Fragments no somu mākslinieku apvienības IC-98 70 minūšu filigrānās animācijas "A View From The Other Side" (2011)

21. gadsimta vislaikmetīgākā arhitektūra ir pagātnes mantojums 0

Kristīne Budže, “Pastaiga”
26/06/2014

Raksta ilustrācijai izmantots fragments no somu mākslinieku apvienības IC-98 70 minūšu filigrānās animācijas A View From The Other Side (2011), kurā redzams, kā, laikam ritot, mainās ēkas stāvoklis un apkārtējā vide. Iesakām noskatīties!

Šīgada Latvijas arhitektūras Lielā Gada balva tika senas ēkas rekonstrukcijai – Zaigas Gailes biroja atjaunotajai Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas ēkai Lāčplēša ielā 55. Starptautiskās žūrijas lēmumu arhitektu interaktīvās platformas A4D komentētāji kritizēja par laikmetīgās arhitektūras, ar to domājot jaunbūvju, nepelnītu atstāšanu novārtā. Līdzīgu kritiku par laikmetīgās arhitektūras izslēgšanu no Venēcijas biennāles 14. starptautiskās arhitektūras izstādes saņēma tās kurators Rems Kolhāss. Bet varbūt 21. gadsimta sākumā vislaikmetīgākā arhitektūra ir pagātnes mantojuma saglabāšana? 

Arhitekūra nav mūžīga

Venēcijas biennāles 14. starptautiskās arhitektūras izstādes pirms atklāšanas dienās diskusijā starp mp3 atskaņotāja iPod izgudrotāju Toniju Fandelu (Fandell) un šīgada biennāles izstādes kuratoru Remu Kolhāsu Tonijs, vēloties pielabināties arhitektiem, teica: “Ziniet, es arī reiz gribēju kļūt par arhitektu, jo jūsu radītais saglabāsies simtiem gadu ilgi, bet mani izgudrotie produkti pēc pieciem gadiem jau būs novecojuši un aizmirsti.” Rems uz viedokli par ēku mūžīgumu atbildēja, ka Tonijs diemžēl dzīvo ilūzijā, ka arhitekta darba augļi ir ilgdzīvotāji, jo patiesībā 20. un 21. gadsimtā celtās ēkās pēc 20–25 gadiem ir nekam nederīgas un nojaucamas. Šo viedokli nevar norakstīt uz holandieša radikālismu. Uzskatu par uzceltās arhitektūras mūžīgumu un nepieciešamību pēc tās apšaubījis ne viens vien arhitekts. Piemēram, šīgada Pritckera balvas saņēmējs Šigeru Bans, kurš aizraujas ar kartona ruļļu izmantošanu ēku konstrukcijās, kādā saulainā septembra dienā Southbank Centre kafejnīcā Londonā teica, ka mūsdienās celtās ēkas bieži vien ir nevajadzīgi pamatīgas. Re, 19. gadsimta nogalē industriālās revolūcijas laikā uzbūvētās rūpnīcu ēkas vēl ir lietošanai derīgas arī 21. gadsimtā, bet... rūpniecības tehnoloģijas un globālā tirgus nosacījumi ir mainījušies un šādas funkcijas būves vairs nav nepieciešamas. Mūsdienās ēku funkcija noveco daudz ātrāk nekā pašas būves. Varētu šķist paradoksāli, ka 21. gadsimtā, kad nesen celtais ir gatavs adaptēties arvien jaunām funkcionālajām nepieciešamībām vai jau sākotnēji tas paredzēts īslaicīgai lietošanai, par vienu no aktuālākajām tēmām ir kļuvusi citos laikos būvētā saglabāšana.

Vēsturiskā saglabāšana ir modernās pasaules izgudrojums

Rema Kolhāsa biroju OMA un AMO veiktais pētījums atklāj, ka par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu parasti tiek īpaši daudz domāts lielu pārmaiņu laikos un tas nav saistīts tikai ar bailēm zaudēt vērtīgo vai nostalģiju pēc pagātnes, bet gan arī ar cilvēces pašsaglabāšanās instinktu, lai varētu izdzīvot mainīgajā pasaulē. Pašmāju arhitekts Vladimirs Neilands sarunā arhitektu interaktīvajai platformai A4D arhitektūru dēvē par civilizācijas atmiņas nesēju. Pirmais likums par  agrāk celtās arhitektūras saglabāšanu tika pieņemts 1790. gadā dažus gadus pēc Lielās franču revolūcijas. Tad, kad iepriekšējā pasaules kārtība bija iznīcināta, un sākās jauns laikmets, tika spriests ko no agrākā saglabāt un ņemt līdzi. Būtisks likums par vēsturiskās arhitektūras saglabāšanu tika pieņemts arī Anglijā karalienes Viktorijas laikā 1877. gadā, kad civilizācijas attīstība modernitātes virzienā uzņēma straujus apgriezienus. Agrāk radītā un uzceltā saglabāšana ir tikai šķietami naidīga visam mūsdienīgajam, patiesībā tā ir viens no modernās pasaules izgudrojumiem. 

Pirmie arhitektūras saglabāšanas likumi attiecās tikai uz vismaz 2000 gadus senām celtnēm un bija domāti, lai paglābtu no iznīcības antīkās pasaules liecības. 20. gadsimtā, neraugoties uz šī laika vadošā virziena modernisma nevērīgo attieksmi pret visu agrāk tapušo un vēlmi celt jaunu pasauli tukšā vietā, pamazām laika sprīdis starp ēkas uzcelšanas gada skaitli un brīdi, kad tā var tikt iekļauta aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, sarūk. Pašlaik lielākajā daļā Eiropas valstu tie ir 50 gadi, taču dažkārt ēkas par īpaši būtiskām tiek uzskatītas jau agrāk un oficiāli ierakstītas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstos. Tā, piemēram, Ričarda Rodžersa projektētā Lloyd’s administratīvā ēka Londonā tika iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā 25 gadus pēc tās uzcelšanas. Šādu novērtējumu saņēma arī Rema Kolhāsa projektētā privātmāja Bordo ar paceļamo platformu, kas pa ēkas stāviem ļauj pārvietoties mājas īpašniekam ratiņkrēslā. Nams kļuva par aizsargājamu kultūras pieminekli trīs gadus pēc tās uzcelšanas 1998. gadā. Tagad tās saimnieks ir miris un funkcionāli māja tā agrākajā veidolā vairs nav nepieciešama, tātad ir zudusi jēga šāda nama eksistencei, bet aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss to liedz kardināli pārveidot. Steidzoties ar augstu novērtējumu norvēģu biroja Snøhetta projektētā opera Oslo tikai iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā uzreiz pēc tās uzcelšanas. Latvijā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija gan nav tik naska 20. gadsimtā tapušās arhitektūras aizsargāšanā un valsts kultūras pieminekļu sarakstā iekļautas vien dažas 20. gadsimta vidus modernisma ēkas. Ar īpašu svinīgu paziņošanu Rīgas mākslas telpā arhitekta Modra Ģelža izstādes laikā 2011. gadā valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā tika iekļauta arhitekta paša ģimenei 1959. gadā projektētā vasarnīca Pabažos. 

Viss ir UNESCO pasargāts

Mūsu apsēstība saglabāt visu vēsturisko spilgti izpaužas UNESCO mantojuma saraksta nemitīgā papildināšanā. Tas dāņu arhitektam Bjarkem Ingelsam reiz lika iesaukties, ka Eiropā vairs nav iespējams būvniecībai atrast kādu vietu, kas nebūtu iekļauta UNESCO aizsargāto teritoriju sarakstā.  Līdz šim kaut kā saglabāšana vienmēr ir bijusi saistīta ar selekciju un saglabājamā uzskatīšanu par pieminekli, kaut ko īpašu un vērtīgu, kā arī ar cenzēšanu, ko aizsargāt un ko ļaut iznīcināt. Kolhāss, nepiekrītot šādiem uz selekciju balstītiem vēstures saglabāšanas principiem, 2002. gadā pēc Pekinas pašvaldības pasūtījuma piedāvāja īpašu Pekinas pilsētas saglabāšanas sistēmu, neizvēloties no pārveides vai nojaukšanas pasargāt atsevišķas vērtīgākās būves/monumentus, bet pilsētu pārklāt ar svītrukodam raksturīgu joslu sadalījumu. Dažās joslās tiktu saglabāts viss, bet citās jaunbūvju celtniecībai un vecā nojaukšanai tiktu dota pilnīga brīvība. Tā nākotnei tiktu nodots arī par ierasti nevērtīgo uzskatītais, kas atrodas aizsargājamās joslās, saglabājot kompleksu pilsētvides fragmentu, nevis atsevišķas, lai arī par vērtīgām uzskatītas, bet tomēr tikai detaļas. Rems uzskata, ka dažkārt nepieciešams saglabāt arī kaut ko nevērtīgu kaut vai tikai tāpēc, lai mācītos kā nevajag turpmāk darīt. Tas gan vēstures saglabāšanu var novest līdz absurdai vēlmei aizsargāt visu reiz tapušo – gan vērtīgo, gan neizdevušās ieceres. Pret visa nekritisku saglabāšanu, ar to domājot jebkuras koka arhitektūras aizsardzību un nenoliedzot senu ēku kultūrvēsturisku vērtību, iebilst Vladimirs Neilands. Viņš tajā pašā sarunā arhitektu platformai A4D saka, – ēkām tāpat kā cilvēkiem ir savs mūža ilgums un tās reiz nomirst. Arhitekts gan skaidro, ka mūsdienās neticība, ka tagad uzceltā arhitektūra varētu būt “kaut kas pieklājīgs” ir tik liela, ka rada izmisuma dzītu pieķeršanos ar abām rokām visam vecajam. 

Par nākotni nedomāt

21. gadsimts ir reakcijas laiks uz 20. gadsimta pirmās puses modernistu sapņiem. Tie par jaunas modernisma principiem atbilstošas pasaules celtniecību, kuras būvlaukums jāatbrīvo no visa agrāk tapušā, ir izplēnējuši. Iemesls tam ir  modernistu labi gribēto plānu un sapņu realizācijas katastrofāla izgāšanās. Bieži vien, lai sasmeltu izlieto ūdeni, vienīgā iespēja bija uzcelto uzspridzināt. Šī 20. gadsimta arhitektu kolektīvā pieredze ir tik traumatiska, ka šķiet uz vairākām paaudzēm no arhitektu prātiem ir iznīcinājusi vēlmi ļauties sapņiem par pasaules pārveidošanu un jaunas kārtības celtniecību, tajā skaitā arī domāšanu par nākotni. Rems Kolhāss vienā no savām lekcijām teica, ka mūsdienu arhitekta darbs nav iedomājams bez šaubām par kaut kā jauna nepieciešamību un iespējamību. Tā nu arhitekti labprātāk dzīvo šodienā vai meklē patvērumu pagātnes saglabāšanā un interpretācijā. Protams, šo vilšanos profesijas spējā mainīt pasauli papildina arī aktuālā situācija Eiropā ar novecojošo sabiedrību, sarūkošām pilsētām un bagāto vēsturisko mantojumu, kuru likums nosaka saglabāt. 

Jauna autentiskuma izpratne

Mūsdienās ir mainījusies arī izpratne, ko nozīmē vēsturisko saglabāt. Agrāk to raksturoja cenšanās atrast katras vietas un ēkas autentisko vēsturisko patiesību un to iekonservēt nākošajām paaudzēm. Galvenā problemātika bija noskaidrot, kura ir šī vienīgā vēsturiskā patiesība. Mūsdienās dzīšanos pēc autentiskuma saglabāšanas dēvē par arhitektu egoistisku rīcību un vēstures vienkāršošanu. Tādu verdiktu izteica Tate Modernās mākslas galerijas direktors Kriss Dīkons (Chris Dercon) Hansa Ulriha Obrista rīkotajā diskusijā Šveices nacionālajā paviljonā šīgada Venēcijas biennāles izstādē apgalvojot, ka vēsturiskā saglabāšana nav tā iesaldēšana. Pārējie diskusijas dalībnieki – šveiciešu arhitektu duets Žaks Hercogs un Pjērs de Merons, Obrists, un klausītāji piekrītoši māja ar galvu un apstiprināja, ka ēka nav viens vēstures statisks punkts, bet gan process, kuru nevar apstādināt kādā iedomātā visautentiskākajā brīdī un tādu saglabāt nākotnei. Šīgada Latvijas arhitektūras Lielās Gada balvas ieguvēja arhitekte Zaiga Gaile videointervijā balvas pasākumā teica, ka mūsdienās ir jauna izpratne par autentiskumu. Tā paredz, ka nevis jāpatur senās ēkas katra oriģinālā detaļa vai jāatdarina laika gaitā zaudētais, bet gan jāsaglabā mājas gaisotne. Tas sasaucas ar Rema Kolhāsa novērojumu, ka parasti mēs vēlamies saglabāt nevis noteiktu ēku un tās detaļas, bet gan pagātnes dzīves stilu. Viņš piebilst, ka tā ir iedoma un ilūzija, ka autentiskums kaut kādā ziņā ir nododams tālāk nākotnes paaudzēm, jo jebkura ēkas saglabāšana ir pārmaiņu veikšana, kurā noteiktu lomu spēlē aktuālā politiskā situācija un citas sabiedriskas norises. Kā piemēru arhitekts min Otrajā pasaules karā sagrautā Drēzdenes pilsētas centra atjaunošanu, kurā nav nekā no autentiskuma, bet viens no centra vēsturiskajiem status quo ir atjaunots.

Bez naidīgām nometnēm

Parasti arhitekti Latvijā tiek iedalīti divās it kā naidīgās nometnēs – vieni, kas vēlas saglabāt visu seno un mūsdienās radīto pakārtot vēsturiskajam, senos laikus atdarinot, un otri, kuri uzskata, ka vienīgais vēsturiskā un mūsdienās radītā līdzās pastāvēšanas modelis ir dažādos laikos tapušā pretstatīšana. Turklāt pierasts domāt, ka pretstatītāji ir modernie laikmetīgās arhitektūras atbalstītāji. Diskusijā Šveices paviljonā arhitekts Pjērs de Merons apgalvoja, ka pieeja mūsdienīgo izvēlēties kā kontrastu vēsturiskajam pati esot vecmodīgs pārpalikums no 20. gadsimta 60. gadiem, ar to domājot 1964. gadā pieņemto Venēcijas hartu, kuras postulētie principi, no kuriem viens ir skaidra mūsdienās un pagatnē tapušā nodalīšana, tiek mācīta arī Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē kā neapstrīdama patiesība. Taču šveiciešu arhitekti uzstāja, ka daudz laikmetīgāka pieeja esot seno un mūsdienīgo harmoniski sapludināt, izvēloties arī simulāciju kā vienu no paņēmieniem. De Merona kolēģis Žaks Hercogs piebilda, ka robeža starp respektu pret vēsturisko, jaunā pievienošanu un pagātnes fetišizāciju ir pavisam trausla, un iekrist kādā no galējībām ir pavisam viegli. Tieši nespēju nobalansēt starp šiem trim vaļiem – iekrišanu pārāk lielā respektā pret vēsturisko un mūsdienu pienesuma izpalikšanu Latvijas arhitektūras Gada balvas starptautiskā žūrija minēja kā galveno trūkumu pārējiem Gada balvas finālistiem – Kuldīgas pašvaldības iniciētajam pilsētas ielu telpas restaurācijas projektam un Ināras un Mika Kārkliņu izstrādātājai Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra arhitektoniskajai izpētei, ciemata attīstības koncepcijai un kultūrvēsturisko tūrisma taku izveidei.


IC-98 7 animācija A View From The Other Side. 2011

Bez optimisma

Lai gan pats izraisījis diskusiju lavīnu par vēsturiskās arhitektūras saglabāšanu, Rems Kolhāss sev tipiski ar vēlmi pakacināt arhitektūras nozares kolēģus saka, ka viņš vislabprātāk dotu priekšroku vēsturei bez mākslīgas saglabāšanas – ēkām, kas laika gaitā nelietotas pārvēršas par drupām un tad aizaug ar zāli. Iespējams, ka šāda pieeja drīz būs nevis provokatīva izrunāšanās, bet gan vienīgā saglabāšanas iespēja. Kriss Dīkons diskusijā Šveices paviljonā atklāja, ka šogad finansējums UNESCO ticis samazināts par 80%. Tā lielākoties esot ASV nauda, kas nu vairāk nepieciešama karam Sīrijā, bet laikā, kamēr amerikāņi paplašina iedomātās demokrātijas robežas, rietumu civilizācijas vērtīgāko vēstures mantojumu naudas trūkuma dēļ daudzviet nemaz nebūs iespējams saglabāt. Bet diez vai tādēļ būs vairāk iespēju projektēt un būvēt kvalitatīvas jaunceltnes.