aizbraucu uz Ņujorku, tad mācījos Londonā,” patiesībā nav tik romantiski kā izklausās. Dažreiz pavada arī neziņa un varbūt pat bailes. Tu ierodies pilnīgi svešā vietā, vienīgais, kas tev ir – rokās koferītis ar dažām nepieciešamākajām mantām; no sākuma nav nojaušams, kur var nopirkt pārtiku, tikai lēnā garā rodas sapratne par tuvējo apkārtni. Nākamajā posmā jau atpazīsti kāda veikala pārdevēju; ciemojoties pie kursabiedra, iepazīsti citu pilsētas rajonu, varbūt vēlāk kopā saslēdzas ģeogrāfiskais izvietojums. Pagāja divi gadi, līdz sāku saprast Londonu, līdz šī pilsēta vispār iepatikās. Cik haotiska sākotnēji, tik aizraujoša šķita vēlāk.

Lūdzu, ieskicē vienu dienu savā studiju laikā, padalies ar vides novērojumiem! 

Kolosāls laiks! Dzīvoju kopā ar studentiem no citām universitātēm. Vienubrīd ar diviem no Grenlandes un Somijas, un mūsu mentalitātes tā sakrita, ka ikdienā varbūt tikai trīs vārdus pārmijām, “sveiki” vai “čau” vietā tikai pakratījām galvu. Mums patika šī vienkāršā komunikācija, kad saka un runā tikai tad, kad tiešām kaut ko ļoti vajag. Tad dzīvoju kopā ar itāļu meiteni – pilnīgi citādāk! Viņa uzdod jautājumu, pati arī atbild… (Smejas

Iezīmējot dienu – pamostos, nav laika paēst brokastis, arhitektūras studenti sapratīs – gulēts pārāk maz. No rītiem mēdz būt briesmīgs garastāvoklis, un ar mani neviens nerunā. Man patīk staigāt, tāpēc cauri parkam kājām dodos uz skolu. Lekcijas, tikšanās un pats patīkamākais – mācības ar pasniedzējiem vienatnē jeb individuālās nodarbības, kas deva pārliecību, ka šāda izglītības sistēma ir lieliska. Pasniedzēji ir savas jomas profesionāļi un strādā ar misijas apziņu, ka vēlas savas zināšanas nodot tālāk studentiem. Līdz vakaram esmu skolā un, lai nepalaistu visu garām un lieki netērētu laiku, mēģināju iemācīties ēst tikai reizi dienā un tikai pēc skolas. (Smejas) Tad vēl biju izdomājis, ka varētu dzīvot, divas diennaktis esot nomodā, bet vienu guļot. Piedzīvoju dažādus eksperimentus ar sevi, lai pēc iespējas vairāk paspētu, jo slodze bija tiešām pamatīga. Mierināja doma, ka pārējie studenti izdzīvoja to pašu. 

Protams, aizraujošajai sadzīvei līdzi nāk ballītes, it sevišķi dalot dzīvokļa telpas ar citiem. Bieži kādam nākas izpalīdzēt, jo saimnieks izmetis no dzīvokļa, vai pats paliec bez mājām, tāpēc dzīve visu laiku vairāk vai mazāk ir sabiedriska. Taču es biju pārāk liels zubris un ballītēm daudz laiku nespēju atlicināt. 

Tavi draugi, šo izlasot, nebūs pārsteigti? 

Lai arī bija šis tas no foršās studentu dzīves, ir tomēr atšķirības starp divu veidu skolām – pilsētu un campus skolām. Pilsētā visi cīnās par iztikšanu, kursabiedri ir aizņemti un strādā, lai metropolē izdzīvotu. Campus skolā vairāk var izbaudīt, ka esi students, tev ir tikai jāmācās. 

Ko “latvietis” nozīmē citiem pasaules iedzīvotājiem?

Latvieši ir ļoti strādīgi un tuvināti realitātei, ar savu izpratni par pasaules lietu kārtību. Mēs uzsākam karjeru salīdzinoši agrā jaunībā, nopietni sākam domāt visnotaļ ātri, kas citu tautību jauniešiem notiek ilgstošākā posmā. Londonā jaunietis skaitās līdz 35 gadu vecumam, tikai ap to laiku viņi sāk izvētīt, ko vēlas dzīvē darīt. Nesteidzas. Bet mums – ja neesi 25 gadu vecumā iesaistījies biznesā vai izveidojis ģimeni, tad esi vecpuisis bez karjeras un mērķa. Tiec uzskatīts par nekādu. Arī pats vienmēr esmu strauji virzījies pretim nākotnei. Šī apņēmība arī ir latviešu pluss. Pārējiem, domājams, atstāju iespaidu, ka esmu cītīgs. (Smejas

Vai tas varētu būs iemesls, kāpēc, būdams bez pieredzes, veiksmīgi iekļāvies savas skolas pasniedzēja komandā? 

Man ļoti paveicās, ka satiku Gianni Bostford – pasniedzēju, kurš mani paņēma savā azotē un ļāva jau pirmajos kursos piedalīties projektu izstrādēs no “A” līdz “Z”. Kā praktikantam deva iespēju ne tikai maketus līmēt, bet pat ņēma līdzi uz klientu sapulcēm. Esot iekšā šajā izglītības procesā, arvien vairāk pārliecinājos, ka esmu izvēlējies pareizo ceļu un īsto profesiju. Arī sasaistē ar ARUP inženieriem nonācu, tieši pateicoties šim pasniedzējam. 

Tāpēc bija viegli komunicēt saistībā ar Doma baznīcas vitrāžas izveidi? 

Noteikti, ka bija vieglāk. Pirms tam gan jau bijām sadarbojušies vairākkārt, pašam prātā visvairāk palikusi indiešu izcelsmes britu mākslinieka Aniša Kapura (Anish Kapoor) studija, kas bija jārada, vadoties pēc specifiskiem nosacījumiem. Skaista vieta – Bahamu salas, pludmale, bet īpašums bija iegādāts salas nepareizajā pusē, kā parasti mēdz iegrābties tieši iebraucēji. Vietējie dzīvo “pareizajā” pusē, kur nav tik vējaini un nemīlīgi apstākļi. Tātad šī mākslinieka uzstādījumos ietilpa prasība, ka viņš vēlas strādāt ar skatu uz jūru, bet tā, lai vējš netraucētu. Kopā sanāca dažādu profesiju pārstāvji, lai radītu ko unikālu. 

Lai gan celtne nebija grandioza, intelekts un domu gājiens, kas tika ieguldīts, lai radītu šo projektu, bija fascinējošs. Mēs strādājām kopā gan ar aviācijas speciālistiem, gan mašīnu dizaineriem, lai piespiestu dabas apstākļus jeb šo konkrēto vēja plūsmu darboties mūsu labā. Pētnieciskajā procesā pagāja vairāki gadi, līdz beigās uzdevumu palīdzēja atšķetināt dažādas aerodinamikas simulācijas. Māja šobrīd ir būvniecības procesā un tikai pēc laika uzzināsim, vai triks izdevies. Ar arhitektūru tā ir – visu saprast līdz galam var tikai tad, kad celtne ir uzbūvēta.  


Aniša Kapura studijas tēlnieciskās formas makets. Foto: GBA London

Varbūt piedzīvoji kārdinājumu izmantot iegūtos sakarus, lai paliktu Londonā un turpinātu darbu pie augstākās raudzes projektiem? Lai būtu notikumu centrā?

Es un Londonas kolēģi turpinām iesākto sadarbību, jau domājot par nākotnes projektiem. Neteiktu, ka Rīgā mana ikdiena būtu garlaicīga. Kaut atzīšos – lēnām jau sāku likt kopā nākamo portfolio, vakaros turpinu apgūt programmas, papildinu sevi, mācos, lai stātos iekšā nākamajā skolā. Mans mēnesi garais atvaļinājums ir ieildzis jau uz diviem gadiem, tālab izlēmu, ka jābrauc atpakaļ studēt. 

Neesmu vēl izprātojis, kurā valstī tieši, bet tā noteikti būs arhitektūra. Šobrīd esmu meklējumos, jo uzlūkoju skolu ne tikai kā organizāciju, bet tiecos pēc sev labākajiem mācīšanās apstākļiem. Vissvarīgākais ir izcils meistars, no kura varētu uzsūkt zināšanas. To saku pēc pieredzes, jo Londonā apstākļu sakritības pēc nokļuvu pie tik lieliska pasniedzēja, kas liktenīgi iegrieza visu pārējo. 

Kas tas varētu būt par arhitektūras virzienu, ko vēlies papildināt? 

Labs jautājums. To pašu man vaicāja arī ARUP inženieri. Daudzas lietas jau es joprojām nesaprotu un man nav ne jausmas par neskaitāmām arhitektūras niansēm un darbības principiem. Taču šie inženieri kā manu priekšrocību izceļ tieši sasaisti ar radošo vidi. Gribot vai negribot, apzināti vai neapzināti, bet mana arhitektūras forma tieksies būt starpdisciplināra – kaut kas starp instalāciju un arhitektūru. Un jāpiekrīt, ka tieši tā arī attīstās mans rokraksts, to pats labi jūtu. 

Kā pēdējais jaunums ir pārsteigums no Hay festivāla Lielbritānijā – sanāksmes, ko Bils Klintons nodēvējis par Woodstock of the Mind. Šajā pasākumā, kur tiekas pasaules viedokļu līderi – zinātnieki, publicisti, rakstnieki un citi, abi ar tēvu esam nominēti konkursa šortlistā, kur dažādi pasaules mākslinieki sacenšas ar priekšlikumiem, kā tieši veidot inženiertehnisko brīnumu Velsas reģionā – pasaulē lielāko enerģiju ražojošo lagūnu. Tidal Lagoon Swansea Bay ir aptuveni 10 kilometrus gara, un ar ūdens paisuma un bēguma palīdzību tur tiks ražota elektrība, taču, ieguldot vairāk nekā 800 miljonus sterliņu mārciņu, attīstītāji vēlas izveidot infrastruktūru, kas palīdzētu pilnveidot sociālo, izglītības un mākslas programmu. Viņi vēlas ar šo inženieru sasniegumu attīstīt visu reģionu. 

Zināms, ka mākslinieka idejas parasti vislabāk saprot paša draugi, radi un citi tuvumā esošie, tāpēc šī bija īpaši patīkama ziņa. Milzīgs gandarījums, ka mūsu priekšlikumi uzrunā arī cilvēkus citā kontinenta daļā un ka esam starp tiem, kuru ideja izvirzīta iespējamai realizācijai. Pat tad, ja netiksim tālāk [rezultāti būs zināmi šovasar – red.] un sasniegums būs vien dalība šortlistā, paliks pārliecība, ka ir uzņemts pareizais kurss, un vairosies pozitīvā enerģija, lai turpinātu darbus. 

Ko nozīmētu veiksme šajā konkursā? Jums ar tēvu būtu jāpārceļas uz Velsu un jārealizē daudzmiljonu projekts pēc jūsu vīzijas?

Tas būtu kaut kas neticams! Teorētiski pastāv tāda iespēja, taču es gribētu būt reti piezemēts – gan jau būs citi spēcīgi konkurenti. Taču nekad neko nevar zināt. (Smejas) Katrā ziņā būšu ļoti gandarīts ieraudzīt šajā sarakstā kādu mākslinieku, ko apbrīnoju, vai kurš ir mani iedvesmojis. Tās bija četras maija brīvdienas, kad laukos pie draudzenes prātā ienāca šī ideja, sēdos mašīnā un braucu uz Rīgu, lai kopā ar tēvu to uzzīmētu. Toreiz tieši spriedu, cik idejas jāuzzīmē, lai kaut kad veiktos un tās nokļūtu tuvu realizācijai? Biju domājis, ka tas skaitlis ir 100. Bet sanāca ar pirmo. (Smejas)

Cik tālu šobrīd ir darbs ar Doma baznīcas vitrāžu? Vai redzama gaisma tuneļa galā?

Esam finiša taisnē. Pēc inženieru ieteikumiem un sarunām ar meistariem nolēmām, ka nedrīkstam riskēt un sasteigt, viss ir jānoved līdz galam kvalitatīvi. Nevaram atļauties iziet uz kompromisiem dēļ laika uzstādījuma. Sākotnējais atklāšanas datums bija 29. aprīlis, bet, pieņemot šo skarbo izvēli, es nebūt neesmu apbēdināts. Ja pēc desmit, divdesmit gadiem, ejot garām Doma baznīcai, palūkotos uz augšu un redzētu sevis sasteigtu darbu, justos nelāgi… Šobrīd esam ceļā, lai panāktu visu, kas iecerēts – līdz pēdējai, vissmalkākajai detaļai. 

Kas ir šī sarežģītība, kas ir iekavējusi vitrāžas atklāšanu? Pats stikla izstrādes process?

Jā, pagāja ilgs laiks līdz atklājām, kā kaut ko tādu vispār var uztaisīt. Pasaulē neatradām nevienu līdzīgu piemēru. Bet šobrīd viss ir kārtībā un process notiek, lai gan jārēķinās ar ļoti pacietīgu un ilgstošu darbu, jo materiāla specifika pieprasa īpašu attieksmi. Tieši pēcapstrāde nosaka projekta toni un izveides ilgumu. 


Jaunās vitrāžas stikla paraugu testēšana. 2014

Kuri būs pirmatklājēju sarakstos?

Visa komanda – gan ARUP, gan “Vincents Arhitektūra”, AM studio. Viens to nevarētu paveikt, tas ir lieliskas komandas darbs. Mūsu pašmērķis nebūt nav dzīves sarežģīšana un kaut kā jauna meklēšana, šoreiz vairāk nācās saskarties ar atklājēju prieku, kad pakļāvāmies mākslinieciskajiem uzstādījumiem. Skicējot nemaz nenojautu, ka nekā tāda pasaulē nav; biju pārliecināts, ka kāds noteikti zina vai vismaz nojauš, kā šo ideju apmēram varētu realizēt. Izrādās, nācās kārtīgi piestrādāt, lai vispār tiktu tik tālu. Protams, sava veida azarts ir; komanda – inženieri, arhitekti, stikla studija, pats pasūtītājs Ascendum kopā ar Doma baznīcu, degsmei acīs mirdzot, pašaizliedzīgi strādāja, lai realizētu mērķi. 

Zinot, ka tik sarežģītu darbu izveide prasa milzīgas garīgās un fiziskās pūles, novērojams, ka bieži vien pat pieredzējuši profesionāļi netiek galā ar spiedienu. Kā tev ar to sokas? Reizēm nešķiet, ka kumoss tomēr par lielu?

Protams, tīri cilvēciski sajūtas reizēm ir gan augšā, gan lejā, jo tēma ir visnotaļ izaicinoša. Pakļaujoties mākslinieciskajiem uzstādījumiem, nedrīksti apelēt pie sava egoisma, taču reizē nevari atļauties to pazaudēt, jāmāk noturēt ideju. Tāpēc liels paldies jāsaka komandai, kas palīdz. Un kā vienudien teica ARUP inženieris Giulio Antonutto: “Sen vairs nav iespējams griezties atpakaļ, lai no kaut kā atteiktos. Jāiet līdz galam. Citādi nebija vērts šo ceļojumu sākt.” 

TedX sarunās, kurās beigās tā arī neuzstājies, tiki pieteikts ar saukli Centuries are changing, light stays, kā arī esi izteicies, ka gaisma tevi sākusi interesēt jau Jaņa Rozentāla vidusskolas laikā, bet pēcāk Metropolitēnā studēji ekstrēmo arhitektūru ar uzsvaru uz gaismu. Kur sākusies šī nosliece? Tavam portfolio gaisma iet cauri nemitīgi.

Iespējams, var vainot tumšās ziemas. Varētu meklēt asociācijas, ka aizsākumi rodami klasiskās zīmēšanas un tēlniecības darbu tapšanas gaitā, kur dabiskā veidā norisinās gaismēnu pētīšana. Taču universitātē gaismas nodaļā nonācu pilnīgi nejauši, tā bija tikai mana otrā izvēle.

Ko nozīmē šī gaismas nodaļa?

Teiksim tā, gaismu paralēli visam kontekstam tur uzsver kā vienu no galvenajām vadlīnijām. Esmu pateicīgs, ka man bija iespēja mācīties, kas ir gaisma, un tikai pēc tam izprast, kāpēc vajadzīgs logs. Tādā veidā izvairoties, ka fasādē logus bīda pēc principa “Šādi glītāk vai tomēr tomēr smukāk ir tā?”, proti, centrējoties tikai uz izskatu. Svarīga ir tieši ideja, kāpēc vajadzīga gaisma, ko tā maina vai nemaina, nianses, kas saistītas ar gaismas iegūšanu. Pētnieciskajos braucienos Lībijā un Islandē, vēl students būdams, ļoti radikāli sāku apjaust šīs atšķirības. Attieksme, kas izveidojas pret gaismu, ir attiecināma arī uz citiem darbiem. 


Gaismas pētnieciskais darbs pie projekta Islandē. Gaismas analīze ieskicē pirmās telpiskās formas

Redzot, kā tu nopietni strādā pie vitrāžām, esi pārņemts ar arhitektūras pasauli un nopietni uzlabo savas kvalitātes, bija interesanti novērot, ka mēdz arī kails karāties tīklos un vispār mīli nodarboties ar performanču mākslu jau diezgan ilgu laiku. 

Jā, sākās tas diezgan agri, kad pat nenojautu, kas tas ir un kā to dēvēt. Pievēršanās punkts, iespējams, bija Oļega Kuļika performance Rīgā deviņdesmitajos gados, kur viņš “speciāli/nejauši” sev pārgrieza roku, gandrīz noasiņojot uz skatuves. Savukārt aptuveni divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā tēvs vienā no paša organizētajiem pasākumiem iedeva rokās kameru un noteica: “Filmē!” (Smejas

Jau no pirmsākumiem “Noass” uzņēmis viesos igauņu performanču mākslinieku grupu Non Grata, kuru unikālo vērtību, iespējams, novērtēsim tikai nākotnē. Savā laikā kopā ar klasesbiedru izdomājām viņus iepriecināt ar savu vizīti – nezinot, ar ko šie cilvēki nodarbojas ikdienā, kur atrodas un kā dzīvo, paķērām guļammaisus, iekāpām autobusā uz Igauniju un devāmies uz adresi, kas bija uzrakstīta uz grāmatas vāka. Atradām viņu māju, pieklauvējām un, durvīm atveroties, likās, ka teju sadzirdami atskanēja kaut kāds mentālās saiknes klikšķis – nodzīvojām tur vairākas aizraujošas un interesantas dienas, un es spēcīgi sajutu saikni ar performances mākslu. Pārsteidzoši, cik pretimnākoši bija šie cilvēki – godīgi atzināmies, ka esam atbraukuši palūkoties, kas viņi tādi ir, kā dzīvo un kā veido savus mākslas darbus. Mums izveidojās ļoti labas attiecības, un vienmēr priecājos, kad, ceļojot ar performancēm, esam satikušies gan Londonā, Skandināvijā un pat Korejā.


Performance “Bāka”. Stoholma. 2010. Foto: Kaspars Filips Dombrovolskis

“Performances mākslā man interesē savas robežas,” skan tavs izteikums. Vai esi dažas robežas jau sataustījis, vai tieši otrādi – vienmēr piedzīvo brīnumu un robežu nojaukšanu?

Manuprāt, tikai vienreiz vai divreiz gadā var uztaisīt labu performanci, jo pēc tam ir milzīgs atslābums un piekusuma sajūta, kad fiziski nav iespējams nokoncentrēties, lai kaut ko labi izdarītu.

Mentālās un fiziskās robežas ir sasniegtas – reiz no Igaunijas mākslas festivāla atgriezos ar saģipsētām rokām un, lai arī šādā formā nācās pavadīt visu vasaru, gandarījums bija neizsakāms. Nodoms sevi iekarināt striķos šķita elementārs, biju pārliecināts, ka fiziski izturēšu. Problēmas sākās ar to, ka nebiju precīzi izskaitļojis un nomērījis striķu garumu – horizontāli karājoties, galva bija mazliet zemāk, nekā vajadzēja. Kad sāka “zust filma”, mēģināju igauņu kolēģim pavēstīt, ka man paliek dīvaini, vairs nevarēju parunāt, tāpēc brīdī, kad viņš gāja garām, miedzu ar aci. Un viņš man piemiedza pretī, pasmaidīja un aizgāja tālāk. Tad arī uzreiz atslēdzos. (Smejas) Tā, nu, tiku pie ieģipsētām rokām, kad pēcāk mani nocēla Kristaps Pūce, kurš nojauta, ka viss – pietiek.

Bet mana iekšējā pārliecība ir tāda, ka uzsvars nav jāliek uz pārdzīvojumiem. Pasauli uztveru izteikti vizuāli, un man vissvarīgākais ir tieši skaistums. Formu vērtēju augstāk par saturu.

Vai tas varētu izskaidrot faktu, ka tavās un draugu performancēs pārsvarā tiek ekspluatēts kailums? Performances jēdziens tomēr ietver sevī plašāku ideju, kāpēc bieži vieglāk ir nomest drēbes? 

Jā! Tas ir ļoti lēti! (Smejas) Otrs aspekts – apģērbs parasti velk līdzi kaut kādu ziņojumu, kas var traucēt. Izklausās vienkārši – ieģērbies kā ligzda un psiholoģiski distancējies no skatītāja! Taču man tas nav interesanti. Igaunijā, pliks būdams, dabūju pa muti, jo vienam no skatītājiem šķita, ka esmu apbižojis to otru performanču mākslinieku, lai gan mums bija izdomāts scenārijs, kur viss ritēja pēc plāna. Tieši mirklis, kad iesaistījās sadusmojies skatītājs, galu galā bija viskolosālākais, kas ar mani šajā mākslas jomā vispār ir noticis. 

Kā vērtē jau pabeigtos arhitektūras objektus, ar kuriem nonāc saskarsmē pilsētvidē?

Esmu prātojis, ka arhitektiem vajadzētu likt sava vārda plāksnītes uz ēkām, tieši tāpat kā mākslinieki paraksta savus darbus. Lai varam zināt, kurš un ko ir sastrādājis. Ikdienā, strādājot ar “Vincents” arhitektiem, kas ir profesionāļi starptautiskā kontekstā un ar globālu uztveri, man ir pozitīva attieksme pret daudz ko, kas pie mums notiek. Bet, novērojot tendences še Latvijā, jāuzsver Raiņa teiktais – pastāvēs, kas pārmainīsies.


Foto: Kristīne Madjare

Ko nozīmē būt arhitektam ikdienā? Vai profesijas izvēle iespaido ikdienas uztveri? 

Ha, baigi labs jautājums. Tas varētu būt domu gājiens, kā spried par lietām vai kā organizē apkārtni ap sevi, kā raksti e-pasta vēstules, vai ko uzskati par svarīgu. Viens no iemesliem, kāpēc es zīmēju idejas britiem vai jaunzēlandiešiem, ir tieši tālab, lai izliktu ārā savu neracionalitāti, jo tie ir mākslas projekti. Arhitektūrā jābūt pēc iespējas objektīvākam, savukārt mākslā varu atļauties būt subjektīvs.

Kā tu organizē savu darbu? Jānoķer radošā iedvesma, vai galvenais ir piesēsties pie galda virsmas un sākt strādāt? 

Tā kā biju nācis no mākslas vides, vienmēr gaidīju iedvesmu. Bet šobrīd esmu izdresēts, universitātē iemācīja trenēties vienkārši sākt strādāt. Tu nevari nonākt līdz idejai, kamēr neesi sācis jau kaut ko darīt. Tas var būt jebkas – kaut vai ņurcīt papīru vai vienkārši iet pastaigā, jo to nevar paredzēt, kad ideja atnāks, taču gatavoties vajag.

Atklāji, ka tev ir plāns nākamajos četros gados papildināt zināšanas, bet vai tik aktīvam pasaules pilsonim nemēdz piezemēties vēlmes un neparādās domas par sievu, bērniem un suni, kas plosa gurķu lecektis? 

Jā, tā ir. Atceros no Londonas to sajūtu, kad neesi ar abām kājām uz zemes. Mācījos jau otrā kursā un kādā no dienām, gaidot ciemiņus, sapratu, lai neizskatītos pēc maniaka, kuram mājoklī ir tukšas sienas un koferī neomulīgi uzturas kārtīgi saliktie t-krekli, devos uz veikalu nopirkt plakātus, izprintēju bildes un visu glīti pieliku, lai radītu iespaidu, ka es tiešām tur dzīvoju. Sajūta šobrīd ir līdzīga – zinot, ka būs jābrauc prom, baidos tērēt laiku lietām, kas man būs te jāpamet, vai nebūs ar laiku vajadzīgas… Taču rēķinos, ka šādas nianses ir likumsakarīgas maniem šībrīža apstākļiem.