Baltijas paviljons? 0

Šīgada Venēcijas arhitektūras biennāle jau paguvusi raisīt spraigus viedokļus, kā arī — idejas. Grupa jaunu arhitektu apvienojuši spēkus, lai proponētu kopīga Baltijas paviljona ideju nākamajās biennālēs, solot, ka šī ir pirmā vēstule ciklā, kurā iecerēts apkopot arī kaimiņvalstu profesionāļu viedokļus un aicināt uz idejas tālākvirzīšanu. Jāpiebilst, ka ideja par Latvijai, Lietuvai un Igaunijai vienotu paviljonu vairākkārt izskanēja arī Arterritory.com apkopotajos viedokļos par Venēcijas biennāli. 

Dagnija Smilga, Kārlis Bērziņš, Laila Zariņa, Niklāvs Paegle
17/06/2014  

Ar labi pārdomātu mērķi - izvairīties no laikmetīgās arhitektūras un veidot didaktisku ekspozīciju 15 tās elementiem, to papildinot ar analītisku nacionālo paviljonu fonu - Venēcijas biennāle pieprasīja “arhitektūru bez arhitektiem”, vai, lasot starp rindām, “arhitektūru ar tikai vienu arhitektu”. 14. Starptautiskā arhitektūras biennāle ir notikums, kas retrospektīvā kļūs par vēsturisku lūzumpunktu Kolhāsa metodes norietam. Venēcija ir de jure jau gadiem eksistējošajam de facto.

Konceptuāli brutāla, tā ir izsaukusi emocionālas reakcijas pasaules sabiedrībā. Nav ne profesionāļu, ne nejauši iemaldījušos tūristu, kas nespētu identificēties ar grīdu, sienu, griestiem, jumtu, durvīm, logu, fasādi, balkonu, koridoru, kamīnu, kāpnēm, eskalatoru, liftu, pandusu vai tualeti. 

Tieši tāpēc tā ir tik aktuāla, taču savā būtībā dziļi destruktīva, atklājot arhitektūras spožumu un postu. Šo Rema pēcvārdu var slavēt, vai saukt par piedauzīgu, taču tas liek domāt par visu, kas nav redzams. Par to, kas saista šos elementus kopā pasaules politiskā sabrukuma svētku gaisotnē. 

CENTRĀLPARKS

Esejā junkspace (surogāttelpa) Kolhāss sev raksturīgajā skarbumā identitāti bija salīdzinājis ar lopbarību tiem, kam atņemtas balstiesības. Šis manifests rezultējies Venēcijas biennālē.

Kolhāss ir ne tikai padarījis biennāli par “viena vīra izrādi”, bet arī mainījis spēles noteikumus un licis visiem strādāt kopā, veroties plašāk par nacionālajām robežām. Korejas paviljons šogad tapa arī par Ziemeļkorejas paviljonu. Vācijas paviljonu veidoja šveicietis. Itālijas paviljona ekspozīcija radīta Holandē. ASV paviljons ar 1000 birojiem, kas projektējuši ārpus ASV robežām, projicē globālu arhitektūras prakses modeli. Skandināvu paviljona saturs veidots, balstoties uz vēsturisku sadarbību ar Āfrikas valstīm. Igauņu paviljons realizēts ar latviešu know-how.

Kuratoru risinājums statiskajam nacionālās ekspozīcijas uzsaukumam - simpoziji, diskusiju platformas, studentu vasaras skolas nākamā pusgada garumā. Šveices paviljonam, kuram praktiski nav telpiska satura, piesaistīts kurators Hanss Ulrihs Obrists kā viens no aktīvākajiem notikumu radītājiem. Salon Suisse diskusiju cikls spekulē par Centrāleiropas nākotni nākamajos 100 gados. Jau kādu laiku valsts netiek skatīta kā viena vienība. Izskan viedoklis par Šveici kā Ņujorkas centrālparku Eiropas kontekstā. Diskusiju centrā atrodas tādi modeļi kā pilsētvalsts un reģions - nākotnes telpiskajām vīzijām vairs nav valsts robežu. 

BALTIJAS PAVILJONS

Individuāla entuziasma motivēta Latvija šogad ir ieguvēja, jo spējusi izmantot biennāli, lai veiktu nepadarīto mājasdarbu un aktualizētu jautājumu par modernisma klātbūtni. Ne tikai Baltijai, bet arī visam postpadomju valstu blokam šī tēma ir īpaši jūtīga, jo modernisma arhitektūrai ir milzīgs politiskais, vēsturiskais un emocionālais slogs. To parādīja arī 2013. gadā Lietuvā notikušais diskusiju cikls par modernisma disidentiem Baltijā, kas var tikt uzskatīts par šī pētījuma pirmsākumu. Nākamo sešu mēnešu laikā, rakstot neuzrakstīto, nepieciešams pēc iespējas izmantot starptautisko dalību un OMAs ekspertīzi, lai atbildētu uz ekspozīcijas veidotāju sākotnēji uzdotajiem jautājumiem pamatīgi un kritiski. 

Piedalīties ir vērts tad, ja ir, ko teikt. Šī gada biennāles konteksts pasaules politiskajā fonā aktualizējis potenciālu Baltijai kā plašākam ideju un teoriju kopumam. Kā Latvijas analogais tā Igaunijas digitālais pētījums pierāda, ka tēmas ir kopīgas un var būt aktuālas ārpus nacionālās identitātes rāmjiem. Operējot atsevišķi, mums līdz šim nav izdevies šiem rāmjiem pārkāpt un biennālēs rādītais pazūd tulkojumā. 

Ar šo komentāru vēlamies uzsākt diskusiju vienotai Baltijas paviljona idejai nākamajā 2016. gada arhitektūras biennālē. Kopīga ekspozīcija visām trim Baltijas valstīm ne vien veidotu pamatu jaunam procesam, kādā tā tiek organizēta, bet arī būtu kā simbolisks sākums saliedētākai un ilgspējīgākai domu apmaiņai visā reģionā. Atzīmējot Baltijas neatkarības divdesmitpiecgadi ar reālu kopīga darba sākumu, Igaunijas paviljons ir pirmais sadarbības piemērs, kas uz starptautiskās arhitektūras skatuves apvieno igauņu un latviešu zināšanas. Tas ir jāturpina. 

Līdzvērtīgi Skandināvijai, Eiropā un pasaulē Baltiju uztver kā vienotu ģeopolitisko telpu. Mums tas ir jāizmanto, lai nākotnē biennāli izmantotu kā platformu atgriezeniskai saitei ar globālo arhitektūras un mākslas sabiedrību. Ar lielāku konkursu un sarežģītāku procesu mēs tomēr iegūtu kvalitatīvāku diskusiju, augstāku mobilizāciju, plašāku redzamību un spēcīgāku klātbūtni. Iespēju veikt tīģera lēcienu ne tikai ekonomikā.